Intervijas

Ilūzijas var būt noziedzīgas. LA lielintervija

Kā starp divām valdībām un starp diviem ministriem Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors, zemkopības ministra palīgs Andris Miglavs vērtē lauksaimniecībā padarīto un nogulēto?

— Tūlīt beigsies trīsarpus gadus ilgusī Tautas partijas vadība Zemkopības ministrijā, kuru uzsākot A. Kalvītis par svarīgāko mērķi nosauca lejupslīdes apturēšanu lauksaimniecībā. Vismaz pēdējos divus gadus ražošana patiešām vairs būtiski nesamazinās. Varbūt lejupslīde beigusies vienkārši tāpēc, ka zemāk Latvijas lauksaimniecībai vairs nemaz nav kur krist? Vai arī izdevies tās labā ko jūtamu paveikt?

— Turpmāk teiktais būs mans personīgais viedoklis, nevis Tautas partijas ministra padomnieka vai valdības utt. nostāja. Tātad, manuprāt, lauksaimniecības lejupslīde apstājusies divu faktoru dēļ — gan lauksaimniecības politikas, gan objektīvu likumsakarību iespaidā. Vismaz valdība un Zemkopības ministrija netraucēja strādāt privātuzņēmējiem un dažkārt savu iespēju robežās viņiem pat palīdzēja. Es to negribētu saistīt tieši ar Tautas partiju, bet vairāk ar koalīcijas valdību — neraugoties uz to, ka aizejošais Ministru kabinets tika visai bieži un pamatoti kritizēts, tas pieņēma daudzus visai izsvērtus lēmumus.

Un, tā kā šī valdība stabili un konsekventi strādāja divarpus gadus, uzņēmēji paspēja tās lēmumus uztvert, tiem noticēt, izmantot darbā. Bet nevaram aizmirst arī to, ka kopš Krievijas krīzes pagājuši jau četri gadi, tātad lauksaimniecībai bijis pietiekami laika atkopties, jo stāvoklis pasaules pārtikas tirgos uzlabojies. Tas gan nenozīmē, ka esam spējuši nopietni atgriezties Krievijas tirgū — savulaik es tieši šādu maziepriecinošu notikumu attīstību prognozēju…

— Kāpēc mēs noietu Krievijā zaudējām?

— Ne tik daudz tādēļ, ka zuduši agrākie kontakti, cik tāpēc, ka pēc krīzes ārkārtīgi strauji attīstījusies pārtikas ražošana un citas nozares pašā Krievijā, kas turklāt sākusi jūtami aizsargāt savus ražotājus pret importu. Vēl cits iemesls lejupslīdes kritumam ir laika apstākļi, kas pēdējos divos gados bijuši diezgan pieņemami…

— Zemnieki gan tā neuzskata. Vai arī sūdzības par šīs vasaras sausumu bija pārspīlētas?

— Nevar noliegt, ka sausuma dēļ daļēji cieta piensaimniecība, jo īpaši ekstensīvajās saimniecībās, kas izmantoja slikti koptas ganības. Toties graudaudzētājiem itin labi padevās ziemāji, un labības novākšanas laiks bija vienkārši pasakains. Arī cukura raža, pateicoties augstajam cukura saturam bietēs, beigu beigās sanāks tīri laba. Tiesa gan, ziemāju sējai laiks bija slikts…

— Par ko tad īsti mēs aizejošajam ministram un valdībai varam pateicībā uzsist uz pleca?

— Labi, ka, turpinot iepriekšējo valdību lauksaimniecības stratēģiju, par galveno mērķi bija izvirzīta modernas, konkurētspējīgas lauksaimniecības veidošana. Kopš modernizācijas programmas iedarbināšanas 1998. gadā mums šajā jomā izdevies spert milzīgu soli uz priekšu.

Otrs ļoti svarīgs darbs, ko gan neizdevās izdarīt visai savlaicīgi, ir nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta programmas atzīšana. Beidzot pēc desmit gadus ilgušām diskusijām Latvijā politiski atzīts, ka lauki un lauksaimniecība nav pilnīgi viens un tas pats. Programmā paredzētie 30 procentu granti un kredītgarantijas nelauksaimniecisko uzņēmumu attīstībai, cerams, neļaus mūsu lauksaimniekiem pārvērsties par sociālekonomiski iztukšotu vidi, kas kalpotu tikai pilsētnieku atpūtai.

Trešā labā lieta ir zināma sakārtotība tirgū. Ražotāji beidzot uztvēruši, ka par produkcijas noietu jāgādā viņiem, nevis valstij. Savukārt valsts sākusi palīdzēt ražotājiem, piemēram, ieviešot zaļo karotīti jeb “Kvalitatīva Latvijas produkta” zīmi. Arī pircējs sācis vairāk domāt par to, ko izvēlas veikalā. Visas šīs pārmaiņas kopumā līdz ar zināmām aktivitātēm kontrabandas apkarošanā, kas, protams, varēja būt vēl daudz jūtamākas, ienesušas Latvijas pārtikas un lauksaimniecības produktu tirgū kaut kādu prognozējamu stabilitāti.

— Esam “stabilizējušies” tik zemā līmenī, ka importējam jau ap 40 procentiem no Latvijā patērētās pārtikas, turpretī eksportējam ārkārtīgi maz. Tāpēc no Eiropas Savienības saņemsim gauži nelielas ražošanas kvotas, kas neļaus attīstīties. Kur ir izeja?

— Ceturtais pieminamais sasniegums, kura iedīgļi gan radās jau krietni pasen, bija lauksaimnieku un pārstrādātāju konsolidēšanās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē, kuras viedoklis ir zināma garantija pret pārsteidzīgiem valsts lēmumiem…

— Zemnieku savienība, kas tagad pārņems Zemkopības ministrijas grožus, šo padomi gan uzskata par nepilnīgu, jo tur neesot pietiekami pārstāvēti rajonu mazie zemnieki…

— Ideālu pilnību dažkārt sasniegt ir grūti. Bet vēl vairāk jābrīnās par citu mūsu sabiedrības fenomenu — mēs nemitīgi meklējam, kas te ir slikti, un nemitīgi meklējam iemeslus, kāpēc neko nedarīt, nevis domājam, kā izdarīt, lai būtu labāk. Tā arī laukos daudzi sūdzas — kas tai padomei devis tiesības runāt manā vārdā! Bet kas tev liedz piedalīties kādas saimnieku organizācijas darbā un tā paust savu viedokli? Acīmredzot tikai tas, ka cilvēki ir sabiedriski slinki vai neapzinīgi. Ja tu sēdi savā mājā un kunksti, bet neizstāsti savu sāpi dakterim, tad viņš tev nekad nevarēs palīdzēt.

— Tikmēr profesors Andris Sproģis savā pētījumā pašreizējo stāvokli nosauc par “totālu lauksaimniecības sabrukumu”. Vai arī jūs tam piekrītat?

— Jā un reizē nē. Nav noliedzams ļoti zemais iekšzemes kopprodukta kritums, pat salīdzinot ar citām bijušajām sociālisma valstīm. Pavisam cits jautājums — kādus secinājumus no šiem bezkaislīgajiem faktiem izdara…

— Profesors Sproģis vaino, viņaprāt, pārsteidzīgu privatizāciju, kad mantiniekiem, piemēram, tika atdotas zemes ap lielfermām, tā nodarot pāri lopkopībai.

— Es nekādā ziņā negrasos apgalvot, ka privatizācija notika ideāli. Ja es ar savām pašreizējām zināšanām būtu to cilvēku vietā, kas toreiz lēma par privatizāciju, tad, piemēram, censtos novērst zemes reformas nekonsekvenci, tai strauji radikalizējoties. Respektīvi, vispirms tika dota priekšroka zemes lietotājiem, bet vēlāk vairākos paņēmienos — agrākajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Patiesībā tolaik paralēli notika divi pavisam dažādi procesi — kopsaimniecību mantas privatizācija un zemes privatizācija. Bet arī tas nebija izšķirošais. Mēs šodien esam jau aizmirsuši, kāpēc Latvijā lopu kūtīs palika tik maz. Kur tad tie pazuda?

— Bijušie kolhoznieki, kas privatizēja lielfermas, paši tās govis pārdeva.

— Jā, bet kāpēc viņi tā darīja? Tādēļ, ka tolaik Latvijas tirgus maksātspēja nabadzības un inflācijas dēļ bija ļoti maza, toties netālu blakus bija labāk pārtikusī Polija, kur liellopu gaļu varēja izdevīgi pārdot. Un cilvēks izrēķināja: ja govis turēšu vēl pusgadu, būšu tikai iztērējis savu naudu, bet tas lops būs nosprāgšanai vēl tuvāk nekā tagad. Tad jau labāk nokaut uzreiz, bet gaļu aizvest uz Poliju. Tā latviešu saimnieki izbaroja lopiņus poļiem. Par agrāro reformu Latvijā iestājās gan politiķi, gan visa lauku sabiedrība un patiesībā tā bija viens no svarīgākajiem neatkarības atgūšanas vadmotīviem. Es nedomāju, ka reformas virzītāju un atbalstītāju vadmotīvs bija privatizēt kolhoza govi, lēti pārdot to un naudu nodzert…

— Tas nebija plānotais reformas mērķis, taču daudzviet tieši tāds bija tās iznākums…

— Jā, tā iznāca. Bet nevis tāpēc, ka tā bija iecerējuši, bet gan tādēļ, ka citādi vienkārši nevarēja savilkt kopā galus. Vēl viens lauksaimniecības apjomu krasa samazinājuma iemesls ir valsts atbalsta kritums, kas Baltijas valstīs bija vislielākais visā Austrumeiropā. Tas nozīmē, ka pāreja tieši mūsu zemēs bija visgrūtākā…

— Atkal jājautā — kāpēc starp Baltijas valstīm visvairāk zaudējām tieši mēs?

— Tādēļ, ka Lietuvā arī pirms tam lauksaimniecība bija stiprāka, un pēc neatkarības atgūšanas laukiem bija spēcīgāki atbalstītāji parlamentā un valdībā. Te īsti vietā atcerēties nepelnīti aizmirsto Jāni Kinnu vai, pareizāk sakot, iemeslu, kāpēc viņš atkāpās no zemkopības ministra amata. Birkava valdība demisionēja tāpēc, ka Kinna un Zemnieku savienība nostājās ceļā “Latvijas ceļa” liberāļiem, kas gan, atklāti sakot, pauda tā laika sabiedrībā valdošo priekšstatu: nost ar regulēšanām un subsidēšanām! Cilvēki neiedomājās, cik ļoti lielu atbalstu lauksaimniecība no valsts saņēma padomju laikā un cik ļoti lauksaimniecību subsidē Eiropas Savienībā.

— Zemsavieši turpmāk grib subsidēt kaut no viena sējumu hektāra, kaut no pirmās govs un pat tad, ja katra atsevišķa maksājuma apjoms saruks salīdzinājumā ar pašreizējiem 15 latiem par hektāru vai 60 latiem par govi. Vai tā drīkst darīt?

— Atkarībā no tā, ko kurš politiķis vēlas sasniegt…

— Latvijas lauksaimniecības pamatkoncepcijā rakstīts skaidrs un nepārprotams mērķis: nozarei jākļūst konkurētspējīgai Eiropā un pasaulē. Vai attīstībai paredzēto subsīdiju pārvēršana pabalstos tam palīdzēs?

— Taisnību sakot, subsīdiju sliekšņa pazemināšana patiešām būtu pieļaujama tikai tad, ja palielinātos kopējais šim nolūkam piešķirtās naudas daudzums. Teiksim, līdz četriem vai pieciem procentiem no budžeta. Citādi mēs sagrausim saimnieku uzticību valsts solījumiem — ražotāji taču savos biznesa plānos iepriekš rēķinājušies vismaz ar pašlaik noteikto subsīdiju lielumu! Pievilt mūsu uzņēmīgākos saimniekus būtu ļoti slikti — Latvijā lauksaimniecības lielākais deficīts, kā to spilgti pierādīja lauksaimniecības skaitīšana, ir nevis lopu vai traktoru trūkums, bet ilgtspējīgu saimniecību trūkums. Proti, mums pietrūkst saimniecību, kas strādā ar peļņu, vēl spējot attīstīties, izglītojot savus bērnus un sakopjot lauku vidi.

— Tātad ekonomists Miglavs subsīdiju sliekšņa pazemināšanai, ja vienlaikus neiedos vairāk naudas subsīdijām, bet tikai pārvilks uz sīksaimnieku pusi pašreizējo trūcīgo finansu deķi, teiks stingru nē. Bet zemsavieši apgalvo, ka Eiropas Savienībā tieši sīksaimniecības veido lauksaimniecības mugurkaulu, tādēļ arī Latvijā tām jāizrāda lielāka labvēlība…

— Ir demagoģija pieminēt vienīgi stāvokli, bet noklusēt procesu, t. i., saimniecību struktūras straujo pārmaiņu virzienu. Respektīvi, sabiedrība tiek maldināta, tikai piesaucot Rietumeiropas mazās fermeru saimniecības, bet nepasakot, cik dramatiski strauji pēdējos 20 gados sarūk to skaits un cik strauji palielinās vidējās saimniecībās apstrādāto zemes hektāru skaits. Dot aplamus signālus Latvijas lauku cilvēkiem, ļaujot saprast, ka viņu saimniecības varēs, tā sakot, “palikt uz vietas”, necenšoties palielināt saimniecības ražošanas apjomu, jāvērtē vienkārši kā kaitniecība. Tajā pašā laikā mani patiešām dziļi satrauc, ka Latvijā joprojām 97 procentos ganāmpulku ir tikai viena divas govis, un nepieciešamā pārstrukturēšanās, par kuras vajadzību runājām jau pirms pieciem gadiem, tā arī nav notikusi.

— Kāpēc piena lopkopības saimniecības neattīstās? Arī tādēļ, ka piensaimniekiem jāiegulda fermas pielāgošanā ļoti augstajām Eiropas Savienības higiēnas prasībām un jau jāsāk domāt par pamatīgas mēslu krātuves būvi, ko arī prasīs Briseles direktīvas. Bet visi šie tēriņi saimnieka peļņu nevairo un piena cena nepieaug, tāpēc paplašināšanai vajadzīgā nauda iztērējas “pa tukšo”!

— Tie tomēr nav nevajadzīgi izdevumi. Mūsu sabiedrība vairs nav tik nabaga, lai, vienkārši sakot, “apēstu” tos dabas un cilvēku veselības resursus, kas vēl būs vajadzīgi nākamajām paaudzēm. Turpināt piedraņķot dabu un bojāt veselību ir gandrīz tas pats, kas sildīties aukstumā, sadedzinot grāmatas! Lai gan grāmatas cilvēkam var nest nesalīdzināmi lielāku labumu, ja tās lasa. Savukārt subsīdiju skaita saņēmēju mehāniskas palielināšanas vietā daudz lietderīgāk būtu palīdzēt izaugt mazajām saimniecībām, ļaujot sasniegt pašreizējā subsīdiju nolikumā prasītos kritērijus. Nevajag vaidēt, ka mazie zemnieki nolemti iznīcībai, bet gribošākajiem vajag palīdzēt kļūt lielākiem.

— Kā to izdarīt?

— Piešķirot 20 — 30 tūkstošus latu vienas mazās saimniecības attīstībai.

— Kur ņemt to naudu?

— Valdībai jāiedod lauksaimniecības atbalstam klāt zemsaviešu prasītie divi procenti no budžeta.

— Pirms trijiem gadiem Agrārās ekonomikas institūts aprēķināja, ka Latvijas lauksaimniecībā jāiegulda 600 miljoni latu, lai tā jūtami tuvotos Eiropas Savienības līmenim. Cik īsti no nepieciešamā mēs šajā laikā attīstībā esam ieguldījuši?

— Divarpus gados mēs investīcijas varam lēst ap 30 miljoniem latu… Kā starp divām valdībām un starp diviem ministriem Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors, zemkopības ministra palīgs Andris Miglavs vērtē lauksaimniecībā padarīto un nogulēto?

— Tā turpinot, mūsu pakaļdzīšanās ilgs gadu desmitiem.

— Es neapstrīdu, ka ieguldīts ir maz. Bet šādas investīcijas nekad nevar cerēt veikt vienā vai divos gados. Un tomēr ilgākā laika posmā tās ir iespējamas. Kā? Latvijā ir 2,4 miljoni iedzīvotāju…

— Kā, vai apstaigāsim bagātākos, savācot lauksaimniecībai 600 miljonus ziedojumos?

— Nebūt ne — izdodot vajadzīgos 600 miljonus, teiksim, piecos gados ar 2,4 miljoniem iedzīvotāju, iznāk, ka gadā katram patērētājam lauksaimniecības attīstībā jāiegulda ap 50 latiem…

— Tā taču vesela mēneša pensija!

— Nav taču runas par pensijas atņemšanu. Katrs Latvijas cilvēks, pēc oficiāliem statistikas datiem, dienā par pārtiku vidēji iztērē 1,5 latus jeb gadā kopā — 500 latus. Tātad no katra par pārtiku izdotā lata investīcijām lauksaimniecības attīstībā būtu vajadzīgi tikai 10 santīmi jeb 10 procenti. Un, ja to var panākt ar kredītu uz pieciem gadiem, tas nav nekas neiespējams — jo īpaši tad, kad bankas lauksaimniecību novērtēs kā pavisam drošu nozari, piešķirot izdevīgus ilgtermiņa kredītus.

— Latvijā ir ap 700 tūkstošiem hektāru neizmantotu lauksaimniecības zemju, un Zemkopības ministrija savā stratēģijas plānā atzīst, ka no tiem 400 tūkstoši hektāru derīgi vienīgi apmežošanai. Taču ar SAPARD projektiem gadā līdzēts tikai 1000 hektāriem. Vai Latvijā sen nebija laiks izstrādāt nopietnu apmežošanas programmu, nevis gaidīt, kamēr lauki aizaug ar kūlu un alkšņiem?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Varbūt tomēr pietiks ar SAPARD programmu? Nav dzirdēts, ka pēc SAPARD apmežošanas līdzekļiem pieprasījums daudz pārsniegtu piedāvājumu. Tas liecina, ka vēlme stādīt mežu nemaz nav visai liela.

— Drīzāk tas liecina, ka daudzi laucinieki nespēj izpildīt sarežģītos noteikumus, lai pieteiktos uz Briseles naudu.

— Bet mežs pamestajās zemēs galu galā ar laiku izaugs pats.

— Par 15 — 20 gadiem vēlāk nekā tad, ja mežu stādītu. Bet tikmēr Latvijas zeme daudzviet izskatīsies pēc čūksliena. Daudzi gan domā, ka meži būs izcirsti arī somu celulozes rūpnīcai. Vai to mums beigu beigās vajag būvēt?

— Ekonomiskie aprēķini rāda, ka celulozes rūpnīca tomēr dos jūtamu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā.

— Ciktāl varam piekāpties ārzemnieku prasībām?

— Valdības lēmums neieguldīt pamatkapitālā Latvijas mežus, protams, ir ļoti loģisks. Turpretī zināmas nodokļu atlaides investoriem mums tomēr, mūsuprāt, jāgarantē. Vienlaikus Latvijas valdībai stingri jāskatās, lai, sastādot līgumu, mēs nepārkāptu Eiropas Savienības pretmonopolu likumus un neiznāktu tādas nepatikšanas kā savulaik ar “Lattelekom”.

— Mazo zāģētavu īpašnieki paredz savu uzņēmumu izputēšanu, ja Latvijā uzcels celulozes rūpnīcu. Arī ekonomists Pēteris Guļāns izrēķinājis, ka valsts kopumā vairāk zaudēs, sīkajiem kokapstrādes uzņēmumiem izputot, nekā iegūs no celulozes rūpnīcas.

— Mazie un neefektīvie kokapstrādes uzņēmumi laukos pamazām izput tik un tā, jo aizvien paplašinās “Launkalne-Sawmill”, “Nelss” un citi lielrūpnieki. Jo tur ražo labāk un lētāk.

Lauku Avīze