Viedokļi

Strādāt kopā, redzēt tālāk – sasniegt vairāk

Situācija, kāda izveidojusies tāpēc, ka piena ražotājs par svaigpienu saņem maz, bet veikalā tas pēc pārstrādes patērētājam izmaksā tik daudz, nav patīkama nevienam – ne ražotājam, ne pārstrādātājam, ne patērētājam, ne Zemkopības ministrijai (ZM). Turklāt tai ir papildu pesimistisks fons augstās inflācijas dēļ, kas nomāc ikvienu Latvijas iedzīvotāju.

Piena cenas samazinās ne tikai Latvijā. Šobrīd mūsu ražotāju cena no tās, ko saņem ražotāji ES lielajās piena ražošanas valstīs, atšķiras vidēji par četriem eirocentiem. Taču šo starpību var uzskatīt arī par mūsu piena sektora neefektivitātes rādītāju gan attiecībā uz pārstrādi, gan ražošanu.

2003. gadā ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas ietvaros noteica, ka garantētais tirgus atbalsts piena produktiem intervences mehānisma ietvaros turpmākos gados tiks pakāpeniski samazināts. No 2007. gada 1. jūlija ir spēkā intervences cena sviestam 246,39 eiro/100 kg. Tas nozīmē, ka dalībvalstij nav tiesību nekādiem ekonomiskiem vai politiskiem līdzekļiem iejaukties, kamēr produkta tirgus cena nav noslīdējusi līdz šim līmenim. Latvijas piena ražotājiem tas nozīmētu iepirkuma cenas pazemināšanos līdz 14 santīmiem par litru piena.

Šobrīd ZM ir atradusi iespēju 2,5 miljonus latu atbalstam šā brīža situācijas stabilizēšanai piena nozarē. Vairāk nebūs. Nav vairāk. Bet vai tas atrisinās problēmu, ja nozares dalībnieki turpinās skatīties īstermiņā? Pat, ja seši miljoni latu atrisinātu problēmu, tad tas būtu plāksteris tikai vienam mēnesim.

ZM skatījumā šie 2,5 miljoni ir veids, kā saimniecībām, kas ir ieguldījušas ganāmpulka izkopšanā un govju ražības celšanā, palīdzēt samazināt ražošanas izmaksas, lai risinātu problēmas ilgtermiņā. Katram savā saimniecībā, savā uzņēmumā ir jāpārskata ražošana. Jādomā, kā pielāgot un sakārtot to tā, lai samazinātu izmaksas. Žēl, ka par priekšlikumu pārstrukturēt savu darbību tik ļoti tiek ironizēts, it kā nesaprotot, ka to var arī tās pašas nozares ietvaros, kurā uzņēmums jau darbojas, – optimizējot ražošanu un ieviešot citas darba metodes un tehnoloģijas.

ZM papildus pēc piena ražotāju ierosinājuma varētu pārskatīt arī svaigpiena tiešās pārdošanas apjoma griestus. Tiesa, valdības noteikumos pašreiz jau noteiktos griestus – septiņas tonnas vienai saimniecībai – līdz šim neviens vēl nav sasniedzis.

Latvijā piena ražošanas apjoms ir ap 800 tūkstošiem tonnu gadā. Patēriņš cilvēku uzturā ir aptuveni 400 tūkstoši tonnu, no tā vietējās izcelsmes produkti – ap 350 tūkstošiem tonnu. Tātad vismaz pusi saražotā piena gatavos produktos ir jāpārdod citās valstīs. Tas nozīmē, ka nozares nākotni jebkurā gadījumā noteiks eksportspēja. Diemžēl valsts subsidēts eksports pašreizējos apstākļos tiesiski nav pieļaujams, turklāt neapliecinās Latvijas piena nozares eksportspēju un var izraisīt tālāku cenu paaugstināšanos iekšējā tirgū. Tāpēc ZM turpinās sadarboties ar Ekonomikas ministriju, lai tā varētu jau šogad sākt Eksporta kredītu garantiju programmu.

Iespējas gan piena nozarei, gan Latvijas lauksaimniecībai kopumā ir arī tiešmaksājumu vienādošana ES valstu starpā. Patlaban ir skaidrs, ka līdz 2013. gadam būtiski pozitīvu izmaiņu Eiropas Komisijas politikas dēļ tomēr nebūs, bet pēc tam mums joprojām ir cerības ja ne panākt augstākus maksājumus Latvijai, tad vismaz pielīdzināt citu valstu saņemto maksājumu apjomu mūsu līmenim.

ZM vērsīsies arī pie Latvijas bankām ar lūgumu rast iespēju uz gadu atlikt kredītu pamatsummas maksājumus zemniekiem un pagarināt kredītsaistības vismaz uz 15 gadiem, ja investīcijas ieguldītas būvniecībā.

ZM un valsts var iejaukties tur, kur tai ir tiesības. Pārējais ir pašu nozares dalībnieku rokās – vienošanās par cenām, konsolidācija, ilgtermiņa līgumi un to nosacījumi, horizontālo ķēžu veidošana utt. ZM ir ar mieru iesaistīties ar priekšlikumiem problēmu risināšanā, bet vēlreiz uzsveru – tik tālu, cik tālu tiecas valsts kompetence.