DokumentiNETRADICOPNĀLĀS NOZARES: AKVAKULTŪRA. Attīstības programmas pamati - 1998Māris Rudzinskis, LR Zemkopības ministrija (ZM)
06.09.1998 AKVAKULTŪRAS NOZARES attīstības rīcības programmas pamati ir izstrādāti liela kopdarba ietvaros, kura galvenais mērķis ir radīt un turpmāk īstenot valsts politiku visā lauksaimniecības un lauku attīstībā. ### Lasāmākā formātā dokuments pievienots pielikumā PDF formāta failā ### Diemžēl dokumenta galaversija laika gaitā neatgriezeniski noklīdusi, un šeit publicētā ir kāda no tuvu pie finiša bijušajām dokumenta projekta redakcijām Pievienotie dokumenti1. Rīc.programmas pamatiLauksaimniecības un tās nozaru attīstības programmas pamati - 1998:
Netradiconālās lauksaimniecības nozares: akvakultūra
Dokumenta redakciju sagatavoja: Māris Rudzinskis
1998
Priekšvārds
Akvakultūras nozaru attīstības rīcības programmas pamati ir izstrādāti liela kopdarba ietvaros, kura galvenais mērķis ir radīt un turpmāk īstenot valsts politiku visā lauksaimniecības un lauku attīstībā, kā tas izriet no Saeimā apstiprinātā Lauksaimniecības likuma, reizē ar to Saeimā skatītās Lauksaimniecības attīstības koncepcijas, kas vēlāk kļuva par daļu no Latvijas Lauku attīstības programmas, kuru savukārt LR Saeima akceptēja 1998.gada jūnijā, kā arī no Valsts atbalsta programmas lauksaimniecībai 1998.-2002. gadam, ko MK akceptēja 1997.gada 13.maijā. Sagatavotais dokuments uzskatāms par pamatu tālākai detalizētas rīcības programmas izstrādei. Dokuments aptver lauksaimnieciskās ražošanas un lauksaimniecības produktu pārstrādes nozares. Tomēr dokumentā fokusētās attīstības aktivitātes ir saistītas ar 1998. gada 10. martā Saeimā akceptēto “Latvijas Lauku attīstības programmu”, kuras mērķis ir lauku attīstība. Akvakultūras nozare ir viena netradicionālo nozaru darba grupas aptvertajām. Šajā darba grupā strādāja: Darba grupas vadītāja: Ņina Rijniece - ZM Lauku vides un kooperācijas nodaļas vadītāja Darba grupas dalībnieki: Māris Rudzinskis - LLU Ekonomikas fakultātes 3. kursa students, šī darba atbildīgais izpildītājs, Inga Purviņa - ZM jaunākā eksperte; Gundega Sauškina - z/s "Kalna purvs", Alūksnes raj., Gaujienas pag, Jevgēņijs Kuzņecovs - LLU Ekonomikas fakultātes 3. kursa students. Saturs 1 ZIVJU UN VĒŽU AUDZĒŠANA. 1.1 IEVADS. 3 1.2 NOZARES VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS 3 1.3 RAŽOŠANAS APJOMI 11 1.4 SAIMNIECĪBU KLASIFIKĀCIJA 11 1.5 RAŽOŠANAS REĢIONĀLĀ STRUKTŪRA 12 1.6 REALIZĀCIJAS DZĪVNIEKU SVARS, MIRŠANAS PROCENTS 13 1.7 SAIMNIECĪBU LIELUMU IEROBEŽOJUMI 13 1.8 NOZARES RAŽOŠANAS GALVENĀS PROBLĒMAS 13 1.9 RAŽOŠANAS BUDŽETA APRĒĶINĀŠANA (SKAT.PIELIKUMU NR. 2) 17 1.10 EKONOMISKIE DATI 18 1.11 VĒŽU TIRGUS EIROPĀ 18 2 INVESTĪCIJAS NOZARĒ 19 3 NOZARES INSTITUCIONĀLĀ VADĪBA 20 3.1 LATVIJAS REPUBLIKAS VALSTS ZIVSAIMNIECĪBAS PĀRVALDE 20 3.2 NOZARES PAŠORGANIZĀCIJA 21 4 MĀRKETINGA KANĀLI 24 5 PAŠREIZĒJĀ POLITIKA 25 6 SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI 25 7 AVOTI 25 8 PIELIKUMI 26 8.1 1. PIELIKUMS. VĒŽU AUDZĒŠANAS BIOTEHNOLOĢIJA (SHĒMA). 27 8.2 2. PIELIKUMS (1.DAĻA). PEĻŅAS UN ZAUDĒJUMU PĀRSKATS (PROGNOZE) 28 8.3 3. PIELIKUMS. 1996. UN 1997. GADĀ DABĪGĀS ŪDENSTILPNĒS IZLAISTĀ ZIVJU MAZUĻU PRODUKCIJA [VZP] 30 Ievads. Liels paldies visiem, kas palīdzēja šīs programmas tapšanā, Šī darba izpildē ir aktīvi piedalījušies: 1) Egīls Tinte - Reģionālā un biznesa attīstības centra direktors 2) Prof. A.Ārens- Latvijas Zinātņu Akadēmijas sabiedrības Latvijas Biotehnoloģijas direktors. 3) Harijs Sproģis - VZP attīstības un stratēģijas departamenta direktors 4) Normunds Riekstiņš - Valsts Zivsaimniecības Pārvaldes direktors 5) Elga Teigute - VZP Šis darbs būtu neiespējams bez LVAEI direktora Dr.oec. A. Miglava un ZM stratēģijas un kopsavilkuma nodaļas vadītāja vietnieka D.Saukāna, kuri koordinēja un deva lielu ieguldījumu grupas darbā. Paldies arī LLU profesoram, Dr. habil. agr., LZA kor. loceklim, LLMZA Goda loceklim Kazimiram Špoģim un LVAEI profesoram Dr. oec. Visvaldim Pirkstam. 1 Nozares vispārīgs raksturojums Pesticīdu nemākulīga lietošana, pārmērīga minerālmēslu un citu ķimikāliju kā arī ekoloģiski netīras lopu lielfermas lauksaimniecībā agrākajos gados ir nopietni iedragājusi dabisko Latvijas vēžu populāciju. Taču pēdējos gados minēto faktoru ietekme samazinājās, un tas ļāva vēžu populācijai atjaunoties. Tas arī norāda uz apstākli, ka ūdens kvalitāte varētu būt pieņemama vēžu audzēšanai. Ārzemju ekspertu viedoklis : vēžu audzēšana Latvijā ir pilnīgi iespējama, piemērojot esošās dīķu audzēšanas metodes Latvijas situācijai. Neizmantotos mākslīgi veidotos karpu audzēšanas dīķus var ar relatīvi nelieliem finansiāliem ieguldījumiem viegli izmantot vēžu audzēšanai. Kā liekas, tad pastāv ievērojams potenciāls kā populācijas atjaunošanai, tā tirgum. Taču šī potenciāla sasniegšanai nepieciešams uz pienācīgas zinātniskās bāzes izveidot ražošanas sistēmu kā mazuļu iegūšanai, to ataudzēšanai un preču vēžu ieguvei. Karpu audzētavu lielākais vairums ir pārtraukušas savu darbību, tādējādi ir pieejami vairāki simti ha piemērotu dīķu, kurus samērā lēti var atjaunot un sākt vēžu audzēšanu. Gada produkcija iespējama līdz 150- 200 t . Labi vadīta dīķu vai dabīgās ūdenstilpnēs organizēta vēžaudzētava var sasniegt ražību līdz 300 kg/ha gadā. Jaunu vēžu audzētavu izveidošanai lielākie kapitālieguldījumi ir saistīti ar dīķu izveidošanu, tā kā, izmantojot jau esošus dīķus, kapitālieguldījumi aprobežosies ar jauniem sūkņiem, dambju un notekvietu atjaunošanu. Tā ir skaidri saskatāma investīciju iespēja un nepieciešams to veicināt un palīdzēt vēžaudzētājiem. Šajā darbā ir apskatīta tikai Eiropas platspīļu vēžu audzēšana, jo tie ir atzīti par mūsu apstākļiem vispiemērotākie un to kvalitatīvās kā arī garšas īpašības ir krietni augstākas par Ziemeļamērikas vēžu rādītājiem. 1.1 Zivju audzēšana Latvijā - situācija pašlaik Latvijas teritorijā atrodas 2256 ūdenstilpnes ar ūdens virsmas platību virs 1 ha, kas aizņem 100 tūkst. ha, bet galvenie zivju resursi koncentrēti apmēram 800 lielākās ūdenstilpnēs (ūdens virsmas platība lielāka vai vienāda ar 10 ha ) ar kopējo platību 91.5 tūkst. ha, kā arī lielākajās upēs un ūdenskrātuvēs. Lielākā daļa šo ūdeņu ir eitrofas ūdenstilpnes, kurām raksturīga augsta zivju produktivitāte, respektīvi, šīs ūdenskrātuves varētu izmantot zivju audzēšanai. Zivju resursu pamatmasu iekšējos ūdeņos sastāda plauži, līdakas, raudas, pliči, salīdzinoši mazāk ir līņu, asaru, zušu, zandartu. Latvijas iekšējos ūdeņos sastopamas ap 40 zivju sugas, no kurām rūpnieciskajā zvejā konstatētas 26, t.i. 65%. 1.2 Valsts zivaudzētavas Pašlaik Latvijā ir 8 valsts zivaudzētavas, kuras galvenokārt ražo zivju mazuļus, kurus izlaiž dabīgās ūdens tilpnēs, ko izmanto zvejai. Sugas ir laši, taimiņi, līdakas, līņi, upju nēģi, vimbas, zandarti un plauži. Valsts zivsaimniecība " Nagļi" ražo karpas komerciāli, un viņu ražojums sastāda Latvijas karpu kopējās produkcijas galveno daļu. 1.3 Privātās zivaudzētavas Attiecībā uz privāto zivsaimniecību Latvijā situācija ir pilnīgi neskaidra. Dažas padomju laika zivaudzētavas ir privatizētas, bet vairums no tām nedarbojas. Nav iespējams atrast vienotu informācijas avotu, no kā varētu uzzināt darbojošos zivaudzētavu skaitu un īpašniekus. Bez " Sillakas" un " FAPS SIA" zivaudzētavām ir vismaz vēl divas privātās zivaudzētavas. Viena ir karpu audzētava " Sece" Aizkraukles rajonā. Tā ir privatizēta pērn un sāk audzēt karpas, un tai ir doma veikt investīcijas nelielā pārstrādes cehā. Pašlaik Latvijā visvairāk audzē karpas un nedaudz foreles. Ar karpu audzēšanu nodarbojas Valsts zivsaimniecība “Nagļi”, kuras saražotā produkcija ir Latvijas saldūdens zivju lielākā daļa. Par pārējiem zivju audzētājiem vienotu datu nav. 1.4 Akvakultūras nozares produkti Galvenie nozares produkcijas veidi 1.4.1 Vēži * Preču vēži * Vēži vaislai un selekcijai * Vēžu mazuļi (pirmās un otrās vasaras mazuļi) * Vēžu ikri (eksportam) * Svaigi vēži * Atdzesēti vēži * Saldēti vēži * Lobīti vēži 1.4.2 Zivis 1.4.2.1 Stores Stores Krievijā un Austrumeiropā audzē jau relatīvi ilgi, tādēļ tehnoloģija ir labi zināma. Audzēšanai izmantotās sugas ir sterleta (Acipeser ruthenus), Sibīrijas store (Acipenser Beari) un baltā store (Acipenser transmontanus) . Dažādās storu sugas var hibridizēt. Stores var audzēt tīklu būros, dīķos vai baseinos. Dīķos dažus no storu veidiem var audzēt kopā ar karpām. Parasti stores aug ātri, atkarībā no apkārtējās vides faktoriem, no kuriem svarīgākā ir temperatūra. Optimālā temperatūra vairumam šo zivju sugu ir no 200 - 280 C. Pārējās prasības pret ūdens kvalitāti ir viegli apmierināmas; svarīgākie lielumi ir sekojoši: * skābeklis > 6 - 7 mg/l un <10 mg/l * Ph 7- 8 * ūdens cietība 2 - 5 mekv./l * (ĶSP) ķīmiskais skābekļa patēriņš 5- 15mg O2 /l * ūdenī nedrīkst būt hidrogensulfīdi Ikrus iegūst no nokautām zivīm vai no vaisliniekiem ar vivisekcijas palīdzību. Ikrus vislabāk inkubēt Veisa aparātos . Sākotnējo barošanu var veikt baseinos vai dīķos. Darbojoties ar vaisliniekiem var rasties problēmas , jo nobriešanas vecums ir samērā liels un var būt sarežģījumi ar ikru iegūšanu . Stores var barot ar dabīgo, dzīvo barību vai ar mākslīgās barības granulām ( kuras satur ap 40% proteīna). 1.4.2.2 *Sami Eiropas sams (Silurus glanis) ir sastopams dabā ziemeļu puslodes austrumdaļā, arī Latvijā. Eiropas sams tiek vairāk audzēts Centrāleiropas valstīs un audzēšanas metodes ir labi zināmas . Samus audzē pārtikai un populācijas papildināšanai. Sami dzīvo relatīvi siltos ūdeņos, minimālā tempetarūra nārstošanai ir 180- 200 C. Zivaudzētavās ikrus noslauc no vaisliniekiem, vai arī no zivīm, kas noķertas dabā. Dzimumbriedumu var inducēt ar hormoniem. Ikrus inkubē Veisa aparātos. Ir iespējams arī atļaut zivīm nārstot dīķos ierīkotās mākslīgās ligzdās. Ikrus var savākt, vai arī ļaut tiem izšķilties dīķos. Zivju mazuļus baseinos vai inkubatoru kastēs baro ar planktonu vai mīklai līdzīgiem maisījumiem. Vienu mēnesi veci mazuļi var ēst arī mākslīgo sākumbarību. Divu līdz trīs nedēļu vecumā mazuļus var pārvietot uz dīķiem. Pieaugušās zivis ir visēdājas, un barošanai var lietot kā granulas, tā malto gaļu vai zivis. Mazuļus vispirms var pieaudzēt monokultūru dīķos, bet gada vecumā tos var audzēt kopā ar karpām. Eiropas sams aug pietiekami ātri, labos apstākļos zivis, pēc apmēram 2 gadiem. sasniedz 1-2 kg . 1.4.2.3 *Varavīksnes forele Varavīksnes forele (Oncorhynchus mykiss) ir izplatīta un svarīga lašu dzimtas zivs. Tiek kultivētas dažādas varavīksnes foreļu šķirnes, bet parasti tās visas ir piemērojamas augstākām temperatūrām, kā citas foreļu sugas. Varavīksnes forele arī aug ātri. Jūrā izejošā pasuga var trīs gadu laikā izaugt līdz 6 - 9 kg, kamēr saldūdens forma ( visvairāk izmantotā ) labos apstākļos izaug līdz 4.5 kg. Optimālā augšanas temperatūra ir 100- 180 C un letālā robeža ir 250- 270 C. Citādi varavīksnes forele ir tipiska lašu sugas zivs, un kā tāda tā pacieš vienīgi tādu ūdeni, kas atbilst augstiem standartiem. Ikrus iegūst no vaisliniekiem, tos noslaucot. Inkubēšanu un sākotnējo barošanu izdara speciālos inkubatoros. Mazuļus, kas sver virs 1.5 g var pārvietot lielākās tvertnēs un vēlāk arī dīķos vai krātiņos. Šajā stadijā barošanai izmanto sausas granulas. Varavīksnes foreles var audzēt pārtikai un sporta mērķiem. Kā pārtikas zivij tās izmantošana iespējama no porcijas lieluma ( ap 200 g) līdz filejai (1.5 - 3 kg). Sporta makšķerēšanai svars var būt virs 500 g. Varavīksnes forele ir ideāla zivs aukstai vai karstai kūpināšanai . Foreļu audzēšanu mazās fermās var veikt vai nu dīķos, vai cementa baseinos . Kaut arī baseina veida fermas ir dārgas, tās ir daudz elastīgākas darbībā un labāk pakļaujas kontrolei. [1] 1.5 Sasniegtais kvalitātes līmenis 1.5.1 Vēži Vēžu audzēšana Latvijā pašlaik notiek tikai vienā saimniecībā - Kuldīgā (Reģionālās un biznesa attīstības centrs, vadītājs E.Tinte). Šajā saimniecībā tika izveidoti inkubācijai nepieciešamie apstākļi un pašreizējā situācijā notiek genofonda atjaunošana. esošais mazuļu skaits, ko var iegūt no vienas mātītes, ir 80 mazuļi. Preču vēža garums pēc starptautiskajiem standartiem ir 10 - 12 cm. Pašlaik saimniecībā aug 50 000 mazuļu.[4] 1.6 Ražošanas apjomi - pieejamie resursi 1.6.1 Pieejamie ūdeņu resursi Zivju audzēšanas iespējas var aplūkot no pieejamo ūdeņu resursu viedokļa. Baltijas jūras izmantošana zivju audzēšanai nav apsverama, jo tās krastos nav patvērumu pret vētrām. Visi citās valstīs izdarītie mēģinājumi ar krasta zivaudzētavu tehnoloģijām ir cietuši neveiksmi. Līdzīgi parasti ir beigušies mēģinājumi audzēt zivis dīķos, kuros sūknē jūras ūdeni. Igaunijā tikai viena šāda zivaudzētava darbojas apmierinoši. Divas citas nesen Igaunijā uzbūvētās zivaudzētavas nespēja uzsākt darbu, jo skarbie Baltijas jūras apstākļi kavē darbu nobeigšanu. Tehniski privātajām zivaudzētavām ir piemēroti visi ezeri, upes un mākslīgi veidotie dīķi. Šajā ziņojumā netiek apskatītas zivju audzētavu robežas, jo pat mazi uzņēmumi Latvijā var būt ienesīgi un dot labumu laukiem. Plānojot jaunu zivaudzētavu, jāņem vērā vairākas prasības. Piemēram, ūdens piegādes aspekts var ietekmēt vietas un ražošanas tehnoloģijas izvēli. 1.6.1.1 Ezeri Latvijas ezeri parasti ir sekli un ar relatīvi mazu ūdens daudzumu. Tas nozīmē, ka intensīva audzēšana nav iespējama sakarā ar barības vielu slodzi, ko rada šāda audzēšana. Tādēļ ezerus var galvenokārt izmantot, lai atjaunotu dažādu zivju sugu krājumus, kā foreles, asarus u.tml. 1997. gadā apzvejoti 68,1 tūkst. ha ezeru platības, kas ir vairāk kā 1996. gadā (64,2 tūkst. ha), bet tas ir tikai 74,4 % no potenciāli rūpnieciski izmantojamās ezeru platības. Visvairāk zivju nozvejots Rāznas ezerā (61,2 t), Ķīšezerā (53,9 t), Lubānā (37,5 t), Lielajā Ludzas ezerā (25,9 t), Usmas ezerā (18,7 t), Cirsmas ezerā ( 17,4 t), Liepājas ezerā (16,1 t), Burtnieku ezerā (12,6 t) un Alaukstā (11,9 t). Rūpnieciskā produktivitāte ezeros svārstās no 0,1 kg/ha līdz 31,2 kg/ha, bet vidēji rēķinot uz visu apzvejoto platību tā ir 5,4 kg/ha. Visaugstākā rūpnieciskā produktivitāte ir konstatēta Ķīšezerā (31,2 kg/ha), Lielajā Ludzas ezerā (30,7 kg/ha), Dzirnezerā ( 27,1 kg/ha) un Lielajā Baltezerā (25,6 kg/ha). Rūpnieciskā produktivitāte virs vidējā ir konstatēta 42 ezeros (23,1 %) - galvenokārt tajās ūdenstilpnēs, kur zveja veikta ar vadu. Ezeru nozvejā dominējošā zivju suga ir plaudis - 137,2 t (vai 36,9 % no kopējās nozvejas), tad seko līdaka - 41,8 t (11,3 %), rauda - 38,8 t (10,4 %), plicis - 35,6 t ( 9,6 %), zutis - 27,3 t (3.att.). Salīdzinot ar 1996. gadu, palielinājusies plaužu, raudu, pliču, zušu, asaru un līņu nozveja, bet samazinājusies līdaku nozveja. Ezeru zvejā izmantotie zvejas rīki ir tīkli, vadi, murdi un āķi. Visvairāk zivju ezeros nozvejots ar vadiem - 48 % no ezeru kopnozvejas, ar tīkliem - 41 %, ar murdiem - 7 % (4. att.). Āķi izmantoti zušu zvejai ezeros. 1.6.2 Upes Latvijā ir sešas galvenās upes : Rīgas jūras līcī ietek : atklātā Baltijas jūrā ietek : Daugava Venta Lielupe Irbe Gauja Salaca Normālai zivaudzētavai ar caurtekošu ūdeni, kas izvietota pie upes, nepieciešamas sekojošas īpašības : - starpībai starp ūdens ņemšanas vietu un izplūdes vietu jābūt pietiekamai, lai nodrošinātu caurteci; - minimālajai upes caurtecei jābūt pietiekošai zivaudzētavas vajadzību apmierināšanai; - zivaudzētavai jābūt izveidotai tā, lai pavasara palu laikā zivaudzētava neapplūstu. Latvijā, pateicoties sniega kušanai, plūsmas starpība starp palu laiku (parasti pavasarī) un sausuma periodu (parasti vasaras beigās un ziemā) ir ļoti lielas. Tā kā kritums upēs, īpaši lielajās, ir neliels, līmeņu svārstības starp augstāko un zemāko līmeni var būt vairāki metri. Uz lielajām upēm caurteces zivaudzētavas tehniski nevar izveidot, ja nav aizsprostu. Šī vispārējā ierobežojuma dēļ lielās upes parasti ir zivaudzētavām nepiemērotas. Viens izņēmums tomēr ir - tā ir Daugava. Daugava tiek izmantota enerģijas ieguvei un uz tās dažādās vietās ir 3 HES-u aizsprosti. Šādi izveidotās ūdenskrātuves tehniski ir vietas, kur iespējama zivju audzēšana, lietojot speciālu tehniku. Viena no iespējām ir peldoša zivaudzētava, izmantojot apaļas tvertnes, kas parasti ir iegremdētas. Ūdens plūsmu nodrošina gaiss. Šī tehnika ir jauna, bet pārbaudes ir devušas labus rezultātus. Tā arī neprasa lielas investīcijas, salīdzinot ar zivaudzētavām uz zemes. Lai atrastu citas iespējamās zivaudzētavu vietas, tika izdarīts pētījuma brauciens, lai izpētītu upes, ezerus un dīķus atsevišķos izvēlētos apvidos. Tika izpētītas vairāk nekā 50 vietas. Cēsu, Gulbenes un Alūksnes rajonos ir vairākas vietas, kuras var būt derīgas zivaudzētavām ar ūdens caurteci. Brauciena laikā atrada 7 iespējamās vietas. Ir arī vismaz viena mazāka upīte, kurā gan ir maza ūdens caurtece (tikai ap 20 l/sek.), bet tajā ir tīrs un auksts ( < 140 C ) ūdens, kas būtu ideāls mazuļu audzētavai. Kuldīgas rajons tika pētīts galvenokārt ar mērķi atrast vietas vēžu audzēšanai, un tās tur arī ir. No 20 upēm, kas tika apmeklētas dienvidaustrumu daļā, tikai piecās ūdens caurtece bija vairāk par 200 l/s. To var uzlūkot par zemāko robežu, kad vēl iespējama neliela zivaudzētava. Var paredzēt, ka iespējamās grūtības galvenokārt var būt saistītas ar pārāk augstu temperatūru, kas karstās vasarās var radīt problēmas. 1997. gadā zveja ar rūpnieciskiem zvejas rīkiem notikusi Buļļupē, Daugavā, Lielupē, Sausā Daugavā, Ventā, Liepājas pilsētas kanālā, Salacā un Svētupē. Visvairāk zivju nozvejots Lielupē - 22,8 t un Daugavā - 22,7 t. Tāpat kā citos iekšējos ūdeņos, arī upēs dominējošā zivju suga ir plaudis - 20,2 t, kas sastāda 30,7 % no kopējās zivju nozvejas upēs, tālāk seko vimbas - 13,3 t, raudas - 8,7 t, asari - 5,3 t, zandarti - 6,3 t (5. att.). Upēs galvenais zvejas objekts ir nēģi, kuru nozveja 1997. gadā samazinājusies līdz 80,0 t, t.i., par 60,4 t mazāk kā 1996. gadā. Zivju zveja upēs galvenokārt veikta ar tīkliem, nozvejojot 90 % no kopnozvejas upēs, 8 % zivju nozvejots ar murdiem (4. att.). 1.6.3 Ūdenskrātuves Zveja notikusi 12 republikas ūdenskrātuvēs, bet visaktīvāk veikta Daugavas ūdenskrātuvēs : Pļaviņu ūdenskrātuvē nozvejotas 18,7 t zivju, Rīgas - 4,2 t, Ķeguma - 2,9 t. Salīdzinot ar 1996. gadu, nozveja nedaudz samazinājusies Pļaviņu ūdenskrātuvē, bet palielinājusies Rīgas ūdenskrātuvē par 1,3 t. Ūdenskrātuvju nozvejās, tāpat kā citos iekšējos ūdeņos, dominē plaudis, kas sastāda 52,6 % no kopējās nozvejas šajās ūdenstilpnēs (6. att.). Pļaviņu un Ķeguma ūdenskrātuvēs visvairāk nozvejots plaudis, kas sastāda 64,7 % un 27,6 % no kopnozvejas, bet Rīgas ūdenskrātuvē - raudas - 36,5 % no kopnozvejas. Zivju zveja ūdenskrātuvēs veikta tikai ar tīkliem. 1.6.4 Dīķi 1.6.4.1 Mākslīgie dīķi Dīķi zivju audzēšanai Ir liels daudzums dīķu, kas sākotnēji veidoti karpu audzēšanai. Pašlaik to lielākā daļa netiek izmantota. Karpu audzēšana tādā veidā, kā to darīja padomju laikā, privātam saimniekam nav ekonomiska, jo tie gribēs koncentrēties uz vērtīgākām sugām. Varētu būt ap 1000 ha dīķu, kuri saimnieciski netiek izmantoti . 1.6.4.2 Dīķi citiem mērķiem. Daži dīķi izveidoti saimniecību zemju laistīšanai. Liekas, ka to lielākā daļa ir pamesta, bet varētu būt iespējams tos izmantot zivaudzētavām ( piem. sugas uzlabošanai un nārstam) 1.6.4.3 Grants karjeri . Dažās vietās ir rakta grants vai smilts, to rokot arī zem gruntsūdens līmeņa. Tā ir izveidojušies vairāki dīķi, daži pat ezera lielumā, un dažus var izmantot sugas uzlabošanai vai pat nelielām sprostu zivaudzētavām. 1.7 Sugu audzēšanas potenciāls 1.7.1 Varavīksnes foreles audzēšanas potenciāls Foreļu audzēšana patlaban notiek ļoti nelielā apjomā - mazāk kā 20 t/gadā. Ar tik mazu ražošanas apjomu ražotājiem ir sarežģīti kontrolēt ražošanas tehnoloģiju; mazuļu kvalitāte un ikru sagāde ir faktori, kas iespaido audzēšanas ekonomiku un ierobežo tirgus iespējas. Pētot iespēju palielināt produkciju valsts upēs, pirmie, svarīgākie novērtējamie faktori ir minimāla caurtece un maksimālā temperatūra. Pētījuma laikā tika apmeklētas vairākas upes, kurās varētu audzēt foreles. Ir acīm redzami, ka tradicionālās foreļu audzēšanas metodes, kā tekoša ūdens sistēmas zemē ieraktos dīķos vai apaļās tvertnēs, vai arī audzēšanas linuma sprostos nevar tikt realizētas lielos apjomos. Tomēr apstākļi ir labi piemēroti mazāka apjoma ģimenes uzņēmumiem. 1. tabulā parādītās upes var uzskatīt par spējīgām uzturēt vairākas nelielas (līdz 20 t/gadā) audzētavas. Minimālā ūdens caurtece šajās upēs pārsniedz 200 l/s, kas tiek uzskatīts par minimumu nelielu foreļu fermu veidošanai.[1] 1. tabula. Foreļu audzēšanai piemērotās Latvijas upes un to raksturojums Upe Min.caurtece m3/sek Maks.caurtece m3/sek Maks. Temp.0 C Gauja 1.0 50.2 22.8 Pededze 1.5 75.7 22.3 Dienvidsuseja 1.6 56.0 21.6 Malta 1.2 42.5 22.2 Rēzekne 0.7 24.2 24.5 Dubna 3.2 23.1 23.9 Avots: [7] Tika novērtētas arī citas upes ar potenciāli iespējamu foreļu audzēšanu : Brasla, Melnupe, Līgatne, Ziemeļsusēja, Rauna un Alūksne. Taču konsultantiem nebija pieejama informācija par to ūdeņu raksturojošiem lielumiem. Lai būtu pilnīga drošība, tika pieņemts, ka tikai puse no upes minimālās caurteces var tikt izmantota foreļu audzēšanai. Otrkārt, pieņēma, ka ražošanas potenciāls ir tonna uz katriem pieejamajiem minimālās caurteces 10 l/s. Pamatojoties uz šiem pieņēmumiem un datiem, kas bija saņemti par 6 upēm, šo upju potenciālu var aprēķināt sekojošā veidā : Izmantojams foreļu audzēšanai 4500 l/sek Foreļu produkcija gadā 1t/10 l/sek Kopējā notece (1. Tab.) 9000 l/sek Iespējamais ražošanas potenciāls 450 t/gadā Kā jau minēts, Daugavai ir 3 HES-as ar aizsprostiem un ūdenskrātuvēm aiz tiem. Tajās var novietot foreļu audzētavas, kas atrastos vai nu baseinos, vai linuma sprostos, vai izmantojot speciālu tehnoloģiju ar daļēji iegremdētām peldošām tvertnēm. Šajās ūdenskrātuvēs novērtētais potenciāls ir 75 t/gadā katrā jeb 225 t/gadā. Cits aspekts, kas katrā vietā var ietekmēt potenciālu, ir ūdens kvalitāte un vietas pieejamība. Spriežot reāli, ņemot vērā upes, par kurām dati nebija pieejami, pašreizējā potenciālā foreļu ražošana varētu būt vismaz 500 t/gadā upēs, un vēl 225 t/gadā Daugavas ūdenskrātuvēs. Vidēja vienas zivaudzētavas jauda varētu būt ap 30 t/gadā. Variācijas pēc lieluma varētu būt no 2 līdz 30 t/gadā audzētavās uz upēm un līdz pat 75 t/gadā sprostu tipa audzētavai HES-u ūdenskrātuvēs. Kopumā tas ļauj domāt, ka Latvijas ūdens resursi ir pietiekami vismaz 40 - 50 mazām un 3 lielām foreļu audzētavām. Nevaram cerēt uz Latvijas foreļu konkurētspēju starptautiskajos tirgos, jo šai ražošanai nav reālu ekonomisku priekšrocību. Taču Latvijā forele ir populāra zivs, un tai vajadzētu būt noietam Latvijas tirgū. 1.7.2 Karpu ražošanas potenciāls Karpu ražošana pašlaik notiek vidējos apmēros, kopējo produkciju vērtē starp 500 un 700 t/gadā. Daļēji tas ir privāts, daļēji valsts rūpniecisks bizness. Karpas ražo padomju laikā izveidotās zivaudzētavās, un to jauda ir ap 2000 t/gadā. Limitējošie faktori ir pašreizējais cenu līmenis un konkurence no kaimiņvalstīm. Vairumam zivju audzētavu piederošie sūkņi ir novecojuši, ar mazu jaudu un lielu enerģijas patēriņu. Ja karpu cenas pieaugtu, nebūtu īpašu tehnisku šķēršļu, lai esošajos neizmantotajos dīķos palielinātu ražošanu. Taču šie dīķi var tikt izmantoti citām, ienesīgākām sugām, vai lai tos izmantotu kā makšķerēšanas dīķus tūristiem. Ir skaidrs, ka jaunu dīķu būvēšana karpu audzēšanai nav apspriežama, jo jau pastāv liekas jaudas. 1.7.3 Ražošanas potenciāls, izmantojot ūdens recirkulāciju Tā kā zivaudzētavas, kas izmanto ūdeni atkārtoti, nav atkarīgas no caurtekošā ūdens resursiem, tās var novietot tikai vienā vietā, kur ir pietiekams daudzums ūdens darba uzsākšanai un avārijas gadījumiem. No otras puses, potenciālu ierobežo darba rentabilitāte. Foreļu audzēšana upēs nevar konkurēt starptautiskā mērogā, sakarā ar relatīvi mazajiem apjomiem un lielajām darba izmaksām. Ražošanas izmaksas, izmantojot ūdeni atkārtoti, arī ir augstākas, kā tradicionālajās metodēs, bet tehnoloģija ir iespējama, ja ražo vērtīgākas zivju sugas. Tāds bizness var būt rentabls arī Latvijā. Audzētavas, kas audzē vērtīgas zivju sugas, izmantojot ūdeni atkārtoti, var efektīvi konkurēt starptautiskajā tirgū, jo tās darbosies uz tādiem pamatiem, kā citi piegādātāji. Sugas, kuras varētu audzēt Latvijā, izmantojot ūdens recirkulācijas sistēmas, ietver stores, Eiropas samus, zušus un ātes. Lai būtu iespējams ar to nodarboties privātajam biznesam, nepieciešamas mazuļu audzētavas. To varētu darīt kāds no valsts zivju mazuļu audzētavu inkubatoriem, sākumā izmantojot valsts naudu. Zušu populācijas atjaunošana ezeros un sekojoši organizēta to zveja ezeros Latvijā liekas finansiāli rentablāka nekā kultivēšanas metode. Kaļiņingradas apgabalā ir projekts par šādu mazuļu audzētavas izveidošanu, bet tehniskie paņēmieni vēl nav pilnībā izveidoti . [1] 2.tabula. Latvijas nozvejas iekšējos ūdeņos un zivkopības produkcija tonnās Gadi Kopējā nozveja Ezeros Upēs Ūdens krātuvēs Dīķos Īgva-tos u.c. 1991 1171 396 123 8 597 47 1992 1203 388 163 11 621 22 1993 892 402 129 22 334 5 1994 1182 362 221 28 561 10 1995 1103 372 176 29 523 5 1996 874 294 189 8 380 3 Avots: [3] 1.8 Ražošanas apjomi 1.8.1 Vēži Labi vadīta dīķu vēžaudzētava var sasniegt ražību līdz 300 kg/ha gadā Par esošajiem ražošanas apjomiem pagaidām nevar runāt, jo preču vēžu audzēšana Latvijā vēl nenotiek [4.] 1.8.1.1 Vēžu vidējā produktivitāte Intensīvi audzējot Eiropas platspīļu vēžus (Astacus astacus) ir iespējams sasniegt 300kg/ ha ražību. Dabiskajos apstākļos audzējot, vēžiem ir lielāks miršanas procents, tādēļ produktivitāte uz vienu ha ir daudz zemāka - tā ir 50 kg / ha. [4.,2.] 1.8.2 Zivis Zivju ražošanas apjomus skat. pielikumā nr. 3. ) 1.9 Saimniecību klasifikācija 1.9.1 Vēži Pašreiz Latvijā būtu nepieciešams izveidot: 1) Speciālas vēžu mazuļu audzētavas . Optimālais saimniecību lielums ir 6 - 8 ha dīķu. Šīs saimniecības audzētu vēžu mazuļus un apgādātu saimniecības, kas nodarbotos ar audzēšanu līdz preču vēžu lielumam. 2) Pusintensīvās vēžu audzētavas. 3) Intensīvās vēžu audzētavas- ir ekonomiski neizdevīgas, jo audzējot intensīvi zūd vēžu specifiskās garšas īpašības un attiecīgi to cena pasaules tirgū ir zemāka. 4) Dabīgos apstākļos audzētu vēžu audzētavas (šīs saimniecībām ir jāizmanto ūdens resursi, kas ir tām pieejami un vēžu audzēšana varētu būt kā papildus ienākuma avots) . [4.] 1.9.2 Zivis Sakarā ar to, ka Latvijā pašlaik ir pāris nelielu zivaudzētavu un viena Valsts zivsaimniecība “Nagļi”, kas audzē zivis komercvajadzībām, tad var droši apgalvot, ka pašreizējā situācijā saimniecību klasifikācija ir sekojoša : 1) Zivaudzētavas, kas audzē zivju mazuļus un tālāk tos pārdod - valsts zivsaimniecības. 2) Zivaudzētavas, kas nobaro zivju mazuļus (pašlaik ir tikai nelielas z/s) [5.] 1.10 Ražošanas reģionālā struktūra 1.10.1 Vēži Pašlaik vienīgā saimniecība, kas Latvijā audzē vēžus ir Kuldīgā "Kurzemes reģionālais un attīstības centrs" . Dir. Tinte. Lai nozare sekmīgi attīstītos ir panākti nodomu līgumi par Vēžu audzēšanu sekojošos rajonos: • Madonas raj. • Kuldīgas raj. • Limbažu raj. • Preiļu raj. • Dobeles raj. • Ventspils raj. • Ludzas raj. [4.,2.] 1.10.2 Valsts Zivsaimniecību izvietojums: 1.10.2.1 Zivis • VU z/a “Brasla”, Straupes pag., Cēsu raj. LV- 4152 • VU “ Dole”, Salaspils Rīgas raj. LV- 2121 • VU z/a “Kārļi”, Drebešu pag., Cēsu raj., LV- 4138 • VU z/a “Ķegums”, Ķeguma pag., Ogres raj., LV- 5030 • VZ “ Nagļi”, Nagļu pag., Rēzeknes raj., LV- 4631 • VU z/a “ Pelči” ., Pelču pag., Kuldīgas raj., LV -3322 • VU z/a “Salaca” ., Ainažu pils lauku terit., Limbažu raj., LV 4040 • PS “ Sātiņi- S”, Novadnieku pag., Saldus raj., LV- 3880 • VU z/a “ Sērene”, Sērenes pag., Aizkraukles raj.,LV-5123 • PS “ Skrunda”, Skrunda lauku teritorija, Kuldīgas raj., LV- 3326 • VU z/a “Tome”, Ķegums, Ogres raj., LV- 5020 Avots: [5.] 1.11 Realizācijas dzīvnieku svars, miršanas procents 1.11.1 Vēži Pēc Eiropas standartiem, lai sekmīgi pārdotu vēžus kā augstākās kvalitātes produktu, preču vēžiem jābūt ir 14-15 gabaliem vienā kilogramā un to garumam jābūt 10 - 12 cm, kam atbilst arī Latvijas standarts. Miršanas procents vēžus audzējot baseinos : 1.gadā no piedzimušajiem mirst 30% 2. gadā no piedzimušajiem mirst 20% 3. gadā no piedzimušajiem mirst 20% Dabīgos apstākļos augot, izdzīvo tikai 2 - 3 %vēžu [4.] 1.12 Saimniecību lielumu ierobežojumi Lielākais risks vēžu un zivju audzēšanā ir slimības, no kurām visbīstamākā ir sēnīšu slimība, ko pazīst kā “vēžu mēris” (vēžiem). Sērga ir liktenīga Astacus astacus, kamēr Pacifastacus leniusculus to panes samērā labi . Taču pēdējais var būt slimības pārnēsātājs un tā inficēt Astacus astacus vēžus. Tādēļ Latvijā nav ieteicams ieviest Pacifastacus leniusculus. Lai sērgu ierobežotu, ir nepieciešama no citurienes iegādāto ikru dezinfekcija, vaislinieku sadalīšana vairākās vietās un citi piesardzības pasākumi. Arī dzīvnieki kā ūdeles, žurkas un putni var izplatīt šo slimību un radīt papildus zaudējumus arī patērējot vēžus savā uzturā. Priekšlikumam izmantot karpu dīķus bez jau minētajām nelielām izmaksām ir vēl viena priekšrocība. Ja populācija ir inficējusies ar kādu no slimībām, dīķi var iztukšot, un vēžus no tā izvākt. Pēc tam dīķī var atkal ielaist no sērgas brīvus vēžus. Dabiskajos dīķos tāda ūdens nolaišana nav iespējama, tāpēc tajos slimību apkarot ir grūtāk. Vēžu slimības ir saimniecību lielumu ierobežojošs faktors. Optimālākajam saimniecību lielumam, kas nodarbotos ar intensīvo vēžu nobarošanu, jābūt 40 - 50 ha. Labāk ir izveidot mazas un dalītas saimniecības, tad šis risks inficēt vēžus ar slimībām samazinās. 1.13 Nozares ražošanas galvenās problēmas 1.13.1 Vēži 1.13.1.1 1.problēma. Finanšu resursu pieejamība nozares attīstībai Lai sekmīgi attīstītos vēžu audzēšanas nozare, ir nepieciešams finansiāls atbalsts inkubācijas jaudu palielināšanai. Latvijā ir nepieciešams izveidot 10- 12 vēžu inkubācijas centrus, kuru izveidošana veicama 2 kārtās 1) 5- 6 centri (līdz 2000.gadam) 2) 5- 6 centri ( līdz 2005.gadam) Problēmas risinājums Piesaistīt privātos un firmu līdzekļus, kā arī dot valsts finansiālu atbalstu inkubāciju centru un vēžu nobarošanā specializētu saimniecību izveidošanai. 1.13.1.2 2.problēma. Informācijas pieejamība Sakarā ar to, ka Latvijā vēžu audzēšana ir sākuma stadijā, trūkst informācijas zemniekiem par vēžu audzēšanu . Problēmas risinājums Pamata zināšanas par vēžu audzēšanu ir iegūstamas Zviedrijā vai Somijā, kur ar to jau kādu laiku nodarbojas. Nepieciešams pārņemt tehnoloģiju, piem. sagādājot piemērotu literatūru latviešu valodā un iekārtas inkubatora darbībai, ar mērķi izveidot mazuļu iegūšanas un to agrīnās audzēšanas tehnoloģijas. Ir nepieciešams izveidot apmācības centrus, kas sniegtu zemniekiem visu nepieciešamo informāciju, kā arī veiktu potenciālo vēžu audzētāju apmācīšanu. Ieinteresētie vēžkopji varētu doties mācību braucienos, lai gūtu iespēju sastapties ar kopuzņēmuma veidošanai nepieciešamajiem partneriem, kuri varētu piegādāt tehniskās zināšanas un iekārtas. 1.13.1.3 3.Problēma. Kredītpieejamība Sakarā ar vēžu audzēšanas lēno atmaksāšanos (3. gadā sāk nākt atpakaļ pirmie ieguldītie līdzekļi), pašreizējie kredītnoteikumi - augstie kredītprocenti , kavē nozares attīstību. Problēmas risinājums Radīt labvēlīgus kredītnoteikumus, kā arī piešķirt valsts subsīdijas jaunizveidotajām saimniecībām. 1.13.1.4 4.problēma. Vienotas un kompleksas rīcības neesamība Lai sekmīgi attīstītu nozari ir nepieciešams izveidot vienotu vēžu audzēšanas programmu. Problēmas risinājums Iesaistot vietējos un ārvalstu speciālistus un konsultantus, kā arī ieinteresētās institūcijas, izstrādāt vēžu audzēšanas vienotu programmu. Vēžu audzēšanas programmai būtu jāaptver : • - Latviešu valodā tulkotu pamatliteratūru par vēžu audzēšanu; • - Eksperimentālu audzētavu apmācībai un demonstrācijai; • - Eksperimentus karpu dīķu izmantošanai; • - Izmēģinājuma ievākumus dīķos; • - Konsultatīvu literatūru ar informāciju par vēžu audzētavas darbību; • -Konsultatīvu literatūru par vēžu audzēšanas finansiālajiem un tirgus (mārketinga) aspektiem un līgumiem ar pircējiem Somijā un Zviedrijā; • - Sarakstu par visiem iespējamajiem dīķiem, kur varētu audzēt vēžus; • - Vispārēju informācijas veidošanu, lai stimulētu interesi par vēžu audzēšanu; • - Īsu apmācību kursu organizēšanu iesācējiem vēžu audzēšanā; • - Mācību braucienus investoriem. [4.,2.] 1.13.1.5 5.problēma. Bioresursu atražošana Lai atjaunotu vēžu potenciālu dabā ir nepieciešama vēžu introdukcija dabīgajās ūdenstilpnēs. Problēmas risinājums Dažās pasaules valstīs, lai atjaunotu dabīgo vēžu potenciālu valsts iestādes iepērk vēžu mazuļus no vēžaudzētavām un ielaiž tos dabīgajās ūdenstilpnēs, tādējādi pivilinot tūristus (tos pievelk gan vēži, gan tīrā ekoloģiskā vide - vēži dzīvo ļoti tīrās ūdenskrātuvēs). Ieguldītie līdzekļi valstij nes peļņu gan nodokļu veidā, gan iekasēto nodevu veidā par vēžu ķeršanu. Šis modelis varētu būt pieņemams arī Latvijai.[2] 1.13.2 Iekšējos ūdeņu zivsaimniecība 1.13.2.1 1. problēma Iekšējo ūdeņu (ezeru upju ) zivju resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana un nozvejoto zivju izmantošanas veicināšana zivju apstrādes rūpnīcās. Problēmas risinājumi * Gan profesionālo, gan neprofesionālo ( zemnieku un citu) zvejnieku darbības veicināšana iekšējos ūdeņos, nodrošinot svaigu saldūdens zivju piegādi kā vietējiem veikaliem , tā arī rajonu un republikas tirdzniecības centriem; * iekšējo ūdeņu zivju pārstrādes iespēju atbalstīšana un jaunu pārstrādes uzņēmumu veidošana iekšzemē, lai nodrošinātu tirgū svaigā veidā nepieprasīto vai ātri bojājošos zivju pārstrādi cilvēku pārtikai izmantojamu zivju produktu ražošanā; *atbalsta sniegšana iekšējo ūdeņu zvejniekiem laivu un zvejas aprīkojuma iegādei, kā arī saldētavu un zivju apstrādes uzņēmumu veidošanai, izmantojot valsts subsīdiju programmā paredzētos līdzekļus; *zemes īpašuma nodokļa pazemināšanas likmes piemērošana iekšējo ūdeņu aizņemto zemes platību īpašniekiem un nomniekiem, lai nodrošinātu ezeru un upju zivsaimniecisko apsaimniekošanu; * īpašas uzmanības un atbalsta veltīšana Latgales rajonu ezeru zivsaimnieciskās izmantošanas attīstībai, ievērojot šī reģiona lielo ūdenstilpju skaitu un attālinātību no jūras piekrastes rajoniem. Finansējums Valsts subsīdiju programmas līdzekļi iekšējo ūdeņu zvejniecības attīstībai, privātpersonu un firmu līdzekļi, Latvijas banku un Pasaules bankas kredīti, atbalstoša nodokļu politika. 1.13.2.2 2. problēma. Zivju sugu resursu uzlabošana Iekšējo ūdeņu zivju sugu sastāva un zivju resursu tirgus vērtības palielināšana, zivju resursu mākslīga pavairošana Problēmas risinājumi * iekšējo ūdeņu zivsaimnieciskā kadastra izstrādes turpināšana un svarīgāko ezeru un upju zivsaimnieciskās produktivitātes noteikšana; *galveno Latvijas publisko upju un ezeru zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumu izstrāde un priekšlikumu sagatavošana to zivju krājumu mākslīgai pavairošanai ; *vērtīgu zivju sugu mākslīgas pavairošanas un ielaišanas plānu izstrādāšana valsts īpašumā esošām ūdenstilpnēm * zivju krājumu ražošanas paplašināšana un attīstība valsts zivju audzētavās ; * informācijas nodrošināšana par valsts un privātām zivju mazuļu audzētavām, sekmējot privāto ūdeņu īpašnieku zivju krājumu paplašināšanas iespējas ; * izglītojošu materiālu izplatīšana par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu, zivju resursu pavairošanas jautājumiem, ielaišanai iesakāmām zivju sugām, to savstarpējām proporcijām utt. Finansējums Valsts pamatbudžets, Zivju fonds, privātpersonu un firmu līdzekļi, makšķernieku klubu un biedrību līdzekļi. 1.13.2.3 3. problēma. Zivkopības iespēju atjaunošana un paplašināšana Zivkopības iespēju atjaunošana un paplašināšana, jaunu audzēšanas tehnoloģiju un zivju sugu ieviešana, zivkopju apmācības attīstība. Problēmas risinājumi * veco padomju saimniecību un kolhozu zivju dīķu izmantošanas atjaunošana zivkopības vajadzībām, nepieciešamības gadījumā veicinot dīķu aizņemto zemju īpašnieku savstarpēju kooperāciju; * jaunu pilnsistēmas zivju audzētavu ( no ikru inkubācijas līdz preču zivīm), kā arī specializētu zivju mazuļu vai tirgus zivju audzētavu veidošanas veicināšana; * zivju audzētāju savstarpējās sadarbības un pieredzes apmaiņas attīstība; *Latvijas zemnieku apmācības attīstība zivkopībā un informatīvā materiāla nodrošinājuma paplašināšana zivju audzēšanas jautājumos, lai nodrošinātu vides aizsardzības un veterināro prasību ievērošanu un pareizu tehnoloģiju izmantošanu dīķsaimniecībās; * pētījumu atbalstīšana par Latvijā visefektīvāk izmantojamām zivju audzēšanas tehnoloģijām, piemērotākajām zivju un citu ūdens dzīvnieku sugām, t.sk. vēžiem. Finansējums: Valsts budžets, Zivju fonds, privātpersonu un firmu līdzekļi, Latvijas banku un Pasaules bankas kredīti, atbalstoša nodokļu politika. 1.13.2.4 4. problēma. Makšķerēšanas iespēju attīstība Makšķerēšanas iespēju paplašināšana un makšķerēšanas tūrisma attīstība Problēmas risinājumi * makšķerēšanas attīstības veicināšana Latvijas publiskajās, kā arī privātajās ūdenstilpnēs ( ezeros, upēs) un ūdeņu privātīpašnieku sadarbība šajos jautājumos; * ar makšķerēšanu saistītā servisa un pakalpojumu sfēras attīstība - privāto viesnīcu tīkla veidošana pie upēm un ezeriem, laivu un makšķerēšanas rīku īre, informatīvie un ceļveža pakalpojumi, noķerto zivju sagatavošanas iespējas; * licencētās makšķerēšanas organizēšanas iespēju izmantošana vietās, kur ir limitētas makšķerēšanas iespējas vai tiek veikti īpaši pasākumi makšķerēšanas nodrošināšanai ( zivju ielaišana, aizsardzība u.c); * ar makšķerēšanu saistīto informatīvo materiālu izplatīšanas pilnveidošana, lai popularizētu makšķerēšanas iespējas iekšējos ūdeņos kā Latvijā, tā arī ārvalstīs. Finansējums Privātpersonu un firmu līdzekļi, pašvaldību līdzekļi, makšķernieku klubu un biedrību līdzekļi.[5] 1.14 Ražošanas budžeta aprēķināšana (skat.pielikumu nr. 2) 1.14.1 Ražošanas tehnoloģiskais process 1.14.1.1 Upes vēži 1.14.1.1.1 Tehnoliģijas Eiropas platspīļu vēzis (Astacus astacus), kā arī Ziemeļamerikas vēzis (Pacifastacus leniusculus) var tikt kultivēti trīs galvenajos veidos - ekstensīvi, pusintensīvi un intensīvi. Ekstensīvās audzēšanas gadījumos lieto raktus dīķus, kuros savairo vēžus. Mazos vēzīšus vai nu noķer dabā, vai iegādājas no inkubatoriem. Vēžu ķeršanai izmanto stiepļu būrus. Ekstensīvās audzēšanas barība ir neliela, un tā nav jākontrolē. Intensīvā audzēšanas metode, ir relatīvi dārga metode, jo visas audzēšanas stadijas notiek telpās stingrā uzraudzībā. Līdz šim intensīvās audzēšanas sistēmas nav izdevies padarīt rentablas,jo degradējas kvalitāte. Pusintensīvā metode ir dīķu un intensīvās audzēšanas kombinācija, un šo metodi bieži izmanto Somijā, kur tā dod labus rezultātus . Pusintensīvajā metodē vēžu vairošanās notiek kontrolētos apstākļos. Rudenī dzimumgatavībai nobriedušos vēžus noķer brīvā dabā, vai arī papildina ar tiem jau esošo vaislinieku skaitu, un tos sapāro. Mātītes vai arī jau atdalītus ikrus pārnes telpās, kur ūdens temperatūru var regulēt. Izšķilšanos var paātrināt, optimizējot ūdens temperatūru . Pavasarī izšķiļas mazuļi, kurus vasaras sākumā pārceļ uz āra dīķiem. Dīķi ir vairāk specializēti kā ekstensīvajā audzēšanā; tos var iztukšot šķirošanai un ievākšanai, un tajos ir iekārtotas paslēptuves. Dīķos un arī telpās vēžus rūpīgi baro. Rudenī dīķus iztukšo. Vēžus sašķiro un pārdod vai novieto ziemas mītnēs. Jaunie vēži, kas nākotnē tiks audzēti pārtikai vai vaislai, var pavadīt ziemu piemērotos dīķos, bet vismaz mātītes parasti pārceļ uz telpām. Tādējādi pusintensīvā audzēšana ir diezgan darbietilpīga, īpaši pavasarī un rudenī. Augšanas cikls ir 2-3 gadi, atkarībā no ūdens temperatūras un vēlamā vēžu lieluma. Mazuļi izaug par vaisliniekiem gada laikā. Audzētavai var būt pašai savs vaislas “ganāmpulks”, kuru katru gadu papildina ar jauniem vēžiem. Ikrus var iegūt arī no pieaugušām mātītēm (kas tālāk tiek pārdotas tirgū). Ikrus var nopirkt arī no citas audzētavas. Nerekomendē ķert mātītes brīvā dabā, jo iespējams ievazāt slimības. Visu veidu audzēšanas variantos ūdens kvalitātei ir liela nozīme sekmīgā vēžu audzēšanā. Ūdens nedrīkst būt skābs ( Ph optimālais ir 7-8), tam jāsatur pietiekami skābekļa, un temperatūra nedrīkst būt zem 40 C pat ziemā . Vēži ir jūtīgi pat pret nelieliem metāla, cietu vielu daļiņu vai humusa daudzumiem ūdenī. Tie ir jūtīgi arī pret indēm apkārtējā vidē, kā piem., pesticīdiem, amonjaku. Biotehnoloģijas shēmu skat. pielikumā Nr.1.[2,4] 1.14.1.1.2 Finansiālie aspekti platspīļu vēžu audzēšanai atjaunotajos dīķos Kaut arī iespēja izmantot vecos zivju audzēšanas dīķus rada relatīvi zemas investīciju izmaksas, trīs gadu periods pirms produkta realizācijas sastāda augstas apgrozāmā kapitāla izmaksas. Tomēr šo apstākli mīkstina divi faktori : 1.ārkārtīgi zemās mainīgās ražošanas izmaksas, kas rada neparasti augstu bruto peļņas robežu. 2.iespēja iztirgot visu saražoto produkciju par augstām cenām Skandināvijas tirgū. Pie šiem nosacījumiem pelnītspēja varētu būt laba, pieņemot, ka IPL(kapitāla iekšējā pelnītspējas likme) ir 20% . Secinājums: investīciju peļņas līmenis būs mazāk jūtīgs, nekā peļņas līmenis citos zivju audzēšanas projektos attiecībā pret izmaiņām izmaksās un cenās . Ir pilnīgi skaidrs, ka platspīļu vēžu audzēšanas IPL ir daudz mazāk jūtīgs nekā tā ir foreļu audzēšanā. [ 1.] 1.15 Ekonomiskie dati 1.15.1 Vēži Ražošanas cikls ir lēns, ienākumi parādās tikai trešajā gadā pēc pirmajām investīcijām, tāpēc saimniecības ekonomiskajam pamatam ir jābūt pietiekami spēcīgam. Speciālisti izpētīja vēžu audzēšanas finansiālo aspektus, kam par pamatu izmantots produkcijas eksports uz Somiju par cenu 20 LS/100 gabali. Izdevumi varētu sasniegt 32000 Ls ar kapitāla iekšējo pelnītspēju 20%. [ 1.] 1.16 Vēžu tirgus Eiropā Komerciāla interese Eiropā ir tikai par šādu sugu vēžiem : platspīļu vēzis (Astacus astaus), Amerikas signālvēzis (Pacifastacus leniusculus) un Turcijas vēzis (Astacus leptodactylus). Visaugstākais degustācijas vērtējums ir platspīļu vēžu gaļai un visā Eiropas tirgū pēc šiem vēžiem ir vislielākais pieprasījums. Kopā Eiropā gadā iegūst aptuveni 220 tonnas platspīļu vēžu, kas sastāda ~10 % no tā vēžu daudzuma, ko ieguva pirms vēžu mēra epidēmijas sākuma. Eiropas tirgū cenas ir ļoti svārstīgas. Dažādās valstīs tās ievērojami atšķiras. Dažādu sugu vēžiem cenas ir atšķirīgas. Dānijā 1 kg vēžu cenas ir sekojošas (mazumtirdzniecībā): Astacus astaus cena ir 200-250 DKK (20-25 Ls) un to ražošanas apjoms sasniedz 2-3 tonnas gadā. Vēžus audzē un preču produkciju iegūst pārsvarā dabiskajās ūdenskrātuvēs. Ar vēžkopību nodarbojas 3-4 fermas, kurās galvenokārt audzē mazuļus līdz 1-2 gadu vecumam, tālākā audzēšana līdz preču vēžu kondīcijai notiek dabiskajās ūdenstilpnēs. Dānijā importē vairāku sugu vēžus, galvenokārt Amerikas signālvēžus no Apvienotās Karalistes un sarkanspīļu vēžus (Procambarus clarki) no ASV un Spānijas. Mazāk populāri ir Turcijas vēži. Vēžu garšas īpatnības ir augstākas, ja tie pārziemojuši pazeminātā temperatūrā, tādēļ augstāk tiek vērtēti ziemeļu valstīs audzētie saldūdens vēži. Kopējais vēžu imports Dānijā no Turcijas, Anglijas, Spānijas un ASV svārstās no 5 līdz 10 tonnām gadā. Jāsecina, ka Dānija Latvijai kā vēžu eksporta zeme patreiz nav perspektīva. Augusta vidū Kopenhāgenā paltspīļu vēžu cena bija 125-175 DKK/kg, Zviedrijā ~600 SEK /kg. Sarkanspīļu un Turcijas vēžu cena svārstās ~95-150 DKK/kg. Signālvēžiem cenas ir zemākas nekā platspīļu vēžiem. Eiropas valstīs pastāv aizlieguma likums par importēto vēžu ielaišanu vietējās ūdenskrātuvēs. Likums nav vērsts pret importu vispār, bet regulē šo procesu. 1996.gadā Dānijā oficiāli saražoti 150000 vēžu mazuļu, īstenībā šis skaitlis var būt pat 2 reizes lielāks. Mazuļu cenas ir 3-5 DKK /gab. Šī gada mazuļiem, bet gadu veci mazuļi maksā 8-10 DKK/gab. Vaislas tēviņa cena ir 150 DKK. Mātītes cena svārstās atkarībā no produktivitātes. Vēžu mātīte ar 120 oliņām maksā 150 DKK, ar lielāku oliņu skaitu - dārgāk. Dānijas valdība vēžkopības attīstības veicināšanai mazuļu iegādei pēdējos 3 gados segusi katru gadu 50 % no iegādes izmaksām. No Eiropas valstīm Latvijai kā potenciāli ērtākie un izdevīgākie tirgus partneri pārtikas preču vēžu noietam minami Zviedrija, Somija, Vācija, Francija, Holande un Beļģija. Augošs tirgus var būt arī dažāda vecuma vēžu mazuļiem. [6.] Pašlaik Latvijā cenas par augstākās kvalitātes vēžiem (10-12 cm gari) ir 6 -8 lati par kg. Par vidējās kvalitātes vēžiem (līdz 10cm ) cena ir 3.5 - 5 lati. Vidēji ziemeļvalstīs par augstākās kvalitātes vēžiem maksā 12 lati/ kg, Vācijā, Francijā 7-8 lati /kg. [4.] Jāpiebilst, ka vairumtirdzniecības cenas svārstās līdz pat 50 % no mazumtirdzniecības cenas 1.16.1 Pasaules zivju tirgus Pēc saldūdens zivīm pieprasījums pasaules tirgū ir neliels. Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos Latvijā zivju produkcijas pašizmaksa ir ļoti augsta (šeit ir vainojami arī Latvijas klimatiskie apstākļi), tādēļ audzētās zivis neeksportē. Saldūdens zivis Latvijā pašlaik audzē tikai vietējam tirgum. [5.] 2 Investīcijas nozarē 2.1.1 Nepieciešamais kapitāls ražošanai vēži Lai izveidotu labu vēžu audzēšanas saimniecību aptuvenās izmaksas tās ierīkošanai ir 60 000 lati. Visā vēžu audzēšanas nozarē nepieciešami 1500000 lati, lai izveidotu mazuļu inkubācijas centrus, izveidotu vēžu nobarošanas saimniecības. (skat.2.pielikumu) 2.1.2 Nepieciešamais kapitāls pārstrādei Saražoto produkciju - vēžus ir nepieciešams atdzesēt vai arī saldēt, tādēļ ir vajadzība izveidot reģionālos saldēšanas uzņēmumus. Latvijā vajadzīgi vismaz 4 šāda tipa uzņēmumi. Viena šāda tipa uzņēmuma izveidošanai ir nepieciešami vismaz 25 000 lati. [4.] 2.1.3 Nepieciešamais kapitāls realizācijai, mārketingam Vēžus realizē galvenokārt dzīvā veidā, periodos, kad nomainītā čaula ir pietiekami nocietējusi. Tos transportē bez ūdens un tikai atsevišķos gadījumos - konteineros ar ūdeni ar labi noregulētu aerāciju. Kastēs ar vēžiem var ievietot svaigas nātres. Uz iesaiņojuma obligāti jānorāda transportēšanas temperatūra un garantijas laiks. Produkciju pavadošajā dokumentācijā jābūt veterinārai izziņai par audzētavas veterināri sanitāro stāvokli. Produkcijas realizēšanai (pārvadāšanai) lielos apjomos ir nepieciešami izotermiski furgoni (ar kravnesību 3 tonnas). Šo pārvadājumu var arī izmantot kā pakalpojumu. [6.] 2.1.4 Orientējošā investīciju vajadzība Lai pilnīgi attīstītu vēžu audzēšanas nozari, izveidotu vēžu audzēšanas un mazuļu audzēšanas saimniecības, kā arī izveidotu glabāšanas un transportēšanas apstākļus, nepieciešamā investīciju vajadzība ir 1600000 lati. [4.,2.] 3 Nozares institucionālā vadība 3.1 Latvijas Republikas Valsts zivsaimniecības pārvalde izstrādā un realizē valsts politiku zivsaimniecības nozarē. 1. Pārvaldes uzdevumi ir: 1.1. izstrādāt un īstenot valsts politiku zivju resursu efektīvā un saudzīgā izmantošanā, atražošanā un zinātniskā izpētē; 1.2. attīstīt un koordinēt nozares starptautiskos sakarus, apkopot un sekmēt citu valstu progresīvās pieredzes ieviešanu zivsaimniecībā; 1.3. organizēt Latvijā ratificēto Starptautisko konvenciju un Starpvaldību līgumu izpildi attiecībā uz zvejniecību, zivju resursu izpēti un aizsardzības pasākumu īstenošanu iekšējos ūdeņos, Baltijas jūrā un Pasaules okeānā; 1.4. nodrošināt Republikas zivsaimniecības interešu izvirzīšanu un aizstāvību vietējās un Starptautiskās organizācijās, sanāksmēs, konferencēs, u.c. pasākumos. 1.5. veikt organizatoriskos pasākumus, kas saistīti ar zvejas organizēšanu, uzņēmējdarbības licencēšanu un zivju produkcijas ražošanas attīstību. 2.Pārvaldes pārziņā esošie uzņēmumi Pārvaldes pārziņā ir: - Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts; - Iekšējo ūdeņu problēmu laboratorija; - zivju audzētavas "Tome", "Sērene", "Dole", "Brasla", "Pelči", "Kārļi", "Salaca", "Ķegums"; - valsts zivsaimniecība "Nagļi"; - Latvijas zivju rūpniecības inženieru centrs "Liedags". [5.] 3.2 Nozares pašorganizācija Vēžu audzētāju asociācija Latvijā nepastāv. Pašreiz asociācijas funkcijas veic "Reģionālās un biznesa attīstības centrs" - Kuldīgā. [4.,2.] 3.2.1 Galvenās tirdzniecības metodes. 3.2.1.1 vēži Pašreizējā situācijā Kurzemes reģionālais un attīstības centrs veic tikai mazumtirdzniecību . Tās realizācijas apjomi nav vērā ņemami, savukārt tirgus vēžu apgrozījums Latvijā ir 500-600 kg vēžu nedēļā, kurus galvenokārt noķer brīvā dabā . Realizācijas vietas: restorāni, mazumtirdzniecības veikali. [4.,2.] 3.2.1.2 Zivis Latvijā saldūdens zivis tiek realizētas lielākoties Lielpilsētas tirgos. Pārsvarā tā ir importētā produkcija no Lietuvas, kur ekonomiskie un dabas apstākļi ir labvēlīgāki zivju audzēšanai. 3.2.2 Kvalitātes vadīšanas bāze ražošanā, pārstrādē, glabāšanā, iesaiņošanā, realizācijā. 3.2.2.1 Vēži 3.2.2.1.1 Sanitāri bakterioloģiskā kontrole Atbilstoši Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas lēmumam, kultivējamo bezmugurkaulnieku gaļā jākontrolē šādi rādītāji: kadmija, kobalta, svina saturs, patogenie mikroorganismi, sevišķi Vibrio parahaemolyticus, ftālskābes ēteri, nervu sistēmu paralizējošās indes. Bezmugurkaulnieku audzētavās mikrobioloģiskā un ķīmiskā vides un kultivējamo objektu kontrole ir obligāta, jo šie objekti var kļūt par infekciju pārnēsātājiem. Jākontrolē arī zarnu baktēriju saturs ūdenī. Nav vienotu bezmugurkaulnieku, tai skaitā vēžu produkcijas standartu Eiropas Savienības valstīm, katrā valstī lieto savus drošuma kritērijus, taču vairumā gadījumu zarnu nūjiņu skaits nedrīkst pārsniegt 1-5 kolonijas vienā kubikcentimetrā vēžu homogenāka vai 50-300 kolonijas litrā ūdens. Vairumā gadījumu ir norāde, ka zarnu nūjiņu, salmonellu un parahemolitisko vibrionu klātbūtne nav pieļaujama. No nepārbaudītiem vēžiem patērētāji var inficēties galvenokārt ar bakteriālām toksikoinfekcijām (salmoneloze, tīfs, paratīfs u. c.), intoksācijām (botulisms, stafilokoku intoksifikācijas u. c. ), vīrusu infekcijām, parazītiem, toksiskām vielām un elementiem, var arī iegūt alerģiju. Jāatzīmē arī vēžkopju iespēja saslimt ar profesionālām slimībām : ādas slimībām, ko pamatā izraisa ādas traumu un mikrotraumu inficēšanās ar streptokokiem un stafilokokiem, un alerģiskām slimībām, ko izraisa saskare ar vēžiem vai audzēšanas iekārtām. Vēži pieskaitāmi pie produktiem, kas ātri bojājas, tādēļ to nozvejā, apstrādē, transportēšanā un sagatavošanā jāievēro vislielākā precizitāte un rūpīga kvalitātes kontrole. Piesārņotā vidē vēži, tāpat kā citi bezmugurkaulnieki var akumulēt ievērojamus daudzumus smago metālu, radioaktīvo elementu, pesticīdu, patogeno mikroorganismu. Tāpēc priekšroka dodama audzēšanai, izmantojot biotehnoloģiskās akvakultūras metodes ar kontrolējamu ūdens, barības un citu apkārtējās vides saturu. Nozvejas rīkus, kastes un citu inventāru nepieciešams regulāri dezinficēt. Ūdens attīrīšanas un recirkulācijas iekārtās jāparedz tā filtrēšana un dezinfekcija. [6.] Latvijā, lai kontrolētu saražoto vēžu kvalitāti, nepieciešama kontrole pār slimībām un antibiotikām. 3.2.3 Dzīvnieku reģistrācija un identifikācija Nav un tā nav iespējama[4.,2.] 3.2.4 Nozares ģenētiskais potenciāls: uzturēšana un attīstība 3.2.4.1 Vēži Pašlaik dabiskajās ūdenskrātuvēs ir labs, bet mazskaitlisks ģenētiski vērtīgu vēžu daudzums. Kopā ar vides aizsardzības organizācijām ir jāapzin vēžu esošās vietas un jāizstrādā likumdošana, kas aizsargātu šīs dabīgās ūdenskrātuves. Reģionālās un Biznesa attīstības centrs pašlaik veic vēžu ģenētiskā materiāla uzlabošanu . [4.,2.] 3.2.5 Kādi jauni institucionāli / juridiski pasākumi nepieciešami nozarē? 3.2.5.1 Izglītība, zinātne Organizētās vēžkopības attīstības pirmais obligātais priekšnosacījums ir izglītības un prasmes nepieciešamība šādos galvenos aspektos : • akvakultūras tehnoloģijas pamati, • vēžu barība un barošana, • slimības, profilakse, sanitārā kontrole, veterinārija. Lai saņemtu licenci darbībai vēžu akvakultūras tehnoloģijā, ir nepieciešami izglītības un prasmi apliecinoši dokumenti. Ar nožēlu jākonstatē, ka nevienā no vidējām un augstākām mācību iestādēm Latvijā šie jautājumi netiek aplūkoti un attiecīgi speciālisti netiek gatavoti. Lai sakārtotu pamatu ne tikai vēžkopības, bet arī vispār akvakultūras attīstībai Latvijā, jāizveido izglītības sistēma, kuras sastāvā jāparedz: • vietējā un • starptautiskā apmācība. Valsts apmācības sistēmā jāparedz : 1. Minimālais izglītības līmenis - 2 gadi specializētā vidējā akvakultūras (zivkopības skolā). 2. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē pie zooloģijas katedras jāparedz akvakultūras kurss, kurā iekļaut arī lekcijas un nodarbības vēžu bioloģijā un kultivēšanā. 3. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Veterinārijas fakultātē jāsniedz dziļākas zināšanas par vēžveidīgo slimībām, profilaksi un ārstēšanu. 4. Jāorganizē īslaicīgi kvalifikācijas celšanas kursi akvakultūras tehnoloģijās un vēžveidīgo audzēšanā un selekcijā. Starptautiskās apmācības sistēmā jāparedz : 1. Ilgtermiņa apmācību kursi Baltijas valstu speciālistiem un vēžkopībā iesaistītiem fermeriem. Šādu kursu organizēšanā un nodrošināšanā ar pasniedzējiem gatavi piedalīties kā metodiski, tā arī finansiāli tādi ievērojami vēžkopības centri kā Dāņu vēžu audzētāju asociācija, Somijas firma Kalavesti KY, Norvēģijas institūts Akwaforsk. Kursu paredzētais ilgums 3 gadi, bāzes vietas - Latvija, Rīga, Jūrmala. 2. Īslaicīgas speciālistu mācības Ziemeļvalstu specializētos institūtos un vēžaudzēšanas fermās. 3. Jauno speciālistu ilglaicīga apmācība darbam valsts un privātajās vēžkopības saimniecībās, Latvijas zivsaimniecības pētniecības institūtā un Valsts Zivsaimniecības pārvaldē, Latvijas zivaudzētavās. 3.2.5.2 Vēžkopības centru izveide Organizētas un paātrinātas vēžkopības attīstība Latvijā, izmantojot mūsdienu biotehnikas atziņas, būtu uzsākama ar vēžkopības centra (akvakultūras) izveidi, kurā būtu iespēja realizēt pilnsistēmas saimniecību : 1) selekcijas darba veikšana populācijas kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju izkopšanai, vēžu mazuļu audzēšanai un resursu atražošanai, 2) kvalitatīva vēžu vaislas materiāla ieguve un audzēšana, 3) mātīšu ovulācijas stimulēšana un apaugļošana, 4) ikru inkubācija kopā ar mātītēm vai atšķirti, 5) embriju inkubēšana līdz kāpuru un mazuļu stadijai, 6) mazuļu audzēšana līdz 3-4 mēnešu vecumam un ap 1 gada vecumu, 7) preču vēžu audzēšana dabīgās ūdenstilpnēs un dīķos, 8) barības sagatavošanas un vēžu barošanas tehnoloģijas ieviešana, 9) vēžošanas tūrisma izveidošana, 10) izglītības un apmācības nodrošināšana vēžkopības paplašināšanai, 11) vēžkopības tirgus produkcijas kvalitātes, standartizācijas un realizācijas jautājumu risināšana. Šādam centram jābūt apgādātam ar kvalificētu personālu, tehniskām iespējām un iekārtām augstākminēto tehnoloģisko operāciju realizēšanai un audzētavas un vides sanitāri mikrobioloģiskai un ekoloģiskai kontrolei. Jābūt arī veterinārajam nodrošinājumam un veterinārajai kontrolei. Centram jānodrošina arī attiecīgā reģiona vēžu dabīgo krājumu ataudzēšana, izlaižot mazuļus savvaļā. Vēžu audzēšanas procesā atsevišķās stadijas vai to bloki organizējami teritoriāli decentralizēti. Šāda pieeja vēžkopības attīstībai atļauj vienlaikus vēžkopību attīstīt visos Latvijas novados : Kurzemē, Zemgalē, Latgalē, Vidzemē. Koncepcijas izstrādes gaitā izstrādāti sekojoši galvenie priekšlikumi par vēžkopības iespējamiem centriem Latvijas novados: 1. Kurzemē vēžkopības centra izveide Kuldīgas rajona Pelčos un Ēdolē. Šādu izvēli nosaka: 1.1. uzsāktie darbi vēžu mazuļu savairošanā, ataudzēšanā un audzēšanā dabīgās un mākslīgās ūdenstilpnēs (RBAC “ Kurzeme”, SIA “ Vanka”, z/s “ Ozoliņi”, sadarbībā ar valsts zivaudzētavu “ Pelči”), 1.2. izveidotie starptautiskie sakari ar Somijas, Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas vēžaudzēšanas speciālistiem un iestādēm, 1.3. iespēja savienot valsts un privātās intereses, zinātnes un prakses atziņas, 1.4. Kuldīgas rajona bagātība ar dabīgām un neizmantotām mākslīgām ūdensttilpnēm. Te ir vairāk nekā 40 upju, kuru kopgarums pārsniedz 5 km, 48 ezeri, kuru platība ir lielāka par 1 ha, 1.5. iespējas izmantot esošos zivkopības speciālistus un iesaistīt darbā jaunus vietējos speciālistus. [6.] * Nepieciešams izstrādāt vežkopības audzēšanas noteikumus * Nepieciešams ieviest ražošanas sertifikāciju, atbilstoši labas ražošanas prakses saimniecības prasībām. [4.,2.] 4 Mārketinga kanāli 4.1.1 Saimniecību tipu ražošana daļās: 4.1.1.1 Vēži 1) saimniecības, kas veic inkubāciju un mazuļu ataudzēšanu. 2) saimniecības, kas veic vēžu audzēšanu. 4.1.2 Tirgus daļas katram produktam un blakusproduktam. 4.1.2.1 Vēži Sakarā ar to, ka nozare ir sākusi tikko attīstīties, par šo jautājumu ziņu nav. 4.1.3 Nozares pārstrādes uzņēmumi 4.1.3.1 Vēži, Zivis Pašlaik Latvijā vēžu un saldūdens zivju pārstrādes uzņēmumi nepastāv. Nelielos apjomos zivis tiek pārstrādātas valsts zivsaimniecībā “ Nagļi”. 4.1.4 Importētā produkta daļa 4.1.4.1 Vēži Pašreizējā situācijā vēžu imports Latvijā sastāda aptuveni 500- 600 kg. nedēļā. 4.1.4.2 Zivis Latvijā saldūdens zivis tiek importētas produkcija no Lietuvas, kur ekonomiskie un dabas apstākļi ir labvēlīgāki zivju audzēšanai. 4.1.5 Latvijas ražotāju konkurenti ārējā tirgū 4.1.5.1 Vēži Pašlaik lielākie vēžu audzētāji ir Anglijā, Somijā, un Zviedrijā tomēr ziemeļvalstīs ir neaizpildīta tirgus niša tieši Astacus astacus vēžu tirgū. 5 Pašreizējā politika 5.1.1 Tirgus barjeras un eksportam - importam nepieciešamās procedūras Lai eksportētu vēžus ir nepieciešams: * ražošanas sertifikāts * veterinārā dienesta sertifikāts * importētājvalsts iekšējie noteikumi (ir valstis, kurās var ievest tikai saldētus, citās tikai dzīvus vēžus). 5.1.2 Iekšējā tirgus cenu regulācija Latvijā vēžu un zivju cena netiek regulēta, to nosaka tirgus. 5.1.3 Valsts atbalsts ģenētiskai padziļināšanai Valsts atbalsta ģenētiskajai padziļināšanai pašlaik nav, tas ir ļoti nepieciešams, lai varētu veikt vēžu selekciju . Lai dažādotu tirgu un izveidotu jaunas darba vietas laukos ir nepieciešama Latvijā arī citu vēžveidīgo nozares ieviešana. 6 secinājumi un priekšlikumi 1) Pēdējos gados vērojama zvejas intensitātes palielināšanās, un 1997. gadā kopnozveja republikas iekšējos ūdeņos sasniegusi 544,2 t, kas ir augstākais rādītājs 90. gados. 2) Visvairāk zivju republikā nozvejots ezeros - 68,3 % no kopējās nozvejas. 3) Upju nozvejā vislielāko īpatsvaru dod nēģi - 54,9 % no kopējās nozvejas. 4) Veicot zveju iekšējos ūdeņos, visvairāk nozvejots ar tīkliem un vadiem. 5) Nozvejas statistikas dati ļauj secināt, ka pieaugusi saimnieciski vērtīgo zivju sugu : zušu, zandartu un īpaši pēdējo četru gadu laikā - asaru un līņu nozveja, bet 1997. gadā samazinājusies līdaku nozveja. 6) Aktivizējot zveju ar rūpnieciskajiem zvejas rīkiem ezeros un ūdenskrātuvēs, kopējā nozveja republikā turpina palielināties. 7 Avoti 1. ES PHARE programma : tehniskā palīdzība privātās zivsaimniecības attīstībai. 2. Latvijas Zinātņu Akadēmijas, sabiedrības Latvijas Biotehnoloģijas direktors A.Ārens 3. Latvijas zivsaimniecības gada grāmata. 4. Reģionālās un biznesa attīstības centrs “Kurzeme”, direktors Egīls Tinte 5. Valsts Zivsaimniecības Pārvalde 6. Vēžu audzēšanas koncepcija 7. Hidrometeoroloģijas pārvalde 8 Pielikumi 8.1 1. pielikums. Vēžu audzēšanas biotehnoloģija (shēma). Vaislas vēžu ikru inkubācija embriju ieguve dabā kopā ar mātītēm izdzīvošana līdz kāpuru 1.stadijai Vēžu mātīšu apaugļošana, saglabāšana ovulācijas stimulēšana Vaislas vēžu 2.stadijas kāpuri audzēšana līdz šīsvasaras un selekcija mazuļiem Atdalītu ikru inkubācija inkubācijas aparātos Izdzīvojušo embriju audzēšana līdz mazuļiem Mazuļu audzēšana 1-gadnieku audzēšana līdz 1 gadam līdz 2 gadiem vai 3 gadiem Audzēšana monokultūrā polikultūra ar zivīm Izlaišana savvaļā Realizācija (preču vēži) 8.2 2. pielikums (1.daļa). Peļņas un zaudējumu pārskats (prognoze) 1. gads 2. gads 3. gads 4. gads 5.gads Pārdots 18900 37800 58536 130656 135840 Smolti 18900 37800 37800 84000 84000 Vēži 0 0 20736 46656 51840 Mainīgās izmaksas 4000 6573 9216 17566 18615 Barība 1900 4158 6439 14372 14942 Transportēšana 2100 24145 2777 3194 3673 gross profit (atražošanas vērtība) 14900 31227 49320 113090 117225 Fiksētās izmaksas 18002 18402 21419 24706 30228 Algas 3900 3900 4840 6140 7600 sociālā apdrošināšana 1932 1932 2279 2736 3248 Algas (sezonas strādniekiem) 3000 3000 3300 3630 4000 Uzturēšana 1450 1600 1760 2000 3300 Analīzes 340 340 340 400 450 Degviela 480 530 580 640 700 Apdrošināšana 3000 3000 4000 4000 4000 Īpašuma nodoklis 2000 2200 2420 2660 2930 citas izmaksas 1900 1900 1900 2500 3000 Depreciation 6000 6000 6000 6000 6000 Inkubatori 1800 1800 1800 1800 1800 Ūdens recirkulācijas sistēma 1300 1300 1300 1300 1300 Laboratorijas kontroles sistēma 300 300 300 300 300 Apkures sistēma 400 400 400 400 400 Aprīkojums 600 600 600 600 600 Tvertnes 500 500 500 500 500 Automašīnas preču pārvadāšanai (van) 800 800 800 800 800 Vēžu dīķi 300 300 300 300 300 Profit before Int &Tax -9102 6825 21901 82384 80997 interest on loans (aizdevumi) 7600 7600 7100 4100 0 Apliekamā peļņa -16702 -9877 12024 78284 80997 Ienākumu nodoklis (25%) - - 3006 19571 20249 Peļņa pēc nodokļu nomaksāšanas -16702 -9877 9018 58713 60748 Accumulated profit 9018 67731 128479 Kredītieguldījumi Principal (pamatkapitāls) 76000 Interest (līdzdalība) 7600 7600 7100 4100 0 Repayment on principial 0 0 5000 30000 41000 Kopsummā nenomaksāts 76000 76000 71000 41000 0 2. pielikums (2.daļa). Naudas plūsmas pārskats latos 1.gads 2.gads 3.gads 4.gads 5.gads Ienākumi 98900 37800 58536 130656 135840 Pārdots 18900 37800 58536 130656 135840 - smolti 18900 37800 37800 84000 84000 Vēži 0 0 20736 46656 51840 Kredīts 76000 Mainīgās izmaksas 4000 6573 9216 17566 18615 Barošana 1900 4158 6439 14372 14942 Transporta izmaksas 2100 2415 2777 3194 3673 Fiksētās izmaksas 25602 26002 28519 28806 30228 Algas 3900 3900 4840 6140 7600 Sociālā apdrošināšana 1932 1932 2279 2736 3248 Algas sezonas strādniekiem 3000 3000 3300 3630 4000 Uzturēšanas izdevumi 1450 1600 1760 2000 3300 Analīzes 340 340 340 400 450 Degviela 480 530 580 640 700 Apdrošināšana 3000 3000 4000 4000 5000 Īpašuma nodoklis 2000 2200 2420 2660 2930 Citi izdevumi 1900 1900 1900 2500 3000 Interest 7600 7600 7100 4100 0 Iegādei: 65000 0 0 0 0 1)Inkubatori 18000 2)Ūdens recirkulācijas sistēma 13000 3)Apkures sistēma 4000 4)Facilities 12000 5)Tvertnes 5000 6)Van 4000 7)Vēžu dīķi 6000 Pamatkapitāla atmaksāšanās 0 0 5000 30000 41000 Izdevumi kopā 94602 32575 37735 46372 48843 Income/Expenses 298 5225 20801 84284 86997 Kopējā naudas plūsma 298 5523 26324 110608 197605 Avots: Jānis Baltačs t.9258675 8.3 3. pielikums. 1996. un 1997. gadā dabīgās ūdenstilpnēs izlaistā zivju mazuļu produkcija [VZP] Zivju audzētava Zivju suga Vecums Skaits 1996. Tūkst. gab. Vidējais svars, g 1996. Skaits 1997. Tūkstoš gab. vidējais svars, g 1997. Tome laši laši vienvasaras smolti 1gadnieki 345.8 27.8 167.7 376.5 5.5 28.9 Kārļi laši laši laši taimiņi smolti (1gadnieki) smolti (2gadnieki) vienvasaras mazuļi (piebaroti kāpuri) 106.0 60.2 215.7 16.3 49.0 0.1 163.0 8.48 92.8 286.85 19.1 57.1 2.7 0.16 Salaca laši nēģi smolti (1 gadnieki) kāpuri 163.6 320.0 21.5 167.93 528.00 24.9 Dole laši taimiņi taimiņi nēģi līdakas vimbas smolti (1gadn.) mazuļi( piebar. Kāpuri) viengadnieki kāpuri kāpuri vienvasaras 2.8 83.0 - 6250.0 142.0 740.0 10.7 0.16 . . . 0.8 84.62 16.0 0.87 8111.8 281.5 842.1 22.5 0.36 7.2 . . . 0.8 Pelči laši taimiņi nēģi smolti (1gadnieki) smolti (1gadnieki) kāpuri 18.2 0.64 900.0 16.5 47.4 49.80 21.00 2800.00 14.8 12.6 Brasla taimiņi taimiņi taimiņi taimiņi nēģi līdakas viengadnieki smolti (2gadnieki) vienvasaras mazuļi(piebaroti kāpuri) kāpuri kāpuri 15.5 . . . 157.4 2666.0 11.6 . . . 0.1 25.0 1.22 20.00 103.40 1840.00 5.9 42.8 1.2 0.14 Ķegums laši taimiņi smolti(1 gadnieki) vienvasaras 61.9 834.5 19.3 1.1 90.2 466.8 36.0 1.0 Sērene brekši zandarts vienvasaras vienvasaras 389.8 1698.5 1.2 1.0 410.5 1429.9 1.7 0.9 Kopā laši laši . laši taimiņi taimiņi taimiņi taimiņi nēģi līdakas brekši vimbas zandarti smolti (1 gadnieki) divgadnieki . Kopā vienvasaras smolti (2gadn) viengadnieki vienvasaras mazuļi(piebaroti kāpuri) kāpuri kāpuri vienvasaras vienvasaras vienvasaras 698.3 60.2 759.0 . . 16.1 456.1 10130.0 142.0 389.8 740.4 2533.0 932.05 8.46 940.51 260.5 1.22 46.87 20.0 406.25 13279.8 281.5 410.5 842.1 1896.7
|
|
Svētdiena, 27. aprīlis
 |
