Viedokļi

Vai var izdzīvot bez ES subsīdijām?

Linda Rumka, Latvijas Avīze (LA)
23.09.2009

Vai var izdzīvot bez ES subsīdijām?

Laikrakstā "Latvijas Avīze" publicēta Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un "Latvijas Avīzes" rīkotā publiskā diskusija "Lauksaimniecības subsīdijas – ES politika", kas notika 18. septembrī 8. grāmatu svētku ietvaros Aknīstes novadā. Diskusijā piedalījās Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāre Ligita Silaraupa, Eiroparlamenta deputāts Alfrēds Rubiks ("SC") un Latvijas lauku konsultāciju centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis (TP). Diskusiju vadīja laikraksta "Latvijas Avīze" galvenās redaktores vietniece Monika Zīle.

ES visu diktē lielvaras

A. Rubiks: – Eiroparlamentā strādāju divās komitejās – lauksaimniecības un lauku attīstības un transporta un tūrisma komitejā. Galvenā man ir lauksaimniecības komiteja, un tas pilnīgi sakrīt ar manām interesēm, jo esmu pārliecināts – ja Latvijā iznīks lauki, arī valsts iznīks. Šonedēļ ar vilcienu braucot no Strasbūras uz Briseli, 400 kilometrus nobraucu divarpus stundās. No Rīgas līdz Aknīstei jābrauc 170 kilometri. Atšķirība tajā, ko abos ceļos redzēju pa logu, milzīga. Francijā un Beļģijā visi lauki ir sakopti, lauki un ganāmpulki maziņi – pa desmit, divdesmit govīm. Braucot no Rīgas līdz Aknīstei, redzējām divas gotiņas pa vienai ganoties.

Man ir bijušas tikšanās ar mūsu zemkopības ministru Dūklava kungu, un mūsu domas saskan. Eiropas Savienībā esam ieskrējuši pilnīgi nesagatavoti. ES tika radīta lielajām un bagātajām valstīm, tām tā kalpo arī šobrīd. Ja Vācijai ir 99 deputāti un Latvijai astoņi, tad, lai kā mēs arī strādātu, balsojums komitejās būs tāds, kāds ir vajadzīgs Vācijai. Balsojums ir lielvaru rokās.

Lauksaimniecības komisāre nesen paziņoja, ka turpmāk nekādu kvotu nebūs, bet, kas būs kvotu vietā, – neviens nezina. Arī mūsu Zemkopības ministrijā nav vienotas atbildes – vieni ir par kvotu atcelšanu, otri – pret.

Apvienoto Nāciju Organizācija ir nobažījusies par to, ka 2030. gadā pasaulē būs deviņi miljardi iedzīvotāju un viņus nevarēs pabarot. Bet arī šobrīd bagātajā Eiropā aptuveni deviņi miljoni iedzīvotāju dzīvo badā, pusbadā vai zem iztikas minimuma. Bet mēs nevaram izstrādāt tādu lauksaimniecības politiku, lai zemnieks būtu paēdis, viņam būtu samaksāts par saražoto un piens nebūtu jāizlej zemē. Esmu ticies ar lielajiem ražotājiem arī Latvijas novados. Ar tiem daudzmaz viss ir skaidrs, bet ko darīt ar mazajiem lauksaimniekiem, to man pateikt nevar neviens.

Piensaimnieku nākotne – kooperatīvos

Jautājums no zāles: – Vai šobrīd Latvijā ir lauksaimniecības plānošana?

L. Silaraupa: – Šobrīd dzīvojam plānošanas laikā līdz 2013. gadam. Kad kļuvām par ES dalībvalsti, plānveida ekonomikai Latvijā tika pielikts punkts, un iestājās kapitālisms. Mēs saņemam piemaksas no Eiropas Savienības, un ministrija ir tā, kas nosaka, kam tās vajadzētu piešķirt vairāk un kam – mazāk. Šo jautājumu lemšanā aktīvi piedalās arī paši lauksaimnieki.

ES kopumā un arī Latvija ir piena produktu eksportētājvalsts. Mēs vienmēr esam ražojuši divreiz vairāk piena, nekā spējam patērēt. Kad stājāmies ES, mums bija piešķirta piena kvota 426 tūkstoši tonnu. Kopā ar lauksaimniekiem izdevās pierādīt, ka mums šo kvotu vajag lielāku, un mums piešķīra 629 tūkstošus. Tas deva iespēju šajā kvotu sistēmā iekļauties arī mazajām saimniecībām. Kāds stāvoklis piena nozarē ir pašlaik? Mēs saražojam 689 tūkstošus tonnu, šogad šis skaitlis varētu būt par 15% mazāks – apmēram 650 tūkstoši tonnu. Paši patērējam aptuveni 350 tūkstošus tonnu. Protams, šajā laikā mainījušies cilvēku ēšanas paradumi, patērētājs vairāk dzer limonādes un saldos dzērienus, nevis pienu. Līdz ar to piena patēriņš arī Latvijā mazinās. Taču tiek domāts par to, lai piena produkti tiktu popularizēti. Arvien mazāk Latvijā ir bērnu, kuri redz, kā pienu slauc, kā smaržo svaigs piens. Bija mums laba piena programma, bet līdz ar krīzi programma ir apstājusies. ES piena programmai ir piešķīrusi naudu, bet mums trūkst līdzfinansējuma.

Kas notiks tālāk ar piena cenām? Lielākais tirgus spēlētājs piena nozarē ir ASV, kas saražo 34% no visas pasaules apjomiem. Kad iestājās krīze, vienā mirklī ASV tirgū palaida sauso piena pulveri, kas pārējo piena tirgu vienā mirklī padarīja nerentablu.

Mūsu piens ir kvalitatīvs, tāpēc lietuvieši mūsu pienu pērk labprātāk nekā savējo. No Latvijas aiziet pats dārgākais un kvalitatīvākais piens. Mūsu piena pārstrāde ir sadrumstalota, pārstrādātāji nespēj vienoties un ražot kopīgus produktus eksportam. Liela nozīme, ko pierāda Polijas piemērs, ir kooperācijai. To pierāda arī situācija Latvijas graudu tirgū, kad vairāk nekā 40% no tirgus kontrolē Latvijas zemnieku kooperatīvs. Viņi diktē cenas, nosaka, kam un ko pārdos. Tur, kur ir spēcīgs piena kooperatīvs, neviens nevar vienā dienā pateikt, ka jūsu pienu vairs nepieņems. Tas ir viens no ceļiem mazajām saimniecībām. Tad tie vairs nebūs seši santīmi, par ko iepirks pienu, bet vismaz divreiz lielāka cena.

Latvijā govju skaits kardināli nesamazinās, tas ir stabils – aptuveni 180 tūkstoši govju. Palielinās govju skaits saimniecībā līdz 50 govīm, ko var apkopt pati ģimene.

Eiropā ļoti attīstīta ir gaļas nozare, un ganāmpulkos ir daudz gaļas liellopu. Latvijā gaļas nozarē iet kā pa celmiem, mums nav normālas realizācijas un lopu audzēšana rada zaudējumus. Katru gadu gandrīz 30 tūkstoši teļu tiek izvesti no Latvijas, kas nonāk Vācijā un Dānijā. Taču mums ir arī perspektīvas nozare, piemēram, aitu audzēšana. Arī šajā nozarē ir vajadzīgs noiets, jo latvieši nav arī aitas gaļas cienītāji.

A. Rubiks: – Vidējā piena iepirkuma cena Eiropā ir 20 eirocenti par litru. Mēs šogad esam par 2,3% atpalikuši no piena kvotu izpildes. Komisārei tika uzdots strādāt tā, lai varētu pieņemt likumu, ka piena cena visā Eiropā būtu daudzmaz vienāda, proti, 40 eirocenti par litru. Tika apspriests jautājums arī par to, ka zemnieki par pienu saņem arvien mazāk, bet lielveikalos cenas arvien aug. Tika pieņemts nozīmīgs lēmums, kam piekrita komisāre, rīkot pārbaudes. Ir pamatotas aizdomas, ka lielveikali iedzīvojas uz zemnieku rēķina. Ko var darīt Latvija? Piekrītu, ka jākooperējas, bet tas jādara pa vertikāli, nevis horizontāli. Tātad – paši ražojam, pārstrādājam un paši pārdodam. To pierāda arī agrofirmas "Tērvete" paraugs, kura saimnieko veiksmīgi jau vairāk nekā 60 gadus.

Jautājums no zāles: – Mūsu valdība jau nepalīdz saviem cilvēkiem! Visas pārbaudes un analīzes ir ļoti dārgas, vislielāko labumu gūst starpnieki, jo tie ir vistuvāk valdībai. Ja zemnieks nodod pienu par sešiem santīmiem, kā viņam dzīvot?

L. Silaraupa: – Viens no labākajiem Latvijas veiksmes stāstiem ir kooperatīvs "Straupe". Starp 130 kooperatīva biedriem ir gan tādi, kuriem ir viena govs, gan 500 govju liels ganāmpulks. Šodien piena cena "Straupē" ir 18 santīmi. Šis kooperatīvs pats pienu pārstrādā un pats lielāko daļu arī realizē. Viņu cena ir stabila. Tādā kooperatīvā neviens nevar divu govju saimniekam pateikt, ka viņš nav vajadzīgs. Vidējā cena piena iepirkumam Latvijā šobrīd ir 10 santīmi

Kāpēc latvieši kļuvuši par lūdzējiem?

M. Cimermanis: – Esmu pārdomās – vai tas, ko darām, ir pareizi, un ko darīt tālāk? Mēs, latvieši, esam palikuši par lūdzējiem ar izstieptu roku, kuri gaida kaut kādu naudu. Kas noticis ar latviešu zemniekiem, viņu pašapziņu un ar mums visiem? Kāpēc mēs vairs nevaram saimniekot bez ES atbalsta? Vai miljoni, kas aiziet uz laukiem, iet pareizajā virzienā un vai no tā ir labums? Mēs strādājam ar tām saimniecībām, kas attīstības gados veica lielas investīcijas, bet, nonākot tagadējā cenu grīdas līmenī, ir nopietnas pastāvēšanas problēmas. Mēs mēģinām saimniecības stabilizēt, veicam pārrunas ar bankām, lai tās varētu strādāt. Pašreiz Latvijā skaitās aptuveni 140 tūkstoši saimniecību, no kurām 80 tūkstoši saņem ES maksājumus. Aktīvi uz tirgu strādā tikai 25 tūkstoši saimniecību. Pārējās var uzskatīt par slēpto bezdarbu, jo cilvēkiem jau laukos nav ko darīt, nav kur strādāt. Ko mēs darām? Mēs mēģinām apmānīt sevi, nodarboties ar lauksaimniecību un visu laiku esam nelaimīgi. Nelaimīgi, jo nevaram piepildīt savus sapņus – uzcelt jaunu māju, nodrošināt bērniem labāko skolu, un bērni tāpat aizbēg uz pilsētu. Šobrīd veidojas grupa saimnieku, kuriem ir lielas saimniecības, bet viņi paši dzīvo pilsētā un bauda visu, ko piedāvā pilsētas dzīve, – kino, teātri. Uz laukiem viņi brauc kā uz uzņēmumu pa dienu strādāt. Laukos jābūt labam ceļam, labai skolai, tad arī cilvēki nebēgs uz pilsētu.

Mazas valsts priekšrocība ir gudrība, un mums jābūt gudriem. Kā saka, kamēr lielie suņi kaujas, atskrien mazais un nozog kaulu. Ja mēs pareizi izmantojam situāciju, plānojam darbus, atzīstam, ka lauksaimniecība ir bizness, tad ir jautājums, par ko jārūpējas valstij, lai varētu netraucēti strādāt. Latvijas modelis ir ģimenes saimniecības – līdz 100 govīm un 500 hektāriem zemes. Ja ir lielās saimniecības ar 2000 govīm, tad tās ap sevi 30 kilometru rādiusā veido mirušo zonu, jo tur smird un neviens negrib dzīvot.

Jāmazina birokrātija gan Briselē, gan Rīgā

Jautājums no zāles: – Kādas ir jūsu domas par atļauju kaut dzīvniekus reliģisko kopienu vajadzībām bez iepriekšējas apdullināšanas?

L. Silaraupa: – Dzīvnieku aizsardzības likuma 4. pants joprojām paredz, ka ir aizliegta rituālā dzīvnieku kaušana. Likuma grozījumu pamatideja ir nodrošināt kontrolējamu procesu, ja šāds lopu kaušanas veids ir vajadzīgs kādai sabiedrības daļai. Interese par to jau ir divus gadus vairākiem uzņēmumiem, un tagad mēs šo jomu esam mēģinājuši sakārtot. Eiropas Savienībā, kurā ir 27 dalībvalstis, tikai Latvijā un Zviedrijā nebija pieļauta šāda kaušana. Tie skati, kas šobrīd tiek rādīti daudzviet internetā, nav ES prakse, tā kaušana nenotiek. Latvijā ir aptuveni 16 000 musulmaņu, kam šāda gaļa ir nepieciešama. Ir zināms, ka šie cilvēki tāpat pie šādas gaļas tiek, jo nopērk lopu un kaut kur nezināmos apstākļos to nokauj. Tāpēc labi, ka tagad tas notiks zināmos apstākļos un civilizēti. Līdz šim mūsu lopi tikai aizvesti uz Lietuvu vai Igauniju un tur šī kaušana arī veikta. Vai arī iepērkam gaļu no citām valstīm, kas nepieciešama šiem cilvēkiem.

Komentārs no zāles: – Jums nevajag mums taisnoties! Mums laukos šķiet, ka Saeima beidzot ir pieņēmusi vienu lēmumu, kas lauciniekiem ir ļoti svarīgs. (Skaļi aplausi zālē!)

Jautājums no zāles: – Kādas ir jūsu iespējas ietekmēt Eiropas fondu apguvi un mazināt birokrātiju to iegūšanā?

A. Rubiks: – Eiropas Komisija strādā pie likumprojekta, kas plāno samazināt birokrātiskos šķēršļus. Tātad palīdzēt es varu, balsojot par šo likumprojektu. Lauksaimniecības nozare no visiem Eiropas fondiem tos izmanto un apgūst vislabāk. 70%, kas ir paredzēti līdz 2013. gadam, ir jau pieteikti, taču nelaime ir tā, ka trūkst līdzfinansējuma. Rokas klēpī salicis es nesēdēšu, cik vien būs pulvera, tik visu izšaušu.

Jautājums no zāles: – Kā veicas ar ierēdņu un birokrātijas sloga mazināšanu Zemkopības ministrijā? Silaraupas kundze, vai samazinājums skāris arī jūsu algu?

L. Silaraupa: – Ministrijā agrāk strādāja 311 cilvēki, šobrīd – 254. Bija 15 departamenti, tagad palikuši deviņi. Bija pieci valsts sekretāra vietnieki, tagad nav neviena. Ministrijas pakļautībā bija piecas aģentūras, palikušas divas. Valsts. Ministrijas darbiniekiem algas vidēji tika samazinātas par 20%, arī manējā, un tagad tā ir 960 lati mēnesī.

Latvijas Avīze (LA)

x

Paroles atgadināšana