RUlandei faktiski bija 2 izvēlētā ceļa neatgriezeniskās turpināšanas punkti, tā sauktie "point of no return". Viens ārējais. Un viens iekšējais.

 

Nē, ne slavenā Minhenes runa 2007.gadā, un arī ne Krimas pārņemšana. Un arī ne VVP šķietamā atgriešanās varas virsotnē 2012.gadā.

Pirmais bija tik tāds krekšķis, kurā puisis iepīkstējās, ka viņam nepatīk, ka esošā pasaules kārtība tā īsti nepieļauj kādai valstij veidot savas ietekmes zonas, nosakot pilnu dienaskārtību tajās esošajām politiskajām varām.

Un otrais jau bija uzsāktā ceļa loģisks turpinājums.

Bet trešā vienkārši nebija. Jo nebija aiziešanas.

 

Starptautiskās nozīmes neatgriešanās punkts. Kad viņi beidzot uzdrošinājās. Un izrādījās, ka visa pārējā pasaule to atļauj. Atļauj faktiski okupēt kaimiņvalsts teritoriju. Un pat attaisno. Mīļā miera labad, vai vienkārši noticot lielajam lācim par mazās Sakartvelas asinskārību, vai vienkārši negribot zaudēt biznesa iespēju plašumu, vai... - dažādi iemesli. Un cerību pilnā mīlēšanās ar agresoru vienkārši turpinās. Tā bija reize, kad pirmoreiz, kopš Somijas Ziemas kara laikiem atklāti tika izmantotas hibrīdkara metodes, tā teikt Gleivica v2.0 ar piedevām.

Tas bija svarīgs punkts arī iekšējai lietošanai- kad viņi saprata, ka militārais spēks tomēr ir jāattīsta- ka padomju laika bruņojums un ekipējums vairs vienkārši nevelk, un ar esošo nodrošinājumu un armijas organizāciju militāri var zaudēt pat mazajai Sakartvelai. Punkts, pēc kura sākās reālā ekonomikas militarizācija arī parastā bruņojuma jomā, un ne tikai stratēģisko tā saukto atturēšanas kompleksu attīstība. Punkts, pēc kura radās nākotnes zaļo cilvēciņu spējas.

 

Un otrs - 2012.gada Bolotnaja.

Un pat ne prezidenta vēlēšanas ar Prohorovu kā diezgan konkurētspējīgu kandidātu. Kardinālas iekšpolitiskās pārmaiņas nozīmes neatgriešanās punkts. Brīdis, kad vienkārši tika uzsākts mērķtiecīgs stratēģiskais, ar plašu izmantoto taktisko instrumentu klāstu, uzbrukums sabiedrības smadzenēm. Tās vienkārši narkotizējot - ar naudu, ar slavu, ar varu. Vai izspiežot no valsts. Varbūt viens no publiski pazīstamākajiem gadījumiem ir Sergejs Gurijevs, bet ne tuvu ne vienīgais.

 

Faktiski ar to sākās sabiedrības smadzeņu amputēšanas operācija. Kas noslēdzās 2021.gada janvārī ar ANavala apcietināšanu. Kas parādīja, ka valsts vara ir izveidojusi sistēmu, kurā tā iekšpolitikā var darīt pilnīgi visu - tostarp atklāti nogalināt citādi domājošos. Un tautas masas to pieņem. Bet tos dažus joprojām citādi domājošos vienkārši var vardarbīgi izolēt.

 

Un tagad vairs šīs valsts sabiedrībai tās pašreizējā paaudzē iekšēju atgriešanās iespēju nav. Diemžēl. Nekādu - nedz oligarhu apvērsums, nedz ģenerāļu sazvērestība, nedz slepeno dienestu rīcība, nedz tautas iziešana ielās, nedz mobilizēto māšu, sievu un līgavu dumpis. Nedz pat kāds mistiski izpildīts atentāts. Un pat ne vienkārša vadoņa nāve.

 

Un ir pilnīgi neproduktīvi šīs valsts nācijas iekšienē tās pilsoņu kopumā mēģināt saskatīt kādus "gaišos tēlus" - neapmierinātos. pretoties gribošos, labāku sabiedrību veidot gribošus. Pat esošās neapmierinātības dzirkstis ir vien par dažām dzīves neērtībām. Un par no daudzām valstīm un sabiedrībām saņemto 'ignore', kas taču vienkārši pārkāpjot viņu svētās cilvēktiesības. Tiesības rīt un baudīt. Tiesības īstenot un demonstrēt savu varu.

Ir pilnīgi iluzori mēģināt saskatīt šās valsts un tās nācijas kultūras vērtības. Kādu patiesībā, atvērtām acīm, bez gadu desmitiem atkārtotajiem pašslavinājumiem, izrādās, ka arī vienkārši nav - varbūt ir kādu atsevišķu cilvēku vai pat viņu grupu radīti vērtīgi mākslas vai tehnoloģiskas jaunrades darbi, bet nav nedz pasaules sabiedrības attīstībai vērtīgu un noderīgu visas nācijas kultūras produktu, nedz pašu nācijas sabiedrību un tās cilvēku personību patiesi attīstošo kultūras vērtību. Ir vardarbības, ekspansionisma, parazītisma un atdarināšanas produkti literatūrā un tēlotājmākslā. Kas samierinās, attaisno un slavina vardarbību, pakļaušanu un ekspansionismu. Nacionālās arhitektūras pērles nav tikušas tālāk par dažādu pilsētu kremļiem un ortodoksu baznīcām - viss pārējais ir citzemju arhitektu un viņu skolu radīts. Bet skatuves māksla nav tikusi tālāk par Lielā teātra lellēm.

 

Un par sabiedrības kopējās kultūras pamatvērtību vienīgo kvintesenci ir kļuvusi uzvara pašu pirms 80 gadiem līdzuzsāktā karā.

 

Un pat šī nav pašu radīta vērtība, jo ir britiem "nozagta" uzvara- britiem vienīgajiem pietika garīgais spēks bez kompromisiem pretoties Hitlera Vācijas agresijai. Un amīši, bez savu karavīru līdzdalības gana asiņainajās cīņās, nodrošināja industriālo potenciālu VISAS koalīcijas kara vešanas materiālajām iespējām - bez kurām nebūtu nedz sabiedroto tanku, nedz aviācijas, nedz armiju pārvietošanās spēju...

 

Šai sabiedrībai pēc 10 gadus ilgušās operācijas vairs nav sabiedrības normālas smadzeņu spējas. Sabiedrības kā pašorganizēties spējīgas cilvēku kopas smadzeņu spējas.