Dabas aizs.

Kaspars Abersons: Pusotrs piņģerots elektrības pret divarpus Gaujām

Kaspars Abersons, AgroPols
27.12.2023

Šobrīd ceļotājzivju (lašu, taimiņu, upes nēģu u. tml.) stāvoklis Eiropā ir pasliktinājies par kādiem 90%. Arī Latvijā dati diemžēl ļoti līdzīgi. Un vaina nav vien klimata pārmaiņās. Nesen Latvijas vides aizsardzības fonda finansētajā "upju inventarizācijas" projektā gluži neviļus kristalizējies secinājums – viens no nozīmīgākajiem šo zivju skaitu ietekmējošajiem faktoriem ir zivju migrācijas šķēršļi. Ja tiktu nodrošināta netraucēta migrācija, jau tikai ar to varētu dubultot zivju faunas labumu Latvijā! Ja tas būtu tik vienkārši.

Piemēram, hidroelektrostacijas. Lai gan nezinātājam ūdens spēka radītā elektrība var likties visai ekoloģiska padarīšana, tā tomēr īsti nav. "Ja zivs peld un ar degunu ieskrien betonā, tad tālāk tikt vienkārši nevar. Un runa nav tikai par dabu, bet arī tautsaimniecību – ceļotājzivis netiek augšā nārstot, nav jauno zivju, kas dodas uz jūru, zvejnieki kliedz uz valdību, bet cilvēki sūdzas, ka zivju kļūst arvien mazāk," skaidro vides zinātniskā institūta BIOR pētnieks Kaspars Abersons. Viens no variantiem ir būvēt zivju ceļu, lai gan tas nav ne lēts prieks, ne ideāls risinājums. Latvijā šobrīd ir tikai daži tādi. Turklāt bieži vien daudz sarežģītāk ir zivi pēc tam dabūt pa upi uz leju – jo nav jēgas lasi dabūt augšā nārstot, ja pēc tam nākamā paaudze iet caur turbīnām un lejā nāk vien zivju kotlešmasa...

Otrs aspekts saistīts ar OIK atcelšanu. Šobrīd HES īpašnieki nav ieinteresēti laist ūdeni caur turbīnām brīdī, kad elektrības cena ir minimāla. Bet, kad cena augšā, viss tiek darbināts uz pilnu klapi – tas tā ļoti vienkāršoti izstāstot. Turbīnām ir dažāds darba diapazons, kas ne vienmēr sakrīt ar upes pieteci, tāpēc ūdeni uzkrāj un tad tecina.

Zivīm un citai dzīvai radībai sanāk dzīvot tur apakšā tā kā ermoņikā: vai nu šausmīgi gāžas, vai netek vispār. Tādēļ tiek aprēķināta minimālā caurtece, kurai jābūt, jeb ekoloģiskais caurplūdums, kas HES īpašniekiem būtu jānodrošina. Diemžēl tālāk par aprēķināšanu pagaidām īsti neesam tikuši – HES lobijs un iepriekšējo gadu inerce ir pārāk spēcīga, lai to visu ieviestu dzīvē.

Ja lielās HES sniedz ievērojamu pienesumu tautsaimniecībai, tad mazās, ko savulaik tā mudināja būvēt, visas kopā saražo vien 1,43% no elektroenerģijas apjoma (atbilstoši "Augstsprieguma tīklu" datiem par 2022. gadu). Toties sabendē upes, rēķinot pēc kilometrāžas, divarpus Gauju garumā. Vai tas pusotrs piņģerots elektrības tiešām ir divarpus Gauju vērts?

Pāris lielo jūras vēja parku turbīnu varētu saražot vairāk elektrības nekā visi mazie HES... Bet tautai tas liekas briesmīgi! Tas mazais upes bendētājs, kas saražo elektrību pieciem gludekļiem, lūk, tas ir labais, to aiztikt nedrīkst, jo taču maziņš, jo to uztur "darītāji", "pašu cilvēki", nevis "ārzemju kapitālisti". Ir ļoti jāvērtē, jāliek kopā ietekme ar ieguvumu. Kaut kur ir jānovelk strīpa. Ja ir zem strīpas, tā vairs nav elektrības ražošana, bet tikai upes laušana. Lietuvā un Igaunijā varas struktūras saka – mēs apzināmies, ka mums ir plakana zeme, ūdens spēks nav liels, tāpēc mēs no šīs kā neperspektīvas un dabu bendējošas nozares lēnām atsakāmies. Arī Latvija ir plakana. Kā atteikties – tas ir cits jautājums. Es, protams, nepavisam nerosinu iet pret mazajiem HES ar dakšām un lāpām. Manuprāt, būtu saprātīgi, ja valsts par adekvātu cenu lielāko daļu mazo HES vienkārši atpirktu un likvidētu. Un arī īpašniekiem tā būtu izdevīgāk, nekā pastāvīgi kaut ko pārbūvēt un uzturēt atbilstoši arvien jaunām prasībām. 

Zivs daudz nefilozofē – ja viņai tur ir piemērota vietiņa, viņa ar prieku tur arī dzīvos. Ja vietiņas nav vai kāds to ir sapurgājis vai kaut ko aizkrāvis priekšā, zivs tur nedzīvos. Viss ir vienkārši! Komplicēti kļūst, kad pieslēdzas Homo sapiens faktors.

Tomēr krietni vairāk nekā HES Latvijā ir citu migrācijas šķēršļu – šobrīd vien uzskaitīti vismaz 1300. Tie nav tikai aizsprosti, bet arī, piemēram, nepareizi izbūvētas caurtekas, dažādas caurules, senu aizsprostu drupas un sazin kas vēl. Jā, arī bebru dambji, bet par to pētnieks nedaudz pasmīn: "Cilvēkiem patīk glābt upes, bet lielākoties no dabas, nevis no sevis paša. Visiem patīk glābt upi no bebru dambjiem, no kokiem. Bet, redz, neviens bebrs nav spējīgs uzstutēt astoņu metru dambi un vēl ielikt turbīnu vai samest upē čupu ar autoriepām." Vai sakraut akmeņu krāvumus mazajās upītēs. Šos krāvumu konstruktorus pētnieki iekšējā žargonā sauc par "nabas mērcētājiem". 

Grib paplunčāties un saliek to krāvumiņu, lai ūdens nav līdz potītei, bet līdz nabai. Tikai lieta tāda, ka taimiņam tieši patīk, ka tas ūdens ir līdz potītei un auksts, tekošs. Turklāt, ja ir sabūvēts tāds kārtīgs Maču Pikču, nārstu nokauj vispār. Iedod cilvēkam zivi, un viņš būs paēdis vienu dienu. Iedod makšķeri, un šis būs paēdis, kamēr vien būs zivis. Iemāci cilvēkam stutēt akmeņu krāvumus, un viņš izčakarēs visu upi.

Akmeņu krāvumiem ir arī pavisam nelāgs mērķis: Ja tos akmeņus tā smuki saliek, tad galā var ielikt murdiņu vai pastāvēt ar žebērklīti... Kolēģis, kartējot Tebru, reiz bija uzgājis tādu veidojumu, ko nosauca par troni: sabūvēto eju galā bija pat nolikts krēsls. Nu, lai ērtāk. Šie cilvēki jau nesaprot, ka zāģē zaru, uz kura sēž.

Cilvēki kā vērtību neuztver to, ka ciema centram cauri tekošajā upītē varētu nārstot, piemēram, taimiņi. Viņiem liekas – nekā labāka par to uzpludināto dīķi ar ūdensrozēm nav! Un tad šie "zaļie pidriķi", kas te nāk un kaut ko stāsta! "Bet man vēl vectētiņš tur līdakas makšķerēja! Labi, zivju ceļu mēs viņiem atļausim būvēt, bet atjaunot upi? Nē, nē!"

Bet vai tad upe jāsabendē, lai ūdensrozi ieaudzētu tieši tur? Vai uz upes jābūt dīķim? Es saku, ka nē. Upei ir jātek brīvi. 

AgroPols

x

Paroles atgadināšana