Saite

– Zinātnieks Andris Miglavs ir satriecis sabiedrību, pasakot, ka cukura nozare ilgtermiņā pastāvēt nevar.

– Pētījums nebija tikai LVAEI pētījums. Vēl jo vairāk – tas nebija tikai Miglava pētījums.

Zemkopības ministrijas uzaicinājumu veikt pētījumu saņēma gan LVAEI, gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāte. ZM priekšlikums pētīt nozares pastāvēšanas izredzes gan arī nebija ministrijas, bet gan cukurbiešu audzētāju ierosināts. LLU Ekonomikas fakultāte atzina, ka tai savu risinājumu nav laika izstrādāt.

Pētījumu piekritām veikt tikai ar norunu, ka tajā piedalās arī pašas nozares pārstāvji – cukurbiešu audzētāji un abu cukurfabriku pārstāvji. Viņu līdzdalība bija nepieciešama, lai mēs varētu operēt ar precīziem ekonomiskiem parametriem cukurbiešu audzēšanas nozarē.

Kas attiecas uz pētījuma būtību un struktūru, tas nebija tikai mūsu voluntārs lēmums, ka pētām tikai šādi un ne citādi. Ar tā sauktajiem sociālajiem partneriem – zemniekiem, fabriku vadību, ministriju – mums bija sadarbība visos pētījuma posmos, sākot no pieņēmumiem, informācijas, metodoloģijas un rezultātu aprobācijas.

Saražo par daudz, maksā par daudz

Kāpēc šāds pētījums bija vajadzīgs, un ko mēs ar to gribējām panākt?

Diskusijas par cukura nozares attīstību notiek ne pirmo mēnesi un ne pirmo gadu. Tās bija jau Latvijas iestāšanās ES sarunu laikā 2001. gadā, pēc tam pēc iestāšanās utt.

ES kopš deviņdesmito gadu sākuma notiek pakāpeniskas visu lauksaimniecības sektoru reformas. Cukura nozare bija palikusi viena no pēdējām, kuru reformu procesi tieši nebija skāruši.

Cukura problēmas ir tieši tādas pašas, kādas bija visām pārējām ES lauksaimniecības nozarēm. Funkcionēšanas mehānismi atšķīrās, bet rezultāts bija tas pats – patērētāji par cukuru maksāja augstāku cenu, nekā normāli būtu jāmaksā. ES cukura ražotāji ir sasnieguši augstu produktivitātes līmeni, bet patēriņš ir samazinājies. Tādējādi ES cukura politika nebija attaisnojama no ES iekšējā tirgus viedokļa, jo produktu ražo vairāk, nekā vajag un pircēji par cukuru maksā vairāk, nekā vajag.

Pastāv arī objektīvs reformas ārējais faktors. Vairākas pasaules cukura eksportētājvalstis bija iesniegušas prasību Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) pret ES cukura politiku, jo tā neatbilst PTO principiem un grauj pasaules cukura tirgu. ES gan argumentēja – mēs neeksportējam subsidētu cukuru vairāk nekā importējam ar atvieglotiem nosacījumiem no jaunattīstības valstīm. PTO tas nepārliecināja, un tā nolēma, ka ES cukura politika jāmaina.

Šī ir atbilde uz jautājumu – kā tad tā, līdz šim ES un Latvija varēja ražot cukuru, bet tagad vairs nevar.

Tā rezultātā ir jāsamazina cukura virskrājumi, kas veidojas ES iekšējā cukura tirgū, jo tie ir par trešdaļu lielāki, nekā ES spēj patērēt. Tādējādi šī trešdaļa no kopējā cukura apjoma kļūst par masīvi subsidētu eksporta produkciju.

Uzstādījums ir par trešdaļu samazināt cukura ražošanas apjomu un samazināt cukura cenu ES iekšējā tirgū. Divi skaidri definēti mērķi.

Pēc ilgstošām debatēm ES beidzot ir nonākts pie reformas. 2006. gadā ir sagatavota pilna dokumentu pakete, kas skaidri definē, kā notiek reforma, kādi ir ekonomiskie mehānismi un kādas ir procedūras.

Cukura reforma notiek neatkarīgi no Agrārās ekonomikas institūta, Zemkopības ministrijas vai fabriku gribas.

Latvijā – ceturtdaļa importa cukura

Paralēli tam pārmaiņas notiek arī tirgū. Pirms iestāšanās ES Latvijas veikalu plauktos un lielo industriālo patērētāju piegādēs drīkstēja būt tikai Latvijas cukurs. Pēc iestāšanās ES industriālie patērētāji sāk lietot un arī mazumtirdzniecības veikali iepērk citu valstu ražotāju izstrādājumus. Pēc aptuvenām aplēsēm, šobrīd tuvu pie ceturtdaļas mazumtirdzniecības tirgus aizņem citu valstu cukura ražotāju prece.

Mūsu tuvākais lielākais konkurents ir "Danisco", kas valda Lietuvas un arī Somijas tirgū. Tādējādi mēs no abām pusēm esam "Danisco" ieskauti. Šā iemesla dēļ arī bijušais Jelgavas cukurfabrikas akcionārs – Liebritānijas "MAN" – uz šo pusi pēdējos gados nav skatījies.

Latvijas cukura biznesā strādājošie nevar rēķināties ar to, ka viņi varēs diktēt cenas šajā tirgū. Gan lielās tirdzniecības ķēdes, gan lielie industriālie patērētāji meklēs ekonomisko racionālāko risinājumu cukura iegādēs, jo tas būs viņu izdzīvošanas jautājums.

Pirms runāt, likvidēt vai nelikvidēt, tagad vai vēlāk, vajag paskatīties ar ekonomisku skatu, vai cukura nozare var izdzīvot ilgākā laikā. Nav jēgas skatīties tikai 2007. gada sēšanas vai nesēšanas sezonu.

Pētījums vajadzīgs tiem cilvēkiem, kam pieder šis bizness – kas audzē bietes, kas tās pārstrādā. Viņiem ir jāsaprot šā biznesa nākotne. Tas mazāk vajadzīgs Zemkopības ministrijai.

Mērķis bija saprast, vai nozare kopumā – sākot no bietēm uz lauka un beidzot ar cukuru vairumtirdzniecībā – vai šī ķēde spēj ekonomiski nosegt visas izmaksas. Tās ir – biežu audzēšanas, transportēšanas, pārstrādes, fasēšanas izmaksas, nonākot līdz vairumtirdzniecības līmenim, spētu būt līdzvērtīga nosacītam ES cukura tirgus piedāvājumam.

Cukura ražošanu nospiedīs izmaksas

– LVAEI pētījums liecina, ka visus ES īstenotās cukura reformas gadus no 2006. līdz pat 2009. gadam nozare Latvijā var pastāvēt ar pozitīvu bilanci. Sākot no 2010. gada, bilance ir ar mīnusa zīmi. Kāds ir ekonomiskais pamatojums šādam secinājumam, un kādas cenu prognozes ņemtas par pamatu, lai šādu secinājumu izdarītu?

– Šim secinājumam ir četri faktori. Viens faktors – politikas nosacījumi. Tie diktē divas lietas – cukurbiešu iepirkuma minimālo cenu un biešu audzētājiem paredzēto kompensējošo maksājumu apjomu un izmaksas kārtību. Otra diktētā lieta – cukura pārdošanas iespējamā cena, kas izriet no pasaules cenas prognozēm un importa barjeras. Tie ir reformas regulā noteiktie parametri, ko mēs ņēmām vērā.

Otrais faktors – darbaspēks. Mainās resursu izmaksas. Ik gadu darbaspēka izmaksas pieaug par 20%. Tas iespējams vai nu paceļot cukura cenu, vai samazinot ražošanas izmaksas. Ir jābūt tehnoloģiju investīcijām, kas izbrīvē cilvēkus.

Ir dažādi vērtējumi par darbaspēka aizstāšanas izmaksām. Viens no tiem – lai aizstātu vienu cilvēku, ir nepieciešama viņa septiņu gadu atlīdzība. Tā, piemēram, viens cilvēks uzņēmumam gadā izmaksā 3000 latu. Lai šo vienu cilvēku izbrīvētu, šie 3000 latu jāpareizina ar septiņi. Tātad – viena cilvēka izbrīvēšanai nepieciešamas investīcijas 21 tūkstoša latu apmērā. Šāda investīcija var atpelnīties trijos vai četros gados. Šāds aprēķins šobrīd funkcionē ekonomikā.

Trešais faktors ir enerģija. Cukurbiešu pārstrāde ir ļoti energoietilpīgs process. "Gazprom" ir paziņojis, ka Latvijai piegādātās gāzes cenas divu gadu laikā tiks izlīdzinātas ar to cenu, kādu tas nosaka vidēji ES valstīm. Tas nozīmē, ka uzņēmumiem piegādātās gāzes cena divu gadu laikā pieaugs no 50% līdz 70%. Šīs izmaksas var kompensēt, tāpat kā darbaspēka gadījumā, ar tehnoloģiskām investīcijām, kas ļauj ražošanas procesu padarīt energoefektīvāku.

Ceturtais faktors – tirgus process.

Vērtējot cukura politiku, mēs redzam, ka pēc trijiem gadiem vairs nebūs lielo maksājumu ES restrukturizācijas fondā, kas jāmaksā fabrikām par katru saražoto cukura tonnu. Tas it kā atvieglo cukurbiešu biznesu. Toties divu gadu laikā pieaug darbaspēka un enerģijas izmaksas. Šis izmaksu pieaugums ir straujāks nekā tas samazinājums, kas rodas no restrukturizācijas fondā veicamo maksājumu samazinājuma.

Vērtējot tirgu, secinājām, ka cukura cena ES iekšējā tirgū nākamos divus gadus nesamazināsies, jo strādās importa barjera. Iemesls tam būs fakts, ka uz nozari gulstas restrukturizācijas maksājums, kas neļaus pat biznesā paliekošajiem milžiem cenu spiest uz leju. Jo arī tiem nebūs finanšu resursu.

Tādēļ pētījumā atspoguļotās cenu prognozes liecina, ka pirmajos gados cukura cenas būs pat pieaugošas. Pēc tam, kad restrukturizācijas maksājuma vairs nebūs, cenas nokritīs zem pašreizējā cukura cenu līmeņa.

Tādējādi pieņēmums, ka, paaugstinot cukura cenas, var palielināt rentabilitāti, neiztur kritiku. Tirgus to nepieļaus. Tieši un nepārprotami. Cukura cenas, sākot no 2009. gada, samazināsies, bet izmaksu daļa pieaugs. Šie nosacījumi "saspiež" nozari.

Mēs sapratām, ka nākamajos divos trijos gados, dzīvojot uz resursu nolietošanas robežas, var izdzīvot. Mēs kā pētnieki nevaram uzņēmējiem teikt, kad – šogad, nākamgad vai aiznākamgad – jāslēdz nozare. Tas ir viņu kapitāls, kas strādā, tādēļ tam jābūt viņu lēmumam. Tas, ko mēs no pētnieku un analītiķu viedokļa varam teikt, ir – ņemiet vērā šos priekšnoteikumus un lemiet.

ES 25 valstu koptirgus ir definējis mērķi no cukura eksportētājas kļūt par trešdaļas cukura importētāju, samazinot cukura ražošanas apjomus pusotras reizes un drastiski samazinot cukura cenu. Ja ražotāji nevarēs iekļauties šajā cenā, viņiem būs jāaiziet.

Cukura cenai Eiropā jākrīt

– Vēl rudenī Jelgavas cukurfabrikas vadība uz nākotnes izredzēm skatījās ar cerībām, jo pasaules cukura tirgus cenas, reaģējot uz ES cukura reformu, kāpa. Tas lika secināt, ka pasaulē cukurs vairs nekad nebūs tik lēts, kā bija vēl šā gada sākumā. Turklāt daudzi lētā cukurniedru cukura ražotāji pārveido rūpnīcas no cukura uz bioetanola ražotnēm.

– Pasaules cukura cena nekad neuzkāps līdz tam cenu līmenim, kāds patlaban pastāv ES iekšējā tirgū. Jāsaprot arī tas, ka bioetanola ražošana ir politisks bizness. Bioetanolam tirgus ir tikai tik, cik kādas valsts ekonomika to subsidē.

– Vai ir iespējams prognozēt cukura cenas pasaules tirgū, ja pastāv ļoti daudz nezināmo, sākot no politiskā pasūtījuma bioetanolam un beidzot ar nozares tehnoloģisko attīstību?

– Jā un nē. To varētu izdarīt, bet tas nebija šā projekta uzdevums. Ir pasaulē analītiskie centri, kas šo lietu pēta. Prognozes ir nepārprotamas – iespējams, pasaules tirgū cukura cenas augs, bet ES iekšējā tirgū tās neapšaubāmi kritīs.

Kā mēs precīzi varam zināt, kāda būs nākotnes cena? Mēs precīzi nezinām, tādēļ arī iezīmējam robežas, kuras, pie mūsu šodienas pasaules sapratnes, būs. Un nozares pārstāvji, kuriem pasaules sapratne nozarē nebūt nav sliktāka, mums piekrīt.

– Kāda ir starpība starp ES un pasaules cukura cenu biržās?

– Vēl pirms pusotra gada cukura cena pasaulē bija divas reizes zemāka. Pasaulē cukura tonna maksāja 230 ASV dolāru (123 lati. – Aut.) par tonnu, Latvijā cena bija virs 300 latiem par tonnu.

– Šobrīd cukura cena pasaulē tuvojas 400 dolāriem jeb pārsniedz 200 latus par tonnu.

– Tie ir dolāri. Mēs runājam par latiem. Cukura cena var būt 400 dolāri, taču mūsu izdzīvošanas minimālais līmenis šobrīd ir 400 lati par tonnu. Cena pasaulē var kāpt pat līdz 500 dolāriem par tonnu, taču mums jārēķinās, ka ES cenas kritīsies.

Kāpēc Somija un Lietuva var?

– Līdz šim cukura nozare bija tā lauksaimnieciskās ražošanas nozare, kas ik gadu strādāja ar ievērojamu peļņu, sākot no cukurbiešu audzētājiem un beidzot ar fabrikām. Vai nozare varētu pastāvēt, ja tajā iesaistītie samazinātu savu peļņas daļu?

– Daudziem patīk skaitīt naudu citu kabatās. Kāpēc viņiem būtu jāsamazina peļņa? Kādēļ viņiem kaut kas būtu jāziedo? Ja nozarei ir iespēja pastāvēt ilgtermiņā, ir jēga savilkt jostas un pāris gadus pieciest. Tad ir jēga arī valstij atbalstīt nozari, ja tai redz perspektīvu. Jēga to darīt ir tad, ja redzam, ka pēc trijiem, četriem vai pieciem gadiem šī atkal kļūst par plaukstošu, peļņu nesošu nozari. Bez ES subsīdijām.

– Viens otrs lauksaimnieks uzskata, ka šobrīd valsts apzināti nīdējot cukura nozari, jo Somijā nozare varot pastāvēt, turklāt strādājot daudz sliktākos klimatiskos apstākļos nekā Latvijā. Arī Lietuvā esot nolemts nozari saglabāt.

– Somija 1993. gadā iestāšanās ES procesā definēja savu slaveno 63. Ziemeļu paralēli, aiz kuras slikto klimatisko apstākļu dēļ ieguva tiesības atbalstīt lauksaimniecisko darbību no sava budžeta. Tās ir ekskluzīvas tiesības Somijai un Zviedrijai. Atbalsts teritorijām aiz 63. Ziemeļu paralēles, nevis uz dienvidiem no tās. Atbalstu piešķir šo valstu parlamenti, ik gadu par to nobalsojot. Tādējādi visa valsts ekonomika, tajā skaitā Somijas slavenā "Nokia", mežrūpniecības gigants "Metsaliito" un vēl rinda citu tehnoloģiski attīstītu un miljardus pelnošu koncernu strādā, maksā nodokļus, lai valsts varētu izmantot tiesības maksāt saviem cilvēkiem laukos.

Latvijai nav šādu ekskluzīvu tiesību. Tāpat šādu tiesību nav Lietuvai, Polijai un Francijai. Piemaksāt cukurbiešu audzētājiem ārpus tiem nosacījumiem, kas pieminēti regulā un pētījumā ir atspoguļoti, nav iespējams.

Var jau būt, ka kāds ir gatavs teikt – man ir ļoti daudz naudas un es esmu gatavs apmaksāt valsts politisko un ekonomisko kaunu par to, ka pārkāpjam mūsu kopējo ES tiesību normu kopumu. Turklāt ar apšaubāmu ekonomisko un politisko mērķtiecību.

Attiecībā uz Lietuvu… tas vienmēr ir bijis īpatnējs iekšpolitiskais stāsts. Lai gan apšaubu, ka Lietuvā cukura nozare varētu ilgtspējīgi saglabāties. Protams, var gadīties, ka šī ir īpaša "Danisco" stratēģija, ka tā kādu rūpnīcu Baltijas reģionā saglabā. Tas var būt kompānijas iekšējs stratēģisks lēmums – finansēt rūpnīcu Lietuvā. Mūsu gadījumā šāda stratēģiska finansētāja, sponsora nav.

Ardievu, cukurbietes! Labrīt, lini?

– Lielākais satraukums ir par to, ka šī ir kārtējā ražojošā nozare, kuras Latvijā vairs nebūs.

– Iestāšanās sarunu rezultātā ir panākts, ka iespējams šo sektoru visiem tā dalībniekiem pieklājīgi slēgt, par to saņemot pietiekami lielu atlīdzību.

Latvijā pēc atbrīvošanās no padomju varas izputēja milzīgas mašīnbūves, vieglās rūpniecības, radiotehnikas un ķīmijas rūpnīcas. Nokļūstot Rietumu mežonīgajā tirgū, visi šie uzņēmumi slēdzās bez jebkādām kompensācijām un atbalsta restrukturizācijai nedz izejvielu piegādātāju, nedz industrijas līmenī.

Šajos uzņēmumos ir bijušas darba vietas. Šodien darba vietu problēma vairs nav tik sāpīga. Tādēļ, ka valstī ir reāls darbaspēka trūkums. Jā, cilvēkiem būs jāpamācās, jāmaina ierastā darba vide. Bet tas ir noticis un notiek ar mums visiem. Mēs visi šajos gados savā dzīvē esam daudz ko mainījuši. Pasaule mainās.

– Latvijas patērētājiem ir grūti pieņemt, ka nebūs vairs pierastā Liepājas vai Jelgavas cukura un valstī ienāks nepierastā importa prece.

– Tā jau ir ienākusi. Patērētājs par to ir nobalsojis. Aizejot uz veikalu, patērētājs jau pērk "EiroShoper", "Optima", "Danisco" cukuru. Aptuveni 60% patērētāju vēl nepērk šo cukuru, bet aptuveni 40% jau pērk. Kaut fabrikas vēl strādā un zemnieki audzē cukurbietes.

– Kas nāks cukura nozares vietā? Ministrs Roze iesaka audzēt linus un rapsi.

– Nepārspīlēsim un neteiksim, ka cukurbiešu audzētāji ir dominējoši atkarīgi no cukurbiešu ienākumiem. Nenoliedzami, cukurbietes ir devušas lielāko ienākumu daļu tām saimniecībām, kas profesionāli ir strādājušas tikai uz šo biznesu. Jā, tām bietes ir bijušas lielākais peļņas avots.

Sējumu struktūrā cukurbietes audzējošām saimniecībām šī kultūra ir aizņēmusi 15 līdz 20%. Ne vairāk. Ja vairāk, tad sākušās augsnes problēmas, vides piesārņojums un tamlīdzīgi.

Ko audzēt, ir saimnieku izvēle. Tuvākajos gados pašreizējie cukurbiešu audzētāji saņems tā saukto atdalīto cukurbiešu kompensāciju neatkarīgi no tā, vai viņiem cukurbietes ir iesētas vai nav.

Šogad bija references jeb atskaites gads un kompensējošais maksājums bija saistīts ar cukurbiešu platību. Turpmākajos gados vairs nav šīs sasaistes.

Uzsveru, un to vajag rakstīt lieliem burtiem – no 2007. gada cukurbietes kompensējošais maksājums ir atdalīts no ražošanas. Šos deviņus latus par cukurbiešu tonnu atbilstoši piešķirtajai cukurbiešu audzēšanas kvotai zemnieks saņems neatkarīgi no tā, vai šo tonnu izaudzēs vai ne. Saimniekam būs laiks trīs gadus domāt linu, kartupeļu vai citas kultūras audzēšanas stratēģiju, jo tik ilgu laiku viņš saņems kompensāciju.

Ja nebūtu kompensējošo maksājumu, stāsts par aiziešanu no nozares būtu daudz sāpīgāks. Šis ir unikāls gadījums ES vēsturē, kad tiek piedāvāts tik dāsns kompensāciju mehānisms.