Viedokļi

Apaļi par stūraino: Vai gals preču lauksaimniecībai Latvijā?

Latvijas lauksaimnieku sabiedrību saviļņojusi vēsts par jau šogad notiekošajām pārmaiņām papildu valsts tiešmaksājumu sistēmā (PVTM). Lai apzinātu pašreizējās situācijas patieso novērtējumu un saprastu, ko vēlamies redzēt nākotnē, pie apaļā galda spriež zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, ZM valsts sekretāra vietnieks Aivars Lapiņš, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) priekšsēdētājs Valdis Dzenis, Zemnieku saeimas (ZSA) padomes loceklis Uldis Krievārs, ZSA biroja vadītāja Rita Sīle un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas vadītājs Indulis Jansons. Sarunu vadīja Andris Miglavs.

Ko vēlamies? Stabilitāti

Rita Sīle: – No ZSA puses svarīgākā ir vēlme panākt politikas prognozējamību. Lielāko sašutumu situācijā ar PVTM ir izraisījis tas, ka pāris mēnešus pirms jaunās lauksaimniecības sezonas tiek mainīta liela daļa no spēles noteikumiem.

Mēs, protams, zinājām, ka ES kopējās lauksaimniecības politikas reforma būs, tomēr saskaņā ar ZM informāciju rēķinājāmies ar 2009. gadu. Pārsteigums ir krasā nosacījumu maiņa šajā gadā, kas faktiski pamatu izsit no kājām.

Uldis Krievārs: – Labāk sliktāki, tomēr stabili likumi, nekā labi un mainīgi. Ne visai veiksmīgu iestāšanās sarunu dēļ mēs esam palikuši tālu aiz visām citām valstīm hektārmaksājumos, un arī tagad mums nav paveicies. Vienīgais, ko varam darīt, lai lauksaimnieki uzlabotu dzīves kvalitāti, ir saražot vairāk un lētāk. Mūsu valstī, kur nav tik intensīvas ražošanas iespējas, viena produkcijas apjoma iegūšanai ir jāstrādā vairāk. Tādēļ īpaši svarīgi, lai valsts lauksaimniecības ražošanas atbalsts maksimāli nonāktu pie tiem, kas ražo produkciju un darīs to arī pēc 5 – 10 gadiem. Nevis pie tiem, kam šo naudu ir svarīgi saņemt kā sociālo pabalstu.

Indulis Jansons: – Eiropas lauksaimnieki reformai tika gatavoti jau kopš 90. gadu beigām. Tā kā maksājumu ziņā arī mēs esam stipri iepakaļ, mūsu saimnieki arī vairāk riskē. Piemēram, tagad jaunbūvējamās kūtis tiek celtas par pat visai vājprātīgiem kredītiem. Šādas svārstības lauksaimniecību dara īpaši sarežģītu. Mana vēlme, lai šo dažu gadu laikā, kamēr būs šī jaunā sistēma, līdz nākamajai reformai mūsu lauksaimniecība neatrastos citu valstu lauksaimnieku rokās, kas var notikt ļoti ātri. Par to liecina arī fakts, ka zemes tirgus atkal sāk svārstīties. Jo mūsu lauksaimniekiem sāk zust ticība, ka mūsu valstī lauksaimniecība vispār var attīstīties.

Valdis Dzenis: – Es savas vēlmes izteiktu šādi: pirmajā vietā – politikas prognozējamība, otrajā – ražojošo saimniecību intereses apmierinoša risinājuma atrašana. Bet, runājot par PVTM sistēmas maiņu un kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformēšanu Latvijā vispār – tur ES mūs vienalga piemuļķos.

Velns nav tik melns, kā to mālē

Mārtiņš Roze: – Es tomēr negribu piekrist, ka sarunas ar Eiropas lauksaimniecības komisāri Mariannu Fišeri-Bēlu bija neveiksmīgas. No sākotnējiem EK uzstādījumiem mēs panācām būtisku uzlabojumu – īpaša izņēmuma piemērošanu Latvijai. Rezultāts gan nav tik labs, lai veicinātu mūsu konkurētspēju Eiropas iekšējā tirgū.

Otra lieta – politikas prognozējamība un KLP reformas ieviešana. Par vienu no šīs reformas aspektiem – piena maksājumu atdalīšanu no piena pārdošanas kvotas, mums ir bijušas ilgākas diskusijas. Par pārējo PVTM daļu runājot – jā, iespējams, lielo trauksmes zvanu vajadzēja zvanīt jau agrāk, kad komisija mums sākumā nesniedza atbildi. Tomēr šajā sarunu ar EK procesā mēs esam panākuši divas visai būtiskas lietas – piena maksājums nav ieplūdināts vienotajā platībmaksājumā (VPM), bet pati VPM saglabājama līdz 2010. gadam. Iespējams, ka tā bija komisijas veiksmīga taktika, iemidzinot mūsu modrību ar neatbildēšanu par maksājumu sistēmu šajā 2007. gadā.

Ja vērtējam katras valsts iekšienē darīto lauksaimniecības ražošanas atbalstīšanā – Latvija ir viena no tām valstīm, kas ir pilnībā izmantojusi savas tiesības uz PVTM un kas ir maksimāli tos saistījusi ar ražošanu. Otra tāda piemēra visā ES nav.

A. Miglavs: – Publiskie saziņas līdzekļi saka, ka Latvija neko nav panākusi. Kāds tad būtu īstais vērtējums?

U. Krievārs: – Beidzies viens sarunu raunds, kurā esam palikuši "pa nullēm". Jā, mums ir kaut kādi atpakaļgājieni, varianti, kas mums, protams, maksimāli jāizmanto, tomēr – kā varēja būt, ka viss tika palaists garām.

A. Miglavs: – Bet varbūt mēs vienkārši Latvijā, un ne tikai te, esam atslābuši attiecībās un to veidošanā ar Eiropas institūcijām. Un esam pazaudējuši kādu labu darbību no iestāšanās sarunu laika – pastāvīga konsultāciju procesa ar lauksaimniekiem. Varbūt pie šāda neformāla dialoga abām pusēm ir vērts atgriezties?

U. Krievārs: – Esot Briselē, jautāju Latvijas pārstāvniecībā – kā notiek sadarbība ar Latvijas lauksaimnieku pārstāvi, un izrādījās, ka nekādas sadarbības nav. Bet tāda situācija nedrīkst būt! Tiek risināti tik svarīgi jautājumi, un mums nav kopdarbības!

A. Miglavs: – Tūlīt dienaskārtībā būs piena kvotas, tad sekos saimniecību maksājumu modulācija. Šie un vēl virkne citu jautājumu nav aiz kalniem.

Aivars Lapiņš: – No savas puses būšu pretimnākošs koordinācijas uzlabošanā. Jau vairākus gadus katru ceturksni rīkojam KLP konsultatīvo padomi. Un tur arī šie principiālie jautājumi tiek pārrunāti. Papildus tam mūsu ministrijas darbinieki pastāvīgi piedalās Briselē notiekošajās darba grupās. Bet mēs būtu gatavi izveidot vēl kādu grupu.

Konsultācijas ir noteikti vajadzīgas.

U. Krievārs: – Svarīgi ir attīstīt arī zemnieku interešu stratēģisko pārstāvniecību Briselē.

A. Miglavs: – Lai maza valsts ko varētu panākt, ir jāstrādā abās frontēs. Lai sekmīgi strādātu abās frontēs, viedokļi ir jāsaskaņo šeit. Vai pareizi sapratu, ka puses ir gatavas šādu dialogu atjaunot?

U. Krievārs: – Bet mums sava pārstāvja Briselē nav – tas ir LOSP pārstāvis...

M. Roze: – Nevajadzētu aizmirst, ka šis ar ZM atbalstu Briselē strādājošais pārstāvis jau no izveidošanas brīža ir bijis visu lauksaimnieku, nevis vienas vai divu organizāciju pārstāvis. Ja, piemēram, LOSP vadītājs paziņos, ka šis ir tikai LOSP pārstāvis Briselē, tad gan es iejaukšos, nostājoties pret LOSP šajā jautājumā.

Kā nepiebarot zemes īpašniekus?

A. Miglavs: – Es neuzskatu, ka Latvija ir sliktākajā pozīcijā zemo platībmaksājumu dēļ. No lauksaimnieku apstrādātās zemes viņu īpašumā ir mazāk nekā puse, pārējās jeb 54,5% ir nomātās. Tas, ka ar ražošanu nesaistītais PVTM maksājums Latvijā ir zemāks nekā Rietumeiropā, ir mūsu graudaudzētāju priekšrocība. Jo mazāks ir ar lauksaimniecisko ražošanu nesasaistītais PVTM maksājums, jo mazāk naudas lauksaimniekiem jāmaksā zemes īpašniekiem nomas maksas veidā. Mūsu zemnieki ne tikai atdod zemes īpašniekiem tiešmaksājumos saņemto naudu, bet subsidē viņus vēl arī no pārējās ražošanas. Latvijā ar ražošanu nesasaistītais maksājums būs apmēram Ls 17/ha. Francijā šī likme ir apmēram 280 eiro/ha. Tāpēc paradoksāli, bet Latvijas šķietami sliktais sarunu rezultāts KLP reformas īstenošanas gaitā kļūst par Latvijas lauksaimniecības konkurētspējas avotu, jo zemes nomas maksa ir zemāka nekā Rietumeiropā.

V. Dzenis: – Mums te pašlaik ir divi zaudējumi – viens naudas izteiksmē un otrs morālais. Un tas pat šoreiz ir svarīgāks – ka mūs ieper tā kā suņabērnus.

U. Krievārs: – Ja varētu šo naudu izmantot ieguldījumu atbalstam, protams, atdeve būtu lielāka.

A. Miglavs: – Tāpēc mēs ar pētnieku grupu stingri ieteicām no mazāk labvēlīgo apvidu (MLA) maksājumiem pakāpeniski atteikties jau tuvākajā laikā, novirzot līdzekļus attīstības programmām. Tas ir mūsu spēkos. Līdzīga ietekme ir bioloģiskās lauksaimniecības maksājumiem.

Iepriekšējo nedēļu publikāciju saviļņoti, vairāk nekā 80 tūkstoši Latvijas maksājumu saņēmēju varētu vaicāt – par cik latiem es saņemšu mazāk šīs negaidītās reformas dēļ? Es, piemēram, būšu palielinājis platības par 20% un cerēju, ka maksājumi arī pieaugs.

A. Lapiņš: – Viņš saņems vairāk arī tiešos maksājumus.

A. Miglavs: – Par 20%?

A. Lapiņš: – Nē. Te jāskatās konkrēts gadījums.

M. Roze: – Šobrīd pilnīgi droši varētu teikt, ka šāda laukaugu saimniecība saņems vismaz par 10% vairāk nekā pagājušajā gadā.

R. Sīle: – Šajā sarunā netiek apzināta viena būtiska problēma – jaunā maksājumu sistēma var kļūt pietiekami motivējoša, lai laukaugu ražošanu vispār izbeigtu un pārietu uz zāles audzēšanu, īpaši MLA teritorijās.

A. Miglavs: – Tomēr tas būtu saimnieku lēmums, kā labāk rīkoties. Bet, ja saimnieks nolemtu darbību turpināt, viņa ekonomiskais ieguvums no tiešmaksājumiem nemazinātos. Valsts izveidotā reformētā tiešmaksājumu mehānisma dēļ ražojošo lauksaimnieku prognozētie maksājumi nesamazināsies vairāk kā par dažiem procentiem, bet drīzāk pieaugs. Jautājums, vai palikt šajā biznesā, būs jāizlemj katram saimniekam pašam, analizējot savas iespējas. Bet viņu 2007. gadam izveidotos biznesa plānus notiekošās pārmaiņas nesagraus. Jāatceras, ka 2009. gadā PVTM sistēmai vienalga būtu bijis jāizbeidzas.

Vai var ražot bez atbalsta maksājumiem?

A. Miglavs: – Vai Latvijā augkopības un lopkopības produkcijas ražošana vispār būs iespējama, ja tiešmaksājumi būs atdalīti no ražošanas? Latvijas problēma nav mazo ražotāju esamībā, bet gan – lielo ražotāju neesamībā. Vai tie spēs rasties apstākļos, kad vairs nebūs ar piena ražošanu saistītu piena maksājumu? Ja jā – tad ir vērts domāt tālāk, ja nē – tad jādomā, vai vispār vērts Lauku attīstības programmā paredzēt atbalstu investīcijām piena un laukaugu ražošanas saimniecībām?

U. Krievārs: – Visu noteiks izmērs. Jo lielāks – jo lielāka atdeve. Tāpēc ir svarīgi, lai visi atbalsta instrumenti darbotos ražotāju labā un iekonservētie tiešmaksājumi nebremzētu attīstības procesu. Un attīstībai svarīgs ir katrs gads.

V. Dzenis: – Ja apzināmies, ka gana liela ganāmpulka daļa ir jānovieto jaunās fermās, tad skaidrs, ka, lai noturētu ražojošo ganāmpulku jaudu, fermas ir jāceļ, ir daudz jāiegulda. Ir jābūt milzu stimulam to darīt. Kā to izdarīt?

A. Miglavs: – Vai saimnieks varēs īstenot šogad sagatavotu, piemēram, piena ražošanas attīstības biznesa plānu, saprotot, ka ar ražošanu saistīto piena tiešmaksājumu nebūs? Vai mums – saimniekiem, politiķiem, finansētājiem – ir ticība, ka ražojošajai lauksaimniecībai ir nākotne atsaistīto tiešmaksājumu apstākļos? Tas ir ļoti izšķirošs jautājums, lai lemtu par gandrīz Ls 600 miljonu ieguldījumiem, piemēram, vienā piensaimniecības nozarē.

U. Krievārs: – Ievērojot, ka lauksaimniekiem bieži ir raksturīgi no ekonomikas viedokļa neracionāli lēmumi, arī šoreiz jautājums nav tik daudz par esošu saimniecību bankrotu vai jaunu neveidošanos vispār. Viņiem vienkārši būs daudz smagāk nekā Rietumu saimniekiem. Viņi nesaņems tādu atlīdzību par savu darbu, kā saņemtu citā nozarē, strādās par krietni zemāku samaksu, nebūs analoga dzīves kvalitāte.

R. Sīle: – Lauksaimniecība mainīsies. Vairāk nāks iekšā citvalstu ražotāji. No ražošanas aizejošo latviešu ražotāju vietā nāks citvalstu saimnieki, un tie nebūs tradicionālie Latvijas lauku saimnieki.

A. Miglavs: – Politiķiem jābūt godīgiem un jābrīdina lauku saimnieki par riskiem, kas viņus gaida, nevis jāmēģina, kaut ko pieklusējot, viņiem saglabāt ilūziju par šā ienesīguma veidošanās struktūras saglabāšanos.

Jautājums paliek – vai visi apzināmies riskus un izaicinājumus, kas sagaida mūsu lauksaimniecību un laukus? Un vai esam tiem gatavi?