Reģioni un attīstība

Pēteris Strautiņš par reģionu attīstību Latvijā

LAvīze publicējusi garu interviju ar Pēteri Strautiņu par attīstības procesiem Latvijas "reģionos". Kas patiesībā viņa interpretācijā ir vien statistikas vienības

Vairākus gadus ilgušā reģionu eksportspējas pētījuma galvenie secinājumi

Pats svarīgākais – vietas, kurām ir līdzīgs resursu kopums, var attīstīties pilnīgi dažādi, kaut gan nenoliedzami, ka attīstība ir lielā mērā saistīta ar ģeogrāfiju un resursiem. Viena atšķirība – apdzīvotas vietas var attīstīties kā ražošanas vietas vai kā dzīves vietas. Protams, ka tām, kas grib attīstīties kā dzīves vietas, jāskatās, vai tuvumā ir kāds, kas kaut ko ražo un spēs nodrošināt darba vietas.

Otrs dalījums – Rīga un tās tuvākā zona galvenokārt attīstās kā pakalpojumu eksportētājs, savukārt visa pārējā Latvija galvenokārt attīstās kā preču eksportētājs.

Trešais dalījums, Rīgu izslēdzot, skar lielās pilsētas un mazās. Lielajās ir diversificēta dažādu nozaru ražošana, bet mazajās un to apkārtnē visbiežāk dominē kokapstrāde un pārtikas pārstrāde, kā arī dabas resursu nozares – lauksaimniecība un mežsaimniecība. Latvijā kopumā lauksaimniecība veido ap 2% no iekšzemes kopprodukta, bet dažos novados tā ir lielākā eksporta nozare. VARAM piedāvātajā nākotnes kartē piecos rajonos lauksaimniecība ir lielākā eksporta nozare, veidojot 25–40% ienākumu.

Daudzpusīgi attīstītajā Dobelē lauksaimniecība ir augstā līmenī pat uz Zemgales fona, Balvos, Ludzā un Krāslavā citas nozares ir ļoti mazas. Bauska ir pa vidu starp šīm galējībām. Ir arī citas nianses – divās lielajās Kurzemes ostas pilsētās, kā arī divās lielākajās Latgales pilsētās daudz lielāku lomu nekā citur spēlē transporta pakalpojumi un to radītās darba vietas, tādēļ šajās pilsētās līdztekus Rīgai ir ievērojama pakalpojumu eksporta daļa.

Vidzemē dominē meža nozare, proti, mežsaimniecība un kokapstrāde. Tur ir daudz un labi meži un zems iedzīvotāju blīvums. Lielākā pilsēta Vidzemē ir ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju, bet Zemgalē – 60 tūkstoši, Kurzemē – 75 tūkstoši, Latgalē vēl nedaudz vairāk. Varētu teikt, ka reģions izmanto sev pieejamos resursus – tur ir vairākas no lielākajām kokzāģētavām valstī, kā arī abas lielākās mēbeļu rūpnīcas, māju moduļu ražošana.

Smiltene, kas ir viena no turīgākajām sava izmēra – ap piecarpus tūkstoši iedzīvotāju – pilsētu vidū, lielā mērā balstās uz kokapstrādi. Arī Kurzemē ir daudz mežu, bet te ir arī lielās ostas un pilsētas, kas ražo vairāk citu preču un pakalpojumu – metālapstrāde, mašīnbūve, pārtikas pārstrāde un citas nozares. Kopā ar Pierīgu Kurzeme pieder pie reģioniem, kur ir visdiversificētākā ekonomika.

Zemgalē ir visattīstītākā lauksaimniecība, bet šeit tāpat kā Kurzemē, Vidzemē un Pierīgā eksportā izteikti dominē rūpniecība – kokapstrāde, pārtikas pārstrāde, metālapstrāde un mašīnbūve. Latgalē saimnieciskās aktivitātes apjoms uz cilvēku ir mazāks, taču pastāv diezgan diversificēta un augoša rūpniecība, veidojas jauni uzņēmumi. Domāju, ka Latgales nākotne ļoti lielā mērā ir atkarīga no divu lielo pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – attīstības. Ja tās attīstīsies, arī reģionam klāsies labāk.

Pēdējos piecos gados Valmiera un Smiltene ir strauji attīstījušās, nepārprotami ir notikusi strauja Ventspils ekonomikas struktūras maiņa. Eksporta ienākumi Ventspils reģionā auguši lēnāk nekā valstī kopumā, bet tas saistīts ar pilsētas ekonomiskās struktūras maiņu – laikā, kad tranzīts ir stagnējis vai samazinājies, pilsētā strauji attīstījās ražošana. Ventspilī ir bijusi īstenota visaktīvākā, visambiciozākā un vislabāk finansētā rūpniecības politika Latvijā.

Ir arī citas vietas, kur bijusi veiksmīga politika – jau pieminētās Valmiera un Smiltene, Jelgava, arī Liepāja. Šis ir labākais piemērs Latvijā, kā pilsētas gūtie ienākumi tiek novirzīti jaunu attīstības centru radīšanai. Kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, pilsētā apstrādes rūpniecības praktiski nebija, bet tagad tā ir labā līmenī.

Liepājas ekonomiskā vēsture bijusi dramatiska – visas krīzes, kas bijušas pasaulē, likušas vissmagāk ciest tieši Liepājai. Neskatoties uz to, pilsētai ir bijusi reālistiska un veiksmīga attīstības stratēģija. Tur nav valdījusi ilūzija, kas ir īsts lāsts Latvijas pašvaldību vidū, proti, ka attīstību var balstīt uz tūrismu.

Vairāk nekā pusi Latvijas ekonomikas veido Rīga, kuras lielākais eksports šobrīd ir biznesa un IT pakalpojumi, kuru attīstība gandrīz no nulles sākās šī gadsimta sākumā, apmēram desmit gadus pēc PSRS sabrukuma.

Rīgas un reģionu darba tirgus krasajam pretstatam vispār ir grūti atrast analogus pasaulē. Vienīgais ko spēju iedomāties, ir Izraēla, kur Telaviva un apkārtne veido vairāk nekā 50% valsts ekonomikas un attīsta vienas nozares, bet visa pārējā valsts attīsta pilnīgi citas un ekonomiski izskatās pilnīgi citādi.

Šis fenomens ir izveidojies tāpēc, ka Rīga savulaik bija centrs daudz lielākai teritorijai nekā Latvija – daļai no Krievijas impērijas. Varētu pat teikt, ka pārējā Latvija Rīgai ir par mazu.