Tā arī šajā stāstā. RUlandes ministrs Sergejs Lavrovs apsūdzēja Briseli attiecību pārtraukšanā starp Krieviju un Eiropas Savienību, par to paziņojot kopīgajā preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas kolēģi Pekku Haavisto,

 

Bet pat ne tas ir šodienas svarīgākais paziņojums: vēl svarīgāka ir Lavrova tēze, ka Eiropas Savienība nav Eiropa un ka RUlande no Eiropas neaiziet, ka Eiropā RUlandei ir daudz draugu, un ar tiem attiecības turpināsies jebkurā gadījumā.

Citiem vārdiem es viņa vārdu būtību izteiktu šādi: "Ziniet, [hibrīdā kara] cīņu ar mērķi izārdīt ES no iekšienes mēs turpināsim un uzvarēsim!"

 

Protams, nav Ukrainas, nav Krimas, nav pilsoņu valstiskas indēšanas un citādas slepkavošanas, nav uz celmiem nobalsotās jaunās konstitūcijas.

 

Ir tikai rupji krievu un krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumi, kā arī uzbrukumi krievu valodai un kultūrai Baltijas valstīs, Ukrainā un citās valstīs. Ar šiem pārkāpumiem viņš laikam domā, ka visiem šo valstu pilsoņiem tomēr būtu jāapgūst viņa valsts valoda. Dīvaini, ka viņš aizmirsa pieminēt Moldovu, kurā joprojām nesankcionēti uzturas viņa valsts militāristi un kuras prezidente ir pieprasījusi šos spēkus no savas valsts teritorijas izvest.

 

Lavrovs pozicionē, ka nevis Krievija attālinās no Eiropas Savienības, bet gan pati Eiropas Savienības attālinās no krievu valodas, krievu kultūras, no visas krieviskā un līdz ar to arī no Krievijas Federācijas.

 

Šis puisis joprojām no impērisma pozīcijām uzskata, ka viņa tautai un viņa valodā runājošajiem cilvēkiem ir kādas īpašas izņēmuma likumiskās tiesības arī ārpus viņa valsts robežām. 

 

Laikam taču tomēr ir pienācis brīdis, kad vairs nevar vienkārši spēlēt pieklājību un izlikties neredzam šī režīma impērisko būtību, skaidru vēlmi atjaunot Krievijas impēriju tās agrākās robežās. Tā tieksmi (kas nu jau kļuvusi par paražu) izlikties neredzam politisko parādību patiesus cēloņus un aizstāt tos ar sofistiski piemeklētiem, melīgi noliegt visu sev nepatīkamo. - sava karaspēka iesaisti citu valstu teritorijās - Moldova, Ukraina, Sakartvelija, vēlēšanu falsificēšanu, politisko oponentu nogalināšanu. Par iekšējo korupciju pat nerunājot, atstājot to tiešām šīs valsts likumiskajām paražām.

 

Viņam ir visas iespējas, aizsargājot savā valodā runājošo citzemju iedzīvotāju intereses, atvērt plašu un kārdinošu migrācijas programmu, kas visiem aizvainotajiem un tiesībās aizskartajiem Ukrainas, Moldovas, Kazahstānas (kura pašlaik ir uzsākusi pāreju no kirilicas uz latīņu alfabētu), Baltkrievijas, Vācijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas krievu valodā runāt gribošajiem iedzīvotājiem radītu iespēju un vēlmi pārcelties no nosauktajām valstīm uz to, kuras valsts valoda ir krievu valoda. Un kurā citādi iedzīvotāju skaits pēdējo gadu laikā visai strauji samazinās. Un jautājums būtu pilnībā atrisināts.

 

Un ir labi, ka arī Eiropas sabiedrība ar Lavrova palīdzību sākusi skaidri saprast, ka vērtību sistēmas vienkārši ir atšķirīgas - vienā pusē pusmiljards cilvēku, kas sadzīvo, balstoties uz cilvēka tiesībām un brīvībām balstītā demokrātiskā sabiedrībā ar skaidru privātā sektora konkurencē sakņotu ekonomiku, un otrā pusē režīms, kas ar šā paša radījuma muti šādas vērtības atklāti noraida kā nepieņemamas.

 

Nē, Eiropas nevajag pārtraukt attiecības - šo privilēģiju jāatstāj pašai RUlandei. Vienkārši konsekventi jāturpina uzsāktā pretdarbība šās valsts fašistiskajam režīmam. Asāk un efektīvāk nekā līdz šim. Ar punktveida finanšu sankcijām, tehnoloģiju noplūdes ierobežošanu un enerģētiskās atkarības mazināšanu. Bet neatsaucot diplomātus un neierobežojot citas saites.