ASV politikas filozofs un vēsturnieks Francis Fukujama savā 1989.gada esejā “Vēstures beigas?” formulēja tēzes, kas desmitgadēm dominēja visas Rietumu pasaules politiskās domas pamatos, ka pēc Aukstā kara beigām un Padomju Savienības sabrukuma liberālā demokrātija ir uzvarējusi kā cilvēces galīgais politiskais un ekonomiskais modelis.

Fukujama tolaik tik smagi kļūdījās (ko viņš pats atzina savos vēlākajos darbos)!

Šī ideja izrādījās bīstama ilūzija, kas noveda pie virknes kļūdainu politisko izvēļu. Piemēram - “miera dividendēm” - Eiropa atteicās no spēcīgas militārās stratēģijas, NATO valstis pēc 1991. gada dramatiski samazināja aizsardzības budžetus, jo uzskatīja, ka Krievija vairs nav drauds. Pievērsās labklājības jautājumiem. Aptaukojās birokrātijā, regulācijā, un iestiga neskaitāmu pseido problēmu risināšanā.

Un šodien - gaisā svarīgākais jautājums - kur būsim? pie galda vai uz galda? Šo jautājumu bažīgi uzdod Ukraina. Un kaut kur tepat arī NATO valstu sabiedrībā tas sāk skanēt, nojaušot, ka varētu būt vienošanās par mieru, kas var izrādīties tikai pamiers uz laiku, kamēr Putina Krievija atgūst spēkus un sāk lūkoties tālāk.

Esejā minētās “Vēstures beigas” izrādījās - vēstures atgriešanās!

1) Vispirms Vladimirs Putins pasludina PSRS sabrukumu par “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” un sāk Padomju Savienības sabrukuma revīziju. Identiski kā Hitlers pasludināja Versaļas līgumu par katastrofu un to lauza - sākas bruņošanās, un armijas modernizācija. Abos gadījumos sākas pakāpeniskas ekspansijas stratēģija, lai paplašinātu savu ietekmi, pārbaudītu Rietumu reakciju un jau tad pakāpeniski gatavotos lielākam konfliktam.

2) Tālak - Putins pārbauda Rietumu reakciju, kad 2008. gadā iebrūk Gruzijā. Hitlers - tolaik 1936. gadā nosūtot karaspēku uz Reinas demilitarizēto zonu. Abos gadījumos faktiski - Rietumi klusē.

3) Austrijas anšluss (1938) = Baltkrievijas absorbēšana Putina gadījumā. Rietumu reakcija iedrošina nākamjiem soļiem.

4) Sudetijas aneksija (1938) = Krimas aneksija (2014). Minhenes līgums – Rietumi piekāpjas Hitleram, domājot, ka tas nodrošinās mieru. Pēc Sudetijas seko visas Čehoslovākijas okupācija. / Rietumi reaģē vāji – sankcijas ir minimālas. Putina gadījumā - viņš anektē Krimu un sāk karu Donbasā.

5) Hitlera iebrukums Polijā (1939) = Pilna mēroga karš Ukrainā (2022). Pēc tam, kad Rietumi neko nedarīja Sudetijas jautājumā, Hitlers iebrūk Polijā. Pēc tam, kad Rietumi nepietiekami reaģēja uz Krimas aneksiju, Putins pilnībā iebrūk Ukrainā.

Šajā stadijā tolaik jau bija noformējusies izteikta sabiedroto ass - Vācija, Padomju Savienība, Itālija, Japāna. Savukārt šodien - Krievija būtu jau zaudējusi karu, ja nebūtu palīdzība no Ķīnas, Irānas un Ziemeļkorejas un Baltkrievijas.

Skaidrs ir viens - Dzīvojam pieaugošas ģeopolitiskas spriedzes laikā. Krievija ir uz kara ekonomikas takas, šogad aizsardzībā ieguldot jau 8% no IKP. Viss liecina, ka Krievija gatavojas ilgtermiņa konfrontācijai ar Rietumiem. Putins grib izmainīt Eiropas drošības kārtību. Jebkuras vienošanās par mieru patiesībā visticamāk būs pamiers uz laiku. Un mūsu iespējas, lai pienācīgi sagatavotos - ir limitētas laikā!

Savukārt šādos apstākļos jāatceras, ka jebkurš:

"Mierinātājs ir tas, kurš baro krokodilu, cerot, ka tas viņu apēdīs pēdējo." - Vinstons Čērčils

Velkot paralēles ar vēsturi - Krievijas diktators Vladimirs Putins savu “Mein Kampf” manifestu skaidri izklāstīja jau 2007.gada 10.februārī, Minhenes drošības konferencē un metodiski to īsteno.

Jau kopš tās dienas Fukujamas ieskicētā politiskā romantisma un naivuma periods pēc būtības izdzisa. Taču lielākā daļa to ignorēja un turpināja izlikties, ka nekas tāds nenotiek! Daži vēljoprojām tajā romantismā dzīvo, nespēj pieņemt realitāti un cer, ka drīz viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Arī Latvijas politikā netrūkst tādu, kuri apgalvo, ka karš beigsies un tad tik varēs atkal draudzēties ar kaimiņu un būs galvu reibinoša peļņa, sadarbojoties ar Krieviju. Faktiski Rietumi, mēs visi iekritām izliktajās lamatās, kur tikai pēdējos gados cenšamies ko pēc būtības labot!

Jo patiesība ir tāda, ka mežonīgs karš uz Ukrainas zemes, hibrīdkarš Eiropā, karš Tuvajos austrumos, spriedze un draudi kontekstā ar Taivānu un Klusā okeāna daļā, cīņa par ietekmi Āfrikā, kā arī Arktikā - tās visas ir absolūti vienota, liela procesa sastāvdaļas. Tā ir acīmredzama cīņa starp demokrātijām un autoritārajiem režīmiem, pat ietekmi un varu! Un šādā cīņā nekas neprovocē vairāk kā vājums, sašķeltība un neizlēmība!

Taisnīgs miers Ukrainai ir tikai brīva Ukraina 1991.gada robežās, sodīts agresors un Ukraina NATO un ES. Jebkāds cits miers ir tikai pamiers, līdz Krievijas spēju uzkrāšanai un nākamajam uzbrukumam, līdz pat sadursmei tieši ar NATO dalībvalstīm. Jebkurās sarunās Ukraina nedrīkst atrasties “uz galda”, tai obligāti jabūt “pie galda”!

Visi runā par NATO 5.pantu. Bet šajos apstākļos svarīgi izlasīt visu Ziemeļatlantijas līgumu. Un tur ir arī 2.pants, kura nozīme šobrīd arvien vairāk pieaug:

"Puses sekmēs mierīgu un draudzīgu starptautisko attiecību turpmāku attīstību, stiprinot savas brīvās institūcijas, veidojot labāku izpratni par principiem, uz kuru pamata šīs institūcijas ir dibinātas, un veicinot nosacījumus stabilitātei un labklājībai. Tās centīsies izskaust konfliktus to starptautiskajā ekonomikas politikā un iedrošinās ekonomisko sadarbību starp jebkurām no Pusēm vai starp visām Pusēm."

Tātad NATO pēc būtības nav tikai militāra savienība, bet tā jāveido arī kā ekonomikas savienība, kopīgā spēka un spēju audzēšanai.

Šodienas situācija liek arī skaidri apzināties, ka uz citu rēķina diez vai izdosies nodrošināt pašu vajadzības. Un tik daudz kas atkarīgs no mūsu pašu ieguldījuma, mūsu pašu spējām, pašu stājas un augstas morāles.

“Saule, Pērkons, Daugava ir mūsos pašos

Cilvēkos krietnos, drosmīgos un brašos!”

Citiem vārdiem - mūsu pašu rokās ir atbilde jautājumam - Uz galda vai pie galda? Mūsu visu pienākums izdarīt visu, lai nekad UZ GALDA. Un vislabāk, ka pats galds būtu “made in Latvia” no Latvijas ozola!