Vienkārši, vispirms atbildām uz jautājumu - Ko vēlamies sasniegt..?

Jo, pēc savas iedarbības, šie abi ir pilnīgi atšķirīgi instrumenti.

 

Celt minimālo algu līdz 500 EUR nozīmē signālu darbaspēka tirgum, ka darbaspēks kļūst dārgāks par 70 EUR mēnesī. Un, tā vai citādi- visiem darbadevējiem būs jāpiemērojas kaut kādā saprātīgā laikā. Valsts budžets arī no šī iegūst kādus 20% kā IIN (sadalījumā starp valsti un pašvaldībām 20/80) un vēl kādus 35% VSAOI (socnodokļa) maksājumos. Kas būs papildinājums sociālās apdrošināšanas sistēmai. Un cilvēks savā makā no šī iegūs ~ EUR49 mēnesī - vai ~ EUR 580 gadā. Bet kopējās personāla izmaksas mēnesī darbadevējam pieaugs par ~ EUR 85 mēnesī.

 

Neapliekamā minimuma paaugstināšana, piemēram, par tiem pašiem 70 EUR būtu tāds ekonompolitikas pšiks, par kuru gandrīz pilnā apmērā samaksā pašvaldības.... Skan labi - kaut kas tiek palielināts par EUR 70. Bet - reālā ietekme ir vien darba ņēmējiem samazināts IIN maksājumus par 14 EUR mēnesī (attiecīgi samazinot ieņēmumus pašvaldību budžetā par EUR 11 un valsts budžetā - par EUR 3 mēnesī), būtībā pie gandrīz nemainīta darba tirgus stāvokļa.

Lai cilvēka makā papildus ieliktu tos pašus EUR 49 mēnesī caur neapliekamās summas palielināšanu- tā būtu jāpalielina vismaz par ~EUR 250. Un tas būtu signāls, ka Latvija joprojām paliek zemo algu zeme - salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju, piemēram....

 

Un, atgriežoties pie ar IIN neapliekamās summas - man vispār nav saprotama šī vēlme atbrīvot kādus ļaudis vai kādu daļu viņu ienākumu no IIN maksāšanas - tas praksē nozīmē, ka kādam citam būtu jāsamaksā šī viņu nesamaksātā summa sabiedrības kopējo vajadzību apmierināšanai, jo sabiedrības (valsts) vajadzības taču tāpēc nesamazinās. Tas kaut kā tā baigi sociķiski ir. Ja kāds neprot (nespēj. negrib) darba tirgū labāku ienākumu gūt, tad tā ir šī konkrētā cilvēka problēma - pārējā sabiedrība jau tā viņa mazāka ienākuma dēļ ir spiesta relatīvi vairāk maksāt kopējo vajadzību finansēšanai.

 

Un arī sabiedrības sniegtus atvieglojumus ir jānopelna. Un šāds gandrīz vienīgais redzamais un objektīvais šāda nopelnījuma pamats varētu būt audzināšanā esoši bērni vecumā līdz 22 gadiem.

Un tad tā atvieglojumu sistēma varētu veidoties, piemēram, šādi- EUR 100-150 kā ar IIN neapliekams ienākums visiem (tā saucamā nabagu zupas nauda), bet tālāk kaut kā šādi - 200 EUR par pirmo audzināmo bērnu, 250 EUR par 2. audzināmo. 300 EUR - par trešo audzināmo bērnu. Tādējādi cilvēkam, kam audzināšanā (apgādībā) būtu 3 audzināmi bērni - ar IIN neapliekams ienākums būtu 850-900 EUR mēnesī. 

Reāla pamatotas nevienlīdzības mazināšanas un demogrāfiski mērķorientēta sociālā nodokļu politika. Ja līdzekļi atļauj - par bērniem piekrītošās summas var tikai palielināt. Vai, piemēram, jauniešiem pēc bakalaura grāda iegūšanas pirmajos 5 gados noteikt papildus napliekamu ienākumu, piemēram vēl 150 EUR mēnesī (rastos nauda, no kā daļēji studējošo kredītus atmaksāt).