Pašvaldībās

Nozīmīgu impulsu attīstībai reforma nesniegs

Andra Miglava skatījums uz notiekošu ATR sarunā ar Ziemeļlatgales laikrakstu Vaduguns

 “EDO Concult” ekonomists Andris Miglavs par valdības apstiprināšanai Saeimā virzīto administratīvi teritoriālo reformu saka tieši: “Latvijas teritoriju pārvaldības reforma ir nepieciešama. Latvijā jau divus gadu desmitus samazinās apdzīvotība, un sausie skaitļi liecina, ka kopš 2000.gada Latvijā dzīvo par 460 tūkstošiem cilvēku mazāk. Un, ja Rīgā un tuvajā Pierīgā pēdējo 5 - 7 gadu laikā šis process praktiski apstājies, periferiālajās teritorijās tas joprojām turpinās, dodot apmēram 90-95% no kopējā iedzīvotāju skaita samazinājuma. Un tas tiešām rada izaicinājumu visai valstij, katram tās iedzīvotājam. Tomēr risinājuma atrašanai vispirms ir jāsaprot notiekošā iemesli. Šī tēma nav plakana un šaura. Tai ir vairākas dimensijas, un, skatoties no dažādiem skatu punktiem, var ieraudzīt dažādas lietas – sarukšanas ekonomiskie faktori, cilvēku dzīves apstākļi, infrastruktūras pieejamība un dārdzība, cilvēku iesaiste attīstības procesos, valsts institūciju efektivitāte. Jautājums, kādas prioritātes izvēlamies, jo vienlaikus tajā nevar ieiet no visām pusēm.”

Problēma - vietas attālums no valsts centra

Andris Miglavs uzskata, ka administratīvi teritoriālā reforma tādā formā un veidā, kādā to īsteno, pēc būtības nozīmīgu impulsu teritorijas attīstībai nesniedz. “Reforma kā pārvaldāmo teritoriju robežu paplašināšana attīstības impulsu nerada. Visi pētījumi, kas saistās ar sabiedrības un ekonomikas attīstības izvietojumu valsts teritorijā, liecina, ka Latvijā teritorijas attīstības problēma primāri saistās nevis ar tās lielumu, bet gan izvietojumu attiecībā pret galvaspilsētas aglomeratīvo teritoriju,” teic Andris Miglavs piebilstot, ka Latvijā pašlaik ir izveidojies tikai viens valsts nozīmes attīstības centrs, un tā ir Rīgas aglomerācija. Ir dažādi novērtējumi, cik lielā attālumā tas ir - Rīga plus 20 km, Rīga plus 50 km, Rīga plus 100 km no centra. Viņš min piemēru ar Valmieras un Jēkabpils pilsētām. Valmierai tie ir apmēram 100 km, Jēkabpilij - 140 km. Ja Valmierā un tās pievārtē šobrīd depopulācija praktiski apstājusies, tad Jēkabpils pusē iedzīvotāju skaita sarukšanas tempi joprojām ir par 30-50% lielāki. “Latvijas teritorijas attīstības galvenā problēma ir konkrētās vietas attālums no valsts centra. Skatoties dziļāk, tā ir darbavietas un dzīves apstākļu sasniedzamība. Nav pat jautājums, vai man tas patīk, nepatīk - to apliecina pētījumi. Šajā jautājumā es vienkārši esmu ziņnesis. Un arī nosacītās ekonomiskās neatkarības jomā, ko ilustrē teritoriju pašvaldību budžeta veidošanās struktūra, ir līdzīga aina – pie esošās nodokļu sadales struktūras tikai Lielrīgas teritorijas var iztikt bez centralizētas budžeta piešprices. Bet arī tikai savu ikdienas tēriņu finansēšanai. Praktiski visi attīstības projekti ārpus Rīgas tā vai citādi tiek īstenoti tikai ar centralizēti pārvaldīto ES fondu palīdzību – ceļi, skolas, ūdenssaimniecība, labiekārtojums. Un visu teritoriju attīstība praktiski ir atkarīga tikai un vienīgi no Rīgā pieņemtajiem lēmumiem. Lēmumiem, kuru pieņemšana ir necaurspīdīga un kas ir atkarīga no varas politiskās labvēlības,” atklāj pētnieks.

Neliels atskats Latvijas vēsturiskās attīstības ceļā

A.Miglavs uzskata, ka Rīgas aglomerācija ir labāk piemērojusies jaunajiem ekonomikas izaicinājumiem, tāpēc attīstība tur notiek ātrāk. Jo tālāk no šīs teritorijas, jo šīs pozitīvās attīstības vektors vājāks. Viņš sauc vairākus iemeslus, kāpēc tā notiek: “Mēs neesam gribējuši vai neesam pratuši apzināt cēloņus, ievērot izaicinājumus, kas saistās ar ekonomikas pārstrukturizēšanu.” Sarunas laikā pētnieks atskatījās uz Latvijas vēsturisko attīstības ceļu, piemēram, no 19.gadsimta, līdz ar industrializāciju un dzelzceļu attīstību pilsētas attīstījās jau kā rūpniecības un transporta mezgli, nevis tikai preču maiņas punkti. “Šodienas Latvijas teritorijas apdzīvotības struktūra praktiski sāka veidoties 19.gadsimtā līdz ar industrializācijas attīstību. Šo mugurkaulu veidoja divi apstākļi, pirmkārt, tā ir lauksaimniecības attīstība, otrkārt, rūpniecības un transporta attīstība. Lauksaimniecība balstās uz zemi kā resursu. Zeme ir tur, kur tā ir. Un cilvēks iet pie zemes. Tik cilvēku, cik vajadzīgs šīs zemes apkopšanai, arī tur dzīvoja ar savām ģimenēm. Visas Latvijas teritorijas apdzīvotības pamatstruktūru nodrošināja agrobizness, kā mēs to saucam tagad. Agrobizness faktiski nodrošināja Latvijas teritorijas vienmērīgu apdzīvotību,” mudina atcerēties Andris Miglavs. Viņš atgādina, ka Latvijas kā atsevišķas valsts ekonomikas attīstībā ir trīs revolucionārie lūzuma posmi, kas katrs pārtrauca evolucionāru attīstību.

Pirmā Pasaules kara beigas un Latvijas valsts izveidošanās, kad ekonomika pamatā balstījās tikai uz lauksaimniecību, jo visu rūpniecisko industriju kara laikā evakuēja uz Urāliem, Pēterburgu, Maskavu - ar visu aprīkojumu un pat cilvēkiem. Līdz ar to iztukšojās pilsētas, bet laukos zemi sadalīja cilvēkiem. Tajā laika posmā lauksaimniecība balstījās uz zirgu vilcējspēku - rupji rēķinot, lauksaimniecībā bija viens zirgs uz 10 hektāriem zemes. Tā arī sauca - vienzirga, divzirgu saimniecība... Viena ģimene, apmēram seši cilvēki, dzīvoja un saimniekoja uz 20 ha zemes. Šāda teritorijas apdzīvotība attīstījās līdz 1941.gadam. Un agrobiznesā bija nodarbināti apmēram miljons cilvēku. 

Laiki mainījās, zirgus aizvietoja traktori, sākās padomju industrializācija – rūpnīcas auga visur, katrā pilsētiņā vismaz vienu - divas varēja atrast. Lauksaimniecībā darba ražīgums pieauga, cilvēku vajadzēja mazāk, bet tos visus uzsūca augošā rūpniecība. “Šo laika posmu mēs beidzām 1990.gadā, četrdesmit gadu evolūcija beidzās ar apmēram 190 tūkstošiem lauksaimniecībā strādājošo cilvēku. Ja pierēķinām klāt saistītās rūpniecības - piena, gaļas, cukura, graudu pārstrādes uzņēmumus, varam pieskaitīt klāt vēl kādus dažus desmitus tūkstošus. Tādās pilsētās kā Aizpute, Balvi, Mazsalaca un citās strauji veidojās rūpniecības ražotnes. Ja nemaldos,1990.gadā Mazsalacā tādas bija piecas. Aizkrauklē, piemēram, ražoja telefonus, Kandavā – radioaparātus, Aizputē - atslēgas, Allažos - automašīnu vadu komplektus...,” atgādināja pētnieks. Nelauksaimnieciskā darba iespējas palīdzēja saglabāt teritorijas apdzīvotību. Apzināti vai stihiski veidojās rūpniecības tīkls. Rīgā bija lielās fabrikas, bet pārējās teritorijās - cehi vai filiāles. Pilsētās, ko šobrīd saucam par reģionālajiem centriem, piemēram, Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā bija ļoti lieli rūpniecības uzņēmumi, un cilvēki tur palika dzīvot un strādāt. Kur ir darbs, tur apkārt veidojas viss pārējais.

1990.gadā, līdz ar iekļaušanos pasaules tirgus apritē, faktiski sākās trešā revolūcija - pie mums strauji ienāca pasaulē jau izplatību guvušas ražošanas tehnoloģijas – gan agrobiznesā, gan industrijā, gan arī būvniecībā un transportā, bet saražoto produktu bija jāpārdod jau pasaules tirgū. Un izrādījās, ka mūsu rūpniecības – lielas vai mazas – nebija dzīvotspējīgas, un arī lauksaimniecība subsīdiju izkropļotajā pasaules tirgū nebija konkurētspējīga – tā prasīja investīcijas un daudz mazāk darbaspēka.

Negribējām vai nepratām ievērot evolūcijas procesus

“Katrs no šiem trīs posmiem būtībā bija revolūcija, kas mainīja visu pamatstruktūru. Pēc 1990. gada mēs negribējām, nepratām vai apzināti centāmies neievērot normālu evolūcijas gaitu – ka agrobizness, klasiskā rūpniecība un transporta nozares mūsdienu pasaulē vairs nevarēs būt attīstības vienīgie dzinējspēki. Visu šo laiku mēs centāmies dzīvot tādā kā ilūzijā, ka mums taču ir viss - skolas, sporta un kultūras nami, bērnudārzi, neievērojot, ka agrākās darbavietas zūd uz neatgriešanos...,” teic A.Miglavs un piebilst: “Bet ceļus nebūvējām un mūsdienīgas profesionālās izglītības attīstībā neieguldījām.”

Vajadzīga laba teritorijas pārvaldības reforma

Bet ko rāda šodiena? Faktu, ka noticis tieši tā, kā to pauda pētnieks. Ja mēs, tēlaini sakot, nevēlamies redzēt slimību, mēs atsakāmies to ārstēt. Mēs gan arī nezinām, vai vairs varētu to izārstēt. Bet, cenšoties to noraidīt, vispār atsakāmies no ārstēšanas iespējamības. Un pat tagad, pieķeroties teritoriju pārvaldes reformēšanai, mēs nevēlamies saredzēt slimības cēloņus. Tāpēc pētnieks ir pārliecināts: “Administratīvi teritoriālā reforma tādā formā un veidā, kā to risina šodien, nemainīs Latvijas attīstības vektoru. Administratīvās teritorijas lieluma pārmaiņa, nepārskatot tiesības, pilnvaras, funkcijas un finansēšanu, nekādā formā un veidā pēc būtības nerisina, neveido un nenostiprina saiti starp teritorijas apdzīvotības nodrošināšanu ar šajā teritorijā notiekošo ekonomisko darbību.” Izskan ministrijas viedokļi, ka šādas teritorijas, kā tagad, nav ekonomiski dzīvotspējīgas. Var pat tam piekrist. Jo, piemēram, Pēteris Strautiņš 2019.gadā lieliski parādīja, ka faktiski vienīgā izaugsmes teritorija Latvijā pašlaik ir Saldus – Smiltenes šoseja ar tai 30 km attālumā piegulošajām teritorijām. Būtībā mums ir vienkārša izvēle – vai nu pārējā teritorijā kopīgi palīdzēt radīt attīstības faktorus, vai pieņemt, ka turpināsies to sarukšana. Katrā ziņā ir jārada teritorijas adaptācijas mehānisms. “Bet mēs nerisinām šo jautājumu par teritoriju sociālekonomiskās struktūras adaptāciju jaunajiem izaicinājumiem,” konstatē Andris Miglavs. Viņš bilst, ka līdzīgi domā arī viņa kolēģi. “Mēs skaidri un nepārprotami sakām, ka ir vajadzīga teritorijas pārvaldības reforma. Jo administratīvi teritoriālās reformas veids un forma, kādu grib īstenot ministrija, valdība un Saeima, runā tikai par vienu - par robežu paplašināšanu, iedzīvotāju skaita palielināšanu teritorijā un deputātu skaita samazināšanu. Nevis par to, ko vajadzētu - funkciju pārdali, teritorijas pārvaldības finansēšanas režīma maiņu, par transporta, komunikācijas koridora attīstību... Ja vien gribam redzēt arī Latvijas perifērijas ar augošu, ne lejupejošu attīstības līkni. Varbūt valdība domā, ka tas viss būs izdarāms kaut kad pēc tam? Bet tad būtu godīgi jāpasaka – vispār mēs Latvijas teritoriju attīstību redzam šādi. Tagad izdarām šo un tūlīt darīsim šādus soļus. Bet nekā tāda nav. Ir tikai maldinošas ilūzijas radīšana, ka lielākas teritorijas izveidošana padarīs to par ekonomiski dzīvotspējīgu,” pārdomās dalās pētnieks.

Jāpazīst cilvēki, kuri pārvalda teritoriju

Saka, ka lielākas pašvaldības esot efektīvākas, varot sniegt vairāk, labākus un lētākus pakalpojumus. Ja runājam par izmaksām, tad lielā mērā tā tas ir. Un Latvijas bankas ekspertu pētījums šajā ziņā nemelo. Bet šajā tēzē tiek principiāli aizmirsts, ka pašvaldības ir tuvākā cilvēku saikne ar valsts varu. Bet jaunveidojamo vienību centri ir tālu no iedzīvotājiem. Un pat ne tik daudz attāluma vai laika ziņā - saikne starp iedzīvotāju un valsts varu, vienkāršoti sakot, kļūst tāla. “Latvijas teritorijā vēsturiski vienmēr bijušas pagastu un pilsētu valdes tādā vai citādā formātā. Nav tik svarīgi, cik fiziski tālu tās ir, bet gan tas, ka pazīsti to cilvēku, kas to teritoriju pārvalda, un tev ar viņu ir saikne. Rīga ir lielākā pašvaldība un tai vajadzētu būt efektīvākai. Bet vai mums Rīgā ir saikne ar Rīgas domi?

Mēs Rīgas domē labi ja pazīstam Nilu Ušakovu. Nu labi,- tagad Oļegu Burovu, jo par viņiem bijusi ilgstoša publicitātes kampaņa, kas padara viņus atpazīstamus. Taču mēs nepazīstam citus Rīgas domes deputātus. Iespējams, ka daudzās teritorijās iedzīvotājiem šī saikne nav nozīmīga. Varbūt iepriekšējā 2009.gada reforma parāda šo nozīmību? Kad daļa sabiedrības cīnījās par cilvēku saikni ar konkrētu vietu, ar nosaukumu un tradīcijām, ar kultūrvēsturisko fonu, ar cilvēku savstarpējiem kontaktiem, komunikācijas iespējām, bet citur šīs saiknes nozīmība aizgāja otrajā plānā,” secina A.Miglavs.

Šis koncepts ir sabiedrības attīstībai kaitīgs

“Vietas, kurās bija spēcīgas vietējās kopienas, kur bija jaudīgi cilvēki ar piederības sajūtu savai vietai, kopienai un personības, iepriekšējā reformā spēja saglabāt savu identitāti. Kur tā nebija, tur ņēma virsroku stiprākais, un pagasti it kā izzuda no redzesloka. Protams, nekas nav vērtējams absolūti, tomēr lielos vilcienos tā ir. Latvijā, piemēram, ir mazs Jaunpils novads, Baltinavas, Alsungas, Rucavas, Beverīnas novadi, taču ieklausieties, cik spēcīgi un jaudīgi ir šo vietu vārdi! Aiz tiem stāv cilvēku enerģija, viņu darbi. Un to šodienas jaunās reformas plānotāji pilnībā ignorē. Sakot, ka cilvēku kopienas sajūtas, kultūrvēsturiskās tradīcijas nav vērtības. Tad - kur ir vērtība? Pārvaldības struktūras efektivitāte?” jautā pētnieks bilstot, ka reformatori redz pašvaldības tikai un vienīgi kā pakalpojumu sniedzējus. Jājautā,- vai mums tikai tas ir vajadzīgs? Visu pakalpojumu pamatmasu mums sniedz privātas kompānijas - būvnieki, taksometru firmas, sadzīves pakalpojumu uzņēmumi, komunālie uzņēmumi, dažādi servisi...

“Pašvaldības nozīmīgākā loma ir sabiedrības organizējošais spēks, sabiedrības, cilvēku enerģijas virzīšana. Bet pašlaik īstenojamās reformas koncepcijā to visu ignorē. It kā tās nebūtu vērtības, tam nav nozīmes, tie ir tikai izdevumi... Es tam nepiekrītu, tāpēc atklāti un nepārprotami saku, ka esmu pārliecināts,- šīs reformas koncepts, kuru īsteno, sabiedrības attīstībai ir kaitīgs,” uzsver Andris Miglavs.

Ir arī labās ziņas

Viņaprāt, šobrīd sabiedrības apziņā tomēr ir iedzīvināta doma, ka pašvaldību darbības finansēšanas mehānismu, kas ir svarīgs teritoriju attīstības pārvaldības instruments, vajadzētu pārskatīt. “Ir izveidota darba grupa, tiesa, viņu paveikto es neesmu redzējis un man nav vēl priekšstata, ar ko viņi nodarbojas, kādus principus pārveidotā mehānismā pamatā liks. Vismaz mūsu darba grupa - es, Armands Pužulis un LU profesors Pēteris Šķiņķis - to nezinām. Taču jau tas vien, ka izveidota šāda darba grupa, ir daudz,” pārliecināts pētnieks.

Ir sadzirdēts arī fakts, ka nepieciešams transporta koridors: “Medijos bija Satiksmes ministrijas preses relīze, ka Latvijā būvēs ātrgaitas ceļus uz reģionālajām pilsētām. Beidzot tas ir izskanējis! Ar augstskolu rektoru padomi mums vasarā bija konferenču cikls. Rēzeknē bija transporta un komunikācijas tēma. Tobrīd no ministrijas, no pašvaldības un pat cilvēku puses par ko tādu nekas netika runāts. Ļaudis vienkārši priecājās, ka mums beidzot ir jauna Rēzeknes šoseja! Un viss... Ne runas par to, ka ceļš joprojām paņem četras stundas! No Klaipēdas līdz Viļņai - pāri visai Lietuvai varam aizbraukt trijās stundās. Divās stundās ar mazu astīti no Kauņas sasniedzam jebkuru Lietuvas stūrīti, pat vistālāko.”

Laba ziņa arī, ka jau prezentētas Reģionālās politikas pamatnostādnes no 2021. līdz 2027.gadam. Tas liecina, ka šajā procesā ir sadzirdētas arī labās lietas. Tomēr tās visas paliek nesaistītas ar teritoriju pārvaldību, ar tajās dzīvojošo un strādājošo cilvēku iesaisti visu šo procesu veidošanā. Tāpat kā ārpusē paliek veselības aprūpes un profesionālās izglītības telpa, kur lēmumu pieņemšanā teritoriju iedzīvotāji vispār pat netiek pielaisti...”

Lielākais ieguvums - ietaupīta nauda

Taču viņš vēlreiz atgādina,- primāri nepieciešama teritoriju pārvaldības un ne administratīvi teritoriālā reforma. “Aprēķini liecina, cik lielu administratīvo izmaksu ietaupījumu gadā dotu šī reforma - tie varētu būt 20 līdz 30 miljoni eiro. Desmit gados tie būtu 300 miljoni - patiešām ievērojams skaitlis. Atceraties, cik miljonus izmaksāja Nacionālā bibliotēka? Iedomājieties, cik vērtīgi būtu tādu summu atrast valsts budžetā! Taču tie ir burtiski daži nelieli procenti no kopējā pašvaldību budžeta. Es noteikti nevēlos teikt, ka šī nauda mums ir lieka un nevajadzīga, nebūt nē! Tomēr tas patiesībā ir gandrīz vienīgais redzamais ieguvums, ko varētu dot valdības virzītā reforma,” konstatē Andris Miglavs.

Darbavietas nebūs aiz mājas stūra

“Laukos cilvēki dzīvojuši un dzīvos. Tikai lauku apdzīvotības struktūras pārmaiņas nebūt nav beigušās. Patiesībā būtu lieliski, ka Latvijā varētu saglabāties skelets, kuru veidos astoņas Latvijas lielās pilsētas līdz ar mazāku apdzīvoto vietu tīklu? Attiecībā pret laukiem tās ir septiņas pilsētas, jums tuvākā ir Rēzekne. Jautājums, vai Rēzekne kļūs par augošu pilsētu, kļūs par kultūras, veselības un izglītības centru visai jūspusei stundas brauciena attālumā? Šodienas laikmetā darbavietas nav aiz mājas stūra. Ja vien negribam būt provinciāli šaurpierīši, mums tas jāredz. Mums ir vienota darba un kultūras telpa, kas tālu pārsniedz konkrētās mājas, sētas, ciema un pilsētas robežas. Tas jāsaprot visiem. Jau sākumā teicu,- ja negribi redzēt diagnozi, negribi to pieņemt, tu neesi gatavs ārstēšanai...,” atgādina Andris Miglavs.

Ceļa rullis ir palaists

Reforma notiks, tā domā vairāki neatkarīgie eksperti, kuri šovasar mēģināja argumentēti cīnīties un skaidrot iepriekšminētos faktus. Taču ceļa rullis ir palaists, un ko tas nolīdzinās, mēs nezinām. “Sabiedrība neizprot, varbūt neprot cīnīties, bet politiskais uzstādījums spēs norullēt daudzas vērtības. Mēs mānām sevi sakot, ka darām kaut ko labu. Nojauksim esošo. Saliksim kopā jauno. Tas prasīs apmēram divus gadus. Tikai pēc tam varēsim runāt par jaunu pārvaldības struktūru, jaunu attīstības plānu veidošanu. Nedarot to, kas jādara, mēs kā valsts savā attīstībā zaudēsim nākamos 3-5 gadus,” sarunu noslēdz pētnieks Andris Miglavs, skaidri pasakot,- kā pilsonis ir pret šo reformu tās ierosinātajā formātā.