Pirms 2 gadiem publicēju indikatīvu mūsu valdību darba salīdzinošo rezultātu, izmantojot rādītāju "IKP pieaugums, koriģēts par valdības budžeta deficītu, salīdzināmās 2015.gada cenās"

ej.uz/m9og

Un, tā kā:

- K.Kariņš no valdības pa divpakāpienu kāpnēm "demisionējis";

- un šonedēļ atjaunoju rēķinus, papildinot tos ar 2022./23.gadu rezultātiem -

ir pamats atjaunināt arī 2 gadus seno publikāciju.

Izmantotā metode ir ļoti vienkārša un katram atkārtojama. Par rezultātu raksturojošo rādītāju pamatu izmantoti IKP apjomi salīdzināmās 2015.gada cenās (0.attēls).

Faktiski sinhrona 3 pārējo Baltijas valstu (ieskaitot Poliju) attīstība, izņemot pēdējos 2 gadus. Un būtiska Latvijas izaugsmes atpalicība.  

Tie attiecīgi palielināti/vai samazināti par valsts budžeta proficīta/deficīta apjomiem attiecīgajā finanšu gadā, tos koriģējot ar IKP deflatoru pārejai no tekošajām uz 2015.gada cenām. Par katra premjera periodu atzīti tie gadi, kuru gada budžets ir pieņemts attiecīgā premjera vadībā.

Rezultāti?

Atgādināsim, ka, šādi vērtējot, 12 gadu laikā - no 2009.līdz 2021. gadam - Latvija 4 premjeru vadībā attīstības tempā no Igaunijas bija atpalikusi par 18,3 procentpunktiem, bet no Lietuvas - par 32,3%. (1.attēls)

Lietuva, izejot no "Lēmana" krīzes, konkrēti bija izdarījusi kaut ko pareizāk par abiem Baltijas kaimiņiem.

V.Dombrovska vadīto MK laikā (2.1.attēls) LV atpalikusi no LT par 12,7 procentpunktiem.

No dotajiem izejas datiem redzams, ka LT bija atšķirīga no EE un LV stratēģija iepriekšējās krīzes pārvarēšanā - Viņiem 2011.-2013. gados bija būtiski lielāks valsts budžeta deficīts ar vienlaikus ļoti strauju ekonomikas izaugsmi. Tādu, ka, sākot ar 2016. gadu, varēja stabili nostāties uz budžeta proficīta ceļa un sākt samazināt valsts parādu. Te jāatceras vēl, ka LT un EE spēja iztikt bez starptautiski vadītās aizdevumu programmas. Un paši spēja pieņemt ekonomikas atveseļošanas lēmumus. Tajā skaitā attīstot biznesam draudzīgu nodokļu sistēmu - īpaši tas attiecināms uz LT.

L.Straujumas vadīto valdību laikā, mobilizējoties uz pievienošanos eirozonai, Latvija apsteidza LT un EE panākumus ekonomikas attīstībā, attiecīgi par 2,7 un 4,2 procentpunktiem (2.2.attēls). Līdz ar to noķerot EE pēc-Lēmana posma izaugsmē.

Māra Kučinska kabineta laikā, saņemot mantojumā Straujumas-Vilka pirmo nodokļu reformu - nodokļu sloga daļēju pārlikšanu no patēriņa uz saimniecisko darbību - PVN likmes samazināšana par 1%, solidaritātes nodokļa un regresīvā neapliekamā darba ienākuma lieluma ieviešana, Latvija palielināja atpalicības atrāvienu no EE - jau par papildus 2,9 procentpunktiem un 2,1 procentpunktiem no LT. Skatīt 2.3.attēlu.

Bet nu K.Kariņa valdība uzstādījusi izaugsmes tempa atpalicības rekordu - 3 gadu laikā , līdz 2021.gadam, mūsu ekonomikas izaugsme bijusi par 11,5-12,5 procentpunktiem lēnāka nekā abu kaimiņvalstu saimniecības augsme-- ~4 procentpunkti gadā. (2.4.attēls).

Nodokļu ziņā mēs baudām iepriekšējās valdības laikā pieņemto lēmumu sekas, tostarp nu jau 3-kāršās progresivitātes sistēmas ieviešanu darba nodokļiem, Baltijā augstāko dividenžu nodokli (kura lielums paslēpts aiz šķietamā atvieglojuma "reinvestētās peļņas neaplikšana ar UIN) un tālāko cīņu ar MUN maksātājiem. Bet, jo īpaši atpalicību ietekmējuši principā neveiksmīgie pandēmijas krīzes pārvarēšanas lēmumi, kā arī ekonomiku demolējošais banku "kapitālais remonts". Kuri mums tā arī nav ļāvuši ekonomikas produktivitātē reāli atgriezties virs 2017.gada līmeņa.

Kopā 14 gadu laikā tā arī salasījās sākumā nosauktie 18 un 32 procentpunkti papildus atpalicības no abiem Baltijas kaimiņiem.

Un tad tiešām saprotams, kāpēc kaimiņvalstīs mazākas problēmas saistībā gan ar izglītības un veselības aprūpes sistēmām, par citām lietām, kas prasa sabiedrisko finansējumu?

Atsevišķs stāsts ir par pēdējiem 2 gadiem - kuri aizritējuši enerģijas tirgu krīzes, UA atbalsta un augošu plašāku militāru draudu, kā arī ekonomisko saišu ar Mskju saraušanas ietekmē.

Vienkāršota šīs mūsu metodikas pielietošana rāda, ka Latvijas ekonomika kopumā šo posmu pārvarējusi vissekmīgāk.

Tomēr ekonomista pieredzē balstītā intuīcija saka, ka tas nav noticis pareizāku Latvijas lēmumu ietekmē un ka šie rezultāti nav gluži mūsu pēkšņi izaugušās konkurētspējas ietekme, un prasās padziļinātu parādības cēloņu izpēte.

Pirmajā tuvinājumā var izvirzīt hipotēzi, ka:

- Latvijas ekonomika relatīvi nopelnīja energokrīzes laikā - pateicoties salīdzinoši lielajam HESu īpatsvaram enerģētikā;

- Polija, bet arī Igaunija un Lietuva vairāk resursu ir novirzījusi UA militārajam atbalstam un savu aizsardzības spēju stiprināšanai (to vedina domāt dramatiski izaugušais budžeta deficīts PL un EE 2023.gadā- skatīt 3.attēlu).

- Igaunijas ekonomikā patiešām ir strukturāla krīze, ko izraisījuši galvenokārt 2 apstākļi - digitālā ekonomika ar savu izaugsmi atstājusi ietekmi uz darbaspēka tirgu, un apstrādes rūpniecība savā tehnoloģiskajā attīstībā nav paspējusi adaptēties (salīdzinoši lētā Eiropas mērogā darbaspēka faktors izzudis?), un salīdzinoši lēto koksnes un metālu pieejamība no tuvējās Mskjas ekonomiskās telpas arī zudusi, kas, papildus pirktspējas kritumam produkcijas tirgos, radījis patiešām strukturālus izaicinājumus.