Intervijas

Akcīzes vietā kompensācijas ideja

Tā kā valdība jau divas reizes ir noraidījusi Zemkopības ministrijas (ZM) ierosināto akcīzes nodokļa noteikšanu cukuram, tagad ministrijai radusies vēl viena jauna ideja, kā atrisināt valstī samilzušās saldumu ražotāju problēmas, — samazināt pārstrādei domātā cukura cenu ar tiešajām kompensācijām. Tas papildus no valsts budžeta ik gadu prasītu ap 1,5 miljonus latu. Valdība par šo ideju, visticamāk, lems nākamnedēļ.

Cenu kompensācijas atbalsta arī pārtikas ražotāji, kuri spiesti ražošanā izmantot Latvijas cukuru un šā iemesla dēļ pakāpeniski zaudēt pozīcijas pašu tirgū. Vēl nesen tikpat aktīvi, cik tagad doma par cenu kompensāciju, tika aizstāvēta ideja noteikt akcīzes nodokli cukuram. Neatkarīgi no tā, kādam problēmas risinājumam par labu izšķirsies valdība, patērētājam jebkurā gadījumā būs jārēķinās, ka produkts, kurā izmantots cukurs, lai arī netieši, kļūs dārgāks.

Jau vairākus gadus Cukura ražošanas nozare var lepoties, ka tā ir viena no pārredzamākajām un prognozētākajām lauksaimniecības nozarēm valstī. Jau divus gadus darbojas gan cukurbiešu, gan cukura ražošanas kvotu sistēma. Cukurbiešu audzēšana joprojām ir viena no rentablākajām, un saimniecības, kas nodarbojas ar šo kultūru, ir spējušas attīstīties un kļuvušas vienas no modernākajām. Arī cukurfabrikām, lai arī ik pa laikam paplūcas savā starpā, tomēr īpaši par dzīvi sūdzēties būtu grēks. Valsts vēl pērn ņēma uz saviem (nodokļu maksātāju) pleciem vairāku gadu cukura krājumus, atbrīvojot no tiem cukurfabrikas un atvēlot tam kopumā ap 2 miljoniem latu. Šī nozares daļa attīstās, kaut arī par to runāt īpaši nav pieņemts.

Tajā pašā laikā jau vairāku gadu garumā valsts, kas pēc savas saprašanas sakārtojusi vienu galu, pilnīgi ignorē atlikušo — nosakot, ka Latvijā pārtikas produktu ražošanai vietējā tirgū var izmantot tikai vietējo cukuru, pārtikas ražotāji ik gadu zaudē tirgus daļu pašu valstī. Kā Dienai vērtēja Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta vadītājs Andris Miglavs, ir izveidojusies unikāla situācija. «Nezinu nevienu citu gadījumu, kur vietējais ražotājs būtu konkurētspējīgs ārvalstu tirgū, bet nespētu izturēt konkurenci vietējā,» atzina A.Miglavs.

Zinātnieks uzsver: šāda situācija izveidojās pēc tam, kad trīs Baltijas valstis noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu (BTL). «Visām trim valstīm bija atšķirīgas cukura nozares politikas. Igaunijai vispār nav savas cukura ražošanas nozares, un tai arī nav ievedmuitas. Lietuva ar Latviju bija līdzīgās situācijās, taču kaimiņvalstī salīdzinoši ātri tika ieviesta cukura akcīze, kas patlaban ļauj saražot saldumus pat par 30% lētākus nekā Latvijā,» teica A.Miglavs.

Joprojām meklē

Latvijā joprojām problēmas risinājumi tiek meklēti. Turklāt galvenais princips, kas tiek ievērots — neķerties klāt pie likuma, kurš liedz produkcijas ražošanai vietējam tirgum brīvi izvēlēties izmantot vietējo vai importa cukuru.

Vēl pērnā gada sākumā pēc a/s Laima paziņojumiem par karameļu ražotnes pakāpenisku slēgšanu, jo uzņēmums nespēj izturēt pieaugošo konkurenci vietējā tirgū, ZM sarosījās šīs problēmas risināšanā. Taču atbalsts cukura akcīzes nodokļa idejai plaka apgriezti proporcionāli laikam, kas tika pavadīts pie šīs ierosmes realizācijas izstrādes.

Turklāt, lai arī valdība divas reizes bija norādījusi, ka ZM vēl pie šīs sistēmas jāpiestrādā, bija skaidrs, ka atbalsta tai tik un tā nebūs. Valdība bija politiski apņēmusies nepalielināt un neieviest jaunus nodokļus. Arī tagad tā meklē valsts budžeta izdevumu samazināšanas, nevis palielināšanas