Jau ne pirmo reizi nākas publiski teikt, ka mūsu tā saucamais tiesībsargs ir sociķis (kopējā dalītājs), kam patiesībā priekšstata nav, ko nozīmē pelnīt naudu - visā savā redzamajā biogrāfijā viņš vienmēr bijis algas saņēmējs, un algas avots vienmēr ir bijusi valsts. Jelkurš var to pavaicāt G tantei.

 

Nav brīnums, ka visa viņa domāšana ir iestatījusies uz budžeta naudas pieprasījumu veidošanu. Un vīram, neraugoties uz visnotaļ ne vairs tīņa gadiem, joprojām saglabājies zināms infantilisms, kad šķiet, ka budžeta līdzekļi nāk no bankas konta, un bankā to naudu vienkārši saražo vajadzīgajos apjomos - līdzīgi kā bērniem šķiet, ka pienu ražo veikala ledusskapis. Ir publiski pateicīgi runāt par cilvēka cienīgo dzīvošanu un atvērt diskusiju, kas vispār ir cilvēka cienīga dzīve. Kāpēc gan lai par tādu nevarētu nosaukt to, kas ir dažiem puišiem un dāmām Langstiņos, Dubultos, Garkalnē un, piemēram, Lilastē?

 

Šis vīrs nekad nav publiski paudis sapratni, ka tā saucamās cilvēka cienīgās dzīves vienīgais avots demokrātiskā brīvu cilvēku sabiedrībā ir šī cilvēka produktīvs darbs. Ka normāli demokrātiskā un uz cieņu balstītā sabiedrībā ir cieša saikne starp produktīvā darba rezultātu un konkrētā indivīda dzīves apstākļiem. Tas ir tik vienkāršs, saprotams, un viegli kvantificējams mērs. Kas ļauj katram izvēlēties savus mērķus , to sasniegšanas ceļus un baudīt šī paveiktā ceļa sniegto rezultātu.

 

Viņš vēl nekad publiski nav iestājies par cilvēku tiesībām strādāt un tādējādi iegūt tā saukto cilvēka cienīgo dzīvi. Viņš nekad nav publiski runājis par to, ka valsts nodokļu politika veselu teritoriju pašvaldību īstenojamās funkcijas atstāj bez finansiāla seguma.

Viņš publiski neiestājas par jaunajām bērnus radošajām un audzinošajām ģimenēm. Viņš neiestājas par radošumu un darbu kā sabiedrības ētisko vērtību, bet klaji iestājas par parazitārismu kā atbalstāmu parādību.

 

Viņš prot runāt tikai par to, ka sabiedrībai ir pienākums ar pabalstiem nodrošināt katram indivīdam cilvēka cienīgo dzīvi. Šis ir kārtējais opuss no dotās sērijas, kas turpina graut mūsu valsts ētisko pamatu - produktīvs darbs ir indivīda un sabiedrības labklājības pamats. 1995.gadā tika izveidota skaidra pensiju sistēma. Kas noteikti nav ideāla - īpaši sadaļā par darba laiku līdz jaunās sistēmas izveidošanai, bet tas tad ir atsevišķas diskusijas un pilnveides vērts jautājums. Bet šī sistēma noteica skaidru saistību starp virsdarbaspējas vecuma laikā valsts starpniecību gūtajiem ienākumiem, un visu šī cilvēka darbību līdz šim brīdim, to rezultējot divos parametros - iemaksas valsts sociālās apdrošināšanas budžetā un citos pensijas fondos un nostrādātie dzīves gadi. Šajā sistēmā pēc būtības nav vietas jēdzienam "minimālā pensija". Bet šis vīrs ar infantilisma pazīmēm stūrgalvīgi spiež sabiedrībai uzņemties atbildību par nestrādājošu un nestrādājušu darbaspējīgu cilvēku ienākumiem. Patiesībā dzenot sabiedrību kopumā dziļākā nabadzībā. Jelkura sabiedrības pabalsta esamība nozīmē lielākas darbaspēka izmaksas, jo naudu pabalstiem jāsamet ar nodokļiem. Lielāki nodokļi - zemāka sabiedrības konkurētspēja. Lielāka sabiedrības locekļu atkarība no valsts - mazāka viņa individuālā brīvība, mazāks viņiu radošums un, atkal - zemāka konkurētspēja.

 

Viņš vienkārši ir sociķis šī vārda sliktākajā nozīmē. Dalītājs un ne pelnītājs. Ekspropriators un politiskais korupcionārs. Kas par pašas sabiedrības naudu privāti pērk sabiedrības atbalstu .

 

Sociķis, kurš ir atradis dzirdīgas ausis tikpat sociķiskā Satversmes tiesas šodienas sastāvā. Kas pretendē uz Saeimas dubliera lomu, principā mainot sabiedrības funkcionēšanas ētiskos pamatus.

 

Par šo varētu nerunāt, ja tā būtu mirklīga kļūda. Bet nu jau tā ir kļuvusi par stratēģiju, kad tiesībsargs tandēmā ar Satversmes tiesu principā kāpj pāri Satversmes ietvariem. Tas ir skaidrs ceļš uz sabiedrības ētisko pamatu degradēšanu.