Viedokļi

Saimnieki ir neapmierināti

Rīt Jelgavas pilī notiks biedrības "Zemnieku saeima" gada kongress, kurā nolemts vērtēt zemkopības ministra Mārtiņa Rozes darbu un, iespējams, prasīt viņa demisiju. Kāds ir iemesls ražojošo lauksaimnieku nemieram, intervijā "Latvijas Avīzei" stāsta Zemnieku saeimas priekšsēdētājs VALTERS BRUSS.

– Kāds ir Zemnieku saeimas viedoklis par jauno papildu valsts tiešo maksājumu (PVTM) shēmu, kas paredz atbalsta atdalīšanu no lauksaimnieciskās ražošanas?

– Reformēto tiešmaksājumu ieviešanas process ir murgains. Nedrīkst februāra vidū paziņot, ka jau šogad būs reforma, turklāt nepasakot, kāda tā būs. Šādas svarīgas shēmas bija jāizstrādā jau pagājušā gada vasarā, nevis 2007. gada pavasarī, kad tās jau ir jāievieš dzīvē.

Šī reforma jebkurā gadījumā nav labvēlīga Latvijas lauksaimniecībai un galvenokārt tādēļ, ka Latvijas lauksaimniecība nav paspējusi nostrukturizēties. Vēl ir ļoti daudz mazu saimniecību, kurām jāpaplašinās. Šī nav reforma, kas būtu izdevīga mazajiem lauksaimniekiem un neizdevīga lielajiem. Lielās saimniecības, kas jau ir nostabilizējušas savu struktūru, reforma skar mazāk nekā tās saimniecības, kuras atrodas ceļā uz stabilitāti.

Signāls – neražot

– Vai varat prognozēt, kādas sekas būs papildu valsts tiešo maksājumu atdalīšanai no lauksaimnieciskās ražošanas? Kādus secinājumus lauksaimnieks izdarīs pēc gada?

– Viens secinājums, ko noteikti izdarīs lielākā daļa lauksaimnieku, būs – redz, iestājāmies ES, tagad mēs esam tādā stāvoklī, ka paši vairs neko nevaram noteikt, visu mums nodiktē no Briseles. Viss, kas tiek diktēts no Briseles, vērsts uz lauksaimniecības iznīcināšanu.

Otra lieta – man grūti pro­gnozēt, kas notiks ar jaunajiem zemniekiem. It kā ir risinājumi, kas ļautu tiem, kas izveidojuši saimniecības juridiskas personas statusā līdz 1. martam, saņemt atbalstu. Pieņemu, ka būs kāds, kas ar lauksaimniecību gribēs sākt nodarboties arī pēc 1. marta, un man nav skaidrs, kādu atbalstu saņems šie jaunie lauksaimnieki. Ja nebūs risinājuma, jaunu spēlētāju ienākšana nozarē būs ļoti apgrūtināta.

Trešā lieta – piena lopkopības nozare. Es nezinu, vai pie ES nosacījuma, ka piena kvotas maksājums tiek pilnībā atdalīts no ražošanas, šī nozare vispār var attīstīties. Bet mums ir jākāpina piena ražošana. Vēl joprojām lielu piena apjomu slauc ļoti mazās saimniecībās. Gaisā virmo doma par piena kvotu atcelšanu. Ja tas notiks, konkurētspējīgas būs tikai lielas saimniecības, kur ir simtiem govju lieli ganāmpulki. Ganāmpulku paplašināšana, ja govīm līdzi nenāk piena maksājums, ar šo reformu tiek bremzēta.

Signāls ir nepārprotams – ražošana ir jābremzē. Ja saimnieks šogad saņems garantētu maksājumu par piena tonnu, ko saražojis pērn, viņam atliek tikai pieteikt vienu hektāru zemes, lai saņemtu naudu par nekā nedarīšanu.

– Nesen pats izteicāties, ka ES maksājumi jūsu saimniecības kopējā apgrozījumā dod ne vairāk kā 10%. Arī ZM atbildīgās amatpersonas norāda – kāpēc saimniecības taisa lielu ļembastu par 10% naudas, jo kam tad viņi strādā – tirgum vai ES maksājumu saņemšanai? Daļā sabiedrības arī valda uzskats – lauksaimnieki ir tādi paši tirgus dalībnieki, biznesmeņi kā jebkurā citā nozarē strādājošie. Kāpēc lauksaimniekiem maksāt, bet pārējiem ne?

– Lielos vilcienos mēs šo ideju atbalstām. Bet tad lai ZM atbildīgās amatpersonas un attiecīgā sabiedrības daļa tiek galā ar maksājumu problēmu visā ES teritorijā. Lai arī desmit kilometrus no manas mājas Lietuvas teritorijā arī saņem tādus pašus vai nekādus atbalsta maksājumus. Lai Francijas un Vācijas lauksaimnieki dzīvotu pēc tādiem pašiem nosacījumiem kā mēs. Ja ES kopīgi par to var vienoties, tad uz priekšu. Es abām rokām esmu par. Ne jau tās saimniecības, kam ES atbalsts apgrozījumā ir 10%, tādēļ izputēs.

Runa nav par to, ka mums vajag vairāk, runa ir par konkurenci.

– Kas būtu jādara Zemkopības ministrijai, lai uzlabotu Latvijas zemnieku konkurētspēju?

– Runājot nevis tiešmaksājumu reformas kontekstā, bet gan globālākā mērogā, pašreiz visi spēki ir jāveltī procesam, kas varētu notikt pēc 2013. gada. Tad plānota kārtējā kopējās lauksaimniecības politikas reforma. Latvija lielos vilcienos savu pozīciju jau ir deklarējusi. Tas ir – vienotā ES telpā atbalsta politikai ir jābūt vienotai ne tikai vārdos, bet arī reālās izpausmēs. Mēs esam gatavi spert daudz radikālākus soļus un atteikties no tiešmaksājumiem, aicinot šo atbalstu vērst uz citām aktivitātēm lauksaimniecībā. Piemēram – struktūrfondu atbalstam. Konkrētiem lauksaimniecības projektiem.

Ir skaidrs, ka 100 lielās saimniecības nevar uzturēt dzīvu visu lauksaimniecības nozari valstī. Šī nozare var pastāvēt, ja tajā ir iesaistīti vairāki desmiti tūkstošu saimniecību. Taču saimniecību attīstības process ir katastrofālā situācijā. Mums ir kādas 5000 saimniecības, kas kaut ko ražo tirgum, un pārējie 70 tūkstoši ES maksājumu saņēmēji pamatā pārstāv sociālo jomu. Tiešmaksājumi ES nav definēti kā sociālā atbalsta maksājumi.

Latvijas aizstāvība Eiropā – vāja

– Cik mūsu valsts ierēdņi, tie cilvēki, kas darbojas Briselē, ir spējīgi aizstāvēt mūsu valsts intereses?

– No mana redzes punkta – nepietiekami. Pašreizējā situācija ar papildu valsts tiešo maksājumu atdalīšanu no ražošanas pierāda, ka patiešām nepietiekami. Kādu mācību no šīs situācijas esam guvuši? Vai ir garantija, ka kas līdzīgs nesekos arī turpmāk? Šī situācija arī Briseles ierēdņiem deva mācību, ka mums var iebarot jebko. Mēs norīsim jebko. Neesmu dzirdējis, ka premjera līmenī kādam Eiropas Komisijā būtu izteikta kritika vai aizrādījumi.

Gan Dānijas, gan Francijas lauksaimniecības ierēdņi brīnās – kā, jums reforma jāievieš šogad un jums to pasaka tikai šogad? Neiespējami.

Es tiešām neticu, ka šāda reforma šādā veidā kā pie mums būtu iespējama Vācijā vai Francijā.

Varbūt nav pareizi pārmest tiem cilvēkiem no ZM, kas brauca uz Briseli un mēģināja kaut ko panākt. Taču tas atspoguļo esošo situāciju – ar mums nerēķinās un no mums pilnīgi nemaz nebaidās. Pietika tikai EK ierēdņiem saprast, ka Polija neiebildīs, un reformai tika dota zaļā gaisma.

No visām jaunajām dalībvalstīm Polija ir vienīgā, kas ir pierādījusi, tiesa, reizēm nekorekti un muļķīgi, ka ar to nerēķināties nedrīkst.

– Polija ir liela un tai ir daudz ierēdņu Briselē.

– Protams, mums ar Poliju grūti konkurēt. Bet ko tad mums darīt? Nevar būt, ka mūsu intereses ES nav nekādas.

– Ko iesakāt darīt?

– Kurss uzsākts pareizi – ir jāmeklē partneri starp tām valstīm, kas ir gatavas liberālākām vai radikālākām reformām 2013. gadā. No vecajām valstīm tā būtu Lielbritānija, no jaunajām – Igaunija, Čehija un vēl citas. Tās ir valstis, kuras neapmierina esošā situācija un ir gatavas situāciju mainīt.

– Nevar nepiekrist ministrijai, kas saka, ka nereti tā ar savu pozīciju Briselē strādā viena, tai nav atbalsta no lauksaimnieku organizācijām, kuru pārstāvis jau vairākus gadus atrodas Briselē.

– Ar šo argumentu ministrija ir atradusi labu akmeni, ko iemest mūsu dārziņā, un pēdējo divu nedēļu laikā to arī nemitīgi mētā. Grūti atrast pretargumentu, ka tā tas nav. Jā, mums ir pārstāvis. Precīzāk – Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvis Bruno Barons. Acīmredzot ir nopietni jāpārskata lauksaimnieku darbība, funkcijas, kadri, arī finansējums. Briselē mums ir tikai viens cilvēks. Par kādu lobiju mēs varam runāt? Dažu valstu lauksaimniekiem Briselē ir veselas mājas ar pilniem kabinetiem cilvēku. Ne tikai lauksaimniekiem, arī pārstrādei, tirgotājiem utt.

Nedarīts vairāk nekā darīts

– Vai PVTM reformas dēļ Zemnieku saeima savā kongresā uzstās uz zemkopības ministra Mārtiņa Rozes demisiju?

– Reforma ir tikai viens no mazajiem akmentiņiem, kas salikti kopējā akmeņu kaudzē, kas draud brukt. Ne jau reformas dēļ mēs prasīsim vai neprasīsim demisiju. Ir daudz jautājumu, kas pēdējos četros gados ir vai nav risināti un neapmierina tos lauksaimniekus, kas sevi dēvē par ražojošajiem.

– Kas jūs konkrēti neapmierina?

– Kur ir apdrošināšanas sistēma? Mēs katru rudeni par to ierunājamies, ministrija neko vērā ņemamu neizdara un tā tas arī paliek līdz nākamajam rudenim.

Arī šogad būs problēmas – sniegs nokusa un ziemāji izskatās kata­strofāli. Man ir apnicis kā ubagam katru rudeni, kad rodas ar apdrošināšanu saistītas problēmas, bļaut, ka vajag kompensāciju. Tad labie tēvoči politiķi ar budžeta naudu gluži kā ar savējo mūs apbalvo. It īpaši pirms vēlēšanām. Kam man vajadzīga šāda pazemošanās? Kādēļ valsts nespēj radīt normālu apdrošināšanas sistēmu?

Tie, kas bļauj – kādēļ jūs neapdrošināties –, laikam nemaz nezina, ka lauksaimniecībā sējumus patlaban neviens neapdrošina.

Varbūt ministrija apzināti veido situāciju, lai attiecīgā brīdī dabūtu naudu no budžeta, ko kā dāvanu pasniegt lauksaimniekiem periodos, kad tas ir īpaši nepieciešams. Paldies, man nevajag dāvanas.

Nākamais – piensaimniecībā vēl joprojām valda konflikts starp piena ražotājiem un pārstrādes uzņēmumiem. Ministrijai tomēr vajadzēja iesaistīties tā atrisināšanā.

Zemes politika laukos. Vai kāds ir painteresējies, kas notiek ar lauksaimniecības zemi? Zemes cenas ir uzlēkušas tādos augstumos, ka liedz to pirkt, lai uz tās varētu ražot. Vai ir radītas kādas atbalsta programmas, lai varētu iegādāties zemi? Tādu solīja pirms diviem gadiem, vēl pērn teica, ka būs, bet nekas nav noticis.

Vēl joprojām nav nekādu signālu par to, kāda tad ir Latvijas lauksaimniecības nākotne. Vai tās būs divas govis un desmit hektāri vai tomēr lielas piensaimniecības un konkurētspējīgas sējumu platības.

Reforma ir tikai viens no aspektiem, tādēļ ministra darbību mēs noteikti izvērtēsim. Tās ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī mūsu pienākums. Spriedze lauksaimniekos ir liela. Arī neapmierinātība ir liela. Ignorēt to un izlikties, ka tas tā nav, nevar.

– Kā teica kāds klasiķis – augšas nevar un apakšas negrib?

– Par augšām es nezinu, bet apakša negribētu, ka lietas notiktu tāpat kā līdz šim. Kādreiz cieņā bija sekmīgs darbs, rezultāti, kurus mērīja izslaukumos vai centneros. Par to cilvēkus cēla godā. Viņus sumināja par sasniegumiem. Pašreiz ir sajūta, ka kaut ko tādu darīt ir slikti. Ka ideja ražot ir slikta, stagnātiska. Mums esot jākopj ainava. Vai skaists rudzu, kviešu un rapša lauks nav skaistas ainavas sastāvdaļa? Vai govis un aitas ganībās nav tā labākā ainava, ko varam piedāvāt?

Mums, saimniekiem, visu laiku jāpierāda, ka Latvijai ir vajadzīga efektīva lauksaimnieciskā ražošana. Ražotāji tiek uzskatīti par izlēcējiem, kuriem kāds kaut ko ir par baltu velti iedevis un kuri te kaut ko vēl grib.

Lauksaimniecības politikas lietas netiek risinātas. Mēģināt visu aizsliet aiz lauku attīstības nav pareizi. Un kas tad ir izdarīts šajā lauku attīstībā? Kur tad ir šīs nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības programmas, cilvēku virzīšanas un apmācības? Nav. Lauku attīstību, lauku neražojošo daļu tāpat tiek mēģināts virzīt ar lauksaimnieciskām metodēm un stutēm. Galvassāpes un caureju mēģina ārstēt ar vienām zālēm, kas, izrādās, neder nedz vienai, nedz otrai kaitei. Labi nav nevienam.

– Vai esat domājuši, kuru politiķi gribētu redzēt Mārtiņa Rozes vietā, ja reiz šā ministra darbs jūs neapmierina?

– Nē, mums par to nav jādomā. Ne mēs veidojam valdību, ne veidojam koalīciju. Ir noteikta kārtība, kā tiek veidota valdība, kā iecelti ministri un kura partija ir atbildīga par konkrēto ministriju. Tas, ko mēs varam un ko mēs darīsim, – izteiksim savu vērtējumu. Pārējais lai paliek Zemnieku savienības un valdības kompetencē. Ne mēs šo ministru iecēlām, ne mēs viņu varam atcelt. Mēs esam gatavi strādāt ar jebkuru ministru un šis nav nedz pirmais, nedz pēdējais, ar kuru sadarbojamies.

– Ekonomists Andris Miglavs intervijā mūsu avīzei izteicās, ka pie sliktās ekonomiskās situācijas laukos vainojama līdzšinējo valdību politika. Vai vērtēsiet arī Aigara Kalvīša valdības darbu?

– Valdības vadītājs ir atbildīgs par valdības darbu kopumā. Lauksaimniecībā atbildība ir zemkopības ministra ziņā. Mēs esam lauksaimnieku organizācija, tādēļ nespriedīsim par inflācijas plānu un monetāro politiku. Mūsu intereses ir lauksaimniecība, tādēļ arī vērtējums būs zemkopības ministram. Tiesa, valdības vadītājs gan ir tieši atbildīgs par to, ko dara vai nedara viņa ministri. Tādēļ valdības virzienā tomēr nāksies paskatīties.