Intervijas

Vēlreiz par kooperāciju

Vēlreiz par kooperāciju

(Interesentiem skat. arī "Latvijas Zemes" Nr. 44, 1993. gada 2. novembra numuru)

Stāsta Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta zinātniskais līdzstrādnieks un direktora v.i. A.Miglavs.

Šobrīd arī laukos ir bezgala daudz SIA. Patīkami, protams, apzināties, ka tev, uzņēmējam, kabatā ir nauda un ka tu vari atļauties to, ko nevar cits līdzās dzīvojošais. Bet cik ilgi šis "cits" varēs tev - tam bagātajam uzņēmējam - maksāt par pakalpojumiem? Pirmais pelnīšanas bums ir pāri un cilvēku daļēja noslāņošanās jau notikusi, tādēļ pienācis laiks nopietni padomāt par tādu uzņēmējdarbības veidu kā kooperatīvi. Tikai nevajag šo vārdu izdzirdot, nepatikā skurināties. Kooperatīvs nebūt nav tas pats, kas kolhozs (Lai gan arī kolhozs bija viens no kooperatīvu veidiem). Tādēļ vēl un vēlreiz jārunā par to, kas ir kooperācija, kādēļ tā vispār ir, kā kooperēties un kā lauzt cilvēku stereotipo domāšanu.

Lai būtu saprotamāks, kas tad ir kooperatīvs, salīdzināsim to ar izplatīto uzņēmējdarbības formu - SIA.

SIA ir biznesa uzņēmums, kuru izveidojušo cilvēku mērķis ir ar saviem pakalpojumiem gūst maksimālo peļņu no klientiem. Tātad - klients atnāk, samaksā par SIA veikto darbu, uzņēmumam ir ienākumi un peļņa, ko uzņēmēji sadala savā starpā pēc pašu ieskatiem. Klientam vai algotam darbiniekam gar to nav nekādas daļas.

Kooperatīvs ir bezpeļņas uzņēmums, kuru izveidojušiem cilvēkiem pašiem vajadzīgi šā uzņēmuma pakalpojumi un kuru mērķis nav gūt tiešu peļ·u no kooperatīva. Kooperatīva biedri paši lemj gan uzņēmuma darbības mērķus, gan regulē peļņas sadali, kas notiek pēc principa : jo vairāk biedrs ir piedalījies kooperatīva darbībā, saņemot pakalpojumus, jo lielāka ir šim biedram piemītošā peļņas daļa, ko var saprast arī tā: jo vairāk naudas kāds biedrs ir samaksājis par pakalpojumiem, jo proporcionāli lielāka ir šī biedra peļņas daļa. Protams, uzņēmīgam cilvēkam izdevīgāk ir izveidot SIA, tādējādi nodrošinot pārtikušu eksistenci sev. Bet kā ar klientiem? Cik ilgi piedalīties peļņas taisīšanā citiem? Tāpēc šo domāšanu vajag fundamentāli mainīt. To var līdzēt kooperatīvi. (1)

Kooperatīvs pats par sevi nepieļauj cilvēku krasu noslāņošanos, bet gan paaugstina visu apkārtējo cilvēku dzīves līmeni. Ja pagastā ir vismaz viens spēcīgs kooperatīvs, tas nozīmē, ka var celties visa pagasta dzīves līmenis. Kā tad tos dibināt? Protams, arī katram kooperatīvam jādarbojas atbilstoši valsts likumiem, no kuriem šajā gadījumā būtiskākais ir likums "Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām".

Latvijā trim kooperatīvu veidiem - pagastu piensaimnieku sabiedrībām, lauksaimniecības biedrībām un agroservisa pakalpojumu kooperatīviem - ir pieņemti un apstiprināti paraugstatūti (tie vēl nav pieņemti lauksaimniecības produkcijas pārstrādes sabiedrībām).

Salīdzinot visas uzņēmējdarbības formas, ko paredz Latvijas likumdošana, kooperatīvi ir visvienkāršāk dibināmie uzņēmumi. kooperatīvu dibina vismaz 5 cilvēki. Protams, tajā var būt daudz vairāk biedru, bet jāraugās, lai tie visi būtu reāli ieinteresēti kooperatīva darbā. Tātad, šie 5 dibinātāji veido uzņēmumu ne tikai savās, bet arī citu ieinteresēto pagasta un dažkārt ne tikai viena pagasta ražotāju interesēs. Viss tiek centrēts uz to, lai iespējami lētāk sniegtu pakalpojumus, piemēram, kartupeļu stādīšanā un novākšanā, graudu kaltēšanā, lai iespējami dārgāk varētu pārdot no kooperatīva biedriem iepirktos kartupeļus un citas lietas. No iegūtajiem ienākumiem kooperatīvs nodrošinās nepieciešamos degvielas, tehnikas remonta, celtniecības u.c. izdevumus.

Kooperatīva pamatprincips ir: sniegt saviem biedriem pēc iespējas lētākus pakalpojumus, lai tie kā pakalpojumu saņēmēji gūtu sev lielāko iespējamo peļņu.

Tajā pašā laikā SIA interesēs ir sniegt pēc iespējas dārgākus pakalpojumus, lai SIA dalībnieki gūtu maksimālu peļņu sev, bet tas būtībā ir iespējams tikai uz klientu dārgākas samaksas rēķina. Tā ir šo abu uzņēmējdarbības veidu pamatatšķirība, kaut gan abos gadījumos peļņas avots ir vieni un tie paši kartupeļu audzētāji.

Ja pagastā visi cilvēki, kuriem ir viens mērķis, apvienotos, izveidojot kooperatīvu, tad viņi nodrošinātu peļņu un paaugstinātu dzīves līmeni paši sev nevis kādiem 3 vai 4 SIA dalībniekiem.

Kad nu šie 5 kooperatīva iniciatori un to atbalstītāji nolemj šādu uzņēmumu dibināt, tad jāsasauc dibināšanas sapulce. Tās gaitā jāizskata lēmums par dibināšanu, kooperatīva mērķi, nosaukums u.c. Ļoti būtiska lieta, kurai nedrīkst būt formāla pieeja, ir statūti. Var būt strīdus situācijas, teiksim, uzņēmuma pārreģistrācijā, likvidācijā, biedru uzņemšanā un izslēgšanā u.tml., kad statūti var ļoti krasi ietekmēt gala iznākumu. Te gan ir jāievēro vēl viena kooperatīva pamatatšķirība no SIA. Iestājoties kooperatīvā, nav būtiski, cik lielu kapitāla daļu katrs biedrs iegulda. Vienalga - neatkarīgi no iemaksas u.c. - jebkuram kooperatīva biedram ir 1 un tikai 1 balss.

Vēl saskaņā ar statūtiem dibināšanas sapulcē ir jāizveido (jāievēl) pārvaldes sistēma - vai tas būs direktors, vai valde un priekšsēdētājs, to noteiks pašu izveidotie statūti.

Kooperatīva statūtus vēlams veidot, vadoties no paraugstatūtiem. Ja ir kādi labojumi, tad jāraugās, lai tie nebūtu pretrunā ar likumu, citādi sabiedrība tiks atzīta par nelikumīgu (ar visām no tā izrietošajām nepatikšanām).

Dibināšanas sapulces lēmums vēl nenozīmē, ka kooperatīvs ir likumīga organizācija. kooperatīvs kā juridiska persona tiek atzīta tikai tad, kad valdes priekšsēdētājs ir iesniedzis Uzņēmumu reģistrā dibināšanas sapulces protokolu, statūtus, apliecinājumu par kapitāla ieguldīšanu u.c. nepieciešamos dokumentus. Ja Uzņēmumu reģistra notārs neatrod likuma pārkāpumus, tad kooperatīvam izsniedz reģistrācijas apliecību un tajā brīdī tas kļūst par juridisku personu.

Ja dokumentos tiek atrastas kādas nepilnības vai neprecizitātes, tad diemžēl atkal varbūt jāsasauc dalībnieku sapulce un viss process jāsāk no jauna.

Kad saņemta reģistrācijas apliecība, tad kooperatīvam jāatver savs rēķins bankā. Nu jau jāizveido sava grāmatvedība, drīkst slēgt līgumus, jāreģistrējas sava rajona finanšu inspekcijā. Tikai tagad kooperatīvs var strādāt kā jebkurš oficiāls uzņēmums.

Darīšanas ar banku principā varētu būt arī agrāk - pirms uzņēmuma reģistrācijas. Varētu būt nepieciešams bankā iemaksāt sākotnējo kapitālu un atvērt pagaidu kontu. Šāda situācija varētu būt arī kooperatīvam, lai pierādītu, ka statūtos minētais minimālais pamatkapitāls ieguldīts, ja dibinātāji ir vienojušies par pamatkapitāla veidošanu, iemaksājot naudu, bet ne mantu. Kā pierādījums vispār varētu būt:

1) bankas izziņa par naudas iemaksu;

2) akts par reālu mantu, ko dibinātāji ir kooperatīvā ieguldījuši.

Banka drīkst atvērt pagaidu kontu uz laiku dibināšanas iemaksu izdarīšanai. Pastāvīgais konts uz kooperatīva vārda bankā tiks atvērts tikai tad, kad kooperatīvs jau būs saņēmis reģistrācijas apliecību.

Tas īsumā būtu svarīgākais par kooperatīva izveidošanas procedūru. Diemžēl, Latvijā kooperatīvu vēl ir maz, bet pasaulē tie ir ļoti izplatīti un ne velti. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ātrāk spēsim palīdzēt paši sev. 

Zeme, laikraksts