Viedokļi

No Daugavas izpeld zilā govs

Ivans Griņevičs, Latvijas zilo lopu audzētāju asociācija (LZLAA), AgroPols
08.04.2010

Vēl tik pirms dažiem gadiem plašākas sabiedrības dzirdes un redzes lokā ienāca jēdziens "Latvijas zilā govs". Šķiet, nu jau tā kļūst par ražošanas ekonomisku kategoriju. Nav gan pierādījusies tās racionālā preces (piena vai gaļas) ražošanas ekonomiskā vērtība (izdevīgums), tomēr priekš ģenētiska pieminekļa ir sasniegti visnotaļ atzīstami produktivitātes rādītāji. To savā rakstā, kas sakņojas LU 68. konferencē 2010. gada 3. februārī nolasītajā referātā, parāda Ivans Griņevičs no Latvijas zilo lopu audzētāju asociācijas (LZLAA). Piemēram - govs Mellene (z/s Kalnarāji) saražojusi pat 9015 litrus piena....


No Daugavas izpeld zilā govs

Zilās vai sirmās govis var satikt 87 novados un 8 pilsētās. 2010. gada 1. janvārī vairāk par 1240 īpatņiem ir atzīti par Latvijas zilās šķirnes (LZ) dzīvniekiem. Visvairāk Talsu (179), Aizputes (165) un Kuldīgas (106) novados. Pārraudzībā attiecīgi – 97; 74 un 53 īpatņi. Šobrīd vairāk nekā 324 ganāmpulkos audzē 590 Latvijas zilās šķirnes ģenētisko resursu kategorijā ieskaitītos dzīvniekus. No kurienes viņi varēja celties, ja pirms 20 gadiem neviens par viņiem nerunāja?

Visas iespējas, ka LZ varēja rasties no pelēkajiem stepju lopiem jau pirms 4000 gadu, kas ir līdzīgi mūsdienu Ungārijas un Ukrainas vietējiem senajiem dzīvnieku tipiem. Ne velti saka, ka latvieši cēlušies no indoeiropiešiem, tādēļ nav izslēgts, ka no Āzijas varēja ienākt arī Bos Indicus lopi. Pa ceļam tie sakrustojās ar vietējiem lopiem un aklimatizējās. LZ govīm tipiska ir tumša āda un tā ir dienvidu govju pazīme – pigmenti pasargā ādu no saules apdegumiem. Uz tumšās ādas dienvidu šķirnēm ir gaišs, sirms, pelēks, dzeltens, brūns, balts apmatojums. Tāds ir arī Latvijas zilajām govīm. Zilā nokrāsa radās vēlāk, audzējot šīs govis sarkano govju ielenkumā. LZ sauc arī par Mēness govīm, tas tāpēc, ka viņām ir pusmēness veida ragu forma, kas naktī spīdējusi.

Ir arī viedoklis, ka LZ radusies no vietējās savvaļas zilo piejūras tauru pasugas, kas ganījās piejūras pļavu kāpās pirms vairāk nekā 2000 gadu. „Jūras govis” varēja saplūst ar pelēcīgi zaļo jūrmalas kāpu un pļavu zāli. Varēja rasties no Skandināvijas lopiem ar un bez ragiem. Norvēģijā vēl tagad ir zilpelēkas govis. Sastopam tās arī lībiešu teikās: „Reiz jūras meita iznākusi no jūras ganīt govis kāda saimnieka ganībās. Saimnieks noķēris viņu un atņēmis govis. Jūras meita aizgājusi atpakaļ jūrā raudādama, bet govis palikušas šeit – septiņas zilās govis. Tagadējās zilās govis visas ir no tām”.

LLU students Maksims Lapkovskis no Silenes (Daugavpils rajons) savā diplomdarbā „Latvijas zilās šķirnes govju ģenētiskie resursi” (2003) izpētījis, ka pirms simts gadiem Krievijas impērijas „Noteikumi par vaislas lopu uzņemšanu ciltsgrāmatās” paredzēja arī pie mums zilo (sirmo) lopu izkopšanu.

Pirmās Latvijas Republikas sākumā LZ atzina par šķirni, vēlāk zilās govis zaudēja popularitāti, jo no Dānijas ieveda daudz sarkanās šķirnes lopu. 20. gadsimta 30. gados augstražīgas tīršķirnes LZ vairs nebija atrodamas, palika tikai krustojumi un 40. gadu sākumā, kā LZA Vēstures institūta pētniece Linda Dumpe savā zinātniskajā darbā secina, šķirne praktiski bija izzudusi. Pēc kara, kad Latvijas teritorijā veidoja tikai Latvijas brūno govju monošķirni, ja arī bija saglabājušies nedaudzi zilie īpatņi, tad arī tie galīgi pazuda jeb izšķīda brūnajos. Latvijas brūnā šķirne bija aprijusi zilos lopus. To sekmēja mākslīgā apsēklošana. Citādas krāsas apmatojuma lopus likts pat izkaut.

1972. gadā lībiešu izcelsmes dramaturgs lielvārdietis Gunārs Priede uzrakstīja lugu “Zilā”. Tā pirmoreiz padomju literatūrā tika pieminēta „Latvijas zilā govs”. Tas bija stagnācijas laiks, kad latviešu dzīvē nebija gaidāmas jebkādas politiskas pārmaiņas. G. Priedes lugā zilā govs ir kā cerību simbols, kā latviskuma saglabāšanas ideja, kā zemnieka garīgās dzīves daļa, līdzvērtīgi ar dainām, kā īstena saikne ar senču mūžsenajām tradīcijām. Tautas garīgās un fiziskās atdzimšanas spēku var rast tikai tās senajā mantojumā, un balstoties uz to, var meklēt jaunus ceļus.

LLVZPI direktors Dr. habil. biol. Modris Kreilis ar Ventspils rajona galveno vetārstu Imantu Kronbergu ap šo laiku meklēja zilos lopus, apbraukājot Talsu un Ventspils rajonus, kur tos tā arī neatrada. Pēc lugas iestudēšanas Valmieras teātrī 1976. gadā Valmieras rajona saimniecībās sāk atjaunoties zilās govis no krustojumiem. Tā kā ap šo laiku brūnās sāka apsēklot arī ar gaļas šķirnes buļļiem, izskaldījās īpatņi ar neparastu apmatojuma krāsu. Tos sāka saukt par „ziliem”. Tieši rakstnieks Gunārs Priede Latvijas zilo govi izcēla saulītē, sarakstot lugu „Zilā”. Viņš vairākos cilvēkos uzjundīja vēlmi meklēt un atrast zilās govis. Tā Valmieras pusē bija pamanīti īpatņi ar neparastu apmatojumu krāsu - brūni sirmi lopi nedaudz līdzīgi Kostromas šķirnei. Rubenē, Kocēnu pagastā Valijas Peipānes saimniecības „Sarmas” ganāmpulkā bija piedzimušas 11 „zilas” telītes un 1988. gada 19. janvārī piedzima zilas krāsas bullis Lords, kuru vēlāk, reģistrējot ciltsgrāmatā, pārdēvēja par Zilo Valmierieti. Ciltslietu zootehniķes Ruta Sudraba un Aija Kauce ieteica V. Peipānei savu zilo Lordu nodot buļļu fermai „Beites”. No viņa ieguva 65 spermas devas, ar kurām apsēkloja Latvijas brūnās govis Kurzemē. Ventspils pusē Užavas pagastā piedzima viņa dēls Bufalo, ierakstot ciltsgrāmatā, un arī ar viņa sasaldēto spermu apsēkloja govis daudzos rajonos. Tā Zilais Valmierietis ar dēlu Bufalo kļuva par šķirnes ciltstēviem un Valmierieša līnija savairojās pa visu Latviju.

Līdzīgas krāsas govis mita arī Lietuvā. Pēc LLU Lopkopības un veterinārijas zinātniskā centra pētnieka Viļņa Madžuļa ieteikuma no Lietuvas tika iegādāta Lietuvas pelēkā buļļa Erēļa sperma, ar kuru arī apsēkloja Latvijas govis. 1996. gada 15. jūnijā Ventspils rajonā piedzima šī buļļa un govs Gaujas teliņš - zilais vaislas bullis Gaujars. Izveidojās Lietuviešu līnija. Ar zilajiem dižbuļļiem Dunduru, vaisliniekiem Agrariusiem Rīgas, Ogres rajonos un citur Latvijā notika dabīgā lecināšana, jo Mākslīgas apsēklošanas stacijas (MAS) nespēja piedāvāt lopkopjiem kvalitatīvus vaislas zilos buļļus, bet apzināti veidoja radniecisku pārošanu un baidīja saimniekus ar zilo govju inbreddepresijas briesmām. MAS nepamatoti sacēla ažiotāžu par it kā neradniecisko buļļu trūkumu, kaut gan populācijas tuvradniecisko depresiju pierādīt nevarēja.Latvijas Šķirņu dzīvnieku audzētāju savienība (LŠDAS) zināja par neradnieciska zilā buļļa eksistēšanu un atrašanāsvietu, bet šo informāciju slēpa un neko nedarīja, lai viņš kļūtu par vaislinieku. Visas pūles virzīja uz buļļu importēšanu. Tādēļ mūsu lopkopēji bija spiesti paši nodarboties ar šķirņu krustošanu, zilās govju populācijas konsolidāciju un izplatīšanu. Viss notika haotiski. Pat LR Zemkopības ministrijas „Ciltsdarba programmā govkopībā 2002. gadam un tuvākajai perspektīvai līdz 2007. gadam”, kuru izstrādāja LŠDAS ciltsdarba speciālists Māris Līdaks, Latvijas zilās šķirnes govis nebija pieminētas. Buļļu katalogos arī nebija iekļauta LZ šķirne. Bet, zilos dzīvniekus tūrismam plaši popularizēja Ventspils rajona zootehniķe Maija Millere: „ ... no viņiem nevar dabūt ne piena, ne gaļas” un neļāva pārdot ārpus rajona. Šeit izveidojas nelieli dzīvnieki ar mazu produktivitāti . Liepājas rajona ierēdņi, arī patrioti, negribēja, lai zilos eksportētu uz citiem rajoniem, tāpēc šeit izveidojās vislielākā populācija Latvijā. Atsevišķi lopkopji zilās krāsas teles iegādājās Lietuvā un, ja viņiem ticēt, – pat Krievijā. Arī izmantoja dabīgo lecināšanu ne tikai ar LZ vaisliniekiem un Šarolē lopiem, bet arī ar Ungāru Pelēkiem stepju buļļiem. Tāpēc Kurzemē nebija tik lieli izslaukumi.

Savukārt, Latgalē izslaukumi bija lielāki. Piemēram, Daugavpils rajona Nīcgales pagastā, pie Olgas Simanovičas mita 1997. gada labākā LZ govs Latvijā, kura laktācijā devusi 7054 kg piena ar 4,1% tauku un 3,2% olbaltumvielu saturu. Pēc pieciem gadiem šā rajona Lauceses pagastā Viktors Lindenovs izaudzēja govi Sivku, no kuras 2. laktācijā izslauca 7522 kg piena. Apsēklotājs Kārlis Rožkalns no Laidzes pagasta Talsu rajona savā saimniecībā izselekcionēja govi Raibaļu, kura 2000. gadā deva maksimālu diennakts izslaukumu – 35 kg piena un bija Latvijas rekordniece starp LZ pēc tauku un olbaltuma summas (483,3 kg).

Šajā gadā notika Starptautiskās Lauksaimniecības universitātes speciālistu ekspedīcija Latvijā, lai apsekotu zilo lopu populāciju. Vēlāk Zemkopības ministrijā sāka izstrādāt Mājdzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas un izpētes programmu. 2002. gada 23. augustā Dr. lauks. Ziedonis Grīslis Latvijas Lauksaimniecības universitātē sarīkoja konferenci par zilo lopu problēmām. Viņš uzaicināja vairāk par simts zilo govju audzētājus no visiem mūsu valsts novadiem. Konferences laikā izskanēja liels uztraukums, ka gada laikā ar LZ buļļiem ir apsēklotas un aplecinātas vairāk par simts melnraibās govis. Viedokļa „Holšteinas melnraibās govis ir vislabākās pasaulē – tā ir aksioma, kura neprasa pierādījumus” piekritēji nodibināja Šķirnes saglabāšanas apvienību „Zilā govs” ar Visvaldi Šteinbergu priekšgalā, kura tā gada 10. septembrī tika piereģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā. Pagāja tikai gads un valdes priekšsēdētāja viedoklis mainījās: „Kāpēc izslaukumu uzskata par galveno govs ražības rādītāju? Kāpēc neņem vērā efektīvo ražību uz svara kilogramu? Manas zilās govis ir mazas, aptuveni 350 kg, melnraibās – ap 600 kg. Ja vasarā zilā man dod 22 litrus dienā, bet melnraibā tikai par diviem vairāk, kura tad ir pienīgāka? Arī olbaltuma ziņā zilā ir ļoti vērtīga.” Dibināšanas sanāksmē LLU Lauksaimniecības fakultātes dekānes Dainas Kairišas izteiktais viedoklis, ka patiesībā apvienības nosaukumam jābūt „Latvijas zilo lopu audzētāju asociācija”, pārsvaru nesaņēma. Zem šī nosaukuma apvienojās lopkopji, kuri uzskata, ka zilās govis ir kultūršķirne – mākslīgi izveidota un ciltsdarbā prasa konsolidāciju ar vietējiem ziliem vaisliniekiem, nevis šķirnes izšūpošanu ar 24 „kompozītiem” un ārzemju buļļiem, ko praktizē mākslīgas apsēklošanas stacijas. ŠSA „Zilā govs” dibināšanas iniciators Dr. lauks. Ziedonis Grīslis pat uzdeva tiešu jautājumu AS „Kurzemes MAS” pārstāvei: „Vai varēs sagatavot dažus desmitus bioprodukta devas no tīršķirnes zilā buļļa Agrarius?” Konferences dalībnieki atbildi nesagaidīja. Bulli norīkoja uz dabīgo lecināšanu Vidzemē.

Mūsu pētījumi rāda, kā pieaugušam Latvijas zilajam bullim svars var pārsniegt pat vienu tonnu, piemēram, Dunduram kautsvars ir vairāk par 590 kg. Skatoties uz viņu, pat beļģis, atvedot Beļģu zilo buļļu spermu izplatīšanai Latvijā, brīnījās par viņa lielumu. Āda sešu kvadrātmetru laukumā svēra 53 kg, tikpat iekštauki, galva – 35, kuņģis – 17, kājas – 15,2, aknas – 8, plaušas ar rīkli – 8,6, sirds – 3,9, olas ar locekli – 2,9, mēle – 2,5, liesa – 2,0, divas nieres – 1,7, aste – 1,8 kg. Izstādes zilā tele Venta bija 700 kg dzīvsvarā, viņai piedzima 50 kg smaga telīte, visu ziemu dzīvojot zem klajas debess, dzerot ūdeni no avota un ēdot tikai kūlu pie Salaspils jūras (Rīgas HES). Viņa brīnišķīgi jūtas aukstumā (sk. att.). Starp citu, pagājuša gadsimta sākumā mūsu novadnieks Staņislavs Šteimans, aizbraucot no Latgales uz Ziemeļu Krieviju, tur izveidoja Kostromas šķirnes govis. Viņš pirmais pasaulē veiksmīgi aprobēja teļu turēšanas aukstumā metodi un plaši ieveda rūpnieciskajā ražošanā. 40. gados Karavajevas ganāmpulkā pēc piena un ilgmūžības dažas govis turēja pasaules rekordu gadu desmitiem. Staņislava Šteimana govis pat 22 - 23 gadu vecumā deva brīnišķīgus pēcnācējus un pie tam ne mazāk par piecām tonnām piena gadā (mūža izslaukums – 100 000 - 120 000 kg piena ar 5% tauku saturu). Enerģētiski koriģēta piena izslaukums 2002. gadā Latvijas zilai šķirnei bija 4718 kg, kas ir par 4% vairāk nekā melnraibajai šķirnei un par 20% vairāk nekā sarkanajām šķirnēm. Tas ir pamatīgi aprakstīts 2003. gadā izdotās un ZM Lauksaimniecības departamentā recenzētā grāmatā un brošūrā ar vienādu nosaukumu „Latvijas zilie lopi”, kas jau ir kļuvuši par bibliogrāfisku retumu.

2004. gada 4. martā iznāca LR ZM rīkojums par Latvijas zilās šķirnes govju ciltsdarba programmas 2004.-2009. gadam apstiprināšanu. Tad zilās govs vidējais mūža izslaukums bija tikai 15,5 t, kas ir par 8% vairāk nekā melnraibajai šķirnei un par 11% vairāk nekā sarkano šķirņu mūža izslaukumiem. Tāpēc 15 gadu laikā Latvijas zilās govis strauji izplatījās pa visu mūsu valsti, kļuva simts reizes vairāk un šodien to populācija pārsniedz vienu tūkstoti divsimt četrdesmit īpatņu skaitu.

Maija un Juris Epro no Rīgas rajona plaši lieto dabīgo lecināšanu ar saviem buļļiem un pārliecināti, ka nedrīkst šķirnes salīdzināt tikai pēc izslaukuma lielumiem: „Jo, kā var salīdzināt LZ govs izslaukumu ar citu šķirņu izslaukumiem, ja, piemēram, mana zilā govs saņem 2-3 kg spēkbarības, bet ir saimnieki, kuri savām melnraibām dot pat 20 kg spēkbarības? Jāskatās, kā govs izmanto barību – tad būs rekordi”.

2009. gadā LZ populācijā ir sasniegti jauni rekordi: govs Mellene (z/s Kalnarāji) saražojusi pat 9015 litrus piena. Visvairāk summāri piena olbaltumu ar piena taukiem – 688 kilogrami pie 8198 kg izslaukuma gadā sagādāja govs ar Krievijas upes nosaukumu Amūra (z/s Vītoliņi). Pašlaik Vārves pagastā mīt govs Delma (z/s Gluži), kura devusi 8040 litrus piena. Elvīra Andersone no savas 11. laktācijas govs izslauca 6456 litrus piena ar 4,37% piena tauku. Ir zināmas septiņas zilās govis ar tauku saturu vairāk par pieciem procentiem. Indra Arāja no Aizputes novada audzē zilo gotiņu Sarmu, kuras 6. laktācijas pienā ir pat 6,27% tauku un 3,81% olbaltuma. Pēc olbaltuma satura (3,97%) rekordiste mīt z/s Zemturi. Ar viszemāko somātisko šūnu skaitu pienā (5 000)govi tur Ilga Rodmane.

Pēdējie rekordi liecina, ka Latvijas zilie lopi var kļūt par patiesu Latvijas simbolu un ienesīguma avotu, vajag tikai atbalstīt savus lopkopjus un izmantot Latvijas ģenētisko fondu šķirnes konsolidācijai un attīstībai, nevis maksāt ārzemju selekcionāriem.

Latvijas zilās govis ir gan gaiši pelēkas, gan negaisa mākoņu tumši sudrabainajā zilumā. Viena tāda no Latvijas zilo lopu audzētāju asociācijas Rembates ganāmpulka pirms sešiem gadiem ganījās pie izstāžu halles “Rāmava”, izraisot zemnieku, profesoru un akadēmiķu vispārēju sajūsmu un jautājumu gūzmu (sk. foto).

* - referāts nolasīts 2010. gada 3. februārī LU 68. konferencē Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas sekcijā

AgroPols

x

Paroles atgadināšana