Viedokļi

Dūklavs: ES atbalsts būs taisnīgāks pēc 2013. gada

Uldis Graudiņš, Latvijas Avīze (LA)
25.05.2010

Laikrakstā "Latvijas Avīze" publicētas zemkopības ministra Jāņa Dūklava atbildes par procesiem lauksaimniecības nozarē un uz jautājumiem "Latvijas Avīzes" dienā Tirzā. Diskusiju vadīja AS "Lauku Avīze" padomes priekšsēdētājs Viesturs Serdāns.

Atšķirības ES pārāk lielas

J. Dūklavs: – Vissvarīgākais ir, kas ar mums notiks tālāk. Bijām vienā, patlaban esam citā savienībā. Ar pilnu atbildību var teikt – šī savienība nav par mata tiesu mīļāka un jaukāka nekā citas savienības. Mūsu piensaimnieki nesen pirmo reizi aizbrauca uz Briseli un tikās ar otru pēc amata svarīgāko nozares cilvēku. Izrunājās. Ilgi gan runāt neļāva, tikšanās notika 15 minūtes. Kad atbrauca, atzina – zinājuši, ka tur nekā laba nebūšot, tomēr, ja salīdzina ar Zemkopības ministrijas ierēdņiem, tad pēdējie esot zelta gabaliņi. Saimnieki stāstīja, ka esot pieņemti, viņiem atļāva piecas minūtes parunāties. Vaicāja, vai ir lasījuši parakstītos iestāšanās sarunu dokumentus. Viņi atbildēja – "pa lielam" ir lasījuši. Pajautāja, kas nav skaidrs. Atbildēja, ka ir skaidrs, tomēr vēlas papildu atbalstu. Tad saņēma atbildi, ka neko palīdzēt nevar, jo Eiropas Savienība pilda visus parakstītā līguma nosacījumus. Un uz redzēšanos.

Ar šīm lietām jābūt ļoti uzmanīgam. Esmu tagad daudz bijis un ticies ar ES lauksaimniecības nozares vadītājiem. Vecos laikos bija tā – ja pasūdzējies, ka sokas slikti, tad bija cerības kaut ko papildus dabūt. ES attieksme ir cita – kam labi sokas, tiem vajag palīdzēt. Kāpēc tērēt naudu tiem, kas nemāk darboties? Patlaban Latvijas lauksaimnieki saņem vismazāko ES naudas atbalstu, rēķinot uz vienu hektāru. Tie ir 85 – 89 eiro. Salīdzinājumam – Maltas un Nīderlandes zemnieki saņem vairāk nekā 600 eiro/ha. Tātad sešas reizes vairāk. Visas ES valstis darbojas vienā tirgū, bet mūsu zemniekiem ar maziem atbalsta maksājumiem ir ļoti grūti konkurēt ar vācieti vai nīderlandieti.

Latvijas valsts nostāja ir šīs maksājumu kārtības maiņa 2013. gadā. Kad stājāmies Eiropas Savienībā, vissvarīgākais rādītājs bija vēsture. Mums padomju laiki bija beigušies, juku jukām viss gāja, statistikas skaitļi nebija labi. Patlaban tas ir jāaizmirst. Gatavojot atbalsta saņemšanas nosacījumus nākamajam periodam, vēsturi nedrīkst ņemt vērā. Ja skatāmies uz šodienu, tad mēs pēc nozares rādītājiem valstu sarakstā būtu pa vidu. Mēs sarunās Eiropas Komisijā sakām – pirms dalīt naudu, vispirms vienosimies par nosacījumiem, kurus ņemsim vērā, lai noteiktu maksājumu lielumu. Patlaban šādu nostāju sāk atbalstīt arī lielās valstis. Protams, atbalsta maksājumi nebūs vienādi visu valstu saimniekiem. Ir valstis, tostarp Francija un Vācija, kas kopējā fondā maksā lielas naudas summas, un ir valstis, kā Latvija, kas šo naudu saņem. Tomēr tik lielas atšķirības kā patlaban vienā savienībā nedrīkst pastāvēt. Tas uztrauc visvairāk, par to runājam un pārliecinām Briselē. Patlaban Francija saka – esošā lauksaimnieku atbalsta maksājumu piešķiršanas kārtība ir ļoti laba, nekas nav jāmaina. Mēs iebilstam – tāda kārtība, ja vieni peldas krējumā, bet citi atrodas apakšā, nekur neder.

Šis jautājums patlaban ES ir vissvarīgākais visās sanāksmēs. Pēdējā pusgada laikā daudzas valstis ir sapratušas – šā brīža attieksme nav taisnīga, tā ir jāmaina.

Atbalsts lauksaimniekiem

Latvijā liels darbs ir paveikts saistībā ar akcīzes nodokļa maksājumu atcelšanu lauksaimniekiem. No 1. jūlija degvielu varēs pirkt bez šā nodokļa maksāšanas. Es jaunajā kārtībā redzu trīs labumus. Pirmais – nav jāmaksā lieka nauda un jāgaida, kad to atgūs. Otrs labums – budžets vēl būs jāmazina un varētu gadīties, ka gada beigās nepietiek naudas maksājumiem lauksaimniekiem. Patlaban tas uz zemniekiem neattieksies. Jaunā kārtība zemniekam dod ilglaicīgu garantiju.

Arī par gāzi, ko siltuma ražošanai izmantos lauksaimnieki, nebūs jāmaksā akcīzes nodoklis.

Arī vieglo automašīnu nodoklis par darba automašīnu izmantošanu personīgajām vajadzībām zemnieku saimniecībai nav jāmaksā. Finanšu ministrs, šķiet, ir sapratis, ka ar šo nodokli ir nošauts šķībi, tāpēc izmaiņas nākotnē varētu skart visus uzņēmējus.

Vēlos arī par izglītību pateikt. Zemkopības ministrijas nosacītā pakļautībā atrodas Lauksaimniecības universitāte, jo tā naudu saņem caur mūsu budžetu. Nauda universitātei ir samazināta divkārt – no 12 līdz sešiem miljoniem latu. Mūsu nostāja – budžeta vietu finansēšanai novirzīt naudu vien lauksaimniecības tiešajām nozarēm. Tas nozīmē, ka budžeta vietas būs agronomiem, veterinārārstiem, zootehniķiem un citu lauksaimniecības specialitāšu studentiem. Kādu laiciņu tā būs.

Daļa no jautājumiem un atbildēm

– Ko īsti nozīmē prioritāra nozare? Vai lauksaimniecība Latvijā tāda būs?

– Ja lieto vārdu "prioritāte", piemēram, Gulbenes novadam, tad es to saprotu kā papildu naudas atbalsta piešķiršanu dažādām vajadzībām. Tas pats ar lauksaimniecību. Patlaban tā ir iekļauta prioritāro nozaru sarakstā. Lauksaimnieki saņēma atbrīvojumu no gāzes akcīzes nodokļa, viņiem nav jāmaksā akcīzes nodoklis par dīzeļdegvielu. Tā ir priekšrocība attiecībā pret citām nozarēm. Somijā, piemēram, mežsaimnieki arī nemaksā akcīzes nodokli par degvielu. Skandināvijas valstīs arī zvejnieki nemaksā šo nodokli.

Patlaban Eiropā izvirzās vēl viens jautājums – vai vispār lauksaimniekiem vajag tik daudz naudas? Lauksaimnieki atbild – ja gribat, lai dzīvojam liesāk, mums nav iebildumu. Bet samērosim sabiedrības intereses ar tiešajām valsts interesēm. Tad seko jautājums – kas ir sabiedrības interese laukos? Ne jau personīgā saimniecība, bet pārtikas drošība. Ir valstis, kur tā ir pulka stingrāka, un valstis, kur tā švakāka nekā Latvijā. Tas ir nepareizi. Eiropā tai ir jābūt vienādai. Kad prasām, lai tā ir augstāka, tad saprotam – vajadzēs papildu naudu. Bet kas maksās? Vai mēs esam gatavi papildus dot to? Piemēram, par katras zivju konservu bundžiņas pārbaudi. Tas maksās simtus miljonu latu.

– Kādu ar lauksaimniecību saistītu specialitāti jūs patlaban ieteiktu izvēlēties?

– Patlaban lielsaimniekiem, kas nodarbojas ar augkopību, ļoti liela interese ir par agronomiem. Augkopības saimniecībās arī ļoti pieprasa cilvēkus, kas var ne tikai braukt ar tehniku, bet var to apkopt un māk darboties ar visu uzkarināmo inventāru. To ar mana laika traktorista tiesībām ir grūti izdarīt. Dārzkopji arī ļoti labprāt aicina darbā agronomus. Lopkopībā pieprasījums ir pēc tāda speciālista, kas vienlaikus var būt zootehniķis un veterinārārsts, kas māk un saprot ciltsdarbu. Visos laikos ir vajadzīgi uzskaites speciālisti. Tās ir pamatspecialitātes laukos, kas ir patlaban pieprasītas.

– Kuri ir pieprasītāki cilvēki, kas beiguši augstskolu vai vidējo mācību iestādi?

– Patlaban ļoti liela interese ir par vidējo profesionālo izglītību. Lielie saimnieki ir pat gatavi piemaksāt, lai audzēkņi pie viņiem nāk praksē un vēlāk strādā. Lai iemācās strādāt.

– Kādas ir iespējas Latvijā atgūt senos kolhozu laikus?

– Kolhozs tajā laikā bija tāds pats kooperatīvs. Vien ar to atšķirību, ka īpašums bija kopējs, katram piederēja kāda paja. Patlaban kooperatīvā cilvēki iestājas ar savu mantu, kas arī paliek viņiem, un saņem no kooperatīva pakalpojumus, tostarp pārdod graudus, pērk minerālmēslus un citus pakalpojumus. Mums ir labi kooperatīvi. Piemēram, "Latraps" graudus pārdod 26 valstīs. No Latvijas ik gadu pavisam eksportē gandrīz miljonu tonnu graudu.

– Vai Latvijas eksportā lauksaimniecībai tiešām ir liels īpatsvars?

– Ir, 33% ir pēdējais man zināmais skaitlis. Šajā rādītājā iekļauts arī meža un zivju nozares eksports. Šprotes mēs Latvijā apēdam ļoti maz – vairāk nekā 90% šo produktu eksportē.

– Kad Latvijā beigsies krīzes laiks, kad izkļūsim no bedres dibena?

– Vieni saka, ka jau rāpjamies ārā, citi – ka ejam uz leju. Es varu pateikt savu, Jāņa Dūklava, nevis valdības vai deputātu viedokli. Ja mēs nepratīsim naudiņu, kas mums ir, ielikt ražošanā, tad ilgi pa apakšu dzīvosim. Kamēr nesāksim ražot un pelnīt, tik ilgi, atvainojiet par rupjību, būsim dibenā. Nepareizi, ka investīcijas nonāk pakalpojumu, nevis ražošanas nozarei. Ja pagastā, ciemā nav pāris lielu zemnieku, tad pagastā sokas ļoti, ļoti grūti.

– Vai budžetā ir naudas līdzekļi dabas stihiju gadījumiem?

– Jā, ir.

– Kāpēc nevar turēt govi bez visiem papīriem?

– Var turēt, bet tad nevar saņemt valsts atbalstu un pārdot pienu.

– Vai var izveidot nopietnas darba vietas zemkopības nozarē?

– Noteikti var, un tās veidojas. Piemēram, dārzeņu audzēšanā. Mēs ilgi pārliecinājām par kooperatīvu nepieciešamību, jo lielie veikalu tīkli ņem produktus, tikai sākot no kaut kāda daudzuma. Simts kilogramus burkānu vai kartupeļu nevar uz lielveikalu tīklu aizvest. Beigās "Mārupe", "Ezerkauliņi" viens otru pārliecināja, man arī izdevās viņus pabikstīt un patlaban ir viens kooperatīvs. Jā, liels. Kādreiz lielveikalos Latvijas dārzeņu īpatsvars bija desmit, patlaban 35%. Izveidoja desmitiem, iespējams, pat simtiem jaunu darba vietu.

– Vai ministrs lieto ģenētiski modificētu pārtiku? Kāpēc pēdējā laikā par šo jautājumu diskutē?

– Valsts nevar izlemt, ka sāks audzēt ģenētiski modificētas lauksaimniecības kultūras (ĢMO). Ir valstis aiz okeāna, kas sen jau to dara. Ar humoru sakot – daudzi cilvēki uzskata, ka īpaši amerikāņu kinofilmās redzamie cilvēki ir dūšīgi tāpēc, ka viņi ikdienas uzturā lieto ĢMO. Mēs nezinām, vai tā ir taisnība. Ir arī zinātnieki, kas nepiekrīt šim apgalvojumam. Kamēr pētnieki 20 vai vairāk gados nav izpētījuši, kas mūsu populāciju neapdraud, to nevar droši apgalvot. Es pats ĢMO neēdu. Cenšos to nedarīt, bet, ja veikalā vistas gaļai vai cūkgaļai un citiem saistītajiem produktiem ir, piemēram, klāt bijusi soja vai dzīvnieki pirms nokaušanas baroti ar soju saturošiem produktiem, tad neko darīt. Mēs nevaram aplikt Latvijai sētu apkārt. Vai iznīcināsim vistu nozari, cūkkopību un ēdīsim lietuviešu un poļu vistas gaļu, cūkgaļu un desas? ĢMO kā tāds Latvijā nav atbalstīts nevienā līmenī. Ir ES normas, kas nosaka – valsts nevar izlemt, vai tā būs no ĢMO brīva zona. Referendums par šo jautājumu ir jārīko katrā novadā.

– Kas kontrolēs ĢMO audzēšanu un klātbūtni produktos?

– Ir vajadzīgas dārgas un sarežģītas analīzes. Runa ir par to, ka varam neaudzēt paši, tomēr tas nenozīmē, ka no citas vietas nevar ievest un veikalā pārdot. Likumā ir noteikts, ka veikalā šiem produktiem ir jābūt atsevišķam plauktam.

– Norādes uz etiķetēm ir tik maziem burtiņiem, ka ar mikroskopu nevar izlasīt.

– Piekrītu. Es arī nevaru izlasīt. Atsevišķiem produktiem Eiropas Savienība vēlas norādīt vien izcelsmi "Ražots ES". Mēs tādai nostājai nepiekrītam. Patlaban diskusija notiek par burtu lielumu svarīgai informācijai uz etiķetes. Piemēram, ASV uz alus pudeles ir jābūt trīs milimetrus lielam uzrakstam par to, ka šis dzēriens nav ieteicams grūtniecēm.

– Ko mēs iegūstam, samazinot deputātu algas, un tad, ja to nedara? Ļoti vēlos, lai liek mieru pensijām.

– Deputātiem algas varētu nemaksāt nemaz, bet kopējā valsts budžetā no tā izmaiņu nebūtu. Savukārt pēc Satversmes tiesas lēmuma vajadzēja gandrīz 200 miljonus latu pensiju maksāšanai. Visai Saeimai budžets ir aptuveni desmit miljonu latu. Tie nav salīdzināmi lielumi. Šis ir Finanšu ministrijas jautājums. Tai ir tiesības ar priekšlikumiem vērsties Saeimas Budžeta komisijā. Deputāti saka galavārdu. Arī tad, ja mūsu priekšlikumi ir saskaņoti ar lauksaimnieku organizācijām. Uzskatu, ka var iztikt bez pensiju samazināšanas, bet tad citā vietā ir jāpaņem vairāk.

Cik esmu bijis citās valstīs, visur nodokļus diferencē atkarībā no naudas ienākumu lieluma. Piemēram, Vācijā no ienākumiem, kas gadā pārsniedz 100 000 eiro, ir jāmaksā 42% liels ienākuma nodoklis. Zemniekiem šajā valstī ienākuma nodokli jāsāk maksāt no 16 000 eiro gadā.

– Kad Latvijā atjaunos cukura ražošanu?

– Ir cilvēku grupa, kas ļoti nopietni darbojas ar šo jautājumu. Nezinu, kā tolaik bija. Tie, kas ražoja un kam agrāk piederēja pēdējās divas cukura rūpnīcas, patlaban visi ir miljonāri. Visi cukurbiešu audzētāji saņēma labu atkāpšanās naudu. Arī pašvaldībās par saņemto kompensāciju laboja ceļus. Atkāpšanās naudu maksāsim vēl šajā gadā.

– No kādas naudas?

– No privātā cukura pārstrādātāju fonda, nevis no Latvijas vai ES budžeta naudas. Šajā fondā katrs cukura ražotājs maksā kā pašpalīdzības kasē. Vienīgais, kur varēja diņģēties sarunu laikā, bija par summu, cik Latvija saņems, ja atteiksies no cukura nozares.

Iecavā patlaban ir nopirkta zeme cukura rūpnīcas būvniecībai. Šie cilvēki vairākas reizes ir bijuši pie manis un interesējušies par valsts atbalsta iespēju. Mana atbilde ir – ja viņi izrēķinās, ka nozare var pastāvēt un konkurēt kopējā tirgū, tad viss kārtībā. Savulaik man prasīja, vai var Latvijā ražot. Ja produkts iznāk dārgāks nekā konkurentiem, tad rūpnīca nevar pastāvēt. Patlaban ir brīvs tirgus, jāsarēķina cena, investīcijas un jāvērtē tirgus.

– Vai ar graudkopības nozari Latvijā nenotiks tas pats, kas notika ar cukura nozari?

– Ar šo nozari ir pavisam citādi. Tai nav kvotu. Pasaulē ir daudz cukura, kas ražots virs piešķirtajām kvotām. Eiropas Savienība cīnās ar Ameriku un ar citām sistēmām par to, lai viena pie otras nevar ievest tik daudz cukura, cik grib. Ja graudu tirgum noņemtu muitas maksājumus, tad Latvijā nezinātu, ko darīt ar Ukrainas graudiem. Ja maksā muitas maksājumu, tad nav izdevīgi eksportēt. Mēs jau pārdevām savu cukura kvotu, un citi to nopirka. Patlaban kārtība ir tāda, ka līdz 2015. gadam cukuru Latvijā varam ražot, bet nedrīkstam to pārdot. Arī sev.

– Kas notiks pēc 2015. gada?

– Patlaban notiek sarunas par to, ka varētu diskutēt par cukura kvotu atcelšanu Eiropā. Tas nozīmē, ka arī, piemēram, Kuba varēs brīvi savu cukuru pārdot Latvijā. Latvijas pircēji varēs izvēlēties cukuru par zemāko cenu.

– Kādās lauksaimniecības nozarēs peļņu var gūt visātrāk?

– Kad Krievija nebija pacēlusi muitas maksājumu dzīvu cūku eksportam no 5% līdz 40%, šī nozare bija ļoti ienesīga. Krievija varēja savu tirgu aizsargāt, bet mēs, piemēram, alum nevaram uzlikt muitas maksājumu, jo tad tas attieksies uz visām ES valstīm. Ne jau velti dāņi Latvijā grib būvēt cūku fermas. Viņiem viens hektārs zemes maksā 20 000 – 30 000, bet pie mums 1500 eiro. Latvijā ir salīdzinoši lēts un gudrs darbaspēks. Vēl viens iemesls ir ļoti izdevīgais tirgus Eiropā. Kautuvēs jaudas ir pietiekamas. Mēs sevi nodrošināsim vien par 38% ar cūkgaļu.

– Kāpēc bērnudārzos un skolās dod vien pasterizētu pienu?

– Šis nav viennozīmīgs jautājums. Kamēr ģimenē pienu dzer paši, tik ilgi tās ir pašu vietējās problēmas. Ja nu 70 vai 170 bērniem kas notiks, kas būs atbildīgs? Skolotājs, direktors, ēdnīcas vadītājs, govs īpašnieks vai slaucējs? Visās pārtikas ķēdēs jābūt drošībai. Par to rūpējas Pārtikas un veterinārais dienests.

– Kad Latvijā platību maksājumi būs kā pārējā Eiropā?

– Tādi kā Vācijā, es kā Jānis domāju, nekad. Līdzīgāki visās valstīs tie būs pēc 2013. gada.

– Kad varēs legāli pārdot mājas vīnu un kaut ko stiprāku?

– Mājās gatavotu kaut ko stiprāku legāli nevarēs pārdot nekad. Nevienā pasaules valstī tā nenotiek. Patlaban Latvijā likumi ir sakārtoti tā, ka mājās var ražot vīnu un to pārdot. Līdz zināmam daudzumam. Blēņas, ka Ungārijā var arī stipros dzērienus pārdot. Tas, ka pārdod, nenozīmē, ka likums to atļauj darīt.

– Cik procentu Latvijas zemes pieder ārzemniekiem?

– Uz šo jautājumu nevar precīzi atbildēt, jo valstī šāda uzskaite nenotiek. To nemaz nevar uzzināt. Latvijā patlaban ārzemnieks zemi legāli nevar un vēl vienu gadu nevarēs nopirkt. Ja izdosies pierādīt Eiropai, ka mūsu gadījumā pēc ierobežojumu atcelšanas nopirks 50% zemju, tad termiņu varētu pagarināt. Sarunās ar ES termiņš ir noteikts līdz 2012. gadam.

– Vai tiesa, ka bijušajam ministram Mārtiņam Rozem bija jādemisionē pēc pārtikas uzņēmumu pārāk bezkaunīgā spiediena?

– Manuprāt, vissvarīgākais iemesls bija domstarpības ar lauksaimnieku organizācijām.

– Kādreiz jaunībā meklējāt miljonu un atradāt, patlaban tos griežat nost. Cik miljonus ministrijā esat nogriezis?

– Zemkopības ministrija Eiropas naudām nav nogriezusi nevienu santīmu. Subsīdijām ir nogrieztas divas trešdaļas – no 29 miljoniem palika desmit miljoni latu. Algām ministrijā un tās padotības iestādēs ir noņemti 35%. Tam, kas izdarīts nodokļu aplikšanas nozarē, ar Zemkopības ministriju tiešas saistības nav.

– Vai atbalstāt bioloģisko ražošanu?

– Jā, atbalstu. Tomēr neatbalstu to, ka bioloģiskajiem lauksaimniekiem maksājam divas reizes lielāku atbalstu nekā citiem saimniekiem, ja viņi neražo tirgum. Tā nav bioloģiskā ražošana, tā ir bioloģiskā dzīvošana.

– Vai subsīdijas apliek ar nodokli?

– Tieši neapliek. Visus naudas ienākumus, tostarp no subsīdijām, patlaban ar nodokli apliek. Veidojot nākamā gada budžetu, pacīnīsimies, lai valsts un ES atbalstu ar nodokli neapliek. Ja saņemam vismazākos ES atbalsta maksājumus, tad vajadzētu tos kaut kā kompensēt.

– Vai tā būs mūžīgi, ka mazāk labvēlīgām teritorijām atbalsta maksājumi būs lielāki nekā parastajām teritorijām?

– Nav tik vienkārši. Mazāk labvēlīgā teritorija nenozīmē, ka tajā dzīvo maz cilvēku un ir vieni lauki. Šīs teritorijas statusu veido daudzi nosacījumi, bet vissvarīgākais ir augsnes auglība. Nevar pateikt, ka mazāk labvēlīga platība atrodas Tērvetē, ja 10 ha liels lauks ir aizaudzis ar kārkliem un nevienam nepieder. No visas Latvijas zemes 75% ir ieskaitīti mazāk labvēlīgajās platībās, un saimnieki par to saņem papildu maksājumus. No 2013. gada kārtība varētu mainīties.

Latvijas Avīze (LA)

x

Paroles atgadināšana