Intervijas

Ko saka lietpratēji: par nekustamā īpašuma nodokli

Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2003. gada 19. jūnijs. Rubrika: Zemes un īpašuma tirgus (9.lpp.)

Andris Miglavs, Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors:

— Ideja noteikt zemes jeb nekustamā īpašuma nodokli atkarībā no īpašnieka turīguma, nevis īpašuma vērtības nozīmētu ļoti principālas izmaiņas pašreizējā kārtībā. Turklāt tas atņemtu zemes nodoklim vienu no tā svarīgākajām funkcijām. Proti, katram nodoklim paredzētas divas funkcijas: naudas iegūšana, lai apmierinātu sabiedrības vajadzības, un saimnieciskās darbības regulēšana. Nekustamā īpašuma nodoklis šo otro uzdevumu pilda, nodrošinot zemes un citu nekustamo īpašumu efektīvāku izmantošanu — īpašniekiem būtu jāsaimnieko pietiekami aktīvi, lai no savas zemes iegūtu jūtamu labumu. Tātad lai spētu arī samaksāt nodokli. Bet, ja tas turpmāk būtu atkarīgs nevis no saimniekošanas, bet no īpašnieka algas, pensijas utt., tas zemes izmantošanu vairs neveicinātu.

Īpaši gribu uzsvērt, ka varbūtējā nodokļa piesaistīšana īpašnieka pārticībai nonāk krasā pretrunā ar aizvadītajā nedēļā valdībā apstiprinātajiem grozījumiem "Lauksaimniecības likumā", kas paredz stingrāk uzraudzīt un vajadzības gadījumā sodīt īpašniekus, kuri neizmanto vai pat aizlaiž postā savu lauksaimniecisko zemi. Tādējādi valsts tieši mudina saimniekot aktīvāk. Bet, sasaistot zemes nodokli ar īpašnieka mantisko stāvokli, valsts dotu pilnīgi pretēju signālu.

Un kas tad galu galā trūcīgus cilvēkus spiež viņu īpašumus tūdaļ pārdot? Ja nodoklis par lielu, bet saimniekot nevar vai negrib, tad šo īpašumu var iznomāt citam, uzņēmīgākam apsaimniekotājam.

Staņislavs Šķesters, 8. Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs:

— Protams, ka no tīri cilvēciskā viedokļa gribētos, lai visi īpašumi paliek cilvēkiem, kas tos nesen atguvuši. Tomēr, ja šim īpašniekam nav naudas, tad agrāk vai vēlāk viņš nonāks pie domas, ka māju un zemi vajag pārdot, un zemes vai īpašuma nodoklis te pat nebūs noteicošais. Tādēļ pret ieceri šādi atvieglot īpašuma nodokli es izturos ļoti piesardzīgi.

Tajā pašā laikā mūsu Saeimas komisijā radusies cita un, manuprāt, daudz lietderīgāka ideja — dzīvojamo māju namīpašniekiem, kas nepārkāpj noteiktos īres griestus un arī citādi izturas korekti pret īrniekiem, valsts patiešām varētu atvieglot nodokļus. Tas samazinātu pašreizējo nelāgo sociālo spriedzi, par ko mēs Saeimā pārliecināmies, ik dienas saņemdami izmisušu īrnieku vēstules. Jo daudzi cilvēki ir patiešām sašutuši par namīpašnieku rīcību, kuri, izmantojot likumā paredzēto septiņu gadu gaidīšanas termiņa beigšanos, cenšas tikt vaļā no, viņuprāt, nevēlamajiem īrniekiem.

Tomēr mums vēl jāapsver, kādā veidā stimulēt namīpašniekus sadzīvot ar īrniekiem un nepārveidot visas mājas par biroju mītnēm. Iespējams, ka ar likumu varētu namu apsaimniekošanu pielīdzināt parastai uzņēmējdarbībai, lai vispirms iekasētu tādus pašus nodokļus kā citās biznesa sfērās un tad iegūtu tādas pašas sviras šīs sfēras regulēšanai, t. i., noteiktu nodokļu atlaides, kuras, kā jau teicu, manuprāt, pelnījuši godīgie namsaimnieki. Taču šī iecere vēl nopietni jāapspriež.