Kooperācija

Jaunpils gatava lielākiem projektiem

Lielāka stabilitāte un diversificēti riski, bet sarežģītākas attiecības ar lielveikaliem - tāds ir piena ražotāju kooperatīva Piena ceļš pirms diviem gadiem īstenotās piena pārstrādes uzņēmuma a/s Jaunpils pienotava iegādes īsais rezumē.

Nes augļus

Vai kooperatīva spertais solis ir nesis augļus? Noteikti, ar pārliecību saka Ilze Aizsilniece, Piena ceļa vadītāja un a/s Jaunpils pienotava valdes locekle. Tas galvenokārt attaisnojies no risku dažādošanas viedokļa. Piena ceļa sešu gadu pastāvēšanas vēsturē bijis periods, kad pilnīgi viss piens realizēts Lietuvā un tad gan kooperatīva vadītāja naktīs mierīgi nevarējusi gulēt. Tiesa, tas nav noticis aiz laba prāta, jo zemo piena iepirkumu cenu dēļ bija jāmeklē labākas realizācijas iespējas ārpus Latvijas. Šobrīd lielākā daļa piena tiek pārstrādāta pašiem piederošajā Jaunpils pienotavā. Tāpat sadarbība notiek ar a/s Tukuma piens, a/s Rīgas piensaimnieks, bet visai cieša tā izveidojusies ar DK Daugava, kas iepērk pienu, bet savā veikalu tīklā realizē Jaunpils sieru.

Līdz šim kooperatīva biedri nodarbojās tikai ar piena ražošanu, tāpēc pievērsties pārstrādei nenācās viegli. Jau laikā, kad viss piens tika vests uz Lietuvu, piensaimnieki sapratuši, ka tas ir liels risks, tāpēc nācies lemt par savu pārstrādi. Šobrīd Piena ceļā pārstāvēti 92 biedri no visas Latvijas un I. Aizsilniecei vieglāk nosaukt tos novadus, kuri kooperatīvā nav pārstāvēti.

Kļūst par šauru

Jaunie īpašnieki pienotavā uzstādījuši vēl otru siera gatavošanas vannu un šobrīd cehs ir pilnībā aprīkots ar dažādām iekārtām tā, ka pašiem darbiniekiem jau kļuvis par šauru. Tāpat realizēts ES struktūrfondu projekts un uzstādīta Japānā ražota siera fasēšanas iekārta. Divu gadu laikā uzņēmumā ieguldīti ap 870 tūkstoši eiro. I. Aizsilniece ir gandarīta par šāgada sākumā pabeigto jauno noliktavu, kas tapusi tikai par kooperatīva biedru līdzekļiem bez kredītiem un izmaksājusi 140 tūkstošus Ls. Līdz tam saražotais siers uzglabāts konteineros līdzās ražotnei vai ostas noliktavā, kas prasījis lielas papildu izmaksas.

Jaunpils pirkumā aptuveni puse bijuši kooperatīva biedru līdzekļi, un pērn, neskatoties uz piena nozarē ļoti sarežģīto gadu, izdevies arī dubultot pienotavas pamatkapitālu.

Turpmāk iecerēts apgūt struktūrfondu līdzekļus un audzēt jaudas. Patlaban jau notiek darbs pie lielākiem projektiem, plānos ir siera ražošanas paplašināšana, tāpat jādomā par siera blakusprodukta - suliņu izlietošanu, ko jau šobrīd nedaudz izmanto biogāzes ražošanā un cūkkopībā. Taču šim produktam esot plašākas pielietošanas iespējas - iebiezināšana, pulvera veidā, arī kā enerģijas ražošanai, jo, piemēram, Austrijā pie kādas piena pārstrādes rūpnīcas darbojas biogāzes ražotne, kas izmanto tikai suliņas.

Svarīgs lēmums

Svarīga izšķiršanās uzņēmumam un tā īpašniekiem bijusi pērn nogalē, kad vajadzējis pieņemt lēmumu, vai turpināt jau ierasto īsta siera ražošanu vai pievērsties tā saucamā siera izstrādājuma gatavošanai, kas ir būtiski lētāks un dotu lielāku peļņas daļu un apjomus Krievijas tirgū. «Kad redzam veikalos sieru par diviem latiem kilogramā un vel lētāku, nav skaidrs, kā to var izgatavot pie tādas piena iepirkuma cenas, kāda ir pašlaik. Tas nav iespējams. Tagad medaļai redzam arī otru pusi. Mums visiem ir govis un gribas par pienu saņemt arvien labāku cenu, bet, redzot to, cik tas produkts galu galā maksā, Piena ceļam tā bija liela izšķiršanās,» klāsta uzņēmēja. Lai arī vilinājums bijis liels, lielākā daļa kolēģu nobalsojuši par to, ka pienotava ražos tīru un dabisku produktu.

Kā pārstrādes iegāde mainīja ganāmpulku turētāju domāšanu, jautāju Ilzei. «Mēs paši nebijām saskārušies ar veikalu ķēdēm, tā mums bija pilnīgi sveša pasaule. Šī sastrādāšanās ir diezgan grūta, jo prasības bieži vien ir grūti izpildāmas, kas ietekmē produkta kvalitāti,» tā uzņēmēja, sīkāk gan nekomentējot.

Ar bankām sadarboties neesot problēmu, maksājumi tiek veikti laikus. Savukārt Hipotēku banka uzņēmumu izraudzījusies par veiksmīgas sadarbības piemēru.

Lielākoties eksports

I. Aizsilniece arī vērtē, ka krīze nozarei nākusi par labu, jo zemnieki sākuši vairāk domāt, ka pielāgoties esošajai situācijai, ka izmantot efektīvākas metodes. Krīze arī veicināja iespēju meklēt jaunus tirgus, vairāk pievērsta uzmanība realizācijas iespējām ārpus Latvijas. Joprojām ar satraukumu Ilze atceras pērnā gada sākumu, kad daudzas saimniecības Vidzemē palika bez iespējas nodot pienu un zemnieki bija izmisuši. Taču pēc izrunāšanās zemnieki saliedējās, un pamazām rasts risinājums. «Krīze sapurināja visos līmeņos - zemniekus, piena savācējus, pārstrādi un pamudināja meklēt jaunus tirgus,» tā Ilze.

Patlaban pienotavas produkcijas galvenais noiets ir Krievijā, Maskavā, kur tiek realizēts ap 85% no saražotā. Uzsākta sadarbība ar Vāciju, kurp šonedēļ jau dodas pirmās kravas ar Jaunpils biezpienu. Nedaudz produkcijas tiek eksportēts uz Izraēlu, Lietuvu un ASV. Interese esot arī no Japānas, Jordānijas, Ēģiptes - tas, kā veidosies šī sadarbība, laiks rādīs. Taču jau maijā augošo apjomu dēļ darbinieku skaits palielināts par sešiem un sasniedzis 52, šobrīd tiek domāts par otras maiņas ieviešanu.

Kā biznesa struktūras

Kas būs pēc pieciem gadiem? Ilze domā, ka piecu govju ganāmpulku skaits saruks - tas jau notiekot šobrīd. Taču palikšot saimniecības, kas strādā kā biznesa struktūras. Ministrijai un valdībai jādomā un jāskatās uz lauksaimniecību kā spēcīgu nozari, jo pērnais grūtais gads pierādīja, ka lauksaimniecība un pārtika ir eksportspējīgākā, - tā lauksaimniece. Tas pierādījis, ka pat visgrūtākajos laikos šī nozare ir jāattīsta. Taču pat valsts stratēģijā nākamajiem gadu desmitiem lauksaimniecības esot daudz par maz. Viņasprāt, būtu jāparaugās uz Dāniju, kur reģionos saimniecībās ir slaucamo govju ierobežojums - ne vairāk par 250 govīm. «Mums nav vajadzīgi 1000 govju ganāmpulki, bet normālas ģimenes fermas ar 100-200 govīm, jo tas jau ļauj izmantot Eiropas struktūrfondus, var nopirkt normālu tehniku,» domā I. Aizsilniece. Runājot par pārstrādi un nenotikušo konsolidāciju, par ko jau gadiem tiek runāts, I. Aizsilniece domā, ka tas daļēji ir arī uz zemnieku rēķina, jo «vienmēr jau vieglāk piena ražotājam paņemt nost vienu santīmu vai vairāk un turpināt strādāt kā līdz šim». Tieši zemnieku apvienošanās kooperatīvos ļāvusi noturēt vidējo piena cenu. Vidēji valstī tā ir ap 170 Ls/t, bet Piena ceļa biedriem tā ir virs vidējās - ap 192 Ls/bez PVN. Vērojot citu valstu un uzņēmumu pieredzi, I. Aizsilniece ir pārliecināta par kooperatīvu darbības nākotni. Turklāt secinājumi ir līdzīgi - pat somu daudzmiljonu koncernā Valio zemniekiem ir jāinvestē, lai saprastu, ka viņi ir īpašnieki. LD ?

Kā Jaunpils pienotavas paveikto vērtē eksperti?

VAIRĀKI RISKI

Pāvels Šnejersons, Core Management īpašnieks

Kooperatīva Piena ceļš 2008. gadā veiktā investīcija ir klasiska vertikālā integrācija. Izejvielu ražotāji paplašina savu dalību vērtības rašanās ķēdē, iesaistoties arī pārstrādes posmā. Kaut arī ražotāju apvienošanakoope-ratīvā uzlabo zemnieku kaulēšanās spējas attiecībās ar lielajiem uzpircējiem, piens paliek nediferencētā izejviela [commodity). Kontrolējot piena pārstrādi, piena ražotāji var iegūt lielāku pievienoto vērtību.

Vēl svarīgāks ieguvums ir stabilitāte, ko kooperatīva biedri novērtēja 2008. gada nogalē un 2009. gadā, kad kritās iepirkuma cenas. Tagad cenas atkal pieaug, bet ne visi zemnieki to varēja sagaidīt. Turpretī siera cenas svārstījās mazāk. Piena ceļa stratēģiskais gājiens ir apsveicams, bet nākotnē saredzu divus riskus. Pirmkārt, jāsabalansē biedru kā piena ražotāju un kā pārstrādes uzņēmuma īpašnieku intereses: pienotavas jauda nekad nesakritīs ar kooperatīvabiedru summāro jaudu. Arī spējas veikt ieguldījumus uzņēmumā biedriem var atšķirties. Otrkārt, ir nepieciešamas papildu kompetences (piemēram, mārketingā) ne tikai piena ražošanā. Iespējams, jādomā par specializāciju pienotavas vadībā.

IZCILS PIEMĒRS

Mārtiņš Martinsons, mācībkompānijas FranklinCovey Latvia valdes loceklis

Gribu apsveikt kādu, kuram ir izdevies apvienot latviešus un vienoties par kopīgu virzienu. Runājot par veiktajām pārmaiņām, Jaunpils ir izcils piemērs, kā radīt lielāku noteikšanu un vērtību piegādes ķēdē. Gala produktu ražošana ir sarežģītāka, taču dod lielākas iespējas variēt un piemēroties tirgus pārmaiņām.

Izvēle par labu produkcijas kvalitātei, attīstībai un nevis masu produktam ir apsveicama, jo Latvijā jebkurš ražotājs būs mazs, salīdzinot ar Eiropas lielražotājiem, tāpēc konkrēta niša un kvalitāte ir atslēgvārdi. Noteikti ir svarīgas investīcijas attīstībā, taču vienlaikus ir jāliek fokuss uz jaunu tirgus apgūšanu vai paplašināšanu, tāpēc spēcīgs pārdošanas un eksporta resurss vēlams Jaunpils iekšienē. Ieteiktu Jaunpilij attīstīt citus eksporta tirgus, jo šobrīd izskatās pārāk liela atkarība no Krievijas.

POTENCIĀLS -DABISKUMS

Ilona Zacmane, Komunikāciju aģentūras Klientu servisa direktore

Vērtējot Piena ceļa attīstību, iegādājoties Jaunpils pienotavu, redzams, ka liela nozīme tieši pašā restarta procesā ir iekšējai komunikācijai - ja Piena ceļā ir 92 biedri no visas Latvijas un ja lēmumi tiek pieņemti demokrātiski, tad ir ļoti svarīga spēja izskaidrot plānus, pārliecināt par izvēlēto ceļu. Apsveicami, ka šajā gadījumā ir izdevies pārliecināt vairākumu no gandrīz 100 zemniekiem, vēl jo vairāk - izdevies vienoties par dabisko produktu ražošanas virzienu. Manuprāt, šī uzņēmuma komunikācijas potenciāls nākotnē ir tieši dabiskā produkta nišā. Šobrīd tirgū vietējais un dabiskais ir vērtība, kam cilvēki pievērš arvien lielāku uzmanību, turklāt gatavi maksāt vairāk. Izskatās, ka Jaunpils līdz šim ir pievērsusies attīstībai un nu noteikti būtu laiks pieslēgt arī produkcijas popularizēšanu, jo līdz šim par šiem produktiem dzirdēts nav daudz.

Lietišķā Diena