Pirms gada LV medicīnas sabiedrība konkrēti cīnījās par valsts izveidoto nosacījumu maiņu savas nozares darbībai. Šīs cīņas publiskais līderis bija Kārls Rācenis, LJĀA vadītājs. Un ar viņa parakstu 29/10/2019 tika publiskots raksts "Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas" Šis fons rosināja pierakstīt dažas diskusijas gaitā radušās domas, kuras arī šodien nav zaudējušas savu aktualitāti.

 

Mūsu publiskajā dienaskārtībā gadu no gada ir jautājums par finansējuma palielināšanu veselības aprūpes nozarei ar galveno argumentu - ārstiem un māsām nepieciešams lielāks atalgojums. Un dažkārt pavīd otrs arguments - uz veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu ir pārlieku garas rindas, kas liedz saņemt savlaicīgu palīdzību. Tomēr šī otrā tēze ir retāk lietota kā pirmā.

 

Kā argumenti parasti tiek izmantoti salīdzinājumi par veselības aprūpei izmantotajiem publiskajiem resursiem citās valstīs - kā daļa no budžeta, kā daļa no IKP, kā summa uz iedzīvotāju, kā ārstu un māsu atalgojuma līmenis.

Bet gandrīz nekad netiek runāts par vispārējās ekonomikas produktivitāti, par vispārējo atalgojuma starpību tautsaimniecībās, par veselības aprūpes sistēmas organizācijas efektivitāti.

 

Ja parauga no šiem skatu punktiem, tad, salīdzinājumā ar to pašu EE, atšķirības budžeta izdevumu struktūrā nemaz tik lielas nav. Un atalgojuma līmenī attiecībā pret tautsaimniecības vidējiem arī nav. Kaut absolūtie līmeņi patiešām būtiski atšķiras.

 

Pašu ārstu organizācija savā publiskotajā viedoklī (ko 2019/10/29 parakstīja Kārlis Rācenis) saka, ka „... Latvijā medicīnai tērē 610 eiro uz iedzīvotāju, bet EE - 1165. Bet veselības budžeta īpatsvars kopējā budžetā Latvijā un Igaunijā ir salīdzināms (attiecīgi - 12,8% un 13,9%). Savukārt tā procentuālais īpatsvars IKP Latvijā ir zemāks - 3,8%; bet Igaunijā augstāks - 5,8%."

 

Šis citāts gana skaidri parāda, ka Latvijā ir faktiski atšķirīga no Igaunijas nodokļu politika (ja ar to saprotam ne tikai likmes un objektus, bet arī iekasēšanas režīmu), kas sniedz gandrīz 2 reizes mazāku publisko resursu pieejamību dažādām politikām, arī medicīnai.

 

Patiesībā mediķiem, no savu individuālo interešu viedokļa raugoties, vajadzētu satraukties par to, ka valsts ar savu no valsts budžeta apmaksāto un caur NVD īstenoto pasūtījumu un, no normāla biznesa viedokļa vērtējot, pilnīgi kropli pārvaldītajām savām slimnīcām (kas gandrīz visas ir komersantu - kapitālsabiedrību statusā) faktiski "spiež uz leju" medicīnisko pakalpojumu cenas, kas sen jau vairs neatbilst racionālām izmaksām (ko publiski apliecina kaut vai ikgadējie valsts pārvaldīto slimnīcu zaudējumi, bet arī privātajā medicīnas sektorā aina nav daudz labāka). Un tieši šie izcenojumi neatļauj ārstiem un pārējam medicīnas personālam paaugstināt atalgojumu.

 

Paaugstinot šos izcenojumus līdz "nosacīti normālam" līmenim, vienkārši izrādītos, ka no valsts budžeta apmaksātais medicīnisko pakalpojumu fiziskais apjoms (medicīniskās manipulācijas un medikamenti) būtiski samazinātos, un izveidotos vai nu faktiski bezgalīgi garas rindas pēc šiem pakalpojumiem, vai būtiski palielinātos valsts nesubsidēto pakalpojumu apjoms, vai vienkārši palielinātos mirstība.

 

Un patiesībā lietas nostātos savās vietās - par pārāk mazo finansējumu tad satrauktos nevis medicīnā strādājošie (kuru tomēr ir samērā mazs salīdzinot ar visiem pārējiem ļaudīm – Latvijā tie ir tikai 6 % no kopējā nodarbināto skaita. Cita starpā – Igaunijā tie ir tikai 2,5%), bet Latvijas iedzīvotāji, kuriem vairs nebūtu pieejami medicīniska rakstura pakalpojumi vispār vai tie būtu pārāk dārgi.

 

Citādi tas viss ir pilnīgi ačgārni – tas vienkārši izskatās pēc izspiešanas, ko īsteno vienas nozares strādājošie (kurus pārstāv dažādas organizācijas) attiecībā pret visām citām nozarēm, nevis pēc rūpēm par Latvijas iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti.

 

Vienlaikus šie paši skaitļi parāda, ka patiešām veselības un sociālās aprūpes nozarē Latvijā patiešām kaut kas nav kārtībā. Igaunijā šajā nozarē strādāja 2009. gadā strādāja tikai 7,9 tūkstoši gada vidējie (pilnas slodzes) darbinieki, kas bija 2,2 % no kopējā valstī strādājošo skaita. 8 gadu laikā līdz 2017. gadam viņu skaits palielinājās līdz 10,05 tūkstošiem, tomēr gandrīz tieši tādā pašā tempā pieauga kopējais nodarbināto skaits un šīs nozares īpatsvars nodarbinātībā palielinājās tikai par 0,2 procentpunktiem – līdz 2,4 %.

Latvijā šajā pašā laikā bija 50,3 tūkstoši (5,5 %) nodarbinātie 2009. gadā, un līdz 2017. gadam viņu skaits palielinājās līdz 55,3 tūkstošiem (6,2 %) – jeb par 0,7 procentpunktiem. Tas ir vairāk nekā 2 reizes pārsniedz kaimiņu Igaunijas attiecīgo rādītāju. Un relatīvais pieauguma temps ir vēl straujāks, kas redzamās atšķirības sistēmas efektivitātē vēl tikai palielina.....

 

Tā noteikti nav godājamā dr.Rāceņa vaina. ka ir kāda kļūda ekonomiskajā interpretācijā. Viņš vienkārši izmanto kādus sev pieejamus datus, kas varbūt nav gluži salīdzināmi un varbūt neapraksta problēmu vispusīgi. Tomēr viņš skaidri pasaka vienu ziņu (kuru dzīvē arī var skaidri ievērot) - citās ES valstīs ārsti nopelna krietni vairāk nekā Latvijā. Igaunijā ārstu nopelnījums ir par labiem 40% augstāks nekā Latvijā (jā, Slovakijā ir tikpat zems kā Latvijā, bet tas nemaina būtību - atalgojuma līmenis ir neadekvāti zems, salīdzinājumā ar nepieciešamajiem ieguldījumiem cilvēka tapšanā par kvalificētu ārstu).

 

Un tāpēc ir ļoti liela iespēja, ka ārsti (īpaši tie, kam jāiekārto sava dzīve) centīsies atrast darbu tur, un nevis Latvijā. Un, nemainot veselības aprūpes sistēmu, mēs riskējam palikt bez labu ārstu pieejamības.

Jo ārsti ir patiešām pieprasīti darbinieki Eiropas darba tirgū. Tāpat kā lidaparātu piloti, kuģu kapteiņi un citi līdzīgi augstas kvalifikācijas ļaudis, kuru darba tirgus robežas tālu pārsniedz jelkuras atsevišķas Eiropas valsts robežas.

 

Problēma ir patiesa. Un ārsti korekti par to pastāsta. Bet risinājums tomēr ir krietni ārpus vienkārša budžeta apropriāciju veselības aprūpes nozarei palielinājuma. Jāmaina sistēma. Sen jāmaina. Bet to mainīt mūsu ministri nav gatavi jau vismaz 20 gadus. Neviens no ministriem. Un rezultātā pārvaldām šo nozari kā Putins Krievijas ekonomiku - tirgus ekonomikas apstākļos ar sociālisma metodēm.

 

Piekrītu, ka budžetā nozīmīga apjoma papildus resursu veselības aprūpei nav. Un vienlaikus piekrītu, ka zemā atalgojuma dēļ mobilākie un ambiciozākie medicīnas darbinieki meklē (un - atrod) darbavietas citās zemēs. Neupurējoties mūsu valsts budžeta nespējai un mūsu veselības politiķu nevēlmei mainīt sistēmu.

 

Tāpēc, kā jau augstāk rakstīju, problēma ir sistēmā. Kas nestrādā. Un ir 

pretrunas pilna - galveno veselības aprūpes pakalpojumu paketi (būtībā- izņemot tikai stomatoloģiju un dekoratīvo ķirurģiju) dominējoši ietekmē valsts ar saviem sniegtajiem (valsts un pašvaldību īpašumā esošās slimnīcas) un/vai finansētajiem (ģimenes ārsti, diagnostika, arī laboratorijas un vairāki citi) pakalpojumiem. Un šī sistēma ir kropla - tā it kā vēlas padarīt pakalpojumus pieejamākus - tāpēc nosaka zemus izcenojumus par manipulācijām, bet vienlaikus neļauj pakalpojumu sniedzējiem pilnā apjomā finansēt to izmaksas - tajā skaitā ārstu un cita medicīnas personāla atalgojumu. Sanāk, ka sistēma orientēta uz salīdzinoši (bieži - neadekvātu) zemāku cenu noteikšanu, neļaujot tirgū strādāt normālai konkurencei starp pakalpojumu sniedzējiem. Patiesībā demokrātiskā valstī ar tirgus ekonomiku valsts centralizēti nedrīkstētu noteikt komercstuktūrās (un pat vairums slimnīcu ir komersantu statusā esošas vienības, nerunājot par visu ģimenes ārstu prakšu kopumu un citiem medicīnas pakalpojumu sniedzējiem) strādājošo darbinieku atalgojumu likmes. Mēs taču to nedarām ar arhitektiem, šoferiem, tiltu būvniekiem, rūpnīcu strādniekiem, IT speciālistiem utt. Nekur nedarām. Izņemot medicīnas nozari. Kur iedomājamies par iespējamu valstiski diskutēt, cik kuram ārstam un citiem ne valsts budžeta iestādēs strādājošiem medicīnas pakalpojumus sniedzošiem darbiniekiem maksāsim.

 

Pilnīgs absurds. Ko nesaprotam jau vismaz 15 gadus. Bet patiesībā - jau vairāk. Varbūt pat nekad neesam sapratuši.

 

Noslēgumā vēlreiz koncentrēti -

- politiskā vienošanās atļaut veselības nozares pakalpojumiem maksāt tik, cik tie patiesībā maksā, nepresējot ar politiski administratīvām metodēm darbinieku atalgojumus;

- vienošanās par publiski savācamās un nozarei nododamās naudas apjomu, iespējams, ieviešot īpašu veselības nodokli, ja kopējo nodokļu apjomu palielināt nevēlamies vai nespējam (gan zemas ekonomikas produktivitātes, gan sliktas administrēšanas dēļ)

- tirgus konkurences mehānismu ieviešana veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju starpā - sistēma pašlaik ir nesakarīgi neefektīva;

- veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana ar nozīmīgu privāto prēmiju iemaksu daļu kopējā finansēšanas portfelī - tā visai neizbēgami liek efektīvāk strādāt pakalpojumu sniedzējiem, un vienlaikus arī atsevišķajiem cilvēkiem rūpēties par savu veselību, mazinot veselībai kaitīgo faktoru lomu savā dzīvē, kā arī izvēloties sev vēlamo dzīvildzes palielināšanas pakalpoju grozu.

 

Kaut kā tā. Patiesībā cilvēka veselība vispārējā gadījumā reāli ir tikai viņa un viņa tuvinieku (ģimenes, draugu, klientu) intereses, kā arī vispārējās individuālās humanitātes izpausmes- objekts. Lai cik mums negribētos, ka tas būtu citādi.