Viedokļi E-Polā

Pēdējais salmiņš – PVD vadības maiņa

Veterinārmedicīnas jomas profesionāļi satraukušies par nozares degradāciju un lielas cerības saista ar profesionāla, godprātīga un nacionāli domājoša cilvēka iecelšanu vakantajā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) vadītāja amatā. Par to, kurš tas varētu būt, kāda ir situācija nozarē, Neatkarīgā sarunājas ar PVD Gaļas un gaļas produktu sektora vadītāja vietnieci, Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) Zirgārstu sekcijas biedri Ingu Skāduli, šīs sekcijas vadītāju un LVB valdes locekli Juri Tolpežņikovu, bijušo PVD Starptautiskās tirdzniecības daļas vadītāju Zandu Turku un Jāni Biti, kurš veterinārajā dienestā nostrādājis 40 gadu.

Veterinārmedicīnas jomas profesionāļi satraukušies par nozares degradāciju un lielas cerības saista ar profesionāla, godprātīga un nacionāli domājoša cilvēka iecelšanu vakantajā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) vadītāja amatā. Par to, kurš tas varētu būt, kāda ir situācija nozarē, Neatkarīgā sarunājas ar PVD Gaļas un gaļas produktu sektora vadītāja vietnieci, Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) Zirgārstu sekcijas biedri Ingu Skāduli, šīs sekcijas vadītāju un LVB valdes locekli Juri Tolpežņikovu, bijušo PVD Starptautiskās tirdzniecības daļas vadītāju Zandu Turku un Jāni Biti, kurš veterinārajā dienestā nostrādājis 40 gadu.

Neatkarīgā: – PVD jaunās vadības meklēšana saasinājusi diskusiju par nozarē notiekošo. Kādas galvenās problēmas izkristalizējušās profesionālās diskusijās?

Juris Tolpežņikovs: – Man sāp, ka veterinārārsta profesija ir nopietni degradējusies apmēram pēdējo 10 gadu laikā, tā vairs nav sausi profesionāla, bet apvīta ar intrigām, sačukstēšanos, politiku, spēlītēm, kā tas nebija pat krievu laikos.

Inga Skādule: – Nav jau tikai problēmas PVD – kopīgā sistēma mūs ietekmējusi diezgan spēcīgi. Veterinārārsti jau daudzus gadus ir neaktīvi. Kad uz Valsts veterinārā diensta bāzes izveidoja PVD un tas auga, ļoti daudzi veterinārārsti aizgāja strādāt par inspektoriem vienkārši tāpēc, ka nebija iespējams ar savu praksi laukos nodrošināt iztiku, jo dzīvnieku skaits samazinājās. Tagad krīze situāciju pasliktina vēl vairāk. Tagad ir lielas teritorijas ar mazu veterinārārstu skaitu, daļa palikuši inerces pēc, bet viņi nevar ieguldīt līdzekļus attīstībā, citiem nav stimula to darīt.

J.T.: – Veterinārārstu prakses laukos ir sargautas. Ir veterinārārsti, kas uzskata, ka PVD mērķtiecīgi iznīcinājis piensaimniecību un veterinārārstu privātprakses. To stimulē arī valsts līgumi par pasūtījumiem, ko deva paklausīgajiem, līdz ar to atņemot jaudu, tirgus daļu spēcīgām praksēm un ārstiem. Tā vietā, lai veidotu pāris spēcīgas privātprakses, tika uzturētas desmit praksītes, katrai iedeva 100 vai 200 latu mēnesī, ar ko varēja izdzīvot, bet ne attīstīties. Rezultātā veterinārārsti ar esošajām cenām nevar izturēt, liela daļa liellopu un cūku fermu zāles pērk tieši no vairumtirgotājiem, atrodot kādu nelgu veterinārārstu, kurš paraksta pieprasījumus. Un PVD ļauj šai sistēmai darboties!

Zanda Turka: – Man abi vecāki ir veterinārārsti, arī pati šo profesiju apguvu, tāpēc man ļoti sāp tas, kas nozarē šobrīd notiek. Vairums izvairās runāt par problēmām, lai gan ir atsevišķi izņēmumi, kā, piemēram, Zirgārstu sekcijā. Esmu strādājusi arī LVB, 10 gadu PVD, kura struktūrā profesija veterinārārsts arī ir degradēta. Bieži dienesta izstrādātie lēmumi, dokumenti ir bez profesionāļu, veterinārārstu viedokļa. PVD centrālajā aparātā pēc pēdējās reorganizācijas tikai 33 darbinieki ir veterinārārsti un 121 tāds, kas nav veterinārārsti. Turklāt no šiem veterinārārstiem daļa ir ļoti jauni ļoti atbildīgos amatos, kā tas nav citās valstīs, kur līdzīgos amatos nonāk cilvēki ar pieredzi veterinārajā jomā. Iestājoties Eiropas Savienībā, bija vajadzīgi cilvēki ar angļu valodas zināšanām un prasmēm strādāt ar Eiropas dokumentiem, kādu varbūt nebija šiem citādi pieredzējušajiem speciālistiem, tomēr bija jāizvērtē, kurus amatus ieņemt jaunākiem veterinārārstiem un kurus pieredzējušiem.

Jānis Bite: – Veterinārija kā profesija balstās uz trim vaļiem: privātpraktizējošiem ārstiem, profesionālo biedrību un svarīgākais – PVD, kura uzdevums ir aptvert gan veterinārijas, gan pātikas uzraudzību, nodrošināt patērētājam kvalitatīvu pārtiku, dzīvniekiem – veselību. Iemesli nozares degradācijai un dienesta kādreiz ļoti augstā prestiža lejupslīdei lien kā īleni no maisa. Privātpraktizējošie ārsti atstāti pilnīgi pašplūsmā, pamatojot to ar brīvo konkurenci. Nopelnīt naudu attīstībai šodien laukos privātpraktizējošs ārsts nevar, pietiek labi ja ikdienas vajadzībām, bet ne prakses attīstībai, tehnikai, klīnikas vai ambulances iekārtošanai.

– Nekādi Eiropas fondi nav pieejami?

J.B.: – Veterinārijā tos praktiski nav iespējams izmantot. Man divi dēli, veterinārārsti, mēģināja iekļauties nosacījumos, bet arī ar visu manu pieredzi valsts darbā diemžēl nebija iespējams tiem piekļūt.

Privātprakšu attīstība ir nobremzēta. Latvijā ir ārkārtīgi lielas teritorijas, kur nav pieejams veterinārais pakalpojums, labākajā gadījumā 50–70 km attālumā, bet Latgalē un vienā otrā citā novadā šie attālumi ir krietni lielāki. Ar laiku laukos veterināro pakalpojumu pieejamība saruks un beigsies. Un, kur nebūs veterinārā pakalpojuma, nebūs arī dzīvnieku.

J.T.: – Bet Latvijas stratēģiskā neatkarība ir lauksaimniecībā!

J.B.: – Jā, eksportā tai ir lielākais īpatsvars.

– Bet lielākā sūce, jūsprāt, ir tieši PVD vai citur?

J.B.: – Daudzus gadus esmu bijis LVB valdē un varu teikt, ka arī šī labi domātā organizācija aizgājusi augstā formālismā. Jā, ir biedrība, biedru nauda, valde, tiek izdots žurnāls, reizi gadā konference, licencēšanas komisija, bet vairāk arī nekas! Bet liela nozīme ir izglītībai, tālākizglītībai.

Savukārt PVD, kura centrālajā aparātā pirms 20 gadiem strādāja seši cilvēki un vadīja ārkārtīgi precīzu, sazarotu, ar statistiku pamatotu nozari, tagad pirms reorganizācijas PVD bija 143, tagad mazliet vairāk par simt darbiniekiem. Jā, nāca klāt pārtikas nodaļa, bet darbs jau nepalielinājās 200 reižu! Arī pēdējā reorganizācija tika veikta ļoti nepārdomāti, neejot līdz teritoriālajai reformai. Tika izveidotas 11 pārvaldes 27 vietā, sākas inspektoru pārvietošana pēc stingras, bet nehumānas metodoloģijas. Piemēram, Bauskas pārvaldes vadītāja vietniekam, kam Bauskā ir ģimene, bērni, skola, sievai darbs, piedāvāja inspektora vietu Balvos. Cilvēks bija ar 25 gadu darba pieredzi, stažējies vairākas valstīs, atestēts. Personīgu intrigu dēļ viņam piedāvāja nepieņemamu variantu, ko viņš noraidīja, un rezultātā tika no dienesta atlaists. Nevajadzīga kadru pārvietošana pērn notika arī citviet, no Ludzas uz Jēkabpili, no Preiļiem uz Daugavpili, no Daugavpils uz Rēzekni, no Jelgavas uz Tukumu, no Valkas uz Valmieru.

– PVD vadītāju Mareku Samohvalovu gada nogalē zemkopības ministrs Jānis Dūklavs bez liela skandāla aizrotēja prom, jo nebija apmierināts ar dienesta reorganizācijas gaitu. Plašākā sabiedrībā nenonāca informācija, vai aiz tā slēpjas kas vairāk.

J.B.: – Nav sliktu cilvēku, bet ir cilvēki, kas nevar atrasties konkrētā amatā. Viņam nebija arī valstiskās izjūtas, ka viņš strādā šīs valsts, nevis Briseles labā. Arī inspektori morāli iet uz degradāciju, jo viņi tiek pielīdzināti Eiropas direktīvu izpildītājiem. Pat padomju laikā, kad bija jāpilda Maskavas rīkojumi, visi veterinārā dienesta vadītāji piekopa dziļi nacionālu politiku.

– Šajā PVD nav šādas politikas?

J.B.: – Nē. Neminēšu lietas, kas ir tuvas kriminālām, bet to, ar ko pats esmu saskāries. Kad vadīju PVD Bauskas pārvaldi, man nepārtraukti bija jāuzklausa vadības pārmetumi, ka es lobēju vietējos uzņēmumus. Bet, piedodiet, kas cits man jālobē, ja es esmu valsts ierēdnis? Es kā valsts pilsonis lobēšu tā, lai šiem vietējiem uzņēmumiem tiktu nodrošināts sekmīgs darbs. PVD Samohvalova vadības laikā tas bija gluži vai noziegums.

J.T.: – Kautuves gan tika iznīcinātas jau pirms viņa. Pie Parīzes Dievmātes katedrāles tirdziņā var nopirkt zemnieku mājražojumus, bet Latvijā to aizliedza. Kolēģi Latvijā sāka proponēt, ka saimniecībām ar mazāk nekā trim vai pat pārdesmit govīm nav nekādas perspektīvas. Norvēģijā valsts maksā lielas subsīdijas, lai tur to govi, jo, ja nu kas, cilvēkiem tuvumā ir piens un gaļa. Bet mums tā vietā, lai izietu ganos, lauku cilvēki sēž pie televizora vai dzer aliņu. Arī Zviedrijā maksā lielu naudu privātiem veterinārārstiem, kas valsts ziemeļos atver prakses, jo tās iepriekš tika aizvērtas. Domāju, ka, iestājušies ES, varēsim no viņiem pamācīties, bet mūs neinteresē citu labā pieredze. Arī LVB trūkst profesionālas diskusijas, ko darīt, ir tikai gatavi lēmumi.

Z.T.: – Abiem iepriekšējiem PVD vadītājiem pārmetu kūtrumu pārstāvēt dienestu starptautiski un tikties ar citu valstu dienestu vadītājiem. Briselē regulāri notiek šo dienestu vadītāju sanāksmes, uz kurām visbiežāk tika sūtīti citi, zemāka amata cilvēki. Bet tur pēc oficiālajām sanāksmēm notika neformālas tikšanās, kur varēja gūt vērtīgu informāciju, pieredzi, kontaktus. Es savā mazāka amata līmenī, Briselē tiekoties ar ekspertiem tirdzniecības jomā, jutu, ka tas ir milzīgs ieguvums, ko pēc tam izmantot darbā.

– Uz PVD vadību, kas tikšot izraudzīta konkursa kārtībā, gatavību kandidēt paudis iepriekšējais dienesta vadītājs Vinets Veldre. Kā vērtējat viņa kandidatūru?

J.B.: – Es viņā redzēju gudru stratēģi, viņš problēmas spēja saskatīt kopskatā, bija pietiekami spēcīgs taktiķis, bet dažreiz par daudz ekspansīvs, kas radīja nevēlamas attiecības. Ar saviem diezgan ekstrēmajiem vadīšanas paņēmieniem viņš iemantoja pietiekami daudz ienaidnieku. Strādājot treknajos gados, viņa laikā Vecrīgā tika uzbūvēts fantastisks septiņstāvu ofiss, kas šodien ir gandrīz kā lāsts, jo prasa lielu naudu, kas vajadzīga dienestam citviet. Īslaicīgā ministrēšana veselības un aizsardzības jomā viņa atgriešanos PVD padara ļoti problemātisku.

J.T.: – Mans viedoklis ir daudz radikālāks. Kategoriski nē! Profesionalitātes vietā – vien darbības imitācija. Gan es, gan kolēģi izjutām, ka notika kolosāla valsts naudas šķērdēšana.

J.B.: – Viņam bija tāda iespēja.

J.T.: – Ja cilvēks būtu nācis no privātprakses, viņš nemācētu tā trallināt naudu, jo tur katrs santīms jānopelna! Bet jauni cilvēki gāja prom no praksēm un iesēdās šajos treknajos krēslos. Es saviem ārstiem varēju piedāvāt trīsreiz mazākas algas, nevarēju konkurēt ar valsts ierēdņiem, kuru armija arī PVD uzblīda. Nemaz nerunājot par ražošanas iznīcināšanu, vājo prakšu sekmēšanu ar jau minētajiem valsts līgumiem. Bet labs vadītājs ir tas, kurš pieņem darbā vislabākos, gudrākos cilvēkus, prot izdabūt no padotajiem labāko, profesionālo viedokli, kas nedominēja PVD.

– PVD nav tāda represīvā un cita veida ietekme kā VID, ap kuru notiek tādas politiskās kaislības, bet vai jums ir bažas, ka arī PVD vadības izraudzīšana varētu tikt politizēta?

J.B.: – Šobrīt tā notiek absolūti politizēti. Diez vai profesionālas biedrības viedoklis būs noteicošais un spēs konkurēt ar partijām, bet tas ir ceļš uz elli. Tiklīdz veterinārija novērsās no profesionālo problēmu risinājuma, tā kļuva labs ierocis politisko spēku rokās.

J.T.: – Apkārt tika veidota pakalpiņu filozofija. Lai gan arī PVD ir cilvēki, kam nav parādu, nav milzu algas, bet lielas, jaunas mājas sabūvētas, tie ir atsevišķi izņēmumi. Nedomāju, ka tur būtu bijusi liela zagšana, vairāk, manuprāt, tur valda muļķība. Vecajā, padomju laiku Veterinārajā dienestā bija korupcija, valsts labumus dalot ar noteiktām taksēm, bet pārējā darbība bija ļoti korekta, ar dienesta cilvēkiem varēja runāt profesionāli. Ar korupciju šodien lai cīnās KNAB, bet mums svarīgi, lai ar kolēģiem varam runāt profesionāli, lai mums visiem mērķis ir skaidrs – lai tautai labāk.

– Jums ir savs cilvēks, ko gribētu ieteikt, un vai cerat, ka viņš būtiski spēs sistēmu atkal pagriezt ar seju pret nozari?

J.T.: – Esam atraduši tikai divus cienīgus kandidātus, ko arī ieteiksim zemkopības ministram. Tas ir ministra padomnieks, profesors un starptautiskais eksperts Jāzeps Rimeicāns un Latvijas īpašais atašejs fitosanitārajos un veterinārajos jautājumos Briselē Gundega Mičule – ļoti gudrs, godprātīgs, augstu ideālu cilvēks.

Z.T.: – Ļoti cienu Gundegu Mičuli. Viņa ir viena no manām autoritātēm veterinārmedicīnā. Par Gundegu arī ir vislabākās atsauksmes no citu valstu veterinārajiem dienestiem. Gundega bieži ir tieši tas cilvēks, kas pārstāv PVD jau pieminētajās ES valstu dienestu vadītāju sanāksmēs, bet viņai to darīt ir ļoti grūti, jo viņa nav te, uz vietas un ne vienmēr var dabūt valsts atbildīgo cilvēku viedokli, kas jāpauž.

– Dienesta vadītājs tikšot meklēts atklātā konkursā. Domājat, šie cilvēki varētu pieteikties, ja būtu profesionālās, nevalstiskās organizācijas atbalsts?

J.T.: – Mēs ceram, ka ministrs vismaz vienu no šiem cilvēkiem uzrunās. Abi ir nopelniem bagāti cilvēki ar ļoti labiem amatiem. PVD vadīšana viņiem būtu pazeminājums amatā ar daudz sliktākiem darba apstākļiem. Tāda mēroga cilvēkiem šis amats ir jālūdz ieņemt. Ideāli būtu, ja viņi abi divi nāktu, viens par priekšnieku, otrs par vietnieku. Tad varētu izdoties īsā laikā PVD savākt Latvijas labākos spēkus.

Z.T.: – Jā, viņi abi ir cienījami kandidāti, bet vienlaikus PVD nepieciešama nopietna reorganizācija, cita pieeja. PVD lepojas ar to, ka ieviesis ISO kvalitātes standartus. Citās valstīs šāda veida iestādēm to nav. To var darīt, ja ir ļoti daudz lieku līdzekļu un ja cilvēkiem nav ar ko nodarboties. Šis nav valsts iestādei prioritārs standarts, tas turklāt PVD darbu nav uzlabojis. Igaunijas diensta vadītājs, kuru ļoti cienu, par tā ieviešanu izteicās, ka viens kilograms aprakstīta papīra neuzlabos dienesta darbu, un es viņam pilnīgi piekrītu. Arī auditori, kas uzrauga, kā mēs ieviešam Eiropas direktīvas un regulas, brīnījušies par to, ka mums tādas ir. Pēdējā auditā ES inspektors sūdzējās, ka viņam grūti sarunāties ar PVD inspektoru, jo viņš atbild frāzēs "procedūra tāda, numurs tāds", bet nespēj atbildēt pēc būtības uz jautājumu, kas ir skaidrs katram augstskolu tikko beigušam veterinārārstam. Arī pārbaudāmajos objektos inspektoram priekšā ir tikai šis kilograms aprakstītā papīra ar diviem burtiņiem: A (atbilst) un N (neatbilst), bet viņš nevar paskaidrot, kāpēc ielikts N. Nevainoju inspektorus, tā ir centrālā aparāta vaina, ka tas veterinārārsts izskatās diezgan dumjš, aizejot uz uzņēmumu ar šīm lapām, un nespējot paskaidrot. Tādi gan nav visi. Un tagad, kad jātaupa līdzekļi, vēl veic regulāras šo standartu pārakreditācijas, uztur nevajadzīgu birokrātiju!

J.T.: – Jā, skumjākais ir tas, ka nav profesionalitātes, mēs ar dienesta pārstāvjiem nesarunājamies kā speciālisti savā starpā. Tāpēc mēs par to arī diskutējam, jo mums sāp tas, ka ir sliktāk nekā 90. gadu vidū vai pat krievu laikos, lai gan budžets desmit gados audzis desmitkārt.

Z.T.: – Intrigas ir lielas, aparāts izveidots milzīgs – lai to sakārtotu, vajadzīgs ļoti spēcīgs vadītājs.

I.S.: – Vienmēr jāzina mērķi, uz kurieni ejam, un labākais rezultāts būs, ja visiem šiem Bites kunga minētajiem trim veterinārmedicīnas vaļiem tie būs vienādi vai līdzīgi. Savulaik varbūt plānošana pieklibojusi, cik daudz mums vajadzīgs veterināro speciālistu, cilvēki arī neprata strādāt brīvajā konkurencē, un, nonākot tirgū, daudziem iestājās panika, kādēļ viņi aizgāja vieglākas pretestības ceļu, uz valsts iestādi, nevis sūri grūti strādāt par ārstu. Smags jautājums ir par veterināro izglītību.