Ražība

Piena ražošanai līdzšinējā prakse neder

Saimniecība 1997. gadā apsaimniekoja 398 ha zemes, 1998. gadā - 450 ha. Turējām 75 slaucamo govju lielu ganāmpulku: gan Latvijas brūnās, gan holšteinfrīzu melnraibās. Toreiz izslaucām vairāk nekā 5000 kg piena no govs gadā.
Vēl 2003. gadā bija 70 slaucamās govis, šogad z/s Mežacīruļi jau ir 200 govju liels ganāmpulks, aptuveni trešdaļa Latvijas brūno, divas trešdaļas - melnraibo. Izslaukums ir 6 t no govs vai nedaudz vairāk. Vēl pērn tās turējām piesietas, tagad ferma ir pārbūvēta un labiekārtota pēc nepiesietās turēšanas prasībām. Apsaimniekojam aptuveni 600 ha zemes: 200 ha zālāju, 300 ha ziemas kviešu, 100 ha rapšu.
Esmu viens no kooperatīvās pakalpojumu sabiedrības Piena ceļš dibinātājiem. Uzskatu, ka šī kopdarbība piena ražotājiem atmaksājas. Lai gan gada sākumā dibināt sadarbību ar piena pārstrādes uzņēmumiem bija ļoti sarežģīti, tas ir izdarīts. Tagad pārdodam pienu a/s Tukuma piens, Rīgas piena kombināts un Valmieras piens. Esmu gandarīts, ka mums izdevies panākt reālu savas kooperatīvās sabiedrības biedru piena cenu kāpinājumu. Novembrī vidējā iepirkuma cena kooperatīva biedriem bija 165 Ls/t.
Ieņēmumi un izdevumi
Veicot finanšu analīzi z/s Mežacīruļi, sākot ar 2003. gadu, kad aktuālas kļuva vides un labturības prasības, aprēķinos visas ekonomiskās pozīcijas pielīdzinām kilogramam piena (sk. tabulu).
Dzīvot pa nullēm ir saimnieciski
Varbūt es ieņēmumus un izdevumus rēķinu pavisam citādāk nekā citi, un iespējams, ka šis rēķins neatbilst LLKC ieteiktajam. Taču man ir vajadzīgs tieši tāds.
Kilograms piena šogad man ienesis 17,7 santīmus. Daudzi būtu ierakstījuši 15,2 sant., cik arī īstenībā gadā vidēji saņemu. Bet tajā pašā fermā, kurā slaucu pienu, es izbrāķēju lopus un saņemu par to naudu, kā arī subsīdijas un akcīzes nodokļa atmaksu. To visu ieskaitu realizētajā piena kilogramā.
Kas veido izdevumus? Tie ir mani tēriņi. Zemnieki nereti sūrojas, ka jādzīvo pa nullēm, tomēr īstenībā ir citādi. Dzīvot pa nullēm ir ļoti saimnieciski, tieši tā arī būtu jārīkojas. Ja tu naudu neiztērē, un parādās fiskālais pārpalikums, tas nozīmē, ka nauda tiek izšķērdēta. Kāpēc tā nav ieguldīta būvniecībā, tehnoloģijā? Tad arī iznāk pa nullēm.
Piemēram, ja fermas rekonstrukcijai esmu iztērējis 6,7 sant. no piena kilograma ieņēmumiem, tad tajā ietverts 2003. gada turpinājums SAPARD projektam par Mežacīruļu līdzekļiem, šogad izdarītie laukumu remonti un jauna lopbarības glabātuve ar 1000 t ietilpību. Renovēta ūdens apgāde, stāvvietu aprīkošana un viss pārējais, lai izveidotu tehnoloģisko ķēdi. Proti, ferma tika pilnīgi pārbūvēta no piesietās uz nepiesieto turēšanu, pagarināta slaukšanas zāle. Nākotnes problēma ir vide; neredzu citas iespējas, kā turpmāk katru gadu līdz 40% piena naudas ieguldīt vides pasākumos. Tie ir apjomīgi darbi - mēslu laukums, jauna krātuve u. c.
Interesanti ir dīzeļdegvielas izdevumi uz piena lkilogramu. Piemēram, 2003. gadā tie bija 9% jeb 1,3 sant., bet arī šogad te nav izmaiņu, procentuāli šīs izmaksas ir pat samazinājušās - uz 7,5%. Tāpēc, ka esam palielinājuši (dubultojuši) lopu skaitu un mehanizējuši darbus. Tas nozīmē, ka dīzeļdegvielas izmantošana kļuva ekonomiskāka, lai gan degvielas cena sadārdzinājās. Toties par elektroenerģiju to nevar teikt.
Fermā strādā četri darbinieki. Uz 200 slaucamo govju lielu ganāmpulku ar tikpat daudz teļiem un jaunlopiem tas ir ļoti mazs strādājošo skaits - par to pat ārzemnieki brīnās. Apmaksas sistēmai jābūt tādai, lai cilvēkiem būtu interese par komandas darbu. Es uzskatu: vairāk jāmaksā tad, ja izslauc vairāk piena. Ar cieto algu viņiem nav svarīgi, kā strādāt.
Un vēl kāda aktualitāte, par ko pašlaik smaida, piemēram, fermas dizains. Sienām jābūt gludām, grīdām - viegli kopjamām. Stāvvietām jābūt ērtām ne tikai lopkopējiem, bet arī dzīvniekiem.
Ko tad, ja izdomāt var, izdarīt ne?
Visus desmit gadus, kopš saimniecībā strādājam, ir bijis tā, ka augkopība ņem pārsvaru pār lopkopību. Zemgalē tas raksturīgi. Taču es pats esmu veterinārārsts, tāpēc saglabājās arī lopkopība - visus nerentablos gadus, no 1993. līdz 1997. gadam, kad lopkopība deva zaudējumus. Bet mēs ganāmpulku saudzējām, un tagad nav jānožēlo, ka tā noticis.
Savā laikā saņēmu mantojumā ceturto daļu no vectēva Mārtiņa Gūtmaņa zemes, viņam piederēja 150 ha liels īpašums. Fermu privatizēju kā leikozes izolatoru un Dieva pamestu nostūri, jo no Zaļenieku pagasta centra esam ļoti tālu. Saimniecība atrodas pazemā, purvainā vietā, āderes te iet krustu šķērsu. Toreizējo veterinārā izolatora ēku pārbūvējām dzīvošanai, iekārtojām arī darba telpas. Bet dzīvojam te tāpēc, ka fermu nevar atstāt bez pieskatīšanas. Tā nu atsaucas mūsu iedzīvotāju mentalitāte…
Par atskaites punktu uzskatu pagājušo gadu, visi iepriekšējie saimniekošanas gadi bija vairāk vai mazāk sagatavošanās. Jā, saņēmu gan konkursa Sējējs balvas, gan citādu atzinību par lopkopību. Tomēr pērn vajadzēja lauzt pašam savu domāšanu - plāni, kas bija jārealizē, nekādi nebija saistāmi ar iepriekš iecerēto. Iznāca tā: izdomāt tu vari, bet izdarīt - nevari. Piemēram, piena ražošanas pašizmaksa - to nevar dēvēt par pašizmaksu! Es to nosaucu tā: savas naudas tērēšanas veidi. Kad saņemu naudu, tērēju to, pēc tam sasummēju visas summas kopā un secinu, vai rīkojos saimnieciski, vai izšķērdīgi. Domājot pa vecam, vairs neko nevar izdarīt. Rēķinot tagad, kādas ir manas izmaksas, kā dzīvošu - taupīgāk vai lepnāk, - atkal nonākam pie sentēvu patiesības: ja Rīgu uzcels, tā nogrims. Visu laiku jānotiek attīstībai.
Manā saimniecībā desmit gadu garumā nepārtraukti turpinās būvniecība. Varbūt tikai tagad tas notiek pa īstam? Palīdzēja SAPARD projekti, kas kalpoja kā dzenulis. Tad arī notika lūzums domāšanā - bija jātiek skaidrībā, kur un kā virzīt naudu. Arī agrāk mēs paši pirmie sākām lietot ārzemju tehniku, ieviesām modernu tehnoloģiju variantus. Tiesa, tāda rīcība 90. gadu sākumā daudziem šķita nesaprotama. Manuprāt, mums vieniem no pirmajiem Latvijā bija pirmais John Deer traktors un tās pašas firmas kombains, ko atvedām no Vācijas, - vēl Vīnes bankā ņēmām kredītu. Varbūt dažam likās, ka, pērkot tik dārgu tehniku, izputēšu, bet jebkurš ekonomisks jauninājums dod savu rezultātu un papildu peļņu. Tā nu netiekam no fermas ārā, jo jauna tehnoloģija prasa atkal jaunu, un šis darbs nekad nebeidzas.
Lai sasniegtu citu ES valstu līmeni un pat pārspētu tos, kuri tagad mums prasa pildīt dažādas regulas, nosacījumus un ievērot citas prasības (it īpaši par vidi un labturību), ļoti daudz naudas jāiztērē tieši šiem mērķiem. Vienīgais gandarījums, ka jau gadus trīs tērējam naudu labturībai un videi, tādēļ varam turēt līdzi.
Paraugferma PVD auditam
Nesen, 9. decembrī, Mežacīruļos notika Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) jaunā audita projekta aprobācija zemnieku saimniecībā. No visiem Latvijas rajoniem bija sapulcējušies inspektori, kas veic PVD auditu. Viņu speciālisti novērtēja fermā ieguldīto darbu. Jūtu, ka esmu strādājis pareizā virzienā un varu mierīgi turpināt.
PVD ļaudis izmēģināja, kā varētu šāds audits notikt. To būtu pat vērts aprakstīt, lai cilvēki zinātu, ko tas nozīmē. Jo vērtēts tika viss - dzīvnieku labturība, turēšana, medikamentu aprite, pārtikas produktu nekaitīguma kritēriji, barības noliktavas u. c. Piemēram, labturība prasa, lai dzīvniekiem būtu nepiesieta turēšana un tie brīvi tiktu pie ūdens, lai fermā būtu svaigs gaiss utt. Arī tas ir svarīgi, vai kūtī nav asu stūru, kur dzīvnieks var savainoties.
Tā ir PVD ģenerāldirektora Vineta Veldres ideja - prezentēt praktiskas mācības saviem auditoriem zemnieku saimniecībā. Tāda prakse ir laba un atbalstāma, - ja tā tikpat mērķtiecīgi turpinātos visā Latvijā un tajā piedalītos vairāk cilvēku. Bet tas ir PVD ziņā - ieviest tādu praksi vai ne. Es uzskatu to par noderīgu, jo tad zemnieki nebaidītos no audita procedūras. Man šī aprobācija likās ļoti pievilcīga, jo tagad zinu, ko tas nozīmē, un turklāt tas bija rekomendējošs audits. Manuprāt, šiem 26 rajonu inspektoriem tādus pašus mācību auditus vajadzētu rīkot visur. Šīs prasības noteikti būs jāpilda, tādēļ ikvienam svarīgi apsvērt, kā plānot naudas plūsmu. Īpaši tiem, kas vēl nav izdarījuši to, kas tagad paveikts Mežacīruļos.
Naudas tērēšana un taupīšana
Tā dēvētajām govju avangarda grupām aprīkota datorizēta barības sadale. Tā mēs saucam grupas, kurās govis nesen atnesušās un kā pirmpienes devušas labu izslaukumu. Pirmpienes mēs brāķējam ļoti retos gadījumos, jo no svara ir katrs dzīvnieks. Pagājušajā gadā iepirkām govis Igaunijā, tas bija dārgi. Katrs teļš ir liela vērtība, jo lietojam amerikāņu ģenētisko materiālu, kas dod augstražīgus pēcnācējus. Turklāt ļoti nopietni jāgatavojas 2005. kvotas gadam.
Igaunijā nopirku 100 teles, bet domāju, ka tik drīz to vairs nedarīšu. Stress lopiem ir ļoti bīstams. Pašu audzēts dzīvnieks tomēr vērtīgāks. Ne velti nopietni lauksaimnieki visā pasaulē dzīvniekus pērk maz, bet cenšas izaudzēt paši. Tāpat domāju, ka vairāk par 6 t gadā no govs nav vajadzības spiest. Ja man ir 700 ha liela saimniecība ar 200 slaucamajām govīm, mums pietiek gadā realizēt struktūrprogrammu par aptuveni Ls 40 tūkst.,- tas nozīmē, ka mums ir sava nauda un nav jāsaistās ar banku naudu.
Ar ES struktūrfondiem ir tā: ja SAPARD projektus mēs izstrādājām mērķtiecīgi (lai nepalaistu tos garām), tad struktūrfondu projektiem piesakāmies ļoti pieticīgi un tikai tam, kam vajag. Piemēram, saimniecībā ganību ecēšas vispār nebija, pasūtīju firmai Lemken. Bet tās ir vajadzīgas, jo ES regula prasa pēc 24 stundām iestrādāt mēslus. Man tas svarīgi arī tāpēc, ka kūtsmēsli ļauj ietaupīt uz mēslojuma rēķina.
Daudzi izmaksas rēķina savādi - atmaksājas govis turēt vai ne. Bet tāds jautājums ir novecojis: jāpanāk 6 t izslaukums no govs, jāievieš moderna tehnoloģija, un pēc tam šādu domu vairs nebūs.
Lielbritānijas lauksaimniecības koledžā noklausījos, ko stāsta par globālo lauksaimniecību, tas bija vērtīgi. Ar Vāciju ir citādi - pirms katras nopietnas tehnikas iegādes aizbraucu un pastrādāju ar konkrēto mašīnu vai iekārtu, ko gribu pirkt. Tā, piemēram, esmu pārliecinājies par firmas Westfalia slaukšanas iekārtām, firmas Krone zāles novākšanas tehniku un citām jaunām tehnoloģijām.

Izmaksu aprēķins 1 kg piena saražošanai un pārdošanai
(tā dēvētais dabiskais piens - bāze + piemaksas)

2003. gads; 70 slaucamās govis
Ieņēmumi Santīmos Procentos
Kopā 15,3 100
• Par pienu 11,6 75,5
• Par brāķētajām govīm 1,3 8,5
• No subsīdijām 2,4 16

Izdevumi Santīmos Procentos
Kopā 15,3 100
No tiem:
• Fermas un apkārtnes rekonstrukcija 2,9 19
• Dīzeļdegviela, eļļa 1,3 9
• Elektroenerģija 0,2 1,4
• Algas 0,5 3,6
• Barības piedevas un lopbarības kultūru uzturēšana 2,7 18
• Veterinārie izdevumi 1,3 7
• Tehnikas amortizācija un uzturēšana 4,9 32
• Norēķini, kas saistīti ar kredītiem 1,2 8
• Ņemti pakalpojumi 0,3 2

2004. gads; 200 slaucamās govis

Ieņēmumi Santīmos Procentos
Kopā 17,7 100
No tiem:
• Par pienu 15,2 85,8
• Par izbrāķētajiem lopiem 0,6 3,5
• No subsīdijām 1,9 10,7

Izdevumi Santīmos Procentos
Kopā 17,7 100
No tiem:
• Fermas un apkārtnes rekonstrukcija,
atbilstoši vides un labturības prasībām 6,7 38
• Dīzeļdegviela, eļļa 1,3 7,5
• Elektroenerģija 0,51 2,9
• Algas 0,8 4,6
• Barības piedevas un lopbarības kultūru uzturēšana 3 17
• Veterinārie izdevumi 0,7 4
• Tehnikas amortizācija un uzturēšana 3,5 20
• Kredīta saistību norēķini 0,7 4
• Ņemti pakalpojumi 0,4 2