Viedokļi

Nakts pirms eksāmena

Neraugoties uz Latvijas amatpersonu pārliecinošo rosīšanos ap zilzvaigžņoto karogu, atskan nedroši jautājumi: vai esam gatavi Eiropas Savienībai? Kādi pēc iestāšanās būs Latvijas ekonomiskie ieguvumi un zaudējumi? Atbildes meklē Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs un Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte.

– Vai līdzdalība Eiropas Savienībā kāpinās Latvijas ekonomikas pieaugumu?

A. Miglavs: – Es atbildētu – noteikti nesamazinās. Visticamāk – ekonomikas kāpums palielināsies.

– Uz kā rēķina?

A. M.: – Ekonomikai būs mazāk šķēršļu starptautiskajā sadarbībā.

R. Karnīte: – Tieši tā, jo mazu valstu integrācija lielās institūcijās palielina uzticamību un atvieglo pārrobežu sadarbību.

– Kas notiek ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem? Vai tie, pašu valsts neatbalstīti, ir gatavi ES kopējam tirgum?

A. M.: – Tas būs atkarīgs tikai no paša vadītāja spējām izvērtēt pārmaiņas un rast uzņēmuma attīstībai piemērotāko darbības scenāriju. Neliegšos, šis aspekts rada bažas. Nevis tāpēc, ka pastāvētu objektīvi sarežģījumi, pievienojoties ES. Bet tieši par cilvēku mentālo, psiholoģisko sagatavotību, viņu spējām piemērot sevi, sava uzņēmuma darbību jaunajiem apstākļiem.

– Vismaz desmit gadus taču bija iespēja trenēties jaunajiem apstākļiem.

A. M.: – To mēs varētu jautāt arī studentam – kāpēc viņš sāk mācīties tikai pēdējā naktī pirms eksāmena.

R. K.: – Tas nav atkarīgs tikai no vadītāja profesionālās kvalitātes. Diemžēl mazie un vidējie uzņēmumi paši par sevi nevar pastāvēt. Tiem jāpasviež kāds enkurs. Pirmais, kas tiem nepieciešams – veiksmīgi iekļauties partneru un klientu meklējumu procesā, informācija par sadarbības iespējām.

– Vai tad tā nav pašu īpašnieku problēma?

R. K.: – Nē! Tā tieši nav viņu problēma. Uzsvēršu, ka šādas lietas (informācijas sagādāšana vai nozaru stratēģiskā analīze) ir ļoti dārgas. Tās prasa augstu profesionālo līmeni un nav pa spēkam katram uzņēmuma vadītājam. Lūk, tieši tas ir tas produkts, kurš jānodrošina valstij no savas puses.

A. M.: – Pats pievienošanās process neatstās negatīvu ietekmi uz mazo un vidējo uzņēmumu attīstības iespējām. Drīzāk stimulēs valsti veidot palīdzības programmas.

– Ar kādiem ierobežojumiem ES brīvajā tirgū būs jārēķinās Latvijas uzņēmējiem?

A. M.: – Nedomāju, ka no atrašanās ES iekšējā koptirgū rastos kādi papildu ierobežojumi. Ja nu vienīgi – vēl stingrāka disciplīna darba aizsardzības jautājumos, darba ņēmēju tiesībās, sociālajās garantijās un tamlīdzīgi. (Tas jau šodien dažam labam Latvijas liberālajā un maz pieskatītajā tirgus telpā rada nepatīkamus pārdzīvojumus.) Izrādīsies, ka patiešām būs jādara tas, kas noteikumos rakstīts. Iespējams, tie uzņēmumi, kuri šodien pastāv ar puslegāliem noteikumiem, vairs nebūs spējīgi strādāt.

R. K.: – Apgrūtinājumi varētu rasties saistībā ar Eiropas kopējās likumdošanas ievērošanu. Ņemot vērā birokrātijas vēlmi atražot pašai sevi, dažreiz tiek radītas arī tādas likumdošanas normas, kas izteikti aizstāv vienu, bet kaitē otrai pusei. Labs piemērs: daudzās Eiropas valstīs tirdzniecības uzņēmumi vakarā nestrādā. (Latvijā strādā, un tas ir ļoti ērti pircējiem.) Izskaidrojums ir vienkāršs – darba ņēmēju aizsardzība, lai tie netiktu nostrādināti sliktajās stundās. Ko par to teiktu Latvijas tirdzniecības uzņēmumu vai biroju īpašnieki, ja viņiem veikali un kantori būtu jāslēdz jau pēcpusdienā, lai darbinieki tiktu mājās pie ģimenēm... Tie, lūk, būs tie ierobežojumi – sīki, bet nepatīkami.

– Eksperti ar iestāšanos ES saista ne tikai iedzīvotāju labklājības pieaugumu, bet prognozē arī neizbēgamu pārtikas cenu kāpumu.

A. M.: – Man ir jautājums – kāpēc tik liela uzmanība koncentrēta uz pārtikas precēm, kuru cenas jau tā ir vistuvākās Eiropas lielveikaliem? Kāpēc tāda pati uzmanība nav pievērsta veselības aprūpes, izglītības un pasažieru pakalpojumu cenu potenciālajam pieaugumam?

– Tāpēc, ka cilvēkam vispirms ir jāēd. Un tikai tad viņš brauks ar vilcienu...

A. M.: – Tieši šajā cenu grupā nav gaidāms pats lielākais lēciens, kas varētu Latvijas ģimenes novest līdz bankrotam.

– Kas notiks tad, ja cenas celsies ātrāk nekā algas?

R. K.: – Grūti iedomāties, ka kopumā cenas celsies ātrāk nekā algas. Varbūt kādās atsevišķās sadaļās... Ja nu gadījumā dinamika būs neproporcionāla, tad nāksies celt arī algas.

– Kurš tad darba devēju piespiedīs paaugstināt algas?!

R. K.: – Darba ņēmējs! Viņš taču nestrādās pie darba devēja par neatbilstošu samaksu. Tā būs regulējošā svira. Protams, vienmēr būs tāda darba ņēmēju daļa, kuriem jāsamierinās ar tādu algu, kādu viņiem piedāvā. Atvainojiet par cinismu, bet no šāda darba ņēmēja nevienam nav labuma, arī pašam darba devējam. Tas nozīmē, ka viņam agri vai vēlu nāksies meklēt tādu strādnieku, kurš zinās savu cenu un dos arī atbilstošu atdevi.

A. M.: – Latvijā pastāv reālie problēmu sektori – no budžeta finansētās sfēras: veselības aizsardzība, sociālā aprūpe, izglītība. Savu ierobežoto resursu dēļ valsts tās tur ja ne badā, tad uz diētas gan. Turklāt tieši šajās jomās strādā kvalificētākie, intelektuāli spēcīgākie cilvēki. Tādēļ nāksies viņiem paaugstināt algas – lai vienkārši noturētu Latvijā. Atvērsies jauns darba tirgus, un ļaudis brīvāk atstās valsti. Jau šodien mums ir pietiekami daudz konkurētspējīgu un mobilu cilvēku, kuri darbu atrod ārpus Latvijas. Tas nozīmē arī to, ka šajās jomās apmaksāto pakalpojumu cenas pieaugs.

R. K.: – Jautājums – kas to maksās, piemēram, medicīnā? Tas būs publisks vai privāti apmaksāts pasākums? Atgādināšu, ka ES sabiedriskās iekārtas sociālajos reglamentos un shēmās "gandrīz vai privātā medicīna" (kāda tā ir Latvijā) nav pieļaujama.

A. M.: – Tieši tāpēc iestāšanās ES piespiedīs šo problēmu risināt ātrāk.

– Kā Latvijas lauksaimniecību ietekmēs iestāšanās Eiropas Savienībā?

R. K.: – Parasti lauksaimniecību saista ar pārtikas ražošanu kontekstā ar ierobežojumiem Eiropas Savienībā. Bet lauksaimniecība jau nav tikai graudkopība vai lopkopība. Ceru vienreiz sagaidīt brīdi, kad sāks ražot lauksaimniecības produkciju nepārtikas vajadzībām. Lūk, te es redzu ļoti lielas perspektīvas!

A. M.: – Zināt, ir vēl kāda produkta ražošana, kas pat neapjausta kļūst par sabiedrības pieprasītu preci. Agrovide! Tas, ko mēs saucam par lauku vidi. Tā ir 80% no valsts teritorijas. Tie ir 90% no pārtikas, ko lietojam. Tāpēc lauksaimniecība ir unikāla nozare.

– Kā ar ES birokrātiskajiem nosacījumiem, kas skar "unikālo nozari"? Viena lieta ir estētiski noformētas mēslu čupas vai sanitārie noteikumi saražoto produktu glabāšanai, par kuriem droši vien kārtīgs zemnieks nemaz nekurnēs. Bet prasības, tieši par ES iepērkamo lauksaimniecības tehniku, rezerves daļām un apkopi? Vai zemnieks nelauzīs sprandu pār eirobirokrātijas prasībām?

A. M.: – Nav runa par mēslu čupas estētisko noformējumu. Brīvi sulojoša mēslu čupa piesārņo gan tuvāko, gan tālāko apkārtni. Sabiedrība nevēlas, lai tiktu izpostīta vide, kurā mēs visi dzīvojam.

Runājot par tehniku, jāizceļ divi aspekti. Pirmais – tai jābūt atzītai par nekaitīgu un drošu izmantošanā. Tātad – sertificētu. Otrs aspekts – kam tiek atdots valsts atbalsts? Ja jau ES no savas puses sniedz palīdzību mums dažādu programmu īstenošanā, vai nav tikai loģiski, ka arī viņi vēlas, lai mēs atbalstītu ar ES saistītās nozares? Protams, tas nenozīmē, ka zemnieks vairs nevarēs strādāt ar baltkrievu traktoru.

R. K.: – Nu izskaidrojumu jau var atrast visām lietām... Tomēr jāatzīst, ka tā ir neliela "vecās Eiropas" lobēšana. Protams, lielāka brīvība šajos jautājumos nenāktu par skādi, bet, tā kā paši esam arī saņēmēji, mums ir jāpakļaujas šim procesam.

– Mazo lauku saimniecību liktenis. Celsies vai putēs?

R. K.: – Manuprāt, tieši mazajām saimniecībām ir ļoti lielas iespējas iekārtoties ES tirgū ar kādu savu specifisko produktu – vai tās būtu ogas vai sēnes. To, kas aug tikai šeit. Domāju, šīs iespējas nav izmantotas un tiek noniecinātas. Normālas konkurences apstākļos dažai labai saimniecībai mazā iespēja varbūt pārvēršas par tās lielo iespēju. Tikai – jāatrod partneris (kurš gan ne vienmēr meklējams Latvijā).

– Lielākā daļa ES finansējuma domāta tieši reģioniem, lai izlīdzinātu sociālo un ekonomisko atšķirību. Kurās nozarēs jūs prognozējat lielākos ieguldījumus?

A. M.: – Lielajos infrastruktūras projektos – ceļu būvē, transporta nodrošinājumā, komunālās saimniecības, vides aizsardzības pasākumos u. tml.

– Kāda interese ES asfaltēt, piemēram, Latgales ceļus?

A. M.: – Nepiekrītu šādam pretnostatījumam – Eiropas Savienība un mēs. Ja dalībvalstis uzskata, ka vēlas redzēt attīstītu visu ES teritoriju, tajā skaitā arī Latgali, tātad tā ir visas Eiropas kopējā vienošanās.

– Eksperti apšauba, vai Latvija ir gatava apgūt Eiropas naudu. Vai pie mums ir tik augsti kvalificēti speciālisti, kas mācēs šos projektus sagatavot saskaņā ar ES striktajām prasībām?

A. M.: – Ja nav, tad būs! Tas ir tikai laika jautājums.

R. K.: – Ažiotāža radusies, ne jau baidoties – spēsim vai nespēsim paņemt ES naudu. Domāju, ka jautājums jāskata kontekstā ar vēlmi samazināt strukturālo fondu piešķīrumu jaunajām kandidātvalstīm. Tādēļ, lai atrastu argumentus, tiek meklēti dažādi iemesli – "jūs nespēsit apgūt", "tas bojās jūsu ārējās tirdzniecības bilanci, maksājumu kontu", "pārkarsīs ekonomika" un tādā garā. Šādi pētījumi šobrīd patiešām tiek ļoti intensīvi veikti. Atcerieties, līdzīgi bija ar lauksaimniecības politiku. Tā kā – vienmēr meklējiet garo roku...