Intervijā vienam no vadošajiem Kremļa mediju propagandistiem Vladimiram Solovjovam Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs izvirzījis vairākus noteikumus sadarbības turpināšanai ar ES un apsūdzējis Baltijas valstis ES vilkšanā uz “rusofobiskām pozīcijām”.

Izvērtējot Krievijas un Rietumu attiecības, Lavrovs kritizēja rietumvalstis, kas esot ieņēmušas “agresīvas atturēšanas” nostāju pret Krieviju tāpēc, ka “mums ir patstāvīgs viedoklis par pasaulē notiekošo, ko mēs aizstāvam”.

“Senču mantojums un ģenētiskais kods mums neļauj norīt apvainojumus,” viņš teica. 2004. gadā, kad Baltijas valstis pievienojās ES un NATO, Lavrovs esot jautājis Rietumu partneriem, vai viņi ir pārliecināti, ka baltieši ir “nobrieduši, lai būtu jūsu apvienības biedri”. Esot saņemta atbilde, ka viņiem esot palikušas kādas “fobijas no vēsturiskās pagātnes Padomju Savienībā, taču, kļūstot par ES un NATO locekļiem, viņi nomierināsies, jo viņiem zudīs iemesli šīm fobijām”. Lavrova ieskatā, nekas tamlīdzīgs neesot noticis. “Tās (Baltijas valstis) kļuva par visniknākajiem rusofobiem un velk ES uz rusofobiskām pozīcijām. ES nostāju nosaka agresīvais rusofobiskais mazākums,” apgalvoja Krievijas ārlietu ministrs. “ES jau divus gadus neparaksta vienošanos ar Krieviju par sadarbību zinātnes un tehnikas jomā,” teica Lavrovs, “jo grib atsauci līguma tekstā, ka Krima nav Krievijas teritorija.”

Ģeopolitiskās pārmaiņas Ukrainā un Krimā esot izraisījis “rusofobijas vilnis”, pret ko neiebilduši vai ko pat zināmā mērā veicinājuši Rietumi, paziņoja Lavrovs. Krimas pievienošana Krievijai esot bijusi vietējo iedzīvotāju gribas izpausme, kas apstiprināta referendumā. Solovjovs mudināja Lavrovu padarīt Krievijas ārpolitiku uzbrūkošāku, jo “krievu cilvēku tiesību aizstāvība Donbasā un citviet ir mūsu likumīgās tiesības”.

“Mēs aizstāvam krievvalodīgo iedzīvotāju intereses ne tikai Ukrainā, bet arī Baltijā,” taisnojās Lavrovs, kritizējot Eiropas Savienību, kas izliekoties neredzam “krievu vajāšanu”.

Lavrovs kritizē “vācu augstprātību”

Solovjovs, viens no kareivīgākajiem Kremļa propagandistiem, kārtējā replikā izteicās, ka ASV esot eksistenciālas bažas, ka Vācijas un Krievijas ciešāka sadarbība var ļoti kaitēt ASV interesēm.

Tas pamudināja Lavrovu atcerēties, ka savulaik Padomju Savienība atbalstījusi Vācijas apvienošanos, par ko dažas rietumvalstis šaubījās. 2015. gadā drošības konferencē Minhenē Lavrovs paziņoja, ka Vācijai un citām valstīm “vajadzētu saprast Krievijas iedzīvotāju vēlmi par Krimas atkalapvienošanu ar Krieviju kā tautas gribas izpausmi”, un esot bijis vīlies par Vācijas delegātu protestu.

“Pēdējos gados es redzu izpaužamies vācu augstprātību,” Solovjovam atzina Lavrovs, “ko varētu ietērpt vārdos: dārgie draugi, mēs ar visiem esam norēķinājušies un nevienam vairs neko neesam parādā.”

Tad savu viedokli iestarpināja Solovjovs: “Kara izvērtējuma pārskatīšana un tālāk centieni nolikt blakus hitlerisko Vāciju un Padomju Savienību.” Lavrovs atzina, ka “Vācijā pietiekami nopietna elites daļa ietur tieši šādu līniju”.

“Ir gribētāji, lai Vācija zaudētu iespējas lietišķai sadarbībai ar mums,” viņš teica, taču atskanot arī “saprātīgas balsis, kas aicina skatīties uz priekšu un vadīties no nacionālajām pamatinteresēm”.

Lavrovs atzīmēja Vācijas prezidentu Franku Šteinmeieru kā vienīgo no vācu un arī ārvalstu politiķiem, kurš “pieminējis mūsu pagātni, atgādinot, ka šogad aprit 80 gadi, kopš nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai”. Lavrova ieskatā, “mūsdienu Vācijā tā ir politiska drosme”.

“Šis datums nevar paiet nepamanīts,” teica Krievijas ārlietu ministrs, “jo var kalpot kā svarīgs psiholoģisks signāls, ka vajag atvirzīties no konfrontacionālās loģikas un nesaskatīt visur tikai iespējas sankciju ieviešanai.”