Citas ziņas sadaļā
Zemes neapsaimniekošana nekādi neatbilst latviešu nācijas dzīvesziņai. Atspulgs uz reakciju par zemes kadastrālās vērtības palielināšanu
Pakļausies milžu diktātam
Zemkopības ministrija turpinās veiksmīgo sadarbību ar zinātnes institūcijām
Zemkopības ministrijas nozares 2016. gadā
Biedrība "Latvijas Jauno zemnieku klubs" ar LLKC atbalstu rīkoja konferenci "Jaunais lauksaimnieks Latvijā"
Mežu nozares stiprināšanā galvenais - sadarbība
Paraksta vienošanos par Nacionālo bruņoto spēku sadarbību ar Latvijas pārtikas ražotājiem
Valdība uzklausa informatīvo ziņojumu par ziedošanai paredzētā LVM finansējuma sadalījumu
Latvija vienīgā no Baltijas valstīm jaunajā "Climate Change Performance Index" novērtēta ar atzīmi - labi
Programmu "Skolas piens" un "Augļi skolai" līdzšinējās darbības rezultāti
Politikas jaunumiBiogāzes izmantošana enerģētikāAndris Bebrs, AgroPols
13.08.2009 Redakcijas pārdomas, lasot žurnālu "Kapitāls". Kādi ir biogāzes izmantošanas enerģētikā mērķi? Kam par to jāmaksā? Vai mums ir ilgtspējīga valsts politika biogāzes ražošanas un izmantošanas atbalsta politikas jomā? Žurnāls "Kapitāls" publicējis plašu rakstu par biogāzes izmantošanas enerģētikā dažādajām peripetijām. Tas informē par vairākiem līdz šim bijušajiem enerģijas ražošanas projektiem, kuros izmantota biogāze. Līdzšinējā biogāzes izmantošanas pieredze Latvijā galvenokārt saistīta ar vairākiem atkritumu saimniecības projektiem (Getliņi, Ķīvītes, Daibes atkritumu poligons) un biogāzes izmantošanas projektu Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtās Daugavgrīvā. Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš, vērtējot līdz šim lielākos Getliņu un Daugavgrīvas biogāzes staciju projektus, bilstot, ka tehnoloģiskās specifikas dēļ tie nav salīdzināmi. Rīgas ūdens veic iekārtu efektivizāciju, un kopumā tas vērtējams pozitīvi jau tādēļ vien, ka neļauj strauji kāpt Rīgas ūdens tarifiem. Savukārt Getliņos iespējamo projekta īstenošanā pieļauto kļūdu dēļ iekārtas strādā ar nepilnu 3,5 vai, augstākais, 4 MW jaudu. Tomēr abiem projektiem ir problēmas ar biogāzes pietiekamību. Jaunsadalītās biogāzes enerģijas ražošanas kvotas nonākušas arī pie Kalsnavas bioetanola ražotāja SIA Biodegviela. Projekta vadītājs Ivars Minkēvičs, stāstot par plānoto 1,92,1 MW elektriskās jaudas biogāzes staciju, min, ka uzņēmumam galvenais ir bioetanola ražošanā radušos pārpalikumu utilizācija, iegūstot gan siltumu apkurei, gan elektroenerģiju. Elektroenerģijas pārdošana, ar ko uzņēmums varēs pelnīt un samazināt izdevumus, atšķirībā no vairuma lauksaimnieku, kuri uzbūvējuši biogāzes stacijas, te nav primārā lieta. I. Minkēvičs lēš, ka projekta izdevumi varētu būt 67 miljoni latu. Viņš akceptē arī Lauku atbalsta dienesta (LAD) normatīvos minētās aplēses ka investīcijas uz 1 kW elektrības biogāzes stacijām nedrīkstētu pārsniegt 3500 latu. Ieguldījumu atmaksāšanās laiks ražotnē tiek lēsts ap trim gadiem. Rādītājs, kā uzskata I. Minkēvičs, ir gana labs, jo, piemēram, Vācijā pieņemts uzskatīt, ka projekts ir izdevies, ja kapitālieguldījumus biogāzes stacijā izdodas atpelnīt piecos gados. SIA Biodegviela projekts ir gana rentabls arī resursu ražošanas atkritumu pieejamības dēļ. Ne tik liela rentabilitāte būs lauksaimnieku biogāzes projektiem, kur resursi, piemēram, kukurūzas zaļā masa, ir jāizaudzē un jāpiegādā, jo ar kūtsmēsliem var nepietikt Latvijā nemaz nav tik daudz lielo fermu. Šādi projekti tostarp Liepājas uzņēmēja A. Griģa 12 viena MW jaudas Vaiņodes biogāzes staciju projekts var izrādīties arī gana riskanti. 34 MW Vaiņodē aizietu bez problēmām, bet 12 MW tā ir viena kravas mašīna ar 20 tonnām zaļās masas ik stundu un ar tikpat lielu kravu izstrādāto biomasas atkritumu, kurus arī kaut kur vajadzēs likt, lēš A. Kārkliņš. Paužot cieņu A. Griģa uzņēmībai, A. Kārkliņš rezumē, ka projekts tomēr var pat izraisīt ekoloģisku katastrofu. Žurnāls vēsta arī par A. Kārkliņa bažām (kurām pievienojas arī AgroPola redakcija): Bail, ka pie šā brīža tarifa arī mēs nenonākam līdz tik absurdai situācijai, kāda bija vērojama Vācijā. Lopkopība tur izrādījās nevajadzīga, jo zemniekam pietika ar kukurūzas u. c. zaļās masas vai pat graudu apjoma ražošanu tikai biogāzes ieguvei. Tāpēc daudzi lauksaimniecības produktu cenu celšanos Vācijā asociē ar biogāzes biznesa plauksmi." Normāli biogāzes enerģijas izmantošanas attīstība būtu vērtējama galvenokārt kā atbalsts lauksaimniecībai un vides aizsardzībai, t. i., nodarbojoties ar lauksaimniecību, ir iespēja nopelnīt ar elektrības ražošanu un samazināt lopkopībā radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju. Tā uz elektroenerģijas patērētāja rēķina tiek risināti sociāli vai labākajā gadījumā arī vides jautājumi. Bet vai to ir pareizi finansēt ar augstajiem enerģijas iepirkuma tarifiem, par kuriem jāmaksā enerģijas patērētājam? Pašlaik valsts nespēj atrast tādu finansējumu biogāzes enerģijas ražošanas atbalstam, lai nebūtu jācieš elektroenerģijas patērētājiem. Bet varbūt politiķiem nav pietiekama izpratne par šī enerģijas veida ražošanas galveno sūtību? Katrā ziņā, pēc A. Kārkliņa vērtējuma, šobrīd no biogāzes saražotās enerģijas cena īsti neveicina iekārtu efektīvu izmantošanu. Salīdzinājumam Vācijā biogāzes pamattarifi ir mazāki (ap 12 ct/kWh) nekā pie mums, bet tos apaudzē ar dažādām papildus piemaksām. Piemēram, par inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu, par to, ka izmanto siltumenerģiju, par gāzes tīrību, par apkārtējās vides sakārtošanu u. tml. Tādējādi gala ieņēmumi 2628 ct/kWh vācu biogāzes ražotājiem ir pielīdzināmi un augstāki par tiem, kas Latvijā (maksimums 15,23 sant./kWh), secina A. Kārkliņš. Varam piekrist A.Kārkliņa viedoklim, ka ilgtspējīgai atjaunojamo energoresursu (AER) ražošanas politikai būtu nepieciešams AER likums. Kas sabalansētu mūsu iespējas ar dažādajiem enerģijas, lauksaimniecības un vides politikas mērķiem, mēģinot rast ekonomiski efektīvāko risinājumu, samazinot patērētāju izmaksas par pirkto enerģiju. |