Teritoriju pārvaldība

Par Latvijas lauksaimniecības attīstību, tās politiku pašreizējā periodā, lauksaimniecību Eiropas skatījumā. 1998/01/30

Kuldīgā, 1998. gada 30. janvārī.

Andris Miglavs: Par Latvijas lauksaimniecības attīstību, tās politiku pašreizējā periodā, lauksaimniecību Eiropas skatījumā.

To, par ko es runāšu, man negribētos saukt par filozofisku apskatu, bet par ieskatu, kā mēs bieži attiecamies pret lauksaimniecību, domājam par to un runājam par to, un vai viss ir pareizi, kā mēs tradicionāli ikdienā par to runājot, runājam. Sarežģīts teikums ! Man patīk, ka jums patīk, ka man patīk ...

Tātad, dažos vārdos par Latvijas lauksaimniecību, tās attīstību un attīstības perspektīvu veidošanos.

 

Parasti un visai bieži. tiek stāstīts, ka mūsu svarīgākais uzdevums ir integrēties ES un ka tas arī ir viss, kura dēļ mēs dzīvojam, elpojam, klepojam un arī strādājam. Principā, tas patiešām tā arī varētu būt.

Tajā pašā laikā, es tomēr gribētu teikt skaidri un atklāti savu personīgo pārliecību, un domāju, ka ne tikai savējo, ka tas ne tuvu nav pašmērķis, bet ka tas ir tikai viens no līdzekļiem; turklāt iespaidīgs līdzeklis un normāli akceptējams līdzeklis, kā mums pašiem būtu iespējams sakārtot savu dzīvi, lai mēs dzīvotu labāk nekā dzīvojām agrāk un dzīvojam pašlaik.

Un, lai tas tā varētu notikt, mums, pirmkārt, jābūt skaidrībā par to, ko mēs paši gribam. Nav runa par to, ka mēs gribam integrēties ES, bet par to, ka mēs gribam integrēties ES, lai visa sabiedrība kopumā dzīvotu lielākā labklājībā, lielākā sabiedriskajā mierā un cilvēciskākā atmosfērā un dzīvotu labāk salīdzinot ar to, kā tas varbūt ir bijis aizvadītajos gadu desmitos un varbūt arī pašreizējā dekādē.

 

No šī viedokļa raugoties, arī Latvijas lauksaimniecība un lauksaimnieki ir jāuzlūko kā viena no integrācijas procesa sastāvdaļām, kā viens no tās elementiem.

Ir jārēķinās ar realitātēm, kas ir saistītas gan ar ES, gan ne ar ES. Šobrīd, runājot par lauksaimniecību - konkrētajā gadījumā par integrāciju ES, mēs dažkārt sakām, ka Latvijas lauksaimniecības integrācija ES, lūk, ir tas apstāklis, kas kavē mūsu lauksaimniecības attīstību, ka mums ir jādomā par kaut kādām kvotām un subsīdijām un vēl par kaut ko.

 

Es gribētu teikt, ka pēdējā desmitgadē, sākot ar 1991. gadu, kad vēl ne tuvu nebija runa par lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju, mēs sākām ieviest kaut kādus tirgus ekonomikas elementus, t.i., pirmkārt, atbrīvojot produktu cenas; otrkārt, ļaujot cenas noteikt tirgū un liekot patērētājam maksāt par produktu tik, cik tirgū tas maksā. Savukārt ražotājam ļaujot saņemt tik, cik tirgus spēj nodrošināt.

Būtībā 1991. gadā Latvijas lauksaimniecība reāli sastapās ar reālu tirgus ekonomiku, tirgus ekonomikas faktoriem. Vēlreiz uzsveru, ka tas bija pirms visiem privatizācijas, pārstrukturēšanās procesiem un tas bija saistīts tikai ar to vien, ka sākumā atbrīvoja cenas rūpniecības produkcijai. Un tirgus spēku darbība būtībā arī ir bijis tas noteicošais apstāklis, kas faktiski ir izsaucis kardinālās strukturālas izmaiņas visā lauksaimniecības sistēmā u tml. Es negribētu teikt, ka tas ir vienīgais, jo daudz ko laika trūkuma dēļ es šodien nevaru pateikt, bet, kopumā runājot, tā ir viena no būtiskākajām lietām, kas šo procesu ir ietekmējusi.

Būtībā dienas gaismā ir iznācis viens no sociālisma ekonomiskās sistēmas sabrukšanas pamatcēloņiem, t.i. saimniekošanas neefektivitāte, zemais darba ražīgums un principā arī zemā produkta kvalitāte. Runas bija par kvantitāti un nevis par patērētājam pievilcīga produkta ražošanu.

Būtībā visa mūsu iepriekšējā saimniekošanas sistēma balstījās uz bezvērts ekonomiku, bezvērts piegāžu ekonomiku: t.i., bezvērts resursi, bezvērts enerģija, bezvērts ķimikālijas, bezvērts spēkbarība un būtībā arī bezvērts darbs. Un tā, kopš 1990.-91. gada mēs esam sastapušies ar to, ka tas vairs nav bezvērts, bet ka tam visam ir kaut kāda cena un cenu nosaka tomēr ārējie apstākļi nevis kāds voluntārs lēmums: tam jāmaksā tik un tik un nekā savādāk.

Kāpēc es tam šodien pievēršu tik lielu uzmanību?

Tāpēc, ka sabiedrībā vēl joprojām ir spēkā un tiek kultivēts mīts, ka pie visa vainīga ir lauksaimniecības pārstrukturēšana, privatizācija u.tml. Un cilvēku enerģija tiek tērēta meklējot vainīgos, meklējot atrunas, attaisnojumus u.tml.

Es nesaku, ka viss ir labi, ka viss ir kārtībā, ka ir lieliski apstākļi u.tml. Ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka, enerģija tiek tērēta, meklējot attaisnojumu un nerēķinoties ar to, ka būtībā patiešām ir nepieciešamas kardinālas strukturālas izmaiņas. Tas nepavisam nebūs saistīts ar privatizāciju un pašmērķa realizāciju, kaut atsevišķos sabiedrības dzīves posmos tas varbūt tā arī izskatījās. Bet tas saistījās ar nepieciešamību pārstrukturēt ražošanu.  

 

Jāsaka atklāti, ka man patiesi nav žēl, ka daudzas no fermām, kas ir bijušas, ir sabrukušas; ka daudzas no tehnikas novietnēm ir palikušas bez saimniekiem, jo efektīvas tirgus struktūras apstākļos tām vienkārši nav pielietojuma. Tas nenozīmē, ka nebūtu bijuši gadījumi, kad būtu bijis pretējais, bet, kopumā runājot, man tiešām tā tomēr nav žēl.

 

Otra lieta ir efektivitāte un struktūras pielāgošana efektīvai saimniekošanai; darba, saimniekošanas, ražošanas un dzīves kvalitāte. Mēs šobrīd vēl joprojām dzīvojam ar mītu, es to gribētu saukt par mītu, ka mums jāsaražo N. tonnas piena un par šīm N. tonnām piena jāsaņem kaut kāda noteikta cena.

Jā, protams, ir jāsaņem kaut kāda cena, kas ražotājam spētu būt pietiekami pievilcīga un kompensētu vismaz ražošanas izmaksas un nodrošinātu cilvēka cienīgu ienākumu. Tajā pašā laikā ir otra puse - ne tikai subsīdijas vai importa barjeras ir tas apstāklis, kas kalpo par instrumentu, lai nodrošinātu cenu līmeni un ienākumu līmeni.

Bet ir vēl divi citi apstākļi, un tie ir:

-         pirmkārt, jaunu tehnoloģisko risinājumu ieviešana ražošanā, lai cik tas arī nebūtu šķietami dārgi un bezcerīgi, sākotnēji.

-         Otrkārt, visa ražošanas procesa kvalitātes uzlabošana. Vēlreiz uzsveru - ražošanas procesa - un nevis produktu kvalitātes uzlabošana, jo ar produktiem mums it kā viss ir kārtībā. Mums ir it kā labs siers, labs sviests, laba maize.

 

Tajā pašā laikā ne vienmēr process, kā līdz labajam produktam mēs nonākam, ne vienmēr nodrošina patērētāju interešu aizsardzību (patērētājs tomēr ir mūsu kungs) un ne vienmēr tas mums nodrošina iespēju ieiet pasaules tirgū. Te mēs faktiski nonākam pie iekšējās pārstrukturēšanās un pie iekšējās sakārtotības saiknes ar Latvijas lauksaimniecības ieeju pasaules tirgū, starptautiskā tirgus apritē. Nav runa tikai par produkta cenu, ka mēs nespējam konkurēt ar cenām, bet ir runa vispār par principu, vai mēs šajā tirgū iekļūsim vai nē.

 

Mēs sevi mierinām ar domu: ja ES ir augstas kvalitātes prasības, ja mēs dažkārt nespējam konkurēt ar tirgus cenām, ja viņi brauc sertificēt uzņēmumus utt., mums Eiropu nevajag. Mēs iesim uz Austrumiem. Tomēr mums jārēķinās, ka arī Krievija ir ieviesusi līdzīgu uzņēmumu reģistrāciju kā ES. Arī Krievija prasa produkcijas paraugu īpašu sertificēšanu. Arī Krievija pievienosies PTO, par kuru dažkārt pie mums jautā, vai tiešām mums tas ir vajadzīgs, jo tas varētu ierobežot mūsu iespējas. Integrējoties šajos starptautiskās tirdzniecības procesos, arī Krievija un pārējais, mums šķietamais, Austrumu tirgus, prasības, kas ir noteiktas Eiropā, ieviesīs pie sevis. Tas ir neizbēgams process. Vai mums tas patīk vai nepatīk. Tā būs.

 

Tāpēc, runājot par Latvijas lauksaimniecības un ES integrācijas procesiem, es gribētu teikt, ka ES integrācijas process jebkurā gadījumā ir Latvijai nepieciešama skola, lai sakārtotu savu ražošanu tādā apmērā, tādā mērā kārtībā, ka varētu normāli integrēties pasaules tirdzniecības apritē. Un tad jau būtu runa par konkurenci ar cenām, un ne tikai par kvalitāti un formālajām pārējām ārpus muitas u.tml.prasībām.

 

Dažkārt varētu vaicāt, kāpēc mums ir vajadzīga ieiešana Eiropas apritē --   pietiek ar to, ka mēs pabarosim savu Latvijas tautu. Latvijas tautas pabarošanai pilnīgi pietiek ar 750 tūkst. tonnām saražotā piena; pašlaik mēs ražojam aptuveni 1 milj. Pietiktu ar 700.tūkst. tonnām graudu, tā vietā, kad Latvija reāli var dot 2 milj., u.tml. Ir aprēķini, ka mūsdienu lauksaimniecībā nebūtu vietas vairāk par 40 - 50 tūkst. cilvēku, šodienas 170 -200 tūkst. vietā. Mūsu aprēķini liecina par to, ka, ja mēs Latvijā orientētos uz iekšējo vajadzību apmierināšanu, tad pie vidēji normālas šodienas produktivitātes strādājot, Latvijā pietiktu apmēram ar 40 - 50 tūkst. Cilvēku, lai lauksaimnieciskā ražošana varētu dot ienākumus līdzīgi kā pārējiem sabiedrības locekļiem. Un tikai. Tā ir realitāte, ar kuru ilgtermiņa skatījumā mums ir jārēķinās. Pie tam neatkarīgi no tā, vai mēs skatāmies uz ES vai nē.

 

Skatīšanās uz ES, tas vienīgais būtiskais, ko mums varētu dot šajā konkrētajā kontekstā, ir pieredze, kā risināt šīs problēmas, kā risināt šos jautājumus. Viens no jautājuma risināšanas aspektiem ir lauksaimniecības un lauku pārstrukturēšanas programmas. Tas nozīmē, ka līdztekus lauksaimnieciskās ražošanas pārstrukturēšanas programmai, kas sāpīgākā vai mazāk sāpīgā veidā šodien Latvijas lauksaimniecībā tiek realizēta, es pilnīgi pieļauju, pareizāk, es saprotu un apzinos, ka daudziem cilvēkiem, pat pārāk daudziem cilvēkiem, tā ir pārāk sāpīga. Bet tomēr pārstrukturēšana lauksaimnieciskajā ražošanā notiek un tās programmu lauksaimniecībā ir jāpapildina ar vienu no līdzejošiem instrumentiem - ar lauku pārstrukturēšanas programmu.

 

Ja runājam par lauksaimniecību, tad es gribētu teikt, ka diskusiju rezultātā, kuras notika pagājušo divu - triju gadu laikā, vairums loģiski domājošo lauksaimnieku un politisko spēku (es negribētu pārējos saukt par neloģiskiem cilvēkiem, bet tomēr), ir nonākuši pie zināma kopsaucēja, ja runājam par lauksaimniecību kā par ražošanas nozari. Un tas ir: ir jābūt efektīvai lauksaimnieciskai ražošanai, kas ir maksimāli resursus taupoša, kvalitatīva un ar labu produktivitātes līmeni. Tas nozīmē arī efektīvu saimniekošanu.

 

Runājot par lauku pārstrukturēšanas problēmu, sabiedrība būtībā tikai pēdējā pusotra gada laikā ir reāli sākusi par to runāt un to apzināties.

Līdz šim šī runa ir bijusi apmēram tāda (domāju, ka tas ir vēl viens no mītiem): nu jā, tad mums visiem pārējiem ir jāizmirst, tad mūs ir jānošauj vai jāaizved, vai jānoslīcina, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Nē, ne tuvu ! Par to nav runa. Vēl jo vairāk. Ja gribam redzēt, runājot par tiem pašiem 40-50 tūkst. lauksaimniecībā strādājošajiem cilvēkiem, ja mēs gribam redzēt šīs saimniecības reāli strādājošas un šos cilvēkus laukos dzīvojošus, arī tos, kas apkalpo šo cilvēku skaitu, tad mēs nedrīkstētu domāt un, es gribētu teikt, arī runāt par to, ka šiem atlikušajiem no laukiem būtu jāaiziet, jo: ja lauki iztukšosies, un, teiksim, šie it kā laukos liekie cilvēki (es vēlreiz uzsveru - pašreizējā lauku saimniekošanas struktūrā esošie liekie cilvēki) laukus atstās, tad es principā gribētu domāt un arī teikt, domāt es jau domāju, bet es gribētu arī teikt, ka šāda lauksaimniecība kā efektīva saimniekošanas nozare pastāvēt nevarēs.

 

Jo cilvēks ir interesants radījums. Viņam līdztekus ienākumiem ir vajadzīga arī sabiedrība. Indivīdam kā sabiedrības loceklim ir nepieciešama viņa vajadzību apmierināšanas iespēja. Un tā iespējama tikai pie kāda noteikta iedzīvotāju koncentrācijas blīvuma, un jau šodien Latvijā vidējais iedzīvotāju blīvums laukos ir četras reizes mazāks nekā tas ir Rietumvalstīs, nekā Viduseiropā. Tātad mēs nonākam pie tā, ka līdztekus šai, varētu teikt, lauksaimniecības efektivitātes paaugstināšanas valsts programmai, kas ir pietiekami plaša un kompleksa, kuras aizmetņi burtiski tikai pagājušajā gadā ir radīti un pagājušajā gadā un šogad tiek mēģināts tos arī ieviest dzīvē, ir jābūt arī lauku pārstrukturēšanas problēmai.

 

Kā jau teicu, sabiedrība pagājušajā gadā ir sākusi kaut ko apzināties, arī kaut kādi valdības lēmumi, Saeimas lēmumi ir bijuši; ministrijas ir sākušas rušināties, zinātnieki kaut ko strādā un cilvēki runā. Viss it kā ir noticis.

Tomēr es gribētu teikt, ka kopumā sabiedrībā vēl nav bijusi diskusija, kas vispār ir Latvijas lauki, kas ir lauku raksturīgā iezīme un kādai jābūt lauku apdzīvotībai. Jo šobrīd vēl arvien faktiski cīnās divi viedokļi.

-         Viens: de facto, ka kolhozu, sovhozu ēras laikā izviedojušies lauku mazciemati vai lauku mazpilsētiņas, kuras, tiek uzskatīts, ka tās ir sliktas, un būtībā tādas, kādas tās ir, vairumā gadījumu - tas nav arī nekas labs.

-         Un otrs galējais ekstrēmais variants par to, ka visiem laukos ir jādzīvo viensētās, kur savukārt neviens tā īsti korekti nav parēķinājis, par cik maksā dzīvošana viensētās dārgāk nekā dzīvošana ciematā un no kādiem finansu resursiem dzīvošana viensētā tiks finansēta.

 

Jautājums par lauku apdzīvotību, par lauku apdzīvotības struktūru, par to, kādiem vispār būt laukiem, šodien, diemžēl, sabiedrībā līdz galam izdiskutēts nav.

 

Ne mazāk nozīmīgs faktors līdztekus lauku apdzīvotībai ir lauku nodarbinātība, lauku ekonomikas diversifikācija. Es tikko kā pats jums teicu, runājot par kaut kādu, pieņemsim, skaitli 150 tūkst. cilvēku, kuriem lauksaimniecību vajadzētu atstāt. Pieņemsim, ka 50 tūkst. cilvēku no šiem tuvākajos 5 gados, kuri diemžēl, un man gribētos uzsvērt - diemžēl, lai neiznāk, kā man reiz jau pārmeta, sakot, ka tas ir tas labais un vienīgais līdzeklis, par ko valdība jau domājot (es nezinu, ko valdība domā), tātad šie 50 tūkst. vienkārši ir pirmspensijas vai pensijas vecuma cilvēki, kuri tuvāko 5 - 10 gadu laikā pie normālas valsts sociālās apgādāšanas sistēmas šo lauksaimniecisko ražošanu atstās paši par sevi. 100 tūkst. paliek zem jautājuma, ko darīt šiem 100 tūkstošiem ?

 

Šobrīd ir runa: ir lauku tūrisms, ir mazā amatniecība, un parasti ar to piedāvājumi arī izbeidzas. Es gribētu teikt, ka ne visos Latvijas novados lauku tūrismam būs vieta. Un es gribētu teikt, ka amatniecība, ja nebūs ražošanas, kuru šīs lauku teritorijas spēj eksportēt no sava vidus, nosacīti eksportēt. Produkts, kas tiek dots sabiedrībai, pārdots sabiedrībai un ienāk naudas plūsma šajā teritorijā, ar kuru savukārt var apmaksāt šos amatnieku pakalpojumus, celtnieku pakalpojumus u.tml. - arī amatniecībai nav īpašas perspektīvas. Nerunāsim nemaz par tirdzniecības uzņēmumiem un par visiem pārējiem tā saucamiem mazā biznesa jeb pakalpojumu sfēras uzņēmumiem.

 

Un tāpēc, konstruktīvi runājot, es nevaru teikt, ka tur ir jābūt kokapstādes ceham, tur ir jābūt ķieģeļu ceham, un tur ir jābūt vēl kaut kam. Un tomēr, lauki bez rūpniecības, varbūt bez rūpniecības gigantiem gan, bet bez rūpniecības uzņēmumiem kā tādiem, principā lauku un līdz ar to arī lauksaimniecības attīstība ir ļoti problemātiska.

 

Kas to darīs? Nezinu. Valsts tā noteikti nebūs. Tāpēc, ka valsts nevar nodibināt uzņēmumu, valsts nevar iecelt labu direktoru un valsts nevar uztaisīt labu biznesu.  Tam ir jābūt privātam iniciatoram, privātam cilvēkam. Vai laukos esošam, kas būtu labvēlīgi, vai no ārpuses nākošam. Tādā gadījumā būs jārēķinās ar to, ka, pirmkārt, būtu jārada labi apstākļi, lai šis no ārpuses atnākušais vispār atnāktu.

 

Tagad daudz runā par holdingiem, Baltijas Holdingu - tur Kaže esot tāds un šitāds, un slikts; runā ka Šķēle esot šausmīgi slikts, jo tur AveLat grupa gribot visu Latviju monopolizēt un vēl nezin ko izdarīt. Nezinu, es saku, ka viņi ir labi, jo viņi dod cilvēkiem darbu. Un ir jāmeklē nevis varianti, kā viņus neielaist, bet ir jāmeklē varianti, kā viņus pievilkt, kā radīt apstākļus, kā radīt projektus, kā radīt iespējas, lai viņi šajos lauku ciematos, šajās lauku apdzīvotajās vietās savu saimniecību uzliktu. Godīgi sakot, par to mēs lielā mērā šodien, kopumā runājot par laukiem un lauksaimniecību, nedomājam. Piedodiet, ja es kādu aizskaru.

 

Nākošais, ko var darīt valsts un uz ko vajadzētu rosināt, lai valsts to darītu. Neviens neuzliks uzņēmumu vietā, uz kuru nevar aizbraukt lielā fūre jebkuros laika apstākļos, un neviens neuzliks uzņēmumu tādā vietā, no kuras nevar piezvanīt katru dienu jebkurā brīdī uz visu pasauli. Uzņēmuma šajā vietā nebūs. Tātad, runājot par lauku teritoriālo attīstību, pirmais un galvenais jautājums ir arī ražošanas infrastruktūra. Un tā ir tā lieta, ko principā valsts var izdarīt. Valstī šodien tas netiek prasīts.

No valsts prasa subsīdijas lauksaimniecībai, augstus muitas tarifus un vēl kaut ko tamlīdzīgu, kas principā ir strupceļš... man vairāk nedod laiku... Paldies.

No videoieraksta pierakstīja

Jana Zara