Katrā zinā - tas nemaina faktu, ka Baltijas telpā Latvijas regulējums rada katastrofālu atšķirību biznesa konkurētspējai. Skatīt tabulu.

Latvijas darba devējam, pie salīdzinoši vienādas darbanespēju intensitātes, ir ~5 reizes lielāki izdevumi darba nespējas lapu apmaksai nekā Lietuvā un 1,8 reizes lielāki nekā Igaunijā. Ja pieņemam, ka vidējā darbanespēja ilgst 2 nedēļas.

Ja tā ir īsāka (publiski dati par vidējo darbanespējas vienreizējo ilgumu nav atrodami), tad atšķirības būtiski palielinās.

Tas viegli izrēķināms no šīs tabulas:

Ne tikai vairāk dienu ir jāapmaksā darbadevējam, bet arī apmaksas pakāpe ir jūtami augstāka- 1,3 reizes lielāka nekā Lietuvā un 1,14 reizes augstāka nekā Igaunijā.

Tas rada izcilu motivāciju izmantot DNL apmaksātu papildus brīvdienu iegūšanai, un, pie ģimenes ārstu pašreizējās noslodzes, tas nerada nekādas jūtamas problēmas - pa telefonu visu var nokārtot. Bez pacienta apskates.

Varētu teikt, ka jāpastiprina uzraudzība pār DNL izrakstīšanas pamatotību.

Bet, pie esošās sistēmas, valstij nav nekādas nepieciešamības to darīt, jo DNL 2 nedēļas apmaksā darba devējs. Bet tiem, savukārt, ja nekļūdos, pašlaik vispār nav dotas tiesības pārbaudīt darbiniekus ārstējošā ārsta darbības pamatotību. Un palīdzētu tas arī tikai atklātiem "lielblēžiem". Bet neatsauc dramatisko mūsu atšķirību darba nespējas lapu sistēmā no citām Blt valstīm.

Un neatņem motivāciju uz 3-5 dienām tiekties paņemt slimības lapu, piemēram, savu mājas lietu nokārtošanai.

Igauņi saka - ok, varat paņemt slimības lapu. Bet 3 dienas ir uz jūsu rēķina - guliet un ārstējaties. Un slimības lapa ir tikai kā attaisnojums neatnākšanai uz darbu, lai netiktu ieskaitīts darba režīma pārkāpums. Un tas ir vispareizākais risinājums. Fair enough.