Kooperācija

Latvijas Kooperatīvo sabiedrību likumā šķēršļi lielu kooperatīvu attīstībai

Pašlaik Latvijā tiek veidots pirmais meža īpašnieku kooperatīvs. Par problēmām, ar kurām nākas saskarties tā dibinātājiem, stāsta Grigorijs Rozentāls, kooperatīvās sabiedrības "Mežsaimnieks" dibinātāju pārstāvis.

Par spīti pasaules ekonomiskajai krīzei, pēdējo gadu laikā Latvijas lauki ir pieredzējuši strauju kooperācijas attīstību. It sevišķi tas ir pamanāms graudu un piena lopkopības nozarēs. Kooperācijas jēdziens Latvijā vairs nav svešvārds. Kooperatīvu produkcija ir plaši pārstāvēta jebkurā pārtikas veikalā. Arī tādi zīmoli kā "Latraps", "Trikāta", "Piena ceļš", "Dzēse" un "Vidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība" kļūst aizvien atpazīstamāki. Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija šobrīd apvieno jau vairāk nekā 50 kooperatīvu, kuru kopējais biedru skaits sniedzas pāri deviņiem tūkstošiem, bet apgrozījums pārsniedz 120 miljonus latu. Strauji ir audzis arī katra atsevišķa kooperatīva biedru skaits. "Latraps" tas jau pārsniedz sešus simtus, bet vairāki simti šodien vairs nav nekāds retums.

Protams, dažādās nozarēs ir atšķirības, taču šī ir kooperatīvu specifika - tiem ir ļoti daudz īpašnieku. Un šo īpašnieku skaits, pateicoties kooperācijas straujajai attīstībai, arī Latvijā tikai turpinās pieaugt. Tam, ka kooperatīvi mēdz izaugt ļoti lieli, apstiprinājumu var atrast arī tepat mums blakus esošajās Ziemeļvalstīs. Somijā vienā kooperatīvā ir iesaistīti 131 tūkstotis meža īpašnieku, Zviedrijā četros kooperatīvos - 110 tūkstoši, bet Norvēģijā astoņos kooperatīvos - 43 tūkstoši.

Kā šādos apstākļos nodrošināt produktīvu darbu daudzo biedru pilnsapulcēs? Līdzīgi kā mēs ievēlam Saeimu, kura mūsu vārdā pieņem lēmumus, kooperatīvos biedri statūtos noteiktā kārtībā ievēl pilnvarniekus. Un pilnvaroto sapulce savu pilnvaru laikā lemj pilnsapulces kompetencē esošos jautājumus. Tā tas notiek arī citās valstīs un tā to paredz arī mūsu Kooperatīvo sabiedrību likums.

Tomēr mūsu likumdevējs 2002. gada 20.jūnijā, grozot likumu, 39. pantā ir noteicis, ka pilnvarnieku, valdes (un padomes) locekļu, revīzijas komisijas ievēlēšana un atsaukšana, iepriekšminēto amatpersonu atalgojuma noteikšana, kā arī izmaiņas valdes locekļu pārstāvības tiesībās var būt tikai un vienīgi visu biedru (nevis pilnvaroto sapulces) kompetencē. Pie tam šai kopsapulcei ir jānotiek fiziski vienā vietā. Tā nevar notikt dažādās vietās vai balsojot pa pastu.

Mēs šobrīd strādājam pie pirmā meža īpašnieku kooperatīva izveides, kura dibināšanas līgumu ir parakstījuši 15 dibinātāji. No kā izriet, ka šī mums nav acumirklī akūta problēma. Taču meža īpašumu struktūra ir ļoti sadrumstalota. Un ja mēs vēlamies būtisku īpašnieku daļu iesaistīt kooperācijā, mums saskaņā ar pašreizējo Kooperatīvo sabiedrību likumu nāksies sasaukt vairāku simtu, tad vairāku tūkstošu un tad, ja labi strādāsim, pat vairāku desmitu tūkstošu lielas pilnsapulces. Kā to izdarīt fiziski. Kā šādās sapulcēs nodrošināt kvorumu? Diemžēl nav skaidrs. Atliek tikai cerēt, ka līdz tam laikam arī mūsu likumdevējs būs paredzējis iespēju sasaukt pilnsapulces reģionāli, ievēlēt tajās pilnvarniekus un jau pilnvarnieku sapulcē risināt visus biedru pilnsapulcei piekrītošos jautājumus. Tieši tā, kā tas notiek Ziemeļvalstu kooperatīvos. Interesanti, ka līdz 2002. gadam likums to pieļāva arī Latvijā.

Meža īpašnieku kooperācija, kā tas pierādījies citās valstīs, ir ātrākais ceļš gan uz labāku privāto mežu apsaimniekošanu, gan efektīvāku koksnes resursu izmantošanu, īpašnieku izglītošanu un arī dabas vērtību saglabāšanu. Mūsuprāt, tikai kooperācija var iekustināt arī privāto mežu sertifikāciju, kas ekonomiski pamatota ir tikai grupu sertifikācijas procesā. Un, jo vairāk Latvijas meža īpašnieki izjutīs savu bieži vien no paaudzes paaudzē mantoto īpašumu kā stabilu ieņēmumu avotu, jo mazāka varbūtība, ka tie pārdos šo īpašumu citiem investoriem. Nezinošs, neprofesionāls meža īpašnieks, kurš vāji pārzina gan koksnes tirgu, gan mainīgo likumdošanu, kurš izaugušo koksni pārdod tikai reizi vairākos gados, bet tomēr turpina "cīnīties" pats par sevi, ir izdevīgs tikai vieglas peļņas tīkotājiem. Tāds meža īpašnieks nav izdevīgs ne valstij, ne sabiedrībai kopumā.