Apskati, analīzes, vērtējumi

Zemas cenas: pircējiem labi, zemniekiem smagi. Saruna ar Ingūnu Gulbi

Sandra Dieziņa, Latvijas Avīze (LA)
23.03.2016

Jauni tirgi un izmaksu samazināšana – tie ir galvenie piensaimnieku izaicinājumi šīs krīzes laikā, uzskata Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) vadītāja Ingūna Gulbe.

– Pērn graudu nozarē bija rekordraža, bet piena nozarei klājās pavisam švaki – Krievijas sankciju dēļ piena iepirkumu cena ir zema, nozarē jau vērojami pirmie bankroti, daļa pār­orientējas uz gaļas ražošanu. Kāds uz šā fona izskatās 2016. gads?

Ingūna Gulbe:– Pērn graudiem bija rekordraža, bet cenas ir diezgan zemas. Kad zemnieks realizē graudus, viņam samaksā minimālo cenu, un pēc tam viņš saņem reālo cenu. Tagad zemnieki jau spiesti maksāt atpakaļ to, kas viņiem bija samaksāts, jo cena ir tik zema, ka dažiem ir jāmaksā atpakaļ.

Lauksaimniecībā, kur pamatresurss un ražošanas līdzeklis ir zeme, vajag domāt, nevis kā ietaupīt, bet kā no pamatresursa iegūt maksimālo. Šopavasar Latgalē jau redzams, ka ziemas rapsis nav pārziemojis un liela daļa būs jāpārsēj. Iemesls – pašlaik tas daudzviet noslīcis. Taču vēl pavasaris nav iestājies, un ir simts un viens iemesls, lai tas, kas ir labs, sabojātos. Tāpēc šobrīd nevar teikt, kāds gads gaidāms.

– Piena nozarē krīze ir ieilgusi. Kur redzama izeja?

– Cenu kāpumus nesola nedz pienam, nedz graudiem, nedz citās pārtikas grupās. Piena nozarē nav straujas attīstības, arī politiskā situācija ietekmē. Protams, ANO varētu iepirkt vairāk piena produktu un dalīt tos bēgļiem un humānai palīdzībai, bet ekonomiskā izaugsme pasaulē nav tāda, kāda tā varētu būt, līdz ar to pieprasījuma arī nav. Taču Eiropā pienu sāka ražot vairāk, jo kvotu vairs nav, bet pieprasījums nav strauji audzis. Arī Krievijā nav Eiropas piena produktu.

Ko darīt? Jāmeklē jauni tirgi, jo nav tā, ka nekur neviens nav gatavs neko jaunu nopirkt. Ķīna un citas valstis ir liels tirgus. Eiropā bēgļi varētu piena produktus ēst vairāk, bet nekādus smalkos jogurtus viņi nepirks.

Domāju, ka jāskatās uz dažām iespējām, kā vēl samazināt pašizmaksu. Ir dažas saimniecības, kam piena pašizmaksa ir tuvu 30 centiem/kg. Ja ir šāda pašizmaksa, tas nav labi, tas nav ilglaicīgs bizness, un ļoti jādomā, ko darīt. Esmu runājusi ar vairākiem veterinārstiem, un viņi redz vairākas lietas, ko varētu darīt. Sākot no viena teļa gadā, citu barību, labu ģenētiku, mazāk antibiotiku. Jo visizdevīgākā zemniekam ir vesela govs, kas dod daudz piena.

– Bet zemnieki arī uzsver – piena pārstrāde ir sadrumstalota un daļa no kombinātiem strādā ar 30 – 40% jaudu. Tādējādi, piegādājot lētāko izejvielu Eiropā, pārstrādātāji nevar saražot konkurētspējīgu produkciju…

– Jā, tā ir lielākā problēma – sadrumstalota pārstrāde. Jauni tirgi ir jāmeklē, bet tas ir dārgs pasākums. Un pastāvīgās izmaksas pārstrādātājiem nesamazinās. Mums viņu ir samērā daudz, Krievijas tirgus ir ciet, un lai paši neaizietu pa burbuli, viņi cenšas to kompensēt. Nedomāju, ka viņi ļoti nopelna, bet viņi to kompensē uz zemnieku rēķina. Jo jaunie tirgi pārstrādātājiem ir jānopelna. Zemniekiem neko labu nedos, ja pārstrāde bankrotēs. Tas nevienam nav izdevīgi, tāpēc būtu jāmeklē risinājumi. Es ļoti ceru, ka piena pārstrādes uzņēmumiem izdosies.

Arī piensaimnieki ir dažādi, un nevar teikt, ka visi ir slikti. Piemēram, Straupes kooperatīva klienti nesūdzas, jo saņem atbilstošu cenu. Tādam jābūt kooperatīvam. Straupes kooperatīvs ir kooperācijas paraugs, jo tās būtība ir peļņa biedriem, nevis kooperatīvam vai administrācijai. Tāpat nav slikta situācija “Preiļu sieram”. Zaudējumi ir “Latvijas pienam”, arī “Food Union” vairāku gadu garumā strādā ar zaudējumiem, un tieši Krievijas sankcijas ir viens no zaudējumu iemesliem. Ar to gribu teikt, ka uzņēmumi ir dažādi un viņu veiksme vai neveiksme ir ļoti atkarīga no cilvēkiem, kas ir viņu vadībā. Biznesā jābūt stratēģiskam redzējumam. Cilvēciskais faktors uzņēmuma vadībā daudz nozīmē.

– Kuri ir tie jaunie, perspektīvie tirgi, kurp pašmāju ražotājiem virzīties?

– Ķīnas tirgus ir pārāk optimistiski novērtēts. Mums ir jāiet turp – tas ir labi un pareizi, bet nevajag iedomāties, ka Ķīna atrisinās visas problēmas.

Bet ražotāji meklē jaunus tirgus – pagājušajā gadā rasti tādi jauni tirgi kā Ķīna, Ēģipte, Japāna, Turcija, Gruzija, Serbija, Tunisija, un lielākā izaugsme pērn pret 2014. gadu bija Grieķijas, Malaizijas, Marokas, Zviedrijas un Saūda Arābijas tirgos. Visi tirgi ir iespējami, un es neuzdrošinātos pateikt – tagad vedīsim tur. Jo kādam varbūt ir privātas un cilvēciskas iestrādes, kas citiem vispār neaizies. Vienīgais, kas ir skaidrs – jāmēģina.

– Izskanējis viedoklis, ka pircējiem jākļūst patriotiskākiem un vairāk jāpērk vietējais piens. Vai tas nozarei palīdzēs, ja pircējs iegādāsies dažkārt salīdzinoši dārgāko vietējo pienu?

– Tas ir svarīgi, un manas domas nav mainījušās. Ne velti es biju tā, kas 2001. gadā Latvijā ieviesa Zaļo karotīti. Nevis lai spiestu tirgotāju ņemt mūsu preci, bet izveidot instrumentu, kas motivē tirgotāju ņemt un pircēju pirkt. Jo bija skaidrojoši un izglītojoši pasākumi, reklāma. Taču ar šo instrumentu jādarbojas daudz profesionālāk. Ja zemkopības ministrs paziņo, ka PVD pārbaudījis Zaļo karotīti un visi ir krāpušies, tad nav jēgas vairs to ne pirkt, ne darīt. Kā lai es ticu, ka veikalā tā ir savādāka?

Tas ir instruments, kas var nākt par labu katram Latvijas iedzīvotājam un uzņēmumam, kurš netiek lietots pienācīgi. Tas tagad ir apbružāts, noļurkājies, kas zaudē ticību. Viena reklāmas kampaņa, ko uz īsu brīdi palaidīs – tas nav nekas.

Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rosinātā ideja “Pērc vietējo!” bija laba, bet tas nav tik vienkārši, lai sasniegtu mērķi. Neskatoties uz to, aicinu pirkt vietējo preci, jo gribu, lai šai valstī ir labi. Tie, kuri var atļauties, pērciet vietējo!

Ja karotītei būtu visa plašā kampaņa, tad Latvijas produkts veikalā būtu lētāks. Jo ražotājs būtu ieinteresēts piegādāt, tirgotājs gribētu to likt redzamā vietā, lai pēc iespējas ātrāk to varētu apgrozīt. Partneriem jāiet un jārunā, tas ir smags savstarpējs darbs. Vajag mēģināt saprast pārējos partnerus un atrast punktus, kur var piekāpties un kur ne.

– Valda uzskats, ka, iespējams, nepieciešams protekcionisms un sava tirgus sargāšanas pasākumu ieviešana. Vai tas dotu kādu labumu?

– Esmu pret to, mēs esam izvēlējušies citu iekārtu. Tāda veida protekcionisms nav vajadzīgs, bet mums jādara viss iespējamais, lai mūsu uzņēmējiem būtu pēc iespējas vieglāk, labāk viņu morāli un materiāli atbalstīt visos iespējamos veidos, lai pircējs un veikals varētu izvēlēties viņa ražoto preci.

– Kā šo situāciju ietekmē jaunais negodīgas komercprakses aizlieguma likums, kas stājās spēkā ar šā gada 1. janvāri?

– Tas nav par labu ražotājiem, jo uzliek tik lielus ierobežojumus un draudus, ka tirgotājs sāk izvēlēties citu piegādātāju, lai nekad neiestātos kritiskā situācija, kad jānonāk līdz sodam. Tirgotājs labāk izvēlas importētāju. Tas ir sarunu temats par norēķinu laikiem, preces atpakaļatgriešanu un citi. Ar ilggadējiem uzticamiem partneriem sadarbība nemainās, bet, nākot jaunam sadarbības partnerim, noteikumi ir diezgan stingri, jo tirgotājs darīs visu, lai nenonāktu līdz sodam, kas ir 1% no apgrozījuma. Tāpēc neatbalstu protekcionismu, bet darām visu, lai Latvijas ražotājs ar savu produktu būtu tas, ko visi grib. Atbalstām viņu ar kampaņām, ar informāciju, sakām paldies – darām visu, lai pircējs grib Latvijas preci.

– Vai problēma neslēpjas apstāklī, ka mums ir divi lieli mazumtirgotāji un trūkst tādas īstas konkurences?

– Drusku ir, bet nedomāju, ka šajā situācijā nevar rast risinājumus. Abi lielveikali paņem pusi no kopējā mazumtirdzniecības tīkla, bet vēl ir “Sky”, “Stockmann”, “Elvi”, “Lats” un citi. Labāk būtu, ka būtu vairāk. Tagad Latvijas piegādātājus uztrauc “Lidl” ienākšana Lietuvā un tas, ka viņi nāks ar saviem piegādātājiem. Bet tas ir bizness un nekādi aizliegumi te nepalīdzēs.

– Kam ir jāiesaistās šajā palīdzībā? Valstij?

– Man nepatīk, ka tagad prasīsim daudzus desmitus miljonus no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka kādam – skolotājiem, pensionāriem un mediķiem – ņemam nost. Nevis jākompensē vecie zaudējumi, bet jānāk kopā un jāsaprot, ko visa nozare darīs, lai nākamajās situācijās mēs izietu sveikā cauri.

Savulaik man bija ideja par “Growing Green in Latvia”. Tas ir vienkāršs risinājums, bet jāmeklē vairāki, uz nākotni vērsti risinājumi, nevis – kā nodzēst pagājušā mēneša zaudējumus uz kaut kā rēķina – tas nav godīgi. Jāskatās, lai ražotāji paši var pelnīt, lai nav visu laiku kompensācijas.

– Kuluāros tiek spriests par piena ražotāju nemieriem. Vai tie palīdzēs nozarei risināt situāciju?

– Nē, jo tas saasinās attiecības starp zemniekiem un pārstrādātājiem. Iespējams, viņi vieglāk dabūs kādu kompensāciju šai reizei, bet diez vai ar šiem protestiem var uzlabot sabiedrības domas par zemniekiem.

– Rezumē – ko varam sagaidīt šogad pārtikas nozarē?

– No pircēju viedokļa labi – cenas ir zemas un netiek gaidīts kāpums. Ražotāji šo ziņu uztver savādāk – viņiem jāsastopas ar izaicinājumiem – jaunu tirgu atrašana un pašizmaksas samazināšana, ieviešot jaunas tehnoloģijas un zināšanas. Ir piemēri, kad iepriekšējā – 2008. gada krīze piena ražotājiem lika pievērsties pārstrādei – radās “Ievas siers”, “Veckūkuru” jogurti. Tie, kas izdzīvo krīzē, kļūst stiprāki. Iespējams, arī šajā krīzē kas jauns parādīsies.

Latvijas Avīze (LA)

x

Paroles atgadināšana