Intervijas

Cilvēki - Latvijas lauku stiprums un vājums

Intervijas manuskripts kā saskaņots atradies autora arhīvā. Publicēšanas liktenis nav zināms

Cilvēki - Latvijas lauku stiprums un vājums 

Lauksaimniecība Latvijā nav ienesīgākā nodarbošanās. Arī laika apstākļi nav labākie šai nodarbei - ne mums ir auglīgākās augsnes, ne garākās vasaras. Tomēr vairāk nekā 100 000 zemnieku saimniecības joprojām spītīgi turas pie zemes kopšanas, mācoties strādāt brīvā tirgus un konkurences apstākļos. Ne reti zemnieki ver Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta durvis, lai uzzinātu, kā saimniekot nākotnē un vai viņu darbam vispār ir kāda jēga. Par lauksaimniecības lomu kopējā tautsaimniecībā, nozares stiprajām un vājajām vietām, laukos strādājošo perspektīvām iztaujāju Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta direktoru Andri  Miglavu.

 

Kā tautsaimniecībā notiekošais ietekmē lauksaimniecību un otrādi?

Katram ekonomiskam jautājumam ir vairāki izklāsta līmeņi. Pirmais, redzamais līmenis ir nozares ražotās produkcijas vieta kopējā tautsaimniecības radītajā pievienotajā vērtībā (to sauc par iekšzemes kopproduktu) un nodarbinātības struktūrā. Lauksaimniecība iekšzemes kopproduktam dod aptuveni 2,5 procentus, un tas ir maz, savukārt nodarbinātības struktūrā lauksaimniecībā strādājošo skaits joprojām pārsniedz 10 procentus. Daži no tā izdara tālejošus secinājumus, sakot, ka tas pierāda, ka lauksaimniecība ir tautsaimniecības attīstības bremze, jo lauksaimniecībā nodarbināto darba efektivitāte ir nesalīdzināmi zemāka nekā citās nozarēs strādājošo. Zināma taisnība šiem teicējiem, protams, ir, bet lauku cilvēku produktīvāku iesaistīšanos tautsaimnieciskajā apritē lielā mērā ierobežo neattīstītā citu nozaru ražošana, nepietiekamā lauku ekonomiskā infrastruktūra, arī kvalifikatīvo iemaņu nepietiekamība. 

Mazliet mazāk redzams ir aspekts, kas ir saistīts ar  nozares vietu ārējā tirdzniecībā, un šajā jomā Latvijas lauksaimniecība pēdējo gadu laikā nav varējusi lepoties ar īpaši pozitīvu rezultātu, jo, samazinoties produkcijas ražošanai, ar katru gadu pieaug imports un rezultātā ārējās tirdzniecības saldo paliek arvien negatīvāks. Mēs vairs tik daudz neēdam savā valstī ražoto pārtiku, kas ilglaicīgā skatījumā var radīt bažas arī pārtikas drošības garantijām.

Nākošais līmenis - teritorijas apsaimniekošana. Lauksaimniecība [līdz ar mežsaimniecību, ir arī lielākā mūsu valsts teritoriju apsaimniekojošā nozare. No šī viedokļa raugoties, ja valsts lauksaimnieciskā ražošana ir sarūkoša vai neefektīva, tas nozīmē, ka valsts būtībā neizmanto savus dabas dotos saimnieciskos resursus. Teritorijas apsaimniekošana ļauj radīt pamatu veselai virknei citu ar teritorijas apsaimniekošanu saistītu nozaru saimnieciskai infrastruktūrai. Tā izpaužas ražošanai nepieciešamajā ceļu tīklā, enerģētiskajās komunikācijās un tamlīdzīgi.

Un arī tas vēl nav viss. Vēl ir sociālais līmenis, kurā lauksaimniecības kā kultūrvēsturiskā mantojuma bagātību uzkrājējas, cilvēku tikumu, paražu, tradīciju kopuma saglabātājas un attīstītājas loma ir milzīga. Šīs ir netveramās lietas, ko bieži uztveram kā pašas par sevi saprotamas un līdz ar to tās nenovērtējam.     

 

- Pašlaik Latvija ir importētājvalsts nevis eksportētājvalsts kā kādreiz. Kas mums liedz nosvērt svaru kausus par labu eksportam?

Es negribu būt apnicīgs, kavējoties atmiņās par neefektīvo pārvaldes struktūru, kas bija veidojusies padomju laikā un neļāva attīstīties tirgus ekonomikas principiem. Tirgus konkurences trūkums bija viens no faktoriem, kas kavē tādas valsts kā Latvija, Igaunija, Lietuva un pat  Polija attīstību. Ekonomiskā struktūra attīstās atbilstoši katrā attiecīgā teritorijā pieejamiem ražotājspēkiem, mēģinot rast optimālo ražotājspēku izvietojumu pie dotās resursu cenu struktūras un produktu cenu struktūras. (Sociālismā raksturīga šīs struktūras iezīme bija piena litra cena veikalā 22 kap. pie iepirkuma cenas no saimniecībām - 37 un vairāk kapeikas.) Pēc sociālisma sabrukuma notikušās izmaiņas resursu un produktu cenu attiecībās bija cēlonis ekonomiskajam šokam, kas visās šajās valstīs izraisīja dramatiskās izmaiņas ražošanas struktūrā, kas tālāk atspoguļojās ārējās tirdzniecības struktūrā,. Ekonomika, protams, var pielāgoties tai vai citai attiecību struktūrai, bet pielāgošanās prasa kapitālieguldījumus un, lai šos ieguldījumus finansētu, ir jābūt pieejamiem ilgtermiņa finansu ieguldījumu resursiem. To mums ir trūcis visu neatkarības laiku, bez tam aivadītajā desmitgadē esam izjutuši pārdzīvojuši divas dramatiskas finansu krīzes: 1995. gada banku un 1998.gada Krievijas krīzi, kurā Latvijas bankas atkal zaudēja gandrīz visus savus uzkrājumus.

Tāpat jābūt arī zināšanām, kas savukārt nāk ar laiku, pieredzi, un caur veiksmju un neveiksmju sēriju. Jāsaprot, ka  lauksaimniecība tāpat kā tirdzniecība, remontu serviss vai radio ražošana, ir bizness, kura ienākumiem ir jāpārsniedz izdevumus.  Konservatīvajā padomju regulētajā lauksaimniecības sistēmā augušiem cilvēkiem šī apziņa ir nākusi ļoti smagi.

Trešā lieta - ir vajadzīga arī līdzvērtīga konkurences vide, kurā šis nozares ražotnes ar saviem produktiem atrod izeju pie patērētājiem.  Ir grūti runāt par uzņēmumu spēju konkurēt, ja vienā valstī šī produkta ražošana notiek pilnīgi liberāla tirgus apstākļos un valsts iekšējais tirgus ir atvērts, bet otrā ražošana notiek atbalstītā un aizsargātā tirgus telpā. Patiesību a nekad nevajadzētu meklēt grāvī - tā cenšas noturēties uz ceļa muguriņas.   Šajā kontekstā runājot par atbalstīšanu un neatbalstīšanu, varu teikt, ka mūsu lauksaimniekiem jau īstenībā tik ļoti nevajag atbalstu, kā nosacījumu, ka tāds nav arī citās valstīs. Tad tirgus parādītu, kuras valsts zemnieks prot un kuras neprot strādāt.  Bet pašreizējos apstākļos, kad vairumā attīstīto valstu lauksaimniecības produktu ražošana tiek atbalstīta, teikt, ka vienas vai otras liberālākas valsts saimniecības ir vājas, būtu nepareizi. Tomēr, lai neiekristu otrā grāvī, nebūsim naivi un nedomāsim, ka visas mūsu saimniecības savu ražošanas stratēģiju ir pārkārtojušas atbilstoši biznesa prasībām.

 

Kas notiktu, ja pilnībā  atvērtu Latvijas pārtikas un lauksaimniecības tirgu, noņemot muitas barjeras kā tas ir Igaunijā?

 

Nedomāju, ka kaut kas īpaši mainītos, jo pēc būtības tirgus mums jau ir vaļā - mums ir Brīvās tirdzniecības līgums ar Lietuvu un Igauniju, atviegloti tirdzniecības nosacījumi ar Eiropas savienību un citam valstīm. Jautāsiet, ko tad dara tirgus aizsardzības sistēma? Tā cenšas pasargāt valsti no dempinga un ekportsubsīdijām, kā arī izlīdzināt PVN režīmus.

 

Ja nu tomēr pilnībā tiktu atvērts lauksaimniecības preču tirgus, vai pārtikas preces veikalos kļūtu lētākas?

Tikai atsevišķas preces, un viena no tādām ir cukurs. Iespējams,  mazliet lētāki varētu būt izstrādājumi no cūkgaļas un putnu gaļas.

 

Bet, ja izdarītu pretējo - aiztaisītu tirgu pilnībā ciet tām precēm, ko varam saražot uz vietas, kas tad notiktu?

Būsim reālisti un neuzstādīsim neizpildāmus mērķus, jo valsts, kurai ir tik gara robeža kā Latvijai ar tik dispersu apdzīvotību, nevar noslēgt valsts iekšējo tirgu ar noslēgtām muitas barjerām. Tas nav noturams. To jau var redzēt kaut vai ar cukuru, kuru maisiņiem vien pāri robežai legālā veidā pārnēsā pierobežā dzīvojošie.

 

Vai ar Baltijas valstu Brīvās tirdzniecības līgumu esam ieguvuši vai zaudējuši?

Lai gan liela daļa uzņēmēju apgalvo, ka šis līgums ir nesis zaudējumus, es riskēšu būt nepopulārs un teikšu, ka mēs esam arī ieguvuši. Neviens mūsdienīgs uzņēmums nevar savu jaudu nodrošināt, strādājot tikai Latvijas tirgum. Pircējs negrib ēst tikai viena veida produktus, viņš vēlas dažādību. Gan mūsu saldumu ražotājiem - Laimai un Staburadzei,   gan Spilvai,  gan Rīgas  piensaimniekam un Rīgas piena kombinātam Baltijas tirgus ir vajadzīgs. Tirgošanās ar kaimiņvalstīm nepašaubāmi ir prakse, tiesa, dažam sāpīga, bet noderīga, lai izprastu, ko nozīmē ieiet svešā tirgū, pielāgoties prasībām un tamlīdzīgi.

Nenoliedzami, šis līgums ir nesis arī zaudējumus. Slikti ir tas, ka Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgums gan ir noslēgts, bet process palicis pusceļā, jo, slēdzot šo līgumu, starp Baltijas valstu vadītājiem bija vienošanās, ka tas ir tikai pirmais solis un tālāk sekos lauksaimniecības politiku harmonizācija. Šis otrais solis nav sperts, un katra no valstīm ir palikusi gandrīz tikpat atšķirīga, cik bija. Un rezultātā ir tā, ka Lietuva, piemēram, noteikusi cukuram akcīzi, Igaunijā var cukuru ievest bez muitas. Mūsu saldumu ražotāji, kas ir spiesti pirkt vietējo dārgo cukuru, tirgū ir zaudētāji. Tāpat arī starp valstīm nav vienādi pārtikas preču aprites noteikumi, ir atšķirīgas prasības ievedamajiem produktiem. Ja Latvijas produktiem ir ierobežotas iespējas nokļūt Lietuvas tirgū, jo ir jāpiemērojas  speciālām marķēšanas prasībām, tad Lietuvas produktiem ienākt Latvijā praktiski ierobežojumu nav.

 

Un tad nav jābrīnās, ka mūsu veikalu plaukti lūzt no Lietuvas piena produktiem.

To ir sekmējuši virkne apstākļu, piemēram, jau minētās tirgus barjeras. Jāņem arī vērā tas, ka Lietuvā ir līdzīga saimniecību struktūra kā Latvijā, arī tur ir daudz sīkražotāju, īpaši piensaimniecībā, kas spiedīgu cenu apstākļos spēj sekmīgāk strādāt nekā lielražotāji, lai cik arī tas dīvaini neizklausītos ekonomistiem, kas ir mācījušies, ka lielākas perspektīvas ir lielajiem ražotājiem. To ietekmē mazāks kapitāla izmaksu slogs, kā arī citu ienākumu alternatīvas trūkums un, līdz ar to zemās darbaspēka cenas. 

 

Kādas ir mūsu lauksaimniecības stiprās un vājās puses?

Manuprāt, mēs esam stipri ar saviem cilvēkiem. Pieļauju, ka kāds varbūt domā, ka diez vai bija vērts iet to rūdījumu ceļu, ko nācās iziet mūsu zemniekiem. Par to, protams, var strīdēties, un gan jau politiķi to savās priekšvēlēšanu runās ne reizi vien pieminēs un meklēs vainīgos. Bet ne jau par to ir runa. Tas, ka laukos īpašuma transformācijas process notika ātri un skaidri, ir lauksaimniecības un lauku ieguvums, jo ir radīta īpašuma tiesiskā bāze ražošanas struktūras attīstībai uz privātā biznesa saskaņošanas interešu pamata. Otrkārt, kļūstot lauksaimniecībai samērā agri atvērtai, uzņēmēji ir bijuši spiesti iemācīties strādāt asas konkurences apstākļos, kas ir licis un ļāvis atrast efektīgas ražošanas tehnoloģijas, par kurām mums nav jākaunas visas Eiropas priekšā. Tikai žēl, ka saimnieki ar iegūto prasmi negrib dalīties ar citiem un arī tie citi ne vienmēr vēlas gūt šīs zināšanas. 

Tajā pašā laikā cilvēki ir arī mūsu lauksaimniecības vājā puse, jo liela daļa laucinieku joprojām domā, ka kādam viņa vietā vajadzētu atrisināt viņa saimniecības attīstības vai vispārējās nodarbinātības problēmas.

Nosacīti lielākais kavējošais faktors ir ilgtermiņa finansu resursu pieejamības trūkums.

Arī Latvijas dabas apstākļi nav labākie lauksaimnieciskai ražošanai, jo mums nav ne auglīgākās augsnes, ne līdzenākais reljefs, ne garākās vasaras. Turklāt vēl nepateicīgais mitruma režīms, kas uzliek papildus izmaksas meliorācijas sistēmas uzturēšanai. Tomēr Latvijā, par laimi, neplosās tādas putekļu vētras kā Amerikas prērijās vai dramatiski sausuma periodi kā Ukrainas stepēs.

Reizē mūsu vājums ir arī iepriekš minētā ātrā un straujā privatizācija. Īpašumu un to apsaimniekošanas struktūra ir sadrumstalota. Turklāt tā kā lauku ekonomikā nav notikušas pietiekamas strukturālas izmaiņas, līdzās lauksaimniecībai laukos nav radušās citas nozares, bet kādreizējās, piemēram, tekstilrūpniecība, radiorūpniecība, izzudušas. Līdz ar to laucinieks, grib viņš to vai nē, ir iekonservējies lauksaimnieciskā ražošanā, jo, ja nekādas citas iespējas nopelnīt iztiku līdzās nav, tad viņš labāk uzskata turēties pie tā paša mazumiņa. Bet līdz ar to viņš nenodot iespēju citam uz šīs zemes saimniekot efektīvāk. 

 

Vai patiess ir apgalvojums, ka lauksaimniecībā strādājošo produktivitāte deviņdesmito gadu laikā  ir samazinājusies divas reizes? Vai tad sociālismā cilvēki bija čaklāki?

 

Nē, lauksaimniecībā strādājošie nav kļuvuši slinkāki, bet gan saimniecības ir kļuvušas mazākas. Lai apkoptu vienu govi, pietiek ar pāris stundām dienā. Rezultātā reālais pilnu slodzi strādājošo cilvēku skaits pēc aptuveniem aprēķiniem nepārsniedz 60 000, lai gan zemnieku saimniecību Latvijā ir vairāk nekā 100 000.

 

Vai tas nozīmē, ka pietiktu ar pusi no saimniecībām, lai nodrošinātu pieprasījumu pēc lauksaimniecības produktiem?

Manuprāt, ja lauksaimniecībā strādātu ar modernajām tehnoloģijām, tad mums pietiktu pat ar 30 000 vai 40 000 strādājošo. Tas, ka alternatīva nodarbošanās būs jāmeklē vismaz pusei no pašreiz lauksaimniecībā nodarbinātajiem, ir skaidri jāapzinās, un tam, kas to negrib redzēt, varu vienīgi teikt, ka straussveidīgo izplatības areāls ir dienvidu puslodē ... 

Problēmas, kas radīsies lauksaimniecībā strādājošo skaita samazināšanās  dēļ, būs jārisina visām Austrumeiropas valstīm, mazākas tās varētu būt vienīgi Slovēnijai un Čehijai. Tomēr Latvija ir īpašs gadījums un tas ir divu iemeslu dēļ: - Latvija atrodas Rietumeiropas Ziemeļaustrumu stūrī, kur apdzīvotības blīvums salīdzinājumā ar centrālajiem reģioniem ir daudz zemāks,  un ļoti augsta iedzīvotāju koncentrācija ap galvaspilsētu -   sestajā daļā no visas  teritorijas  dzīvo  60 procenti iedzīvotāju. Tas ir blakus slogs, kas Latviju noliek īpašā situācijā.

 

Vai 2004. gads, kas ir deklarēts kā iespējamais Latvijas iestāšanās gads ES, priekš lauksaimniecības nav par ātru?

Minētais 2004. gads kā iespējamais Latvijas iestāšanās gads ES, priekš lauksaimniecības drīzāk ir laikā nekā nelaikā. Nebūšu oriģināls un atgādināšu, ko jau pirms trim gadiem teica toreizējais Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše: «Mīļie cilvēki, beidziet ākstīties, mūsu vienīgā problēma ir kā ātrāk iestāties Eiropas Savienību un kļūt par šī kopējā tirgus dalībnieku». Tomēr jāņem vērā arī tas, ka, iekļaujoties ES uz diskriminējošiem noteikumiem. runāt par masveida lauksaimnieku labklājības pieaugumu ir grūti, tam trūkst ekonomiskais pamats.

nra.lv