UA/Mskja

Sākta sabiedrības sagatavošana Ukrainas teritorijas daļas pilnīgai iekļaušanai Mskjā. Informācijas kara taktika

Dažas dienas iepriekš savā publikācijā - skatīt šeit: ej.uz/mbpz, citējām pašas Mskjas avotu, ka Maskava izvēlas Donbasa ceļu uz "krievu pasauli". Tā teikt principiāli izlemts, atvērta palikusi vien ejamā taktiskā ceļa izvēle. Tagad par to pašu sapratni runā pirmais UA prezidents Kravčuks.

Mskjas RIAN citē Leonīdu Kravčuku, UA delegācijas vadītāju trīspusējās sarunās par Donbasa risinājumu: 

"Jau tagad atklāti runā nevis par [Donbasa] integrāciju Ukrainā, bet Krievijā," pārliecināts politiķis. Pēc viņa domām, Maskava plāno Ukrainā izveidot "nacionālas Krievijas valstis" - ne tikai pašpasludināto Doņeckas un Luganskas republiku teritorijā, bet arī Kijevas kontrolētajos Donbasa apgabalos.

Viņš cieti paziņo: "Ukraina nekad nepiekritīs šādai politikai un koncepcijai un negrasās atteikties no savām nacionālajām un valsts interesēm." 

Bez garas runāšanas - puses atklāti sākušas atzīt, ka Minskas formāli spēkā esošie nolīgumi to esošajā redakcijā faktiski nav izpildāmi.

Ukrainai nav pieņemama valsts federalizācija RUlandes gaumē. Pēdējai nav pieņemami jelkādi citādi mierīga risinājuma ceļi.

Pagājušā gada decembrī iztecēja termiņš tā sauktajam Zeļenska ultimātam, kurā viņš pēc Parīzes tikšanās bija devis gadu ilgu laiku atrisināt Donbasa mezgla jautājumu, balstoties uz Minskas nolīgumiem: "Laiks iet. Valdība šiem līgumiem var veltīt vienu gadu. Tas nevar būt ilgāks. Ja tas prasa ilgāku laiku, mums jāmaina formāts un jāizvēlas cita stratēģija".

Šā gada laikā RUlande centās piespiest UA faktiski atzīt abu paravalstu eksistenci un nosēdināt tās pie viena sarunu galda kā līdztiesīgas sarunu puses, bet UA no tā apņēmīgi izvairījās, skaidri demonstrējot, ka šis nebūs Trojas zirgs, ko tā ir ar mieru ielaist savā valstī tās vēlākai atdošana agresorvalstij.

Un izskatās, ka RUlande ir sapratusi, ka UA drīzāk atteiksies no abu apgabalu atņemto teritoriju neatliekamas atgriešanas UA kontrolē, nekā pakļausies savas valsts federalizācijai un atdošanai tā sauktās "krievu pasaules" pārvaldībai.

Un ka šis nav tikai viena paša UA prezidenta viedoklis, bet kopumā to atbalsta visa UA tauta un galvenie politiskie spēki. Un tāpēc tai kaut kas ir jādara. Bet, lai Mskja reāli darītu un dabūtu tam savas tautas akceptu, ir jāmaina tiesiskais statuss. Kā minimums - ir jāatzīst abas šīs līdz šim neatzītās valstis par tādām. Vai jāiet Krimas scenārija pēdās.

Bet savās mājās to tā atklāti no savas puses nevar teikt. Tāpēc pareizos vārdus jāieliek pretinieka mutē.

Varam uzskatīt, ka Donbasa tālākās juridiskās okupācijas process ir uzsākts.

Raudzīsim, cik ilgi tas ritēs. Domāju, ka nākamajos ne ilgāk kā 2 gados RUlande to mēģinās pabeigt. Lai uz nākamajām prezidenta vēlēšanām kabatā būtu izspēlētās Jaunkrievijas kārts ienestais laimests. .

Ja no mana ciniska skatu punkta - UA ar LDTR faktisku, arī atklāti atzītu, okupāciju tikai iegūs. Un iegūs vairākas lietas:
- būs noformējusies jaunā UA daudznacionālā nācija uz visai stingriem eiropeiskiem pamatiem;
- būs beigusies karadarbība, kas joprojām līdzi nes UA ļaužu dzīvības.
- UA būs atbrīvojusies no visai plašas bezsakņu kolaboracionistiskas iedzīvotāju daļas, kurai ir tuvākas RUlandes civilizācijas vērtības, kuras, pēc Lavrova vārdiem, nav savienojamas ar eiropeiskām
- uz UA ekonomiku negulsies Donbasa sociālekonomiskās pārstrukturēšanas slogs, jo ogļu ieguve un smagā tēraudkausēšana šobrīd nekādi vairs nav uzskatāms par ienesīgu ekonomikas aktīvu, bet pārējā rūpniecības struktūra arī jau toreiz, 2014.gadā, nebija nekāda pasaules industriālā avangarda daļa.

Un - samaksājot par to skarbu cenu - 17,5 tūkstoši kvadrātkilometru savas teritorijas ar ~3,5 miljoniem iedzīvotāju (apdzīvotības blīvums tur ir 8 reizes lielāks nekā mūsu Latvijā), kas pašlaik dzīvo šajās teritorijās (2014.gadā abos UA apgabalos dzīvoja ~ 6,4 M iedzīvotāji). Cenu par zaudējumu 2014. gada karā ar vienu no savas teritoriālās integritātes garantiem.