Mskj

Tas ir visas krievu civilizācijas kā tādas dzīves stratēģijas pamats, tā P.Akopovs

Ja kādam vēl ir ilūzijas, var izlasīt pirms 2 dienām publicētu Pjotra Akopova rakstu nozīmīgākajā un oficiālākajā valsts varas ziņu portālā RIA novosti, kurā, cita starpā, esencēts: "Šodienas Krievijai Krievijas Federācijas izskatā vienkārši nav izvēles: tā var būt vai nu pilnvērtīga vēsturiskās Krievijas- PSRS turpinājums vai tās nebūs vispār." Un, vēl atklātāk: "un otrādi - tieši mūsu izpratne, ka mēs nevaram aiziet no pēcpadomju telpas, tas ir, ka nevaram atteikties no vēsturiskās Krievijas, ir visas mūsu ģeopolitiskās stratēģijas fundaments, un vispār - tas ir visas krievu civilizācijas kā tādas dzīves stratēģijas pamats." Un tas nav kādā Valdaja vai Izborskas kluba, vai Eirāzistu biedrības vietnē publicēts margināls viedoklis. Tā ir valsts galvenās informācijas aģentūras publikācija. Pat bez atrunas, ka autoru viedokļi ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.... "TAS IR VISAS KRIEVU CIVILIZĀCIJAS KĀ TĀDAS DZĪVES STRATĒĢIJAS PAMATS" Tālāk bez vārdiem... Pievienoju pilnu raksta tulkojumu.

Krievijai nav izvēles postpadomju telpā

Pēcpadomju telpa, ko dēvē arī par "tuvajām ārzemēm", satricinās arvien vairāk - sešus gadus ilgstošajam un pašlaik iesalušajam konfliktam Donbasā pēdējo pāris mēnešu laikā klāt nākusi Baltkrievijas krīze, pēc tam karš starp Armēniju un Azerbaidžānu Karabahā un tagad pēcvēlēšanu satricinājumi Kirgizstānā. Un svētdien Tadžikistānā notiks prezidenta vēlēšanas - tomēr gandrīz 28 gadus valdījušajam Emomali Rahmonam tur nekādi satricinājumi nav gaidāmi: neviens nevēlas atgriezties pie 90. gadu pirmās puses pilsoņu kara. Savukārt Moldovā, kur prezidentu ievēlēs 1.novembrī, vēlēšanu rezultāti var izraisīt nemierus - jo pārāk daudzi tās elitē nav apmierināti ar prezidenta Dodona orientāciju uz Krieviju. Pati Krievija uz notiekošo bijušās PSRS republikās raugās ar vislielāko uzmanību un bažām, un sabiedrība meklē atbildi uz jautājumu, ko darīt ar visām šīm problēmām: vērot no attāluma, vai aktīvi iejaukties, strādāt. proaktīvi?

Netrūkst kritikas un pat panikas: viss ir zaudēts, mūs spiež no visām pusēm un visos virzienos, un spiež ārā no visurienes, lien amerikāņi, eiropieši, turki, ķīnieši... Cik ilgi dzīvosim bez stratēģiskie plāniem, tikai aizsargājoties?  Nekompetentā Ārlietu ministrija, nespējīgais Kremlis, nespējīgās elites ir gļēvuļi, domā tikai par savām savtīgajām interesēm, runā kaut kādas blēņas par neiejaukšanos, nevis spiež visās frontēs un audzina prokrieviskās elites bijušajās padomju republikās!  

Šādas žēlabas labi lasās - tāpat kā pirms pieciem vai sešiem gadiem bezgalīgās gaudas: "Putins ir atdevis" vai "gatavojas atdot (nodot)" par Donbasu arīo bija plaši izplatītas. Lai gan jau toreiz bija skaidrs, ka Krima un Donbass nebija beigas, bet gan sākums jaunam posmam cīņā par Ukrainu kā tādu. Bet ar ko un par ko mēs cīnāmies - gan Ukrainā, gan visā postpadomju telpā? Ar Rietumu (austrumu) “partneriem”, kuri paplašina savu dzīves telpu uz mūsu rēķina? Ar  vietējām elitēm, kas  koncentrējušās uz savu valstu atdalīšanu no Krievijas? Protams, ar to arī. Bet, pats galvenais, mēs cīnāmies pret uzspiesto un it kā “mūsu paašu” ideju par Krieviju. Jā, tieši tas ir mūsu galvenais ienaidnieks.

Nākamgad apritēs 30 gadi kopš PSRS sabrukuma, un daudzi joprojām šo notikumu uzskata par labu ieguvumu. Ir radusies neatkarīga Krievija - bez sapuvušās komunistiskās ideoloģijas, ar dažādām brīvībām (ticības, runas, uzņēmējdarbības, ceļošanas pa pasauli). Jā, 90. gados bija grūti. Bet tad valsts pamazām izrāpās no bedres, tagad mums ir spēcīga Krievijas valsts, un tas ir pat labi, ka nomales aizbēga. Mums, protams, žēl Ukrainas, bet par pārējo - nekādu sentimentu, tikai dots pret dotu, nekas personisks. Šādas idejas par Krievijas Federāciju kā “īsto” Krieviju ir ļoti izplatītas, taču tās ir dziļi kļūdainas.

Patiesi “īstā” Krievija tieši sabruka 1991. gadā – un visas turpmākās problēmas gan Krievijā, gan postpadomju telpā ir tikai šī sabrukuma sekas. Jā, 1991. gadā Krieviju sauca par PSRS un bija daudzas lietas, kas nebija īpaši godīgas pret krievu tautu - bet tā bija krievu celta valsts. Būvēta vairāk nekā tūkstoš gadus ilgā vēsturiskajā ceļā, kura laikā krievi apmetās tūkstošiem kilometru uz austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Krievija nekad nav bijusi koloniālā impērija, teritorijas paplašināšana un citu tautu aneksija (daudz retāk iekarošana) bija objektīvs krievu tautas un tās valsts izaugsmes process. Tautas, kas bija Krievijas sastāvā, saglabāja savas zemes, kultūru un dzīvesveidu – un milzīgā Eirāzijas valsts nodrošināja tām gan mierīgu dzīvi (karus ar kaimiņiem padarot neiespējamus), gan progresu. PSRS sabrukums nebija tikai ģeopolitiska katastrofa, pirmkārt, tā bija traģēdija gan krievu tautai (kura tika sašķelta - un nemaz nerunājot par bēgļu un migrantu miljoniem), gan gandrīz visām tautām lielajā, vēsturiskajā Krievijā.

"Visas koloniālās impērijas brūk," mierināja 90. gados pie varas nākušie Rietumu liberāļi. Apzināti vai nezināšanas dēļ salīdzinot Krieviju/PSRS ar Lielbritānijas vai Francijas impērijām, kurām piederēja aizjūras teritorijas, nevis ar Ķīnu, daudznacionālu un augošu plašumā, tāpat kā Krievija. Attīstiet savu Krievijas Federāciju - un nomierinieties, viņi mums teica.

Un tie bija nekaunīgi meli. Jo Krievijas Federācija nevar attīstīties pati par sevi – tā ir tikai daļa no vēsturiskās Krievijas. Var, protams, pamest savu vēsturi, bet tad nav atbildes uz jautājumu, kāpēc Ukraina, tas ir, kur sākās Krievija, var būt neatkarīga valsts, bet Dagestāna vai Tālie Austrumi nevar. Mūsdienu Krievijai Krievijas Federācijas veidolā vienkārši nav izvēles: tā var būt vai nu pilnvērtīgs vēsturiskās Krievijas – PSRS turpinājums, vai arī tās nebūs.

Un tas nav neāds revanšisms, bet vienkārši izpratne par Krievijas vēstures likumiem. Tas ir mūsu pienākums pret saviem senčiem un pēctečiem, tas ir vajadzīgs mums pašiem – tiem, kas jūtas piederīgi Krievijas civilizācijai, Krievijas vēsturei, krievu tautai. Un visām tām tautām, kuras ir saistījušas savu likteni ar krieviem un savu valsti – neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas tagad, Krievijas sastāvā vai kā neatkarīgas valstis. Neatkarīgas, protams, ir pēdiņās – jo visa pēcpadomju vēstures pieredze liecina, ka bijušās padomju republikas nevar panākt sekmīgu neatkarīgas valsts veidošanu. Baltijas valstis kļuva par daļu no Eiropas Savienības – tas ir, tās vienkārši mainīja savu ģeopolitisko piederību. Ukraina, tāpat kā Moldova, ir iestrēgusi starp Krieviju un Rietumiem. Aizkaukāzija ar savu daudznacionālo sastāvu un teritoriālajiem strīdiem dzīvo atliktu konfliktu un atriebības slāpju situācijā. Un, kā mēs tagad redzam Karabahā, iesaldēts konflikts jebkurā brīdī var izvērsties pilnvērtīgā karā. Vidusāzija, kas izstumta no PSRS, demonstrē tādu valstu piemērus, kas ir fousētas uz vienu līderi (visbiežāk valsts dibinātāju), vai īslaicīgām nestabilām vienībām, piemēram, Kirgizstāna. 

Bijušo padomju republiku neveiksmju konkrētie iemesli daudzējādā ziņā ir atšķirīgi, bet galvenais ir viens un tas pats. Pieredzes trūkums valsts veidošanā - kas nav iegūts tāpat vien, bet ir dabiska īpašība un konkrētas tautas vēsturiskā ceļa sekas. Pat tādas veiksmīgas valstis kā Baltkrievija vai Kazahstāna nav pasargātas no nopietnām krīzēm – un ārējām intrigām šeit ir mazāka nozīme nekā iekšējām problēmām (nogurums no tēva- dibinātāja vai viņa nāve). Nacionālās elites var būt tik fokusētas uz sevu savas valsts atsevišķo ceļu, cik vien vēlas, tostarp orientētas uz Krieviju vai, gluži otrādi, bēgt no Krievijas – taču kopumā viss balstās uz vienu autoritatīvu vadītāju, pēc kura aiziešanas valstis kļūst neaizsargātas. Turklāt neveiksmīgas valstis riskē iestigt gan iekšējos satricinājumos, gan konfliktos ar kaimiņvalstīm (un Karabaha ir tikai viens, kaut arī visspilgtākais piemērs).

Postpadomju republikas ir vienkāršas izvēles priekšā - nostiprināties Krievijas orbītā un kopā ar to veidot vienotu ģeopolitisko telpu, tas ir, reģionālo savienību (ekonomisko un militāro), vai arī ļauties ārējiem kārdinājumiem un mainīt savu ģeopolitisko orientāciju. . Vienīgā problēma ir tā, ka otrajā gadījumā viņiem ne tikai nebūs nekāda politiskā subjektuma un neatkarības, bet palielināsies konfliktu ar kaimiņiem vai pat izjukšanas risks.

Bet Krievijai patiesībā nav izvēles: mums ir jāsavāc, jāatjauno sava telpa, jāatgriežas uz Krievijas vēstures pamat ceļa. Tieši to jau ilgus gadus dara Vladimirs Putins un viņa domubiedri – bez liekas PR un trokšņošanas. Eirāzijas Ekonomiskā savienība un KDSO ir instrumenti šādai pazaudējumu savākšanai – un nav nejaušība, ka Ukrainas it kā 2013. gada beigās gaidāmā pāreja orientācijā no ES uz Eirāzijas savienību izraisīja tik skarbu Rietumu un eiroorientētās ukraiņu elites reakciju.

Skaidrs, ka atlantistu svarīgākais uzdevums joprojām ir Krievijas izstumšana no postpadomju telpas, taču tas ir likumsakarīgs gadsimtiem ilgās Krievijas ierobežošanas politikas turpinājums un nekādi nevar ietekmēt mūsu plānus.

Gluži otrādi, mūsu izpratne par neiespējamību iziet no postpadomju telpas, tas ir, no patiesās vēsturiskās Krievijas, ir visas mūsu ģeopolitiskās stratēģijas un arī Krievijas civilizācijas dzīves stratēģijas kā tādas pamats.

Taču bijušās PSRS tautām orientēšanās uz Krieviju ir vienīgais iespējamais veiksmīgas nākotnes veids – pretējā gadījumā tās iegrims starpvalstu konfliktos, savstarpējos karos vai tiks pārvērstas par aizsardzības vaļņiem pret “Maskavas ekspansiju”. " Krievi savu valsti necēla tūkstoš gadus, lai nespētu - un ne pirmo reizi - to izveidot no jauna, samontēt no tā, kas mūsu pretiniekiem šķita lauskas.

Un Krievija jau ir pārdzīvojusi ne vienu vien tādu ienaidnieku – nav šaubu, ka tā pārdzīvos pašreizējos. Izlabojot Krievijas vēstures samežģījumu.