Viedokļi

Kas par ko ņirgājas un kas nodarbojas ar demagoģiju?

Izlasot 08.01.2010. L. Billes publicēto rakstu, jeb precīzāk, satraukumu par a/s „Preiļu siers” nosūtīto sūdzību Eiropas Komisijai (EK), nākas secināt, ka „SUNS ZINA, KO ĒDIS” . Tā vietā, lai izteiktu savu viedokli par minēto sūdzību, protams, vispirms to izlasot, cienījamā Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) biedre nodarbojas ar nepatiesas un apmelojošas informācijas izplatīšanu publiskajā telpā.

1. Šajā sūdzībā primāros piena ražotājus jeb zemnieku saimniecības mēs vispār nepieminam. Līdz ar to runāt par to, ka mēs kaut kādā veidā ņirgājamies par zemniekiem ir vairāk nekā nekorekti, līdz ar to, par šī izteiciena pamatotību tālākos jautājumus risināsim tiesiskā ceļā.

2. Ja mēs atgriežamies pie pamattēmas, par ko ir arī uzrakstīta sūdzība EK, par finansiālu atbalstu vienai uzņēmējdarbības formai, proti, kooperatīviem, tad arī LLKA valdes loceklei I. Aizsilnieces kundzei, tomēr vajadzētu saprast atšķirību starp primāro ražotāju un uzņēmējdarbības formu, ko ir izveidojusi primāro ražotāju grupa un piereģistrējusi uzņēmumu reģistrā. Pēc būtības, zemnieku izveidotā kooperatīvā sabiedrība ir tāda pati uzņēmējdarbības forma kā akciju sabiedrības, un ja konkrēti paņemam akciju sabiedrības, tad arī tur primārie ražotāji (zemnieki) ir šīs akciju sabiedrības dibinātāji un kapitāla daļu turētāji. Ļoti precīzi šajā rakstā ir definēts, ka kooperatīvi līdzīgi kā jebkura cita darbības forma ir instruments, lai atrastu labāko risinājumu nosprausto mērķu sasniegšanai un tikai. Un nekur netiek subsidēts instruments, bet atbalsts ir jāsaņem, kad ir sasniegts mērķis vai kāda tā daļa, piemēram, var minēt EK maksātās subsīdijas eksporta subsīdijas uz trešajām pasaules valstīm, kuras tiek maksātas vienīgi un tikai tad, kad produkts ir noeksportēts. Diemžēl Latvijas apstākļos nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta neefektīvi un konkurenci kropļojoši attiecībā uz kooperatīviem jau pašā saknē, proti, tiek paredzēts finansējums jaunu kooperatīvu dibināšanai, kas vairākas reizes pārsniedz tiešos dibināšanas izdevumus, un ko nesaņem citas jaundibinātās uzņēmējdarbības formas, ko dibina citi zemnieki, piemēram, SIA vai AS. Tālāk katru gadu tikai un vienīgi lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības ir saņēmušas finansiālu atbalstu savas darbības nodrošināšanai, kura ir mērāma desmitos tūkstošu latu, un ko atkal nesaņem citas uzņēmējdarbības formas, kuras darbojas piena sektorā. Es šeit nemaz nerunāju par vienreizējiem subsīdiju apjomiem, piemēram, 2008. gadā, kad tikai un vienīgi kooperatīvi saņēma 300 000 Ls autotransporta iegādei kā dāsnu I. Godmaņa dāvanu no nodokļu maksātāju naudas, un tās nav visas programmas vai visi atbalsti, kuri ir pieejami tikai un vienīgi kooperatīvajām sabiedrībām. Varam arī padiskutēt par kopējiem cipariem, kas ir publicēti att. Nr. 1, minētā autore, jāsaka, ka apzināti, ir noklusējusi pamatjautājuma būtību, jo uz visām pieejamā finansējuma programmām 2008./2009. gadā, kas veido saņemto atbalstu piena pārstrādes uzņēmumos, un tās ir pārsvarā subsīdijas uz trešajām pasaules valstīm un skolas piena programmas, varēja pretendēt kooperatīvās sabiedrības, un daudzas to arī darīja, kā, piemēram, a/s „Jaunpils pienotava”, a/s „Trikātas siers”, PKS „Straupe”, tai pašā laikā uz to summu, ko ir minējusi un norāda cienījamā autore, ko saņēma kooperatīvi, šajās programmās nevarēja piedalīties pārstrādes uzņēmumi. Ja mēs paņemam pašu galveno, ka gan 2008. gadā, gan 2009. gadā kooperatīvi ir iepirkuši nepilnus 30 % Latvijā saražotā piena un ir pārstrādājuši nepilnus 5 % Latvijā pārstrādātā piena, tad saņemtais atbalsts ir ne tikai neadekvāti liels un konkurenci kropļojošs, bet ir maksāts par instrumentu nevis nosprausto mērķi, jo izlasot attiecīgos Ministru kabineta noteikumus uz kuru pamata tiek maksāti šie atbalsta maksājumi, kooperatīviem mērķi nav sasniegti, bet otrādi, ir samazinājusies ļoti būtiski eksportējamās produkcijas vienas tonnas vērtība un ir pieaudzis eksporta apjoms bez jebkādas pievienotās vērtības. Līdz ar to Latvijā piena kooperatīvi nav nekas, kas cits kā starpnieki, kas dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina.

3. Visbeidzot Latvijā šis ir jau trešais kooperācijas vilnis, jo pirmajā, kad privatizācijas rezultātā deviņdesmitajos gados piena pārstrādes uzņēmumi tikpat kā par velti tika atdoti kooperatīviem. Šie paši darboņi, piemēram, M. Petrēvics bija piena pārstrādes uzņēmuma kapitāla daļu turētājs. Diemžēl prasme saimniekot izrādījās par vāju, lai šos uzņēmumus attīstīt un vienīgais risinājums, ko izvēlējās šie cilvēki ir kapitāla daļas pārdot. Šajā kontekstā tikpat kā kuriozu var minēt a/s „Trikātas siers” darboņu vēlmi iegādāties vai uzbūvēt konkurētspējīgu piena pārstrādes uzņēmumu prasot finansējumu no valsts, tai pašā laikā pa sētas durvīm pārdodot a/s „Valmieras piens” akcijas pašreizējiem īpašniekiem. Otrais kooperācijas vilnis bija saistīts ar klientu kooperatīvu izveidi pārveidojot vai likvidējot paju sabiedrības un atkal šiem klientu kooperatīviem tika paredzēta priekšrocība pārņemt kaltis, mehāniskās darbnīcas, tehniku, citus pamatlīdzekļus, kurus pēc tam veiksmīgi pārdeva, un no šī otrā privatizācijas viļņa ir palikušas tikai atmiņas. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka līdzīgi beigsies arī šis trešais kooperācijas vilnis, jo pašreizējā kooperācija:

a) neatbilst kooperācijas idejai kā tādai;

b) tiek mākslīgi uzturēta, saņemot konkurenci kropļojošu finansējumu no nodokļu maksātāju naudas;

c) pamatnodarbošanās ir spekulatīvas darbības, kas neveido pievienoto vērtību iepirktajai izejvielai. Līdz ar to netiek maksāti nodokļi un tiek grauta valsts ekonomika.

4. Varam parunāt arī par to, kas liecina, kuram ir kādas problēmas. Diezin vai ir iekšējās problēmas uzņēmumā, kurš regulāri maksā dividendes, ir palielinājis piena iepirkumu un pārstrādi vairāk nekā desmit reizes un kurš nodokļos katru gadu nomaksā vairāk nekā 3 miljonus latu, un visus saimnieciskos gadus beidz ar pozitīvu bilanci, es šeit domāju a/s „Preiļu siers”, nesaņemot no nodokļu maksātāju naudas nekādu atbalstu. Varbūt iekšējās problēmas ir uzņēmumam, kurš ir nolēmis 31.07.2009. kopsapulcē palielināt kapitālu, lai segtu iepriekšējā saimnieciskā gada zaudējumus, ieturot vienas dekādes piena naudu no saviem biedriem, tai pašā laikā saņemot subsīdijas 2008. gadā 61,2 tūkst. latu nodokļu maksātāju naudas. Beidzot, ir jāsaprot, gan Zemkopības ministrijas augstākajiem ierēdņiem, gan arī LLKA, ka uzņēmējdarbības forma pati par sevi nedod rezultātu, tas ir tikai instrumenta mērķa sasniegšanai. Tāpat ir arī jāsaprot, ka kooperācijas laiks ir aizgājis uz neatgriešanos un nav vērts to mākslīgi uzturēt par nodokļu maksātāju naudu. Ja kāds par to šaubas, tad, lūdzu, izskaidrojiet, kāpēc jaunākās ekonomikās, un ne mazās, piemēram, Ķīnā, piensaimniecībā nav neviena kooperatīva. Man grūti iedomāties, ka neviens no Ķīnas vairāk nekā miljarda iedzīvotāju nezina kas ir Arla un kas ir kooperācija.

5. Man arī būtu aicinājums gan zemniekiem, gan citiem sadarbības partneriem, kuri sadarbojas ar piena kooperatīviem, ka tik nesanāk kā divreiz jau sanāca, jo tiklīdz apstāsies valsts dotācijas, tad pretī bankas kredītiem, pretī kooperatīva saistībām pret piena ražotājiem, būs atrodams vienīgi kooperatīvu ofiss un vadītāja nobraukts džips.

A/s „Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs J. Šņepsts