5.novembrī Kravčuks publiskoja solīto atbildes priekšlikumu Donbasa reintegrācijai Ukrainā. Pozīcija negaidīti, bet patīkami spēcīga - pilnīga demilitarizācija, robežas kontroles atgūšana, tad vēlēšanas. Un nekādas speciālas izmaiņas UA konstitūcijā par kādu īpašo statusu Donbasa teritorijām. Un RU perēkļa UA politiskajā sistēmā caur šo nebūs.

 

Diplomātiskā valodā tas varētu nozīmēt arī to, ka UA pasaka, ka speciālas vajadzības pēc šīm teritorijām nav. Un par katru cenu UA necentīsies tās atgūt savā kontrolē. Bet - nezaudējot cieņpilnu pozīciju, ka Donbass ir neatņemama Ukrainai piederoša RU pagaidu okupēta teritorija, kas vienkārši jāatdod UA kontrolē.

 

Pirms vairākiem gadiem A.Ilarionovs kādā intervijā līdzīgi teica - kāpēc Jums Ukrainai vajag šos cilvēkus un teritoriju, kuri tāpat mentāli Jūs velk un vilks atpakaļ uz impērisko krievu pasauli?

 

RU galvenās Ūsas uz šo priekšlikumu reaģē noraidoši, jo tas neatbilstot Minskas 2015. gada nolīgumam.

 

Bet tas skan tā visai nepārliecinoši, pēc inerces, jo kādreiz tas tā sarunāts, un seju zaudēt taču nedrīkst. Es pat teiktu, ka RU ir apjukusi, ko darīt - teritorija prasa resursus sociālajam atbalstam, ekonomiski tā tagad ir būtiski izpostīta, agrākie īpašo resursu krājumi (ogles, čuguns, tērauds) šodienas pasaules ekonomikā zaudējuši savu nozīmi. Bruņoto formējumu darbība Donbasā prasa resursus. Un fonā pāri visam tam - joprojām pielietotās pasaules sankcijas. Bet UA uz kādu īpašu piekāpšanos vairs neiet. Tāds viegls strupceļš...