Kopumā man patīk, ka Latvijas mediji praktiski nekomentē notikumus austrumu kaimiņvalstī.

Šī ir praktiski vienīgā ziņa (Delfi: Krievijas Valsts dome atbalsta Putina tiesības vēlreiz kandidēt uz prezidenta amatu. 

(ej.uz/pi2p) ,

kas parādījusies plašsaziņas telpā par otrdienas notikumiem Krievijas parlamentā un politiskajā telpā.

Ziņa par tēmu, kas manī pat saasinājusi sava veida personības dalīšanos, kura sākās 2008. gadā un strauji izauga 2014. gadā.

 

No vienas puses - nav pareizi veidot savu attieksmi pret cilvēku un cilvēku kopām, balstoties uz viņu etnisko piederību. Jo vairāk tāpēc, ka piedzimstot cilvēks šo piederību pats neizvēlas.

Bet - ja Tev līdzās ir valsts, kurā visnotaļ demokrātiskā formā (cik nu politiskās varas izveide ne ļoti attīstītā pilsoniskā sabiedrībā vispār var būt demokrātiska pēc būtības) izveido pārvaldības režīmu,

- kas savu politiku veido, balstoties uz izņēmumībā (savas tautas, kultūras, politisko uzskatu un sistēmas pasludināšana par augstāku un vērtīgāku par visu pārējo pasauli, par vienīgo civilizācijas patieso vērtību saglabātāju) balstītu (sakņotu?) agresīvu attieksmi pret apkārtējām valstīm, viņu kultūru un pilsoniskās brīvības vērtībās balstīto sabiedrības dzīves organizāciju, režīmu,

- kas reāli īsteno agresiju (sākot no militāras, bet iekļaujot faktiski visas pieejamās garīgās un ekonomiskās cīņas formas) pret jebkuru, kurā ir samanāmas kādas vājuma pazīmes (piemēram, pret Ķīnu nē - varbūt tāpēc, ka arī tur redzamas ļoti līdzīgas pasaules uztveres pazīmes, vienīgi izņēmuma nācijas vietā liekot citu), 

- kura attiecību veidošanas pamats ir pragmatiskie meli (sākot no, piemēram, Gruzijas tās centienos aizsargāt sevi no lienošās agresijas pasludināšanas par agresoru 2008.gadā, turpinājumā - Krimas un Ukrainas "mūsu tur nav!" 2014.gadā līdz pat mūsdienām ar MH17 kā redzamāko Hāgas tiesā izskatāmo piemēru, valstiskās dopinga sistēmas sportā noliegšana un noslēgumā putinisma meli savas valsts tautai savas konstitūcijas grozīšanā,

 

tad iekšēji neizbēgami veidojas protests arī pret konkrēto nāciju, kas šīs mums svešās vērtības "demokrātiski atbalsta", un šīs nācijas (tautas?) pārstāvjiem.

 

Varētu, protams, teikt, ka politiskais režīms ir tikai politiskais režīms, un tas nav ekvivalentējams ar tautu. Bet - šo režīmu līdz šim atbalstījuši vairāk kā 70% šīs zemes pilsoņu. Pēc varbūtības teorijas, 7 no 10 sastaptajiem turieines pilsoņu (krieviem??) ir putinisti.

Labākajā gadījumā - pasīvi, neitrāli, sak, man vienalga, kāda ir politiskā vara. Un sliktākais, ka arī mūsu valsts sabiedrībā no manis personīgi sastaptajiem krieviem šī daļa nav daudz mazāka. Un to pārstāv pat ceturtā daļa Latvijas parlamenta!!!

 

Varētu, protams, teikt arī - katrai tautai un valstij ir tiesības uz pašnoteikšanos un lai viņi savā valstī dara kā vēlas. Lai dara.

Un man patiešām ir tikai mazliet žēl tās sabiedrības patiesi attīstītākos ļaudis, kas spējuši izaugt līdz vispārcilvēcisku vērtību apzināšanai un spējuši izrauties no teistiski  reliģiskajiem māņiem un konkrētajiem pareizticības žņaugiem (vai vispār neieslīgt tajos), kuru pasaules uztverei šīs valsts režīms savā būtībā ir pretdabisks.

Bet - šodienas mobilitātes un informācijas telpas globalitātes apstākļos, iespējams, arī viņus nav jāžēlo - jo ir gan fiziskās emigrācijas, gan mentālās informatīvās telpas izvēles iespējas.

Bet viņu valsts īstenotais pasaules uzskats joprojām ir agresīvi imperiālistisks attiecībā pret citām valstīm, pie kam - pieaugoši impērisks. Atklāti deklarējot savas valsts robežas pārsniedzošas ģeopolitiskās interešu telpas esamību un savas tiesības šo telpu pārvaldīt. Un apstrīdot citu valstu un tautu tiesības izvēlēties citus sabiedrības attīstības ceļus. Aktīvi apstrīdot. 

 

Kā lai norobežo attieksmi pret krieviem kā vienkārši cilvēkiem, kas piedzimuši un izauguši par krieviem un kuriem principā ir pienākošas visas cilvēka tiesības un brīvības, no šīs valsts režīmu "demokrātiski" atbalstījušajiem krieviem?

 

No cilvēkiem, kas faktiski ikdienā nes draudus arī Tevis pārstāvētajām vērtībām pat teritorijā, kas nav šī režīma jurisdikcijā. Reālus draudus. Pastāvīgus draudus. Un kas nav tikai neizglītoti un manipulējami vēlētāji, bet ir pat piederīgi šīs valsts intelektuālajai un kultūras līderībai - ko atklāti parādīja savulaik publicētā atklātā vēstule Krimas pievienošanas procesa saistībā. Kas ar slepeni finansētu, pat pēc Krievijas esošajiem likumiem nelikumīgu privāto algoto brīvprātīgo militāro kompāniju rokām fiziski ietekmē politiskos procesus citās valstīs - Ukraina, Sīrija, CĀR, Lībija.

 

It kā nevar taču katram sarunas sākumā vaicāt - Tu esi putlerists? Pat mūsu sabiedrības vērtībām tas ir sveši, jo šķietami pārkāpj indivīda reliģisko un politisko izvēles brīvību.

 

Bet varbūt tomēr?

Skat, tagad, baidoties no visai minimālām, tomēr reālām paātrinātas nāves iespējām, mēs spējam ierobežot citu cilvēka brīvību - pārvietošanās brīvību. Kaut tas risks patiesībā ir tik neliels - tikai kādas 10 reizes lielāks kā gripas radītās sekas.

 

Varbūt mums tomēr atklāti jāsaka, ka krievi nav vienādi? Un ka viņi nav vienādi draudzīgi cilvēki attīstītā pilsoniskā sabiedrībā. Un ka konkrētā robežšķirtne ir - vai viņi nosoda komunismu un vai viņi neatbalsta putinismu (kuru tā pastāvīgais ideologs Surkovs savā programmatiskajā rakstā ir izcēlis par īpašu varas saglabāšanas ideoloģiju) un savas valsts patiesībā fašistisko (nejaut ar nacistisko!) pārvaldības režīmu. Un šādi krievi paši savā apzīmējumā varētu izvēlēties kādu papildus priedēkli, piemēram, demo-krievi. Vai - huma krievi. Jo izskatās, ka viņu pašlaik ir konkrēts mazākums. Arī šeit dzīvojošo etnokrievu kopā. 

 

Ir labi, ka mēs neuzsveram kaimiņzemes būtībā iekšpolitiskos procesus un nedzīvojam tajos. Tomēr - viņi notiek. Un, diemžēl ir agresīvi arī pret mums.

 

Un, vienlaikus, šajos apstākļos mani reāli pārsteidz, ka mēs spējam tik maigi izturēties pret ļaudīm, kas deklarē, ka mēs esot NATO okupēti, ka mums nav savas politikas, ka mēs esam Eiropas piedēklis, ka mums nav jābūvē LNG terminālis, ka mums nepieciešams RU kapitāls kā vienīgais ekonomikas izaugsmes faktors. Un ka mums ir izaugusi cilvēku politiķu paaudze, kas praksē vispār nenovērtē patiesi demokrātiskas sabiedrības attīstības procesu nozīmi.