Runājumi

A.Miglava uzruna konferencē "Par lauku attīstību Latvijā 2000"

2000.gada 30.maijā notika ZM organizēta konference "Par lauku attīstību Latvijā". Šeit ir A.Miglava runājums šajā konferencē.

Cienījamie konferences dalībnieki,

Šī nav koncepcija. Šīs ir pārdomas par Latvijas lauku telpisko ekonomisko struktūru šodien un nākotnē. Tās pamatojas nu jau vairāku gadu garumā pētījumos pavadītajā laikā un gūtajās atziņās. Par lauksaimniecību sākotnēji, vēlāk arvien vairāk un vairāk par laukiem kopumā, par valsts teritorijas un sabiedrības attīstību perspektīvā.

Tā nu ir sagadījies, ka tieši šajā pašā zālē nu jau gandrīz trīs gadus atpakaļ gandrīz tikpat lielā konferencē runāju par dažiem mītiem Latvijas laukos.

Tajā skaitā par to, ka “Visi laukos dzīvojošie ir lauksaimnieki”, “Zemnieku sēta ir lauku apdzīvotības pamats”, “Lauksaimniecība ir dzīves veids”, “Lauksaimniecībai un laukiem ir vajadzīgs valsts atbalsts”, “Alternatīva lauksaimniecībai ir lauku tūrisms un mazais bizness”. Dzīve ir gājusi uz priekšu, tomēr vairums no toreiz teiktā ir aktuāls vēl joprojām.

Lauksaimniecības vieta lauku sociālekonomiskajā struktūrā ir gan mainījusies. Tomēr tā joprojām ir nozare, no kuras, ievērtējot apkalpojošās, pārstrādājošās un pakalpojumu nozares ir atkarīgi atsevišķās teritorijās līdz pat 80 % lauku iedzīvotāju. Zemkopība, tajā skaitā lauksaimniecība un mežsaimniecība tieši apsaimnieko līdz pat 90 % valsts teritorijas.

Bet lauksaimniecība vairs nespēj apgādāt visus lauku iedzīvotājus. Lauksaimniecībā pagājušajā gadā strādāja vidēji 150 tūkstoši cilvēku. Ja lauksaimnieki pelnītu valsts vidējo darba samaksu, kas 1999. gadā bija Ls 102 mēnesī neto, viņiem kopā vajadzētu nopelnīt vairāk kā Ls 250 milj. Bet šajā gadā kopējā ražotās produkcijas bruto vērtība bija Ls 305 milj., bet gala produkcijas vērtība – tikai Ls 180 milj. Tirgū nonākušās produkcijas vērtība vēl mazāka. No tās vēl jānopērk arī degviela, traktori, mēsli, jāsamaksā par pakalpojumiem. Pāri palika vairs tikai Ls 57 milj. Vai kāds brīnums, ka jau 1998. gadā puse zemnieku bija Latvijas sabiedrības nabadzīgākajā trešdaļā, bet 70 % zemnieku bija sabiedrības nabadzīgākajā pusē.

Tomēr ne jau tik daudz strādājošie lauku saimnieki vai viņu darba ‘sliktie’ rezultāti ir šīs problēmas sakne. Vienkārši laukos ir par maz citu darbu. Mēģinot novērtēt faktisko racionālo darba ieguldījumu 1998. gada lauksaimniecības produkcijas ražošana apjoma nodrošināšanai, mūsu pagājušā gada orientējošie rēķini rādīja, ka lauksaimniecībā 1998. gadā ieguldīti apmēram 65 milj. stundu, ko, pārvēršot gada vidējos cilvēkos, iegūstam apmēram 30 tūkstošus. Tie ir tikai 20 % no tiem cilvēkiem, kuru darba ienākumus šodien dod lauksaimniecība.

Bet to var pateikt arī citādi. Lauku rajonos papildus reģistrētajiem 60 tūkstošiem bezdarbnieku šodien vēl ir vairāk kā 100 tūkst. cilvēku reāla slēptā bezdarba, kas rodas caur nepilnu darba dienu, darba nedēļu.

Un to var pateikt vēl citādi. 100 cilvēki dara faktiski 20 cilvēku darbu. Jau šodien. Bet tehnoloģiskā attīstība ienesīs vēl papildus korekcijas. Jau šodien saimniecības, kas izmantoja valsts atbalstu savas ražošanas modernizācijai, ar mazāku cilvēku skaitu izdara lielāku darba apjomu. Produktivitāte aug, saimnieku ienākumi arī varētu augt, bet strādājošo skaits samazinās. Iznāk paradokss. Valsts darbība nozares darba efektivizēšanai, nozarē strādājošo ienākumu palielināšanai, kas ir priekšnoteikums lauksaimnieku labklājības paaugstināšanai, faktiski samazina darbavietu skaitu lauksaimniecībā, palielina lauku bezdarbu. Ir vajadzīgas jaunas darbavietas lauku cilvēkiem.

Jo īstenībā lauku attīstības alternatīvu nemaz nav tik daudz. Vai nu teritorijā būs darbavietas, kurās cilvēki gūs dzīvei nepieciešamos ienākumus, vai šie cilvēki pārvietosies uz vietām, kur šādas iespējas ir, vai zudīs sabiedrībai kā aktīvi tās attīstības veidotāji.

Tas nav sabiedrības pretnostatījums. Tā ir problēma, kura jāapzinās, kurai jāmeklē risinājums ne tikai pašā tradicionālajā nodarbē lauksaimniecībā un sekmīgi augšup gājušajā mežsaimniecībā. Bet arī ārpusē.

Kur?

Teritorijas ilgtspējīga attīstība nozīmē arī tās līdzsvarotu attīstību. Arī līdzsvarotu naudas plūsmu. Teritorija un tajā dzīvojošie cilvēki nevar tērēt vairāk naudas, kā nopelna. Ne tikai valsts, bet arī katras teritorijas- reģiona, rajona, pagasta, saimniecības maksājumu bilancei jābūt pozitīvai. Ir jābūt ražošanai, kuras produkts ir vajadzīgs, pieprasīts, apmaksāts ārpus saimniecības, pagasta, rajona. Un par kura pārdošanā gūto naudu var pirkt mašīnas, pārtiku, būvēt mājas, atpūsties. Kuras ir šīs nozares, kā tās izvēlēties?

Atšķirot tautsaimniecības nozaru katalogu, nemaz jau tik liela izvēle nepaveras. Lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība, rūpniecība, būvniecība, tirdzniecība, pakalpojumi. Kas vēl?

Klasika māca, ka, lai ražošana notiktu kādā vietā, tajā ir jābūt vismaz kādam no resursiem- zemei, citiem dabas resursiem, darbam vai tirgum.

Kādi ir lauku sniegtie ražošanas resursi un ko tie spēj dot? Būtībā tie ir divi - zeme ar tās augsni, ūdeņiem un mežiem un cilvēki.

Jau teicu, ka nekad tik daudz cilvēku vairs lauksaimniecībā nestrādās. Un zemes arī vajadzēs mazāk. Jau šodien aktīvajā lauksaimniecības ražošanas apritē, šķiet ir ne vairāk kā 1 miljons ha  lauksaimniecības zemes. No 2,5 miljoniem ha valstī esošajiem. Ar ražu 1.8 tonnas graudu no hektāra un izslaukumu mazāk par 4 tonnām piena no govs gadā. Augot produktivitātei līdz vienkārši normālam šodienīgam līmenim, no šīs pašas zemes varēs iegūt pat divreiz vairāk produkcijas. Latvijai atkal kļūstot par pārtiku eksportējošu valsti. Bet vairāk saražot laikam gan pārskatāmā nākotnē mēs pat nevarēsim. Un arī Eiropa neļaus, pat, ja gribēsim.

Kur paliks pārējā zeme? Ar nezālēm aizaugs? Ar mežu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, varbūt vispirms jānoskaidro, kādus produktus ražo lauksaimniecība. Pienu, gaļu, graudus, kartupeļus? Jā, bet vai tikai…

Vai mums ir vajadzīga sakopta lauku vide? Vai mums patīk nezāļu lauki? Un vai tie patiks pašmāju atpūtniekiem? Un vai patiks ārvalstu tūristiem? Vai nav pienācis laiks sabiedrībai atzīt ka lauksaimniecības produkts ir arī vide, kurā dzīvojam, ne tikai noslaucītas ielas pilsētās, bet arī sakopta lauku vide, pievilcīga ainava, kuras neatņemama daļa ir arī cilvēka kārtīga saimnieciskā darbība.

Tas sakrīt arī ar pasaulē augošu izpratni un atzinību gūstošo lauksaimniecības daudzfunkcionalitātes koncepciju. Un pasaules attīstītajās valstīs jau lielas naudas summas tiek maksātas laukos strādājošajiem un dzīvojošajiem tieši par sakārtotas telpiskās vides ražošanu un atražošanu. Šveices un Austrijas zemniekam daudz maksā ne tik daudz par pienu, bet par saimniecību un govīm, kas vēl vienu dabas stūri padara par sabiedrībai patīkamu un izmantojamu dabas teritoriju. Lauku vide ir viens no nozīmīgākajiem, ja ne nozīmīgākais lauksaimniecības produkts šodiena modernajā pasaulē. Bet to ir jāatzīst visai sabiedrībai. Un jāsaprot, ka par produktu ir jāmaksā.

Bet ja zemi nevajag lauksaimniecībai, nevajag tūristiem un atpūtniekiem, un nezinām citu ienesīgāku zemes ilgtspējīgas izmantošanas veidu, tad varbūt atdosim to mežam labprātīgi? Tas noderēs mūsu nākošajām paaudzēm. Tūrisms, lauksaimniecība, vides uzturēšana, mežsaimniecība būs nozīmīgi darba devēji laukos arī tālākā pārskatāmā nākotnē. 

Tomēr, praktiski vērtējot, šķiet ar to nepietiks teritorijas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. Šajās nozarēs arī nākotnē nestrādās vairāk kā 50 - 60 tūkstoši cilvēku, kas būtu vien 20-25 % no lauku darbaspēka resursiem. Bet pārējie 200 tūkstoši? Domāju, ka bez rūpniecības laukos neiztikt.

Ka tā ir reāla alternatīva, apliecina apstāklis, ka jau šodien 40 tūkstoši lauku cilvēku strādā rūpniecībā, vēl 20 tūkstoši tirdzniecībā un sadzīves pakalpojumu sfērā. Tomēr rūpniecības attīstība lauku teritorijās arī līdz šim bijusi sarūkoša, bet ne augoša. Kāpēc? Faktiski, pie liberālas valsts politikas, salīdzinošās priekšrocības lauku teritorijās ir vienīgi lauku dabas resursus izmantojošajām nozarēm- lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, rekreācijas nozarēm, kūdras ieguvei. Rūpniecībai vajag labu ceļu, enerģijas, telekomunikāciju infrastruktūru, pietiekamu kvalificētu strādājošo pieejamību, kas lauku teritorijās ar to nelielo iedzīvotāju blīvumu var izrādīties arī problēma.

Tāpēc, risinot lauku teritoriju attīstības uzdevumus, un vispirms pievēršoties ekonomiskās bāzes stiprināšanai, būtu jārada kāda motivācija privātajam uzņēmējam savu ražotni novietot tieši lauku teritorijā. Kā? Arī šeit alternatīvu nav nemaz tik daudz. Investīciju granti ražošanas nekustāmajā īpašumā lauku apvidos- jo tālāk no valsts ekonomiskā centra- jo lielāki, iespējamās nodokļu brīvdienas – īpaši saistība ar lauku cilvēku sociālā nodokļa apmaksu- kas principā samazinātu arī ražošanas tiešās izmaksas. Varbūt kādi citi atvieglojumi. Bet tiem būtu jābūt pietiekami  lieliem, lai kompensētu lielajās pilsētās jau salīdzinoši pieejamo infrastruktūru un citus ražošanas pievilcības faktorus.

Tomēr visa pamatā ir teritorijas kompleksa attīstība. Arī šie nodokļu atvieglojumi, finansu investīcijas ražošanā nedod pozitīvo efektu, ja šajā teritorijā nebūs laba ceļa, labu sakaru, labas izglītības un medicīnas pieejamības. Katrai teritorijai ekonomiski ir jābūt kā mazai valstij- tai ir jābūt pozitīvai maksājumu bilancei un iespējai saviem pilsoņiem nodrošināt nepieciešamo dzīves vajadzību klāstu. Bet nekur nav teikts, ka šai teritorijai ir jābūt un ka tā var šāda būt pašreizējā pagasta robežās.

Teritorijai ir jābūt savai attīstības stratēģijai, kas uz šiem jautājumiem spēj atbildēt, tajā skaitā īpaši – kas vēl vajadzīgs, lai attīstība spētu notikt un ar kādiem argumentiem par to pārliecināt pārējo sabiedrību. Tāpēc nav pārvērtējama pašvaldību kā kompleksās attīstības koordinatoru loma.

Gribētu teikt, ka lauku nākotnes balsti ir četru tautsaimniecības nozaru – lauksaimniecības, mežu nozares, vides apsaimniekotāju un rūpniecības saistīta, harmoniska attīstība, kurā varēs sakņoties gan tirdzniecība, gan būvniecība, gan izglītības un veselības sistēmas, gan arī ceļu apsaimniekotāji.

Četrkāju ķeblis bez vienas kājas nekad nebūs stabils. Bet drošai sēdēšanai vispirms jāsaprot, ka kājām jābūt četrām, bet ne mazāk par trijām.