Politikas jaunumi

Pirmā "Latvijas lauku attīstības programma". 1998.gads. Zemkopības sadaļa.

Šajā ierakstā ir fragments no pirmās Latvijas Lauku attīstības programmas, kuru LR Saeima apstiprināja 1998.gada 15.jūnijā ar 67 balsīm "par". Dokumentu sagatavoja VARAM, sadarbojoties ar Zemkopības, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Labklājības un Kultūras ministrijām, Pasaules bankas un Eiropas savienības Lauku attīstības projekta vadības vienības pārstāvjiem, zinātniekiem, pašvaldībām un citām lauku attīstībā iesaistītajām organizācijām. Lauku attīstības programma pašreizējā veidā apskata ar ministriju atbildību un darbību saistītās jomas un nepretendē uz lauku problēmu visaptverošu analīzi un risināšanu. Pēc VARAM ieceres, Lauku attīstības programma ir nacionālā līmeņa izstrādne ir periodiski pārskatāma un papildināma. Lauksaimniecības aspektā šis dokuments daļēji iekļāva sevī saīsinātu 1997.gada nogalē ZM izstrādātā Lauksaimniecības attīstības koncepcijas projekta versiju, kā arī mežsaimniecības un zivsaimniecības sadaļas. ### pielikumā pievienots Programmas oficiālās publikācijas pilna teksta PDF fails.

Pilnais Latvijas lauku attīstības programmas teksts atrodams šajā ierakstā ej.uz/baya

 

2. LATVIJAS LAUKU

ATTĪSTĪBAS PROGRAMMAS MĒRĶI

Latvijas Lauku attīstības programmai ir šādi mērķi.

1. Kāpināt Latvijas lauksaimniecības konkurētspēju un eksporta potenciālu, sekmēt dabas resursu saudzējošas lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās ražošanas un pārstrādes attīstību.

2. Atbalstīt nelauksaimniecisku uzņēmējdarbību un pakalpojumu sektoru kā lauku ekonomikas svarīgu sastāvdaļu, kas rada jaunas (alternatīvas) darbavietas, nodarbošanos un ienākumus ārpus lauksaimnieciskās ražošanas un pārstrādes, un veicina naudas ieplūšanu laukos.

 

3. GALVENĀS LATVIJAS LAUKU ATTĪSTĪBAS RĪCĪBAS PROGRAMMAS

Ilgtspējīgai lauku attīstībai jākļūst par pamatprincipu, kas balstīs Latvijas lauku politiku nākotnē. Tās mērķis — samazināt un novērst migrāciju no laukiem, samazināt lauku iedzīvotāju nabadzību, maksimālu uzmanību pievēršot nodarbinātības stimulēšanai un vienādu iespēju nodrošināšanai.

Ilgtspējīga lauku attīstība nozīmē lauku iedzīvotāju labklājības celšanu un reaģēšanu uz arvien pieaugošajām prasībām pēc labākas dzīves kvalitātes, veselības, drošības un personības attīstības iespējām.

Lauku vides kvalitātes saglabāšana un uzlabošana ir viena no Eiropas savienības politikas galvenajām prasībām tās dalībvalstīm.

"Jābūt godprātīgākam līdzsvaram starp laukiem un pilsētām attiecībā uz valsts izdevumiem un investīcijām infrastruktūrai, attiecībā uz izglītību, veselību un sakaru pakalpojumiem. Lauku attīstības veicināšanas un vides nodrošināšanas mērķiem paredzētajai resursu daļai arvien jāpieaug" (Korkas deklarācijas 1.punkts "Lauku prioritāte").

3.1. Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības attīstība un to dažādošana

3.1.1. Lauksaimniecība 

Sagatavots pēc Zemkopības ministrijas iesniegtajiem materiāliem

Galvenās problēmas un mērķi

1996. gadā Lauksaimniecības produkcijas apjoms sastādīja 41,2% no 1990. gada apjoma. 1997. gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar 1996.gada atbilstošo periodu, nozares "lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība" pievienotās vērtības apjoms salīdzināmās cenās pieaudzis par 2.6%. Tomēr sakarā ar tautsaimniecības pārējo nozaru straujākiem attīstības tempiem un ievērojamo lauksaimniecības produkcijas cenu samazinājumu (šajā periodā par 5,6%) nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā samazinājies no 7,8% līdz 6,6%.

1990. gadā lauksaimnieciskā ražošana sastādīja vienu piekto daļu no iekšzemes kopprodukta. Īpatsvara samazinājumu izraisīja galvenokārt atšķirīgās cenu pārmaiņas dažādās nozarēs. Kopumā tautsaimniecībā cenas laikā no 1990. gada līdz 1997. gadam pieaugušas 90 reizes, lauksaimniecības produkcijai — 50 reizes. Visstraujāk samazinājās lopkopības produktu ražošana — par 60%. Augkopības produkcijas ražošanas apjomi samazinājušies par 30%.

Lauksaimnieciskās ražošanas lejupslīdi 90—tajos gados noteica dažādi faktori — gan tādi, kas ietekmēja visu tautsaimniecību, gan tādi, kas lauksaimniecībai bija īpaši nelabvēlīgi, ņemot vērā tās specifiku. Galvenie iemesli ir straujā ārējā un iekšējā tirgus sašaurināšanās un lauksaimniecībai nelabvēlīgas cenu izmaiņas.

Turpinās zemes reformas otrā kārta — zemes privatizācija. Pēc Valsts Zemes dienesta datiem, līdz 1997.gada 1.decembrim ar pašvaldību zemes komisiju lēmumiem zemes īpašuma tiesības ir atjaunotas 116,3 tūkst. zemes īpašnieku, un zeme piešķirta īpašumā par samaksu 106 tūkst. pilsoņu. Zemes kadastra centrā reģistrēti 158,0 tūkst. zemes īpašumu.

1997. gada sākumā valstī bija ap 300 tūkst. dažāda lieluma zemnieku saimniecību (zemnieku, piemājas un palīgsaimniecības). Absolūtais vairākums no tām ir sīksaimniecības un mazsaimniecības, kuras neražo preču produkciju vai pārdod to nelielos daudzumos. Tikai apmēram 5% no visām zemnieku saimniecībām var saukt par preču produkcijas ražotājām. Vidēji vienā saimniecībā, pēc Valsts statistikas komitejas datiem, ir 13,7 ha lauksaimniecības zemes. Sējumu kopplatība no gada gadā samazinās. Pašlaik laukos pēc Valsts zemes dienesta informācijas ir 400 tūkst. ha neapstrādātas zemes.

Lauksaimniecībā pašreiz pārsvarā ir sīkražošana — 30% graudaugu sējumu kopplatības atrodas mazās saimniecībās ar sējumu platību līdz 5 ha, 69% — platībās līdz 20 ha. Šādās saimniecībās trūkst apgrozāmo līdzekļu, graudaugi bieži netiek audzēti atbilstoši agrotehniskajām prasībām, ražas ir zemas. Gandrīz puse slaucamo govju — 47,6% izvietotas 1—2 govju saimniecībās, kas nesekmē lēta piena ražošanu.

Sīkražotājiem nav iespējams uzkrāt nepieciešamos līdzekļus, kā arī saņemt kredītus ar pieņemamām procentu likmēm, lai veiktu nepieciešamos kapitālieguldījumus, intensificētu un racionalizētu ražošanu. Bez tā nav iespējams turpmāk sekmīgi konkurēt lauksaimniecības un pārtikas produktu tirgos.

Nepārtrauktais ražošanas izmaksu pieaugums, kuru nekompensē lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugums, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku. Lauksaimnieki nav spējīgi uzkrāt līdzekļus lai investētu ražošanā, tāpēc kļūst arvien grūtāk novērst galvenos lauksaimniecības lejupslīdes cēloņus.

Eiropas kopīgās lauksaimnieciskās politikas mērķis ir uzturēt un veidot modernu lauksaimniecības sistēmu, nodrošinot lauksaimniekiem pietiekami augstu dzīves līmeni, pārtikas piegādi patērētājiem par saprātīgām cenām, kā arī preču brīvu kustību Eiropas savienības robežās. Īpaša uzmanība tiek pievērsta videi un lauku attīstībai. Struktūrpolitika sākotnēji bija virzīta uz lauksaimniecības modernizēšanu un paplašināšanu, bet pēdējā laikā uzsvars tiek likts uz vides aizsardzību un lauku politikas reģionālo diferenciāciju.

Izvērtējot Latvijas lauksaimniecības potenciālu, ir apzināts, ka Latvijas lauksaimniecība nav saistāma tikai ar iekšējo tirgu. Tas nozīmētu tikai daļēju Latvijas lauksaimniecībā strādājošo un zemes resursu izmantošanu, kā arī ražošanas ierobežošanu, kas kļūtu par šķērsli lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai un tālākai lauku attīstībai. Lauksaimniecības nozares politika detalizēti izklāstīta Zemkopības ministrijā izstrādātajā "Lauksaimniecības attīstības koncepcijas" projektā. Šajā sadaļā iestrādāts saīsināts minētās koncepcijas nodaļas "Lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes" teksts.

Lauksaimniecības nozares politikas galvenie mērķi ir:

1. veicināt lauksaimniecības attīstību, izmantojot Latvijas dabas un sociālekonomisko potenciālu;

2. izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū, un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā;

3. nodrošināt lauksaimniekiem pieņemamu dzīves standartu, it īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu ienākumus;

4. veicināt daudzfunkcionālu lauksaimniecību, tādā ceļā palielinot nodarbinātības iespēju rašanos lauku apvidos.

Šo mērķu sasniegšanai nepieciešams sistemātisks un vienlaicīgs darbs sekojošos virzienos:

— ražošanas tehnoloģiskā modernizācija, ievērojot vides aizsardzības prasības;

— kvalitātes sistēmas nodrošināšana visā ražošanas un realizācijas procesā;

— produkcijas realizācijas iespēju paplašināšana.

Tomēr lauksaimniecības politika nav skatāma atrauti no kopējās lauku attīstības politikas, jo valstij ir svarīgs ne tikai katrs lauksaimniecības produkcijas ražotājs, bet arī katrs lauku iedzīvotājs, katrs lauku uzņēmējs, neatkarīgi no uzņēmējdarbības formas un uzņēmējdarbības apjomiem.

Tas nozīmē, ka ar programmas realizāciju jāpanāk:

— labvēlīgu nosacījumu radīšana uzņēmējdarbības veicināšanai laukos;

— intensīvu un konkurētspējīgu ražotāju attīstība;

— lauku un mazpilsētu iedzīvotāju nodarbinātības un maksātspējas palielināšana, atbalstot pasākumus alternatīvo ražotņu attīstībai laukos;

— lauku vides kvalitātes saglabāšana, kas saistāma ar līdzsvarotas lauksaimniecības attīstīšanu, kā arī ar bioloģiskajām zemnieku saimniecībām.

Nepieciešamās rīcības un atbildība

Programmas vispārīgo mērķu sasniegšanai nepieciešama šādu pasākumu realizēšana.

— Valsts atbalsta sistēmas lauksaimniecībā attīstīšana, ik gadus ne mazāk par 3% no valsts budžeta līdzekļiem novirzot valsts subsīdijām lauksaimniecības attīstībai.

Zemkopības ministrija ik gadus plāno nepieciešamo finansu līdzekļu daudzumu subsīdijām. 1998. gadam izstrādāta valsts subsīdiju programma Ls 17 126,7 tūkst. apjomā. Subsīdijas paredzētas:

— augšņu kultūrtehniskai un agrotehniskai ielabošanai;

— lauksaimniecības ražošanas attīstībai un tehnoloģiskajai modernizācijai;

— ciltsdarba attīstībai;

— augstas kvalitātes produkcijas ražošanai un glabāšanai.

Bez tam subsīdijas paredzētas arī netradicionālo nozaru attīstībai un lauku vides sakārtošanai, lauksaimniecības zemju apmežošanai, kredītu garantijām, zivsaimniecībai un negadījumu seku likvidēšanai.

— Lauksaimniecībā un lauksaimniecības produkcijas pārstrādē strādājošo nodrošināšana ar nepieciešamo izglītību.

Vēlama pašreizējās profesionālās izglītības sistēmas pārstrukturizēšana (skat. sadaļu 3.7.2.).

Pieaugušo izglītības attīstības laukos nepieciešamās rīcības ir izklāstītas sadaļā 3.7.3.

— Valsts līdzekļu iesaistīšana lauksaimniecības zinātnē, lai rastu ekonomiski izdevīgākos risinājumus, adaptējot labākās tehnoloģijas.

Zemkopības ministrija organizē zinātnisko pētījumu ikgadējos konkursus, un finansē tos no valsts budžeta finansu līdzekļiem.

— Nepieciešamās tiesiskās bāzes pilnveidošana.

Šajā nolūkā Zemkopības ministrija izstrādā sekojošus likumprojektus: "Par saimniecisko pašpārvaldi", "Zemes nomas likumu", "Par veterinārmedicīnu", "Augu aizsardzības likumu".

— Atbalstīt krājaizdevumu sabiedrību veidošanos laukos.

— Lauksaimniecības zemju racionālas izmantošanas nodrošināšana, atbalstot platību konsolidāciju, augsnes auglības uzlabošanu, lauksaimniecībai neizdevīgu platību apmežošanu un paredzot šīs rīcības vietējo pašvaldību attīstības plānos un teritoriju plānojumos.

— Lauksaimniecības produkcijas kvalitātes vadības sistēmas izveidošana.

Šajā nolūkā Zemkopības ministrija organizē uzraudzību, lai tiktu ievērotas lauksaimniecības produkcijas kvalitātes prasības.

— Lauksaimniecības nozares pārvaldes struktūras pārveidošana atbilstoši ES prasībām.

— Kooperācijas veicināšana, nozaru un teritoriālās saimnieciskās pašpārvaldes organizāciju veidošanās sekmēšana.

3.1.2. Mežsaimniecība

Sagatavojusi Zemkopības ministrija un Privāto mežu apsaimniekotāju (īpašnieku) asociācija

Galvenās problēmas un mērķi

Kopējā mežu platība Latvijā ir 2.882 miljoni ha vai 44,6% no Latvijas teritorijas. Ikgadējais pieaugums visos mežos ir 16,5 milj. kubikmetru. Ar likumu noteiktā ciršanas tāme periodam no 1995. līdz 2000. gadam ir 8,35 milj. kubikmetru gadā.

1996. gadā faktiski nocirsts 6,76 milj. kubikmetru, tajā skaitā 66,3% valsts mežos, 33,7% citos mežos. No kopējā sagatavotā kokmateriālu daudzuma malka — 37,3%, zāģbaļķi — 29%, apaļā lietkoksne smalcināšanai — 21,3%. Speciālie sortimenti, kā, piemēram, taras kluči, finierkluči un sērkociņu kluči kopā sastāda tikai 11,1%. Enerģētisko resursu ražošanai 1996. gadā patērēts 3,6 milj. kubikmetru koksnes. Pēc Valsts statistikas komitejas datiem enerģētisko resursu ražošanai patērētās koksnes apjoms sastāda 4,8 milj. kubikmetru.

Meža platība uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir 1,16 ha vai vidēji 197 kubikmetri koksnes krājas. Valsts īpašumā pēc zemes reformas būs apmēram 56% meža, privātīpašumā — 42%, pašvaldību īpašumā — 2%. Valsts meži galvenokārt veido lielākos meža masīvus. Privātie meži ir galvenokārt ir tipiski sīkmeži un veidojušies, aizaugot bijušām aramzemēm. Šie meži sastāv no dažādu koku sugu, atšķirīga vecuma, biezības un kvalitātes audzēm. Dabiski aizaugušajās platībās dominē lapu koki, pārsvarā baltalkšņi.

Privāto meža īpašumu skaits pēc zemes reformas var sasniegt līdz 120 tūkstošus.

Mežsaimniecībā ieguldītā kapitāla aprites laiku ietekmē meža kā apsaimniekošanas objekta īpašības, tai skaitā tā ilgais augšanas laiks, kā arī noteiktie minimālie ciršanas vecumi. Tādejādi pirmo komerciāli izmantojamo koksni var iegūt 20—40 gadu vecumā. Galvenā cirte lapu kokiem 50—70 gadu, bet skuju kokiem 80—100 gadu vecumā.

Mežsaimniecībā un mežizstrādē šobrīd darbojas ap 900 uzņēmumu, no kuriem tikai apmēram 30 var ierindot vidējo, vai nosacīti lielo skaitā. Laukos darbojas apmēram 1500 koksnes pārstrādes uzņēmumu.

Mežs kalpo kā Latvijas vides kvalitātes un stabilitātes garants. Valsts jeb publiskajā īpašumā esošie meži pilda ekoloģiskās un sociālās funkcijas. Ekonomiskās funkcijas valsts meža platībās skatāmas kopējā valsts ekonomiskās, kā arī lauku vides attīstības kontekstā. Valsts meži mazāk pakļaujami ar politiskiem lēmumiem saistītām izmaiņām.

Mežsaimniecība un tālākā koksnes pārstrāde dod darba vietas un ienākumus, tādējādi pildot arī ekonomiskās un sociālās funkcijas lauku apvidos. Privāto mežu īpašniekiem, kuri neveic lauksaimniecisko darbību, mežs kalpo galvenokārt kā kapitāls.

Jautājums par valsts mežu platību nodošanu ilgtermiņa nomā ir diskutējams. Attiecībā uz nomas termiņiem šobrīd izteikti dažādi viedokļi (10 gadi, 20 un 99 gadi).

Galvenās problēmas un mērķi

Galvenās ar mežsaimniecību saistītās problēmas ir sekojošas.

* Nav Latvijas zemes lietošanas ilgtermiņa stratēģijas un tāpēc nav arī skaidrības par potenciāli apmežojamo platību daudzumu un struktūru.

* Pašreizējā mežsaimniecību regulējošā tiesību aktu sistēma pilnībā neatbilst pašreizējai meža īpašuma struktūrai, kā arī nepilnīgi sabalansē sabiedrības ekoloģiskās un ekonomiskās intereses mežā.

* Ir izstrādāts Latvijas meža politikas projekts un nākotnē tās īstenošanai būs jāizstrādā "Meža politikas rīcības programmu", kā arī tiesiskos un institucionālos, kā arī finansiālā atbalsta līdzekļus.

* Valsts mežos darbojas daudz un nelieli uzņēmumi, tādēļ tiek ierobežotas kapitāla uzkrāšanas iespējas, kā arī iespējas veikt ilgtermiņa investīcijas mežsaimniecībā.

* Privāto mežu īpašniekiem ir nepietiekamas meža apsaimniekošanas tradīcijas un nepietiekamas mežsaimnieciskās zināšanas.

* Privātā sektora asociatīvās struktūras atrodas attīstībā. Lēni veidojas privātā sektora pašorganizējošās struktūras.

Meža nozares attīstības stratēģijas un taktikas mērķus un pamatprincipus ilgam laika periodam (15–25 gadi) Latvijā nosaka Latvijas meža politika. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Latvijas meža politikai ir noteikts vispārīgais mērķis — meža un meža zemju ilgtspējīga (nenoplicinoša) apsaimniekošana.

Meža politikas kontekstā ilgtspējīga apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju pārvaldīšanu un izmantošanu tādā veidā un pakāpē, "lai saglabātos to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī, lai neizraisītu draudus citām ekosistēmām" (Helsinku rezolūcija Nr.1).

Rīcības programmas mērķi ir šādi.

1. Mežainuma saglabāšana, meža zemju ražības paaugstināšana un lauksaimnieciski un citādi neizmantojamo zemju apmežošana, izmantojot valsts rīcībā esošos veicināšanas mehānismus.

2. Meža nozares ilgtspējīga attīstība un rentabilitāte, ievērojot ekoloģiskos un sociālos nosacījumus, dodot maksimāli iespējamo pievienotās vērtības pieaugumu.

3. Meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana pašreizējā līmenī un meža stabilizējošo funkciju aizsardzība.

4. Valsts un privātajā īpašumā esošo mežu apsaimniekošanas mērķu, funkciju, uzdevumu un izpildmehānismu noformulēšana un norobežošana.

5. Garantijas nepieciešamo zināšanu un prasmes iegūšanai, attīstot mežizglītību, mežzinātni un informācijas sistēmas.

Nepieciešamās rīcības un atbildība

Programmas vispārējo mērķu sasniegšanai nepieciešama vairāku rīcību realizēšana. Sakarā ar to, ka Latvijā nav Mežu ministrijas, atbildība par meža nozari uzticēta Zemkopības ministrijai.

Lauku attīstības programmas kontekstā Zemkopības ministrija veic šādas rīcības.

— Nodrošina Meža politikas attīstību, Meža politikas īstenošanas programmas un nepieciešamo tiesību aktu izstrādi, kā arī pilnveido visu mežu uzraudzības un valsts mežu apsaimniekošanas institucionālo sistēmu.

— Veicina lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošanu — privāto meža īpašnieku mežos, ar daļēju valsts subsīdiju programmas palīdzību. 1998. gadā paredzēts šādām subsīdijām izlietot Ls 105 000.

— Izstrādā normatīvos aktus, kuri sekmē kooperācijas un uzņēmēju pašorganizējošo struktūru attīstību.

— Izstrādā priekšlikumus par ilgtermiņa kredītu garantijām un valsts subsīdijām privāto mežu atjaunošanai un ieaudzēšanai 6000 ha platībā ik gadus.

— Sekmē meža īpašnieku apmācības un konsultāciju sistēmas veidošanu. Apmācībām par meža ilgtspējības saglabāšanu nepieciešams budžeta finansējums, konsultācijas komerciālos jautājumos var nodrošināt privātās konsultatīvās iestādes.

— Veic meža monitoringu, kura mērķis ir sniegt objektīvu informāciju par mežaudžu stāvokli un izmaiņām vides piesārņojuma ietekmē.

Zemkopības ministrija sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju:

— izstrādā ilgtermiņa zemes izmantošanas programmas. Mežsaimniecības ilglaika attīstības plānošanu, tai skaitā apmežošanas un plantāciju ierīkošanas programmu izstrādi, veic saskaņā ar pašvaldību teritoriju attīstības plāniem, zemes izmantošanas programmām, un paredzot valsts motivētos līdzekļus apmežošanai, tai skaitā ar subsīdijas.

Zemkopības ministrija sadarbībā ar Ekonomikas ministriju:

— sekmē tādu projektu attīstību (tajā skaitā ar finansiālu atbalstu), kas dod ievērojamu pievienotās vērtības pieaugumu, gadījumos, kad to vēl nevar paveikt privātais sektors;

— sekmē koksnes atlieku izmantošanu enerģētikā, lai samazinātu sēru saturoša kurināmā ietekmi uz vidi;

— veic koksnes un nekoksnes meža produktu tirgus regulāciju, kā arī saskaņo kvalitātes vadības sistēmu ar starptautiskajām un ES prasībām.

3.1.3. Zivsaimniecība

Sagatavots pēc Valsts zivsaimniecības pārvaldes iesniegtajiem

priekšlikumiem sadaļai par zivsaimniecību "Problēmas iekšējos ūdeņos"

Galvenās problēmas un mērķi

Lauku attīstības kopīgajā kontekstā nozīmīgu vietu ieņem zivsaimniecība. Latvija ir bagāta ar ūdeņiem, tās teritorijā atrodas 2256 ezeri ar ūdens virsmas platību virs 1 ha un kopplatību ap 100 tūkst.ha. Galvenie zivju resursi koncentrēti apmēram 800 ūdenstilpēs (ūdens virsmas platība lielāka vai vienāda ar 100 ha) ar kopējo platību 91,5 tūkst.ha, kā arī lielākajās upēs.

Lielākā daļa šo ūdeņu ir eitrofas ūdenstilpes, kurām raksturīga augsta zivju produktivitāte.

Latvijas iekšējos ūdeņos sastopamas aptuveni 40 zivju sugas, no kurām rūpnieciskā zvejā konstatētas 26, t.i. 65%.

30—to gadu beigās Latvijā dīķsaimniecība pastāvēja galvenokārt kā palīgnozare pie gandrīz tūkstoša zemnieku saimniecību. Valsts sniedza palīdzību dīķu zivju vaislinieku un mazuļu audzēšanas attīstībai. Dīķu kopplatība bija ap 4500 ha, preču zivju produkcija — vairāk kā 300t gadā.

Pēckara periodā zivju mazuļu audzēšana un izlaišana attīstījās galvenokārt kā kompensācijas pasākumu komplekss sakarā ar Daugavas HES kaskādes izbūves zivsaimniecībai radītajiem zaudējumiem. Pašreiz zivju mazuļu izlaišana no valsts zivju audzētavām kopumā atpaliek no krājumu ataudzēšanai nepieciešamā apjoma.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu zivsaimniecības sociālekonomiskajā un tiesiskajā stāvoklī ir notikušas izmaiņas. Zemes reforma laukos un pāreja uz tirgus ekonomiku ir novedusi dziļā depresijā preču zivju — karpu un foreļu — audzēšanu. Preču karpu produkcija pēdējos gados Latvijā ir ap 500 t, foreļu — 5 — 10t gadā. Preču zivju audzēšana var veiksmīgi attīstīties privātuzņēmēju pārziņā, valsts atbalsts palīdzētu nozares pārstrukturēšanu, veicinot ārzemju tehnoloģijas un investīciju piesaisti, nodibinot īpašus akvakultūras atbalsta centrus, kas ietvertu informācijas, zivju selekcijas, personāla apmācības u.c. projektus.

Zivsaimniecības attīstības perspektīvas saistāmas ar kopīgo lauku attīstību, īpaši ja ņem vērā makšķerēšanas attīstības iespējas kā publiskajās, tā privātajās ūdenstilpēs, kas paplašinās ar makšķerēšanu saistītās servisa un pakalpojumu sfēras attīstību laukos — privāto viesnīcu tīkla veidošana pie upēm un ezeriem, laivu un makšķerēšanas rīku īre, informatīvie un ceļvežu pakalpojumi, noķerto zivju sagatavošanas iespējas u.c.

Izvērtējot zivsaimniecības attīstības perspektīvas laukos, nozares politikas galvenie mērķi ir:

1. iekšējo ūdeņu (ezeru, upju) zivju resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana un nozvejoto zivju izmantošanas veicināšana zivju apstrādes rūpniecībā;

2. iekšējo ūdeņu (ezeru, upju) zivju sugu sastāva un zivju resursu tirgus vērtības palielināšana, zivju krājumu mākslīga pavairošana;

3. zivkopības iespēju atjaunošana un paplašināšana, jaunu audzēšanas tehnoloģiju un zivju sugu ieviešana, zivkopju apmācības attīstība;

4. makšķerēšanas iespēju paplašināšana un makšķerēšanas tūrisma attīstība.

Nepieciešamās rīcības un atbildība

Zemkopības ministrija 1998.gadam ir paredzējusi valsts subsīdiju līdzekļus Ls 150 000 zivkopības attīstībai. Zivsaimniecības veicināšanai subsīdijas ir paredzētas jaunu tehnoloģiju ieviešanai, zvejas aprīkojuma modernizācijai, zivju uzlabošanas iespēju pilnveidošanai, zivju pārstrādes tehnoloģijas ieviešanai un profesionālās zvejniecības apmācību ieviešanai.

Zivsaimniecības attīstības mērķu realizācijai nepieciešamas šādas rīcības.

— Par iekšējo ūdeņu zivju resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšanu un nozvejoto zivju izmantošanas veicināšanu zivju pārstrādes rūpniecībā atbildīgās institūcijas ir Zemkopības ministrija, Ekonomikas ministrija, Valsts zivsaimniecības pārvalde, vietējās pašvaldības, piesaistot valsts subsīdiju līdzekļus iekšējo ūdeņu zvejniecības attīstībai.

Nepieciešama šāda rīcība:

— saskaņā ar Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības Nacionālo programmu veicināt iekšējo ūdeņu zivju pārstrādes attīstības un jaunu pārstrādes uzņēmumu veidošanos lauku apvidū, lai nodrošinātu tirgū svaigā veidā nepieprasītu vai ātri bojājošos zivju pārstrādi pārtikai izmantojamu zivju produktu ražošanā, kā arī atbalsta sniegšana iekšējo ūdeņu zvejniekiem laivu un zvejas aprīkojuma iegādei, saldētavu un zivju apstrādes uzņēmumu veidošanai.

Privātpersonas un firmas, kas zvejo iekšējos ūdeņos vai veic saldūdens zivju pārstrādi, iesaista privātpersonu un privātkompāniju līdzekļus.

— Par iekšējo ūdeņu zivju sugu sastāva un zivju resursu tirgus vērtības palielināšanu un zivju krājumu mākslīgas pavairošanas mērķa sasniegšanu atbild Valsts Zivsaimniecības pārvalde, Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts un Iekšējo ūdeņu problēmu laboratorija, Valsts zivju audzētavas, vietējās pašvaldības. Finansējums — Zemkopības ministrijas noteiktais nepieciešamais finansējums no valsts budžeta līdzekļiem, Zivju fonda līdzekļi.

Nepieciešamas šādas rīcības:

— iekšējo ūdeņu zivsaimniecības kadastra izstrādes turpināšana un svarīgāko ezeru un upju zivsaimnieciskās produktivitātes noteikšana;

— Latvijas publisko upju un ezeru zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumu izstrāde un priekšlikumu sagatavošana zivju krājumu mākslīgai pavairošanai;

— zivju krājumu atražošanas paplašināšana un attīstība valsts zivju audzētavās un valsts īpašumā esošajās ūdenstilpēs;

— informācijas nodrošināšana par valsts un privātām zivju mazuļu audzētavām, sekmējot privāto ūdeņu īpašnieku zivju krājumu papildināšanas iespējas;

— izglītojošu materiālu sagatavošana un izplatīšana par iekšējo ūdeņu apsaimniekošanu, zivju resursu pavairošanas jautājumiem, ielaišanai iesakāmām zivju sugām, to savstarpējām proporcijām u.t.t.

Privātpersonas un firmas, kas zvejo iekšējos ūdeņos, makšķernieku klubi un biedrības iesaista klubu, biedrību, privātpersonu un firmu līdzekļus.

— Par zivkopības iespēju atjaunošanu un paplašināšanu, jaunu audzēšanas tehnoloģiju un zivju sugu ieviešanu, zivkopju apmācības attīstību atbild Valsts zivsaimniecības pārvalde, Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūts un Iekšējo ūdeņu problēmu laboratorija, valsts zivju audzētavas, Lauksaimniecības Universitāte, Lauksaimniecības skolas, Lauksaimniecības konsultāciju centrs, vietējās pašvaldības. Finansiālais nodrošinājums — Zemkopības ministrijas noteiktais nepieciešamais finansējums no valsts budžeta līdzekļiem un valsts subsīdiju programmas netradicionālajai lauksaimniecībai, Zivju fonda līdzekļi.

Nepieciešamas šādas rīcības:

— veco padomju saimniecību un kolhozu zivju dīķu izmantošanas atjaunošana zivkopības vajadzībām, veicinot dīķu aizņemto zemju īpašnieku savstarpējo kooperāciju;

— jaunu pilnsistēmas zivju audzētavu (no ikru inkubācijas līdz preču zivīm), specializētu zivju mazuļu vai tirgus zivju audzētavu veidošanas veicināšana;

— Latvijas zemnieku apmācības attīstība zivkopībā un informatīvā materiāla nodrošinājuma paplašināšana zivju audzēšanas jautājumos, lai nodrošinātu vides aizsardzības un veterināro prasību ievērošanu un pareizu tehnoloģiju izmantošanu dīķsaimniecībās;

— pētījumu attīstīšana par Latvijā visefektīvāk izmantotajām zivju audzēšanas tehnoloģijām, piemērotākajām zivju un citu ūdens dzīvnieku (piemēram, vēžu) sugām.

Privātpersonas un firmas, kas nodarbojas ar zivsaimniecību, piesaista firmu un privātpersonu līdzekļus.