"Par šo it kā nepieklājas runāt skaļi… It kā taču nodots miljoniem iepakojumu, kā nācija esam kļuvuši zaļāki un atbildīgāki (?), bērniem radusies iespēja pelnīt kabatas naudu, dejam priekā un laimē… Bet jautājums – par kādu cenu? Kamēr biju pašvaldības amatpersona, tik tiešām izvairījos kritizēt pārraugošās ministrijas, manuprāt, absolūti klajo krišanu vājprāta bezdibenī, atbalstot un pat kareivīgi aizstāvot tik acīmredzami neloģisku un lietotājam (un dabai?) nedraudzīgu sistēmu. Kazi, varbūt kaut ko līdz galam nesaprotu vai nezinu kādus apsvērumus, kāpēc tiešām nebija iespējams radīt risinājumu, kas reizi par reizēm iztīrītu Latvijas grāvmalas, mežus un upes un nodrošinātu, ka tajās nenonāk jauns piesārņojums. Bet, depozīta sistēmai esot Latvijā jau teju divus gadus, man jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Tāpēc es gribu dalīties ar septiņiem punktiem, kāpēc, manuprāt, depozītsistēma Latvijā ir neloģiska, nepilda savu paredzēto mērķi un potenciāli rada vēl lielāku piesārņojumu.

1) Nelikumīga naudas "iesaldēšana": Depozīta sistēma rada situāciju, kurā patērētājiem tiek "iesaldēti" līdzekļi vienas veikalu ķēdes (vai dažos kliedzošos gadījumos - viena individuāla veikala) sistēmā. Tas nozīmē, ka patērētājs ir spiests izdot savus brīvos līdzekļus, lai atbalstītu mazumtirdzniecību, nevis tērējot to pēc saviem ieskatiem. Jā, zinu, ir ķēde(s?), kas ļauj depozītu izņemt skaidrā naudā, bet – jo tālāk no Rīgas, jo mazāk to ir. Ar manu limitēto likuma izpratni – tas ir klaji pretrunā cilvēka un viņa mantas brīvībai.

2) Depozītsistēma nav zaļa: Sistēmas operators centralizēti savāc taru no Rīgas, kamēr šo darbu varētu veikt lokālie atkritumu apsaimniekotāji. Tas nozīmē, ka tiek radīti papildu CO2 izmeši, transportējot atkritumus nevajadzīgi lielos attālumos. Atkal – lietderīgi atcerēties, ka arī Liepāja, Daugavpils un Alūksne ir Latvijā, un depozītsistēma turp nebrauc ar Teslas elektrokravasauto.

3) Godprātīgo iedzīvotāju sodīšana: Tie, kuri jau šķiro atkritumus, tagad tiek sodīti ar depozīta sistēmu. Viņiem biežāk jāapmeklē veikali, lai atbrīvotos no (pēc būtības) atkritumiem un atgūtu savu iesaldēto naudu. Turklāt ne visi iedzīvotāji dzīvo netālu no depozīta punktiem, tāpēc viņiem var būt nepieciešams izmantot automašīnu, kas rada vēl vairāk izmešu.

4) Sociālās problēmas: Depozīta nauda, kas tiek iesaldēta veikalos, nerisina sociālās problēmas. Cilvēkiem no sociālā riska grupām, kuri potenciāli piepelnās, vācot taru, būtu lietderīgāk saņemt skaidri apgrozāmu naudu nevis depozītu, kas potenciāli tiks iztērēts, šīs sociālās problēmas padziļinot.

5) Taromāti nerisina esošo dabas piesārņojumu: Pirmkārt, sistēma, kurai drīz apritēs divi gadi, joprojām pieņem ļoti šauru, ierobežota apjoma taru – konservu bundžas, citi plastmasas iepakojumi, stikla burciņas u.tml. joprojām ir ārpus sistēmas aprites un turpina nonākt dabā. Savukārt jau dabā esošais (pirms depozīta sistēmas radītais) iepakojuma piesārņojums tur, visticamāk, paliks, jo nav ekonomiskā stimula tā savākšanai. Kāds tur, jupis, vēl vecais piesārņojums - nedod Dēkla, ka Tava šībrīža pudele ar visu iesaldēto depozītu būs drusku vairāk salocījusies no siltas istabas ienesta aukstā mašīnā (par to vairāk nākamajā punktā). Stāvēsi kā muļķis pie taromāta, mēģinādams to PVC origami atlocīt, iepūst, noskaitīt buramvārdus… Jo šī sistēma NAV TARAS SAVĀKŠANAS SISTĒMA – TĀ IR SVĪTRUKODU SAVĀKŠANAS SISTĒMA. Un šis ir punkts, kas, ceru, daudziem aizķersies ar savu absurdumu. Neticiet? Mēģiniet nodot caurspīdīga stikla limonādes pudeli un tomātu mērces puslitra burciņu. Kuru pieņems?

6) Valsts atbildība par tehnoloģiski nepilnīgu sistēmu – Latvijas iedzīvotāji dekādēm ilgi tikuši mācīti, ka plastmasas un skārda iepakojums jāsaplacina pirms nodošanas pārstrādei. Jaunā sistēma ne tikai nepieņem saplacinātu iepakojumu, par ko tāpat samaksāta depozīta nodeva, bet pat nepieņem iepakojumus, kuriem normālas ekspluatācijas vai transportēšanas (vai fizikas - silts gaiss/auksts gaiss ziemā) rezultātā radušies viegli deformējumi. Pēc būtības, domāju, katrs pilsonis gada laikā tiek atbrīvots no pāris eiro, kas vēl vairāk atvieglo dzīvi un atalgo šo klibo, derdzīgo sistēmu. Varbūt suns iekodies pudelē, bērns saplacinājis vai noticis jebkas cits, kas normālos apstākļos ar iepakojumu var notikt, tam vispār nemainot iepakojuma izcelsmi un iespēju to pārstrādāt. Bet, nē, desmit centi uzdāvināti Jura Pūces shēmas dalībniekiem! Kāpēc? Tāpēc, ka atkal – šī ir oligopoliska svītru kodu nevis taras savākšanas sistēma.

7) Higiēnas problēmas: Uzglabājot nodoto taru veikalos, rodas smakas un kaitēkļu piesārņojums, kas var apdraudēt pārtikas drošību un patērētāju veselību. Domāju, katrs pazīst to nenosakāmi salkano alus brūža/bomžu mitekļa smārdu, kas uzvēdī, ja taromāts novietots kaut kur pie veikala ieejas. Kā īpašs bonusiņš – lipīgā grīda pie tā.

Man teiks – ja jau kritizē, tad iesaki ko labāku.

Pirmkārt, riebjas būt klišejiskam “viss-ir-labāk-Skandināvijā” evanģelizētājam, bet apskatiet darbībā sistēmas ziemeļvalstīs (un nu jau arī Lietuvā), kur vienlaikus var taromāta “mutē” nodot desmitiem pudeļu, un nav jāstāv kaunpilnā rindā, barojot šo dekādes seno sistēmu (jo VARAM iepirkums taču nevarētu kaut reizi mūža nodrošināt ko, ja ne futūristisku, tad vismaz mūsdienīgu?), vienlaikus klusu skaitot mantras, kaut tikai to minerālūdens pudeli vispār pieņems.

Otrkārt – kāpēc mēs tik ļoti esam pieķērušies vienam gabaliņam no daudz lielāka problemātiska pīrāga? Vai krējuma iepakojums vai kefīra paka arī nav pelnījuši godu tik pārstrādātiem? Nezinu par citiem, bet mūsu ģimenē pienu/kefīru/krējumu/jogurtu lietojam krietni vairāk nekā alu. Bet tur acīmredzot nav tik jaudīgs svītrukodu oligopols.

Treškārt, novēlu, lai Jurim Pūcem (Artūrs Toms Plešs neskaitās – viņš tomēr nu jau strādā un dzīvo valstī ar normālāk funkcionējošu depozītsistēmu) par šīs atpalikušās, noziedzīgās sistēmas ieviešanu taromāts mestu atpakaļ katru pudeli, lai no katras no tām viņam uz biksēm uzpilētu dažas atliekas no to satura, un lai katru reizi, kad viņš dotos nodot taru, automāts izmestu kļūdas paziņojumu. Un tas pat būtu maigākais šai staigājošajai, koruptīvajai biomasai piespriežamais sods. Visi taču atceramies ATR."

P.S> Un ievērosim, ka depozītsistēmas savāktais iepakojums turpat vien nonāk, kur dzeltenajos zvanos iemestais - "placinātājā" tālākai izmantošanai pārstrādē.

No ekonomiskā un ērtību aspekta, strādājošam cilvēkam, pat pie 0,1 EUR depozīta cenas, izdevīgāk visas plastmasas pudeles mājās saplacināt un bez sarežģījumiem salādēt zvanā.

Un ar katru šādi utilizētu pudeli papildināt depozītsistēmaas operatora peļņu. Kurš, šķiet, uz to mērķtiecīgi virza šīs kroplās sistēmas darbību - lai sabiedrībai būtu neērtāk.