Viedokļi E-Polā

Voits: Zvejnieki ceļ saldētavas, lai zivrūpnieki mūs vairs "nevarētu dancināt"

Latvijas zvejnieki patlaban aktīvi būvē zivju pārstrādes cehus, ieguldot no kuģu sagriešanas saņemto naudu, lai paši saldētu lielāko daļu lomu un pārstrādātāju diktētas cenas dēļ vairs "netiktu dancināti", intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" sacīja Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits. „ Zvejnieki pēdējo pāris gadu laikā pamazām nostājas uz savām kājām - būvē ražotnes, sāk pārstrādāt vairāk nekā pusi lomu, turklāt gatavo produkciju paši arī eksportē. Tagad ir interesanta situācija, ka 92% zvejnieku firmām pašiem ir ražotnes. Tā kā ilgu laiku zivrūpnieki laicīgi nenorēķinājās ar zvejniekiem, sagatavojām paši savas ražotnes pirmapstrādei - šķirotavas liemeņu šķirošanai, saldēšanai un uzglabāšanai.
Līdz ar to aizvien vājāka kļūst līdz šim ļoti ciešā sasaite ar zivrūpniekiem, kad zvejnieks bija spiests pārdot zivis par pārstrādātāja diktētu cenu. Citiem vārdiem sakot, zvejniekus vairs nevar dancināt, bet jārunā kā ar partneriem - ja zivrūpnieks grib izejvielu, jāsēžas pie galda, jārunā par cenu, preces daudzumu un apmaksas principu.”

Voits stāsta, ka zvejniekam no pārstrādes g alvenais ieguvums ir spēja pašam turēt stabilu tirgu un neļauties uzpircēju diktātam. Zivju nozvejai ir ciklisks raksturs - vasarā ir tukšs laiks, bet rudenī un ziemā lomi lieli. Tad zivrūpnieki pat nespēj nopirkt visu, ko zvejnieks atved krastā. Zivis paliek pāri. Tagad zvejnieki zivis sašķiro un iesaldē un brīdī, kad tirgū pieaug pieprasījums, pārdod saldēto produkciju. Agrāk, kad radās pārpalikums, cena strauji gāja uz leju, jo zvejniekiem nebija saldētavu un nācās gribot negribot produkciju pārdot zivrūpniekiem par viņu noteikto cenu. Tas ir ļoti liels pluss, ko ieguvuši zvejnieki, sabūvējot savas saldētavas. 
Zivsaimnieku asociācijas vadītājs informē, ka kopā zvejniekiem no Skultes līdz Pāvilostai pieder septiņas saldētavas ar kopējo jaudu gandrīz 5300 tonnas. Salacgrīvā zvejnieku SIA "Baņķis" pieder 700 tonnu jaudīga saldētava, Skultē SIA "Varita" - 400 tonnu, Rojā SIA "Irbe"- 800 tonnu, Ventspilī SIA "Grands&Co"- 400 tonnu, Ugālē SIA "Bradava" - 1000 tonnu saldētava un patlaban tiek būvēta vēl tikpat liela saldētava, Ventspils ostā SIA "Verģi" pieder 600 tonnu, bet Pāvilostā SIA "N-Stars"- 400 tonnu ietilpīga saldētava. Tā ka spējam sagatavot tirdzniecībai lielāko daļu nozvejoto lomu.
Voits stāsta, ka investīciju i eguldījums atkarīgs no jaudas. 700 tonnu ietilpīga saldētava kopā ar agregātiem un attīrīšanas iekārtām izmaksā apmēram 1,2 miljonus latu. Lielākā daļa investīciju nāk no Lauku atbalsta dienestā saņemtā finansējuma, ko zvejnieki iegūst par vecajiem, metāllūžņos sagrieztajiem kuģiem, atbalstu veiksmīgi novirzot zivju pirmapstrādei. Ja nepieciešami papildus līdzekļi, zvejnieki liek kopā savu naudu, no aizdevumiem bankās cenšoties izvairīties.
Viņš atzīst, ka, lai gan saldētavu skaits aug, tas vēl nav pietiekams. Viņaprāt, zivrūpnieki nestrādā ar perspektīvu, jo vasarā saldētavās varētu uzkrāt ap 6000 tonnu zivju, lai tukšajā laikā (jūlijā – septembrī) cilvēkiem cehos būtu darbs.

Jautājumu, kāpēc zvejnieki un zivrūpnieki nemitīgi konfliktē, Voits skaidro: “ Tāpēc, ka pārstrādāji, īpaši šprotu ražotāji, vēlas ar administratīvām metodēm panākt, lai valsts neatļautu zvejniekam sasaldētās zivju tonnas pārdot. Būtībā grib panākt, lai zvejnieks nedrīkstētu rīkoties ar savu lomu un pārdot to eksportam, bet gan turētu visu pārstrādātājam. Tas tiek dēvēts par "politisku lēmumu kvotu pārdalīšanā". Tomēr pēc tikšanās ar zemkopības ministri Laimdotu Straujumu pagājušajā nedēļā guvu pārliecību, ka šādas metodes neies cauri.

Savstarpējās sliktās attiecības diemžēl patiešām pastāv un tādas saglabāsies arī nākotnē. Zivrūpnieki pieraduši pie vecās sociālisma laiku sistēmas, kad pārstrādātājiem pašiem bija kuģi un viņi gādāja izejvielas konserviem. Tagad situācija mainījusies - zvejnieki paši spēj zivis pārstrādāt un pārdot, līdz ar to pārstrādātājiem zivju trūkst un viņi spiesti vai nu maksāt 200 latus par tonnu, vai arī pirkt zivis no kaimiņiem. Pārstrādātājiem piedāvāju - līdzās ir somu, igauņu, lietuviešu zvejnieki - ja ir problēmas ar vietējiem zvejniekiem, griezieties pēc zivīm pie kaimiņiem! Valstij tas būs tikai ieguvums - zvejnieki eksportē savu produkciju, un arī zivrūpnieki dos pienesumu, iepērkot izejvielu no citām valstīm, ražojot šprotes un citus konservus un eksportējot. 
Tātad nesaprašanās rodas, jo pārstrādātāji nevēlas maksāt pašreizējo tirgus cenu par zivīm. 
Un vēl būtiska lieta - latviešu zvejnieki jau vēsturiski pārdod ļoti augstā kvalitātē apstrādei sagatavotas zivis, un pārstrādātāji zina, ka šādu kvalitāti nedabūs ne no igauņiem, ne zviedriem. Kaimiņu zvejnieku lomos būs 20%-30% atbirums, un zivrūpnieki to visu būs spiesti pirkt par lielu naudu. Šī problēma zivju apstrādē nākotnē būs vēl sāpīgāka, diemžēl zivrūpnieki publiski to negrib atzīt.”
Voits domā, ka nākamgad svaigu reņģu un brētliņu cena uzkāps no pašreizējiem 200 latiem par tonnu vēl par 20% - līdz 240 latiem, kas varētu būt cenas maksimums. Tad cena apstāsies un vismaz gadu noturēsies. Tas saistīts ar kvotu samazinājumu. Tomēr viņš akcentē, ka zivju jūrā joprojām ir pietiekami.

Par kvotu izmaiņām 2013. gadā I.Voits saka: “Reņģu un brētliņu kvotas noteikti ies vēl uz leju. Nākamajos dažos gados kritums varētu būt pat 15% - 20%. Vienlaikus Eiropas Komisija "dzīs augšā" mencu kvotu, tajā pat laikā ar dažādiem paņēmieniem ierobežojot mencu nozveju, ļaujot, lai mencas vairojas. Tā šogad ļāva mencu kvotas palielināt par 40%, nākamgad prognozēju, ka tie būs jau 60%. Šis process notiek, jo Eiropas valstis ieinteresētas mencu nozvejā, kamēr brētliņas un reņģes tur nav īpašā cieņā.
Kvotas samazinās ar katru gadu. Iestājoties Eiropas Savienībā 2004. gadā, brētliņu kvotas bija 52 399 tonnas gadā, 2010. gadā tās bija 45 876 tonnas, savukārt šogad - 39 949 tonnas, bet nākamgad - tikai 31 160 tonnas. 
Reņģu kvotu samazinājums attiecīgi ir - 23 559 tonnas, 21 362 tonnas, 22 569 tonnas, bet nākamgad - 18 630 tonnas. Savukārt mencu kvotas pieaug - attiecīgi 50127 tonnas, 5160 tonnas, 5715 un nākamgad - 6564 tonnas. 
Kopā zivju kvotu samazinājums kopš 2004.gada ir bijis par 30,41% - no 80 985 tonnām 2004. gadā līdz paredzētajām 56 354 tonnām 2012. gadā.”

Zivsaimnieku asociācijas vadītājs stāsta, ka zvejnieki līdzīgi, kā piena nozarē uz kooperatīva principiem gatavojas veidot savas zivju pārstrādes rūpnīcas: “ Šonedēļ šādu ražotni gatavojamies nodot - Liepājā, Vānes ielā 21a. Tā ir zivju saldētava, kur tiks šķirotas zivis un gatavotas eksportam. Ražotnē varēs uzglabāt 400 tonnas zivju un diennaktī saldēt apmēram 400 tonnas mencu, brētliņu, reņģu un plekstu. Projektā ieguldīts 1,5 miljoni latu - tā ir zvejnieku pašu nauda.
Pagaidām ražotnē tiks gatavotas saldētas zivju filejas un sūtītas uz pasaules tirgiem Skandināvijā un Centrālajā Eiropā, kur tās ir ļoti pieprasītas. Eksports būs 100%, jo Latvijas iekšējā tirgū šādas filejas nav pieprasītas. Pagaidām ceha noslogojums būs 0,5 tonnas stundā, savukārt maksimālo jaudu - 1,5 tonnas stundā - plānots sasniegt ap Jauno gadu. Zivis tiks pārstrādātas uzreiz pēc loma izkraušanas no kuģa. Mencām atdalīs filejas, bet ražošanas atlikumus nogādās zvērsaimniecībās, līdz ar to zivs tiks pilnībā izmantota.”
Tā kā ražotnes īpašnieki ar vienādu daļu skaitu ir Latvijas Zvejas ražotāju grupa, kurā apvienojušies 13 zvejnieku firmas, ar zivju daudzumu problēmu nebūs. 
Savukārt nākotnē jaunajā ražotnē tiks gatavoti arī tā dēvētie preservi - termiski neapstrādāti zivju produkti plastmasas kārbiņās ar uzspiežamo vāciņu, kuru derīguma termiņš ir tikai trīs mēneši. Plānojam, ka ar pilnu jaudu ražotne sāks strādāt triju gadu laikā. 

Voits uzskata, ka standarta konserviem metāla iepakojumā nav perspektīvas ne vietējā, ne eksporta tirgū. Tirgos nākotne ir saldētajai produktiem - labas kvalitātes zivju filejām, kas sagatavotas tā, lai saimniece var paņemt no ledusskapja un likt uz pannas. Savukārt pieprasījums pēc konserviem tuvāko sešu gadu laikā samazināsies vismaz uz pusi.  Jau patlaban zivrūpnieki eksportē tikai trešo daļu no tā, ko Latvija savulaik ražoja - 102 000 tonnas tonnas 1991. gadā, turklāt samazināšanas tendence turpinās. Konservu tirgus ir pārāk piesātināts, tam nav nākotnes.

Pilnu interviju ar Ināriju Voitu lasiet biznesa informācijas portāla "Nozare.lv" sadaļā "Intervijas. Viedokļi".