Zināšanas saimniekošanai

Konferencē ieskicē piensaimniecības nākotni

Piensaimniecības nozarei ir perspektīvas, tā jāattīsta, nevis jāapstājas tādi secinājumi ir vēsturiskā Cēsu rajona piena lopkopības saimniecībām pēc Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Valsts lauku tīkla pasākumu ietvaros rīkotās konferences "Piensaimniecības nozares situācija un ražošanas efektivitātes sliekšņi" ar moto "Evolūcijas krustpunkti veiksmīgai nākotnei", kas notika aizvadītajā nedēļā. 

Konferencē nozares eksperti, lauksaimnieki un piena pārstrādes uzņēmumu pārstāvji diskutēja par piena ražošanas un pārstrādes ekonomiskajiem aspektiem un attīstības tendencēm. Konferences dalībnieki tika iepazīstināti ar Latvijas un ārvalstu piena ražotāju un pārstrādātāju pieredzi, kā arī informēti par piena ražošanas pašizmaksu ietekmējošiem faktoriem, piensaimniecības tirgus tendencēm un nozares stiprajām un vajājam pusēm. Prezentācijās izskanēja arī piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības (PKS) "Straupe" redzējums par iekšējā tirgus plusiem un mīnusiem. Kā mīnusus var minēt: dempinga cenas vāja valsts kontrole importa izcelsmes precēm un to kvalitātei; konkurences cīņa; nepietiekama sabiedrības informētība par veselīgu pārtiku un tamlīdzīgi. Tāpat PKS "Straupe" valdes priekšsēdētājs Imants Balodis deva ieskatu piena pārstrādes izmaksās.

Savā saimniekošanas pieredzē dalījās arī vairākas zemnieku saimniecības, galveno uzsvaru liekot uz to, kā plānot savu ražošanu un būt gataviem krīzes situācijās.

Starp konferences apmeklētājiem bija arī daži zemnieki no vēsturiskā Cēsu rajona, tostarp Normunds Ruķis no Pārgaujas novada SIA "Vienotnes". Viņš atzina, ka konferencē dzirdētais bijis vērtīgs. "Man bija patīkami dzirdēt par jauno cilvēku motivāciju nodarboties ar lauksaimniecību. Proti, optimistisks un skaidrs redzējums par to, ka ir vērts un vajag strādāt, izskanēja no Kocēnu novada Bērzaines pagasta zemnieku saimniecības "Zilūži". Citādi nevar šajā nozarē darboties, ir jābūt optimistiski noskaņotiem pat tad, ja tas nav tik vienkārši izdarāms. Arī no ārvalstu pieredzes ir, ko pamācīties. Mums vairāk jāpiedomā pie piena ražošanas pašizmaksas samazināšanas," klāsta N.Ruķis un uzsver, ka visi konferences dalībnieki noteikti ir ieguvēji, jo tās laikā izskanēja pietiekami dažādi viedokļi.

Edgars Zaļaiskalns no Vaives pagasta zemnieku saimniecības "LejasKrastiņi" guvis apliecinājumu tam, ka par spīti dažādiem sarežģījumiem piensaimniecībai tomēr ir nākotne. "Ir svarīgi kaut ko iemācīties arī no citu pieredzes vai kļūdām. Zemnieki, kas dalījās pieredzē, parādīja striktu nostāju nemaz nedomāt šajā brīdī par apstāšanos. Ir jāstrādā, jāturpina darboties, jācenšas palielināt ganāmpulkus. Tas arī pašam deva lielāku pārliecību, ka visas krīzes ir pārvaramas, ka kaut kam vajadzētu iet arī uz labo pusi. Arī no Zemkopības ministrijas pārstāvjiem izskanēja, ka situācija uzlabosies, piena cenas stabilizēsies. Pa kādam centam piena uzpircēji jau šomēnes sāk likt klāt. Tiesa, dažās Eiropas valstīs rāpšanās laukā no piena krīzes sākās jau ātrāk. Tur cenu kāpums bijis novērojams pirms mēnešiem trim," par dzirdēto konferencē stāsta E.Zaļaiskalns un uzsver, ka savstarpēja pieredzes gūšana sniedz plašāku redzējumu par norisēm nozarē, ļauj pašiem izdarīt secinājumus un uzzināt labu pieredzi, kas noder darbam savā saimniecībā.

LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis izteicās, ka piena nozares potenciāls ir ļoti labs. "Mums ir pietiekami daudz zemes, plašas ganības un atbilstošs klimats. No mums pašiem atkarīgs, vai spēsim ražot efektīvi un saražoto eksportēt. Jāņem vērā, ka viena darba vieta lopkopībā dod vienu darba vietu pārstrādē un loģistikā. Lai sasniegtu mērķi iespējami augstus ienākumus no katra saražotā piena kilograma , visām nozarē iesaistītajām pusēm ir jāsadarbojas," viņš norādīja.

Savukārt Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētnieks Andris Miglavs deva ieskatu par piensaimniecības stiprajām un vājajām pusēm. Viņš norādīja, ka šobrīd Latvijas piensaimnieki saņem vidēji par četriem eiro centiem par piena kilogramu mazāk nekā ES vecajās dalībvalstīs, kā arī par diviem eiro centiem mazāk nekā igauņi. Izskanējis, ka tie ir 30 miljoni eiro, ko mūsu saimnieki zaudē katru gadu. Iemesli meklējami kā nepietiekami efektīvā saimniekošanā, tā piena pārstrādātāju nespējā iegūt pietiekamu tirgus spēku.