Viedokļi

Likums vai politika?

Šis ir sava veida "atbildes raksts" uz Jūlija Beļavnieka 06.05.96 rakstu, gatavots publicēšanai "Lauku avīzē". Atrasts autora arhīvā.

Andris Miglavs, diplomēts ekonomists

Šo rindu autoram "Neatkarīgās Rīta Avīzes” 06.05.96. numurā publicētais Jūlija Beļavnieka kunga raksts pielika punktu jau kādu laiku krātajām pārdomām. Citu vidū šis raksts izcēlās ar to, ka, it kā no likumprojekta autora skatu punkta raugoties, ticamā formā ir sajauktas faktoloģiskās patiesības ar puspatiesībām, sekmīgi novirzot lasītājus no jautājuma būtības:

¨       kādai būt Latvijas lauksaimniecības politikai,

¨       kāds ar to sakars Lauksaimniecības likumam un

¨       kāda ir dažādu politisko spēku attieksme pret šiem jautājumiem.

Par šo tēmu ir bijis daudz strīdu, ir izteikti daudzi viedokļi, daudzkārt visradikālākie. Negribot apgalvot, ka šī raksta autora viedoklis ir vienīgais pareizais un ka šajā vienā rakstā varētu būt iespējams aplūkot visas ar lauksaimniecības politiku saistītās problēmas un to risinājumus, tomēr gribētos vērst uzmanību gan uz problēmas daudzšķautnainību, gan arī iespējamo risinājumu daudzveidību un to iespējamajām sekām.

Par lauksaimniecības likuma nozīmi

Vairumā to valstu, kas tādā vai citādā veidā un mērā sniedz atbalstu savas zemes lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, ir kāds likumdošanas dokuments, kurā ir noteikti šāda atbalsta mērķi un galvenie principi, kuriem turpmāk jāseko visām pie varas esošām valdībām.

Eiropas Savienībā par šādu tiesisko pamatu kalpo Romas līgums, kurā atsevišķa iedaļa veltīta Kopējai lauksaimniecības politikai, nosakot tās pamatprincipus. Somijā, līdz tās iestājai ES, lauksaimniecības attīstību noteica Likums par ienākumiem no lauksaimniecības. Liberālajā ASV ik septiņus gadus tiek pieņemts lauksaimniecības likums (Farm Act). Pēdējo no tiem pēc ilgstošas apspriešanas prezidents Klintons parakstīja pavisam nesen‑ šā gada 4. aprīlī. (Diskusijas par šī likuma saturu līdz ar valsts budžeta sabalansēšanas problēmām bija viens no valsts varas krīzes cēloņiem šajā varenajā valstī pagājušā gada nogalē). Pat ES dalībvalstīs, kā Vācijā un Austrijā, pēc to iekļaušanās ES, šo valstu lauksaimniecības likumu darbība nepavisam nav atcelta.

Visu šo likumdošanas aktu būtība ir noteikt valsts ilgtermiņa attieksmi pret lauksaimniecību savā valstī, nosakot vai, kā, cik lielā mērā un kādā nolūkā valsts palīdzēs saviem lauksaimniekiem, rodot kompromisu starp valsts kopējo attīstību un lauksaimniecības vietu tajā. Būtībā jau paša šāda likuma pastāvēšana apliecina valsts īpašo attieksmi pret nozari. Ja nav kādas noteiktas valsts politikas, tad kāpēc gan vajadzīgs kāds īpašs likums.

Vai valstij ir jāpalīdz lauksaimniecībai?

Atbilde uz šo jautājumu ir rodama valsts ģeoekonomiskajā stāvoklī. Neviena valsts mūsdienu pasaules tirgus ekonomikā nav izolējama no citām apkārtējām valstīm. Pasaules ekonomiskā vide spēj ietekmēt pat šķietami visspēcīgākās un aiz viscietākā dzelzs priekškara paslēpušās valstis. Ja valsts, kurā dabas un augšņu apstākļi nav paši labvēlīgākie lauksaimniecības produkcijas ražošanai, kura ir viena no tālāk ziemeļos izvietotajām lauksaimniecības valstīm, kā, piemēram, Latvija - atrodas līdzās un starp valstīm, kas savu lauksaimniecību atbalsta ar dažādiem ekonomiskiem un arī politiskiem pasākumiem, tad diskusijas par to, vai arī mūsu valstij ir vajadzīgs atbalsts šai nozarei, būtībā ir līdzvērtīgas politiskai spekulācijai.

Jo apstākļos, kad ražošanā izmantojamo resursu cenas vairumā valstu ir līdzīgas un materiālo izmaksu īpatsvars lauksaimniecības produkcijas ražošanas izmaksās pārsniedz pusi, nav pamata apgalvojumam, ka mūsu valstī pie ne visai augsti attīstītā vispārējā ražošanas tehnoloģiskā un kapitālnodrošinājuma līmeņa būtu iespējama lētākas produkcijas ražošana kā mūsu kaimiņvalstīs. Atvērta tirgus gadījumā labākos dabas apstākļos, piemēram, Ukrainā un Francijā‑ vai valstīs ar atbalstītu (arī subsidētu) lauksaimniecību, piemēram, ES valstis, Ungārijā, Lietuvā‑ ražotā produkcija gandrīz pilnīgi droši izkonkurēs mūsu valsts ražotos produktus, kuriem valsts nebūtu sniegusi nekādu atbalstu. Kā izņēmums būtu minami vienīgi atsevišķi produkti, kuru pārdošanas cenas struktūrā pārlieku lielu daļu ieņemtu transporta un glabāšanas izmaksas, piemēram svaigā pilnpiena produkcija.

Lielā mērā šo spiedienu Latvijas lauksaimniecība jau ir izjutusi aizgājušo pārejas perioda gadu laikā. Būtu jāievēro, ka ne jau tik daudz privatizācija ir vainīga pie lauksaimniecības ražošanas krituma un ražošanas ēku sabrukuma. Kaut arī daļa no zaudējumiem patiešām ir jāieskaita šajā rēķinā. Tomēr daudz būtiskāks apstāklis ir tas, ka Latvija līdzīgi citām Centrāleiropas valstīm sastapās ar atvērto tirgu, ekonomiski tā nebija pietiekami spēcīga, lai spētu pasargāt savus ražotājus no ārējā tirgus spiediena.

Neaizmirsīsim Lietuvas graudus, Polijas gaļu, Somijas margarīnu un saldējumu, Vācijas jogurtus un vēl daudz ko citu. Nopērkot katru no šiem produktiem, mēs nenopirkām kādu no pašmāju saražotajiem. Kāpēc mēs darījām tik slikti. Vai arī ne tāpēc, ka ievestais bija garšīgāks un lētāks? Ka mums katram ģimenē nebija tik daudz naudas būt patriotiskiem un pirkt tikai Latvijā ražoto produktu. Un kāpēc mums būtu jādomā, ka Krievijā tās ēdāji būs tik brālīgi bagāti, ka izvēlēsies Latvijas produktu, ja viņiem piedāvās lētākus Somijas un Ungārijas produktus?

Ir jāsaka, ka līdzīgi procesi skāra arī mūsu radio, apģērbu un audumu un citu rūpniecības produktu ražotājus - daudzus desmitus tūkstošu darbavietu. Tomēr rūpniecības nozarēs lielākā daļa panākumu ir atkarīga no kapitāla un kvalificēta darbaspēka piesaistes. Nav nepieciešama kāda īpaša, no valsts vispārējās ekonomiskās attīstības atšķirīga programma, jo dabas un ģeogrāfiskie apstākļi nav izšķirošie, kā tas ir lauksaimniecībā, un neviens cits tautas saimniecības sektors pasaulē kopumā nav tik ļoti valsts atbalstīts kā lauksaimniecība.

Dažkārt dzird sakām, ka nav vajadzīgas arī nekādas īpašās lauksaimniecības palīdzības programmas, jo pietiktu vien tikai ar valsts iekšējā tirgus aizsardzību un lētiem kredītiem. Bet, piemēram, prasība aizsargāt iekšējo tirgu un saglabāt to vietējo ražotāju produktiem, pēc būtības, jau ir prasība pēc atbalsta savas valsts lauksaimniecībai. Tas ir tikai viens no atbalsta paņēmieniem.

Ko nozīmē 'valsts atbalsts lauksaimniecībai' un kādā nolūkā valstij būtu to jāsniedz?

Ja atmetam šī jēdziena morālo nozīmi, tad valsts atbalsts kādai ražošanas nozarei tirgus ekonomikas apstākļos nozīmē radīt iespēju šīs nozares uzņēmumiem pārdot tirgū savu produkciju apjomos un/vai par cenām, kas citādi nebūtu iespējami. To panākt palīdz:

¨       vai nu konkurentu produkcijas tirgus iespēju ierobežošana, tādējādi paaugstinot cenu līmeni valsts iekšējā tirgū, vai

¨       palīdzot ražotājiem samazināt savas pārdošanas cenas.

Atbalsta apmēru vērtības izteiksmē pirmajā gadījumā veido cenu relatīvais paaugstinājums, bet otrajā gadījumā- attiecīgi šiem mērķiem asignētie valsts līdzekļi vai, tieši otrādi, līdzekļi, kas nav ienākuši valsts kasē nodokļu atvieglojumu veidā. Bet jebkurā gadījumā par šo atbalstu kāds maksā- vai nu patērētājs tieši no savas kabatas vai valsts no saviem līdzekļiem, tas ir‑ budžeta.

Valstij atbalstot kādu no ražošanas nozarēm, ienākumus iegūst uzņēmumu īpašnieki, bet arī dodot darbu un ienākumu avotu šajos uzņēmumos strādājošajiem. Lauksaimniecības gadījumā, ja tā balstās uz ģimenes saimniecībām, gan īpašnieks, gan strādājošais ir viena un tā pati persona- zemnieks.

Ja šiem cilvēkiem nodrošinātu ienākumus ar ražošanu nesaistītā veidā, piemēram, pensijas vai pabalsti, tad runa būtu par valsts sociālajām programmām, bet ja tas saistītos ar nodarbinātības iespēju radīšanu citās ražošanas nozarēs‑ mēs varētu runāt par struktūrizmaiņu programmām- gadījumos, ja, piemēram, ar investīciju piesaisti un strādājošo pārkvalifikāciju tiktu sekmēta šo cilvēku iesaistīšana darbā citos uzņēmumos, citās nozarēs vai pat citās vietās.

Tādējādi, Latvijas lauksaimniecības gadījumā runa jau būtībā nav tikai un pat tik daudz par atbalstu pašai lauksaimnieciskajai ražošanai, bet par darbu un iztiku lielai daļai Latvijas iedzīvotāju- tiem, par kuriem vēl nesen teicām, ka tie ir tautas izdzīvošanas un nacionālās apziņas avots. Vēl šobrīd katrs sestais Latvijas strādājošais savus ienākumus gūst no lauksaimnieciskās ražošanas. Valsts, protams, var sekmēt nozares sašaurināšanos, bet tad, ja pašlaik strādājošajiem vietā var piedāvāt kādu citu reālu nodarbes veidu. Gaļu un graudus jau var nopirkt Vācijā un Polijā, bet kam pārdot mūsu lauku darbaspēku. Katras valsts vienam no pienākumiem un funkcijām ir jābūt rūpēties par visu savas valsts pilsoņu labklājību.

Kā valstij atbalstīt savus lauksaimniekus?

Atbalsta formas ir visdažādākās. Tām ir dažādi arī finansēšanas avoti un ietekme uz pārtikas tirgu.

Valsts sniegto atbalstu nepastarpināti var apmaksāt patērētāji, maksājot par produktu augstāku cenu, kā tas maksātu brīvas tirgus konkurences apstākļos.

Praktiski to panāk, izveidojot tirgus aizsardzības sistēmu, izmantojot muitas tarifus, nodevas, importa kvantitatīvos un kvalitatīvos ierobežojumus. Tā rezultātā katrs patērētājs, pērkot kukuli maizes vai kilogramu siera, labprātīgi šķiras no kāda papildus santīma, kuram vajadzētu nonākt līdz zemniekam caur viņam samaksātu augstāku cenu par izaudzētajiem graudiem un izslaukto pienu. Bet šis ceļš ir garš. Naudai ir jāiziet caur veikalu, transporta uzņēmumu, piena kombinātu vai maizes un miltu fabrikām. Katrā no šiem posmiem nosēdīsies daļa no papildus samaksātā santīma. Bet jebkurā gadījumā katru pie cenas pielikto papildus santīmu kādam pircējam ir jāsamaksā.

Valsts loma šajā gadījumā aprobežojas vienīgi ar noteikumu radīšanu un kontroli pār to izpildi. Ievērojot to, ka nauda caur valsts kasi šajā gadījumā neplūst, šī sistēma šķiet lēta un neuzkrītoša.

Bet nelaime ir tā, ka šādi sniedzamā atbalsta apmēru un ietekmi ierobežo valsts iekšējā tirgus apjoms- gan kvantitatīvie apmēri, gan pirktspēja. Cilvēki pārtiku nepirks vairāk kā viņi spēj patērēt un par cenām, ko viņi nespēj samaksāt. Savukārt, preču eksporta iespējas joprojām ierobežo citvalstu konkurentu salīdzinoši zemākās cenas (jo kāpēc tad tās muitas barjeras būtu vajadzīgas?). Ko mūsu valsts lauksaimniecības ražotājiem nozīmē vienīgi šādā formā realizētais iespējamais valsts atbalsts, nav grūti saprast, ja atceras, ka Latvijas iekšējā tirgus piepildīšanai ar Latvijā normālos apstākļos saražojamajiem pārtikas produktiem pie normāla tehnoloģiskā līmeņa jau šobrīd pietiktu vien ar trim līdz četrām piektdaļām no pašreizējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības un vēl mazāku daļu no pašreizējiem lauksaimniecībā nodarbinātajiem. Bet eksporta iespēju nodrošināšanai ir nepieciešamas subsīdijas, pārsvarā no valsts kases... Vai tiešām mūsu valsts lauksaimniecība būtu jāierobežo vien mūsu iekšējā tirgū? Ja arī tā, tad tas jau vienalga neatrisinās ienākumu problēmas visiem šajā nozarē pašreiz strādājošajiem.

Valsts sniegto atbalstu var apmaksāt no sava budžeta līdzekļiem. Šī atbalsta forma izskatās dārgāka, jo visa atbalsta summa ir skaidri redzama, tā parādās kā viena vai vairākas rindas ikgadējā valsts budžetā. Ikviens tās var apskatīt. Tomēr jautājums par šo summu samēru ir visai nekorekts, jo iepriekšējā gadījumā izmaksātās summas faktiski nav uzskaitāmas. Tās var vienīgi aptuveni novērtēt.

No valsts budžeta ņemtos līdzekļus var izmantot vairākos virzienos:

¨       piemaksām ražotājiem pie cenas (tās ir produkcijas cenu subsīdijas),

¨       ražošanā izmantojamo materiālo resursu un pakalpojumu cenu samazināšana (resursu subsīdijas),

¨       pilnīgi vai daļēji kompensējot augstos kredīta procentus (kredīta subsīdijas),

¨       zemju meliorācijas un pamatielabošanas finansēšana (investīcijas augsnes auglībā),

¨       ar ražošanu tieši nesaistīto izdevumu atlīdzināšana- sakaru, transporta un citu infrastruktūras pakalpojumu apmaksa.

¨       Ir arī citi iespējamie no budžeta apmaksājamie valsts atbalsta sniegšanas virzieni - informācijas piegāde, profesionālās izglītības un kvalifikācijas finansēšana, zinātnes finansēšana (viss ietverams vienā jēdzienā- sabiedrības pakalpojumi) un vēl vairāki.

Būtu tik nauda, ko lietot. Veidus- kā to izdarīt, varētu atrast jo viegli.

Viens no tiem ir cieši saistīts ar ražotāju ienākumu palielināšanu, piemaksājot viņiem pie produkcijas realizācijas cenas. Šajā gadījumā rezultāts, no ražotāju viedokļa raugoties, ir līdzīgs kā iepriekšējā gadījumā, jo viņi gūst papildus ienākumus proporcionāli realizētās produkcijas apjomam. Patērētājiem, savukārt, šī pieeja var likties pievilcīgāka, jo pārtikas cenas tik ļoti nav pieaugušas. Starpību cenā jau maksā kāds no budžeta, un nevis katrs personīgi. Līdzīga rīcība bija agrākajā padomju periodā, kad ražotājiem maksāja vienu cenu, bet pārstrādē un tālāk līdz pircējam šis produkts nonāca ar daudz zemāku cenu. It kā visiem ir labi.

Tomēr šādam paņēmienam ir arī savi trūkumi. Ir nepieciešams precīzs produkcijas realizācijas uzskaites mehānisms, lai piemaksu nesaņemtu divkārt, bet saņemtu visi, kam tā pienākas. Šādi arī tiek bloķēta tirgus signālu ietekme uz produkcijas ražošanas apjomiem un struktūru. Jo faktiski ražošanas apjomus šajā gadījumā nosaka piemaksu lielums pa atsevišķiem produkcijas veidiem, nevis izmaiņas tirgus struktūrā- cenās un pieprasījuma apjomos. Valsts ierēdņiem šajā gadījumā ir jāuzņemas atbildība par tirgus signālu pareizu izpratni- lai viņu izvēlētā piemaksu struktūra maksimāli atspoguļotu esošo stāvokli tirgū.

Piemaksas pie cenas lielā mērā sekmē ražošanas apjomu iespējamu palielināšanu, īpaši nedomājot par tirgus iespējām, par zemes un citu resursu racionālāku izmantošanu, par zemes auglības saglabāšanu. Cenas paaugstināšanās pati par sevi gan varētu radīt iespējas dzīvot labāk šodien, tomēr šī paaugstinājuma var nepietikt, lai iegādātos labu un veselu sēklu, jaunus šķirnes lopus, nemaz nerunājot par tehniku un jaunām ražošanas ēkām.

Ja atceramies, ka viens no atbalsta lauksaimniecībai uzdevumiem ir veicināt lauku iedzīvotāju nodarbinātību, tad nav mazsvarīgs arī apstāklis, ka cenu subsīdiju (un arī paaugstināto muitas barjeru) veicinātie papildus ienākumi vairāk skar tos ražošanas uzņēmumus, kuri jau ir izveidojuši efektīvākas ražošanas sistēmas, tehnoloģijas un kuriem varbūt faktiski šāds atbalsts vairs nemaz nav tik nepieciešams, atstājot novārtā tās saimniecības, kas tādu vai citu apsvērumu dēļ līdz šim nav spējušas pārstrukturēt savu ražošanu. Diferenciācija starp saimniecībām (un līdz ar to vajadzība pēc atbalsta) nevis samazinās, bet palielinās.

Bez tam jāievēro, ka augstākminēto un dažu citu apsvērumu dēļ starptautiskie līgumi par brīvo tirdzniecību, tajā skaitā arī GATT/WTO, aizliedz tiešo cenu subsīdiju izmantošanu.

Bet kāpēc gan uz cēloņiem, kas izraisa nepieciešamību pēc atbalsta lauksaimniecībai, nepalūkoties dziļāk? Vai tiešām esošās ražošanas tehnoloģijas ir piemērotākās kvalitatīvas produkcijas ražošanai, kas atbilst starptautiskajā tirdzniecībā ieviestajām prasībām. Vai tās ir arī resursus taupošas? Vai Latvijas augsnes netiek noplicinātas? Vai mūsu lauksaimniecības ražotāju zināšanas ir pietiekamas, lai spētu paši atrast risinājumus visām šīm un vēl daudzām citām problēmām?

Ja, piemēram, kādam lauksaimniekam, kurš būtu atradis iespējas griķu ražošanai (kuru lielāko daļu, starp citu, joprojām Latvijā ieved) pat pie pašreizējām cenām un tam nepieciešamo tehnoloģiju, samazinātu ilgtermiņa kredīta procentu, piemēram, par 12 % gadā, vai viņš nevarētu atrast banku, kas pati, pēc rūpīgas apstākļu izvērtēšanas, sniegtu kredītu šī ražošanas virziena attīstīšanai konkrētajā saimniecībā?

Bet lauksaimniekam, kura lietotās zemes skābums ir kļuvis par ierobežojošo faktoru lielāku ražu iegūšanai jebkurai no kultūrām, nofinansētu kaļķošanas darbus, varbūt viņš pats tomēr spētu atrast saviem apstākļiem izdevīgāko ražošanas virzienu?

Savukārt, zemnieku saimniecības, kas veidojas agrāk nomaļā lauku masīvā, īpašnieks tā vietā, lai no produkcijas realizācijas ieņēmumiem maksātu par ceļa un elektrolīnijas izbūvi, par tiem varētu uzbūvēt modernu piena slaukšanas zāli vai kādu citu savā saimniecībā vajadzīgu būvi, ja sabiedrība (valsts) nodrošinātu viņu ar šiem Latvijas vispārējai apdzīvotībai (un ne tikai lauksaimniecības ražošanai) vajadzīgajiem atribūtiem.

Un arī tas viss ir valsts atbalsts lauksaimniecībai. Arī tas prasa līdzekļus. Tajā pašā laikā šāda veida palīdzība atstāj pašam lauksaimniekam pienākumu pieņemt lēmumu par tā vai cita produkcijas veida ražošanu, par tā apjomiem un izmantojamo tehnoloģiju. Tas tuvina produktu cenas valsts iekšējā tirgū cenām ārējā tirgū, neradot problēmas eksportēt to produkciju, kura nav vajadzīga vai kura nav izdevīga iekšējā tirgū, bet kurai ir labas realizācijas iespējas pasaulē...

Tas viss gan nenozīmē, ka var pilnīgi atteikties no muitas barjerām. Arī tām ir sava nozīme. Tās stabilizē tirgu pret svārstībām, ko izraisa, piemēram, kādas valsts lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu porcijas subsidēts eksports vai citi faktori.

Cik lielā mērā atbalstīt savas valsts lauksaimniekus?

Nav iespējams pateikt vienu konkrētu summu, kāda ir nepieciešama lauksaimniecības atbalstam. Tas ir mainīgs lielums, un tā apmēra noteikšanai faktiski ir viens, kaut arī sarežģīts, kritērijs:

¨       no valsts un tās iedzīvotāju budžeta atlicināmo līdzekļu maksimāli efektīvs izlietojums līdzšinējo lauksaimniecības produkcijas ražošanā un tās pārstrādē nodarbināto lauku iedzīvotāju nodarbinātības un ienākumu problēmas risināšanai.

Atbalstam nevar izmantot vairāk līdzekļu, kā ir iespējams tos savākt no citās nozarēs radītā nacionālā ienākuma nodokļu vai lielākas pārtikai izmantojamās iedzīvotāju ienākumu daļas formā. Tikai tad, ja valstī būs stipra rūpniecība, transports, finansu un tūrisma pakalpojumi- būs lielāki ienākumi šajās nozarēs strādājošajiem un valsts budžetā, varēs būt arī lielāks atbalsts lauksaimniecībai.

Bet nav pamata atbalstam, ja šajā nozarē nodarbināto ienākumu līmenis esošajos apstākļos ir tuvs sabiedrības vidējam ienākumu līmenim. Tāpat kā nav pamata atbalstam šai nozarei, ja tajā strādājošajiem viņu dzīves vietas tuvumā ir iespējams nodrošināt darba vietas un ienākumus citas nozares uzņēmumos, un valstij tas izmaksā mazāk kā līdzīga darbavietu skaita uzturēšana lauksaimniecbā.

Katrā ziņā šī atbalsta apmēra noteikšana vienmēr būs politisks lēmums, kura pieņemšanā piedalīsies vismaz divas puses- vieni būs tie, kuri to prasa, otri- tie, no kuru kabatām tas nāks. Tāpēc šķiet, ka vispārsabiedriskā kritērija- valstij ir pienākums vienādi rūpēties par visiem savas valsts pilsoņiem, izmantošana varētu būt par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai. Atsakot atbalstu lauksaimniecībai, valstij ir jāliek pretī kādi citi risinājumi ar šo nozari saistīto cilvēku problēmu risinājumam.

Par lauksaimniecības likumu

Lauksaimniecības likuma tapšana nav bijis viegls process. Diskusiju aizsākums par šāda likuma vajadzību un iespējamo formu ir meklējams vēl tālajā 1993. gadā (bet varbūt arī vēl agrāk). Par vienu no iespējamajiem lauksaimniecības krīzes risinājumiem tad tika minēta likuma par ienākumiem no lauksaimniecības pieņemšana, līdzīgi Somijas piemēram. Tomēr, acīmredzot, tajā laikā sabiedrībā izpratne par ienākumiem no ražošanas kā galveno ražošanas attīstību ietekmējošo faktoru vēl nebija pietiekami nobriedusi, un šī likuma ideja nomira, vēl īsti nedzimusi.

Kā nākošais solis valsts lauksaimniecības politikas veidošanā minama subsīdiju ieviešana ar 1994. gada 2. pusgadu un diskusijas par muitas tarifiem tajā pašā gadā. Cik daudziem joprojām nebija pieņemama ideja par kāda valsts atbalsta sniegšanu lauku ražošanas pamatnozarei, parādīja tā izskatīšanas izraisītā valdības krīze.

Bet laikam gan tikai tā spēja pārliecināt politiķus par nepieciešamību kompleksi risināt lauksaimniecības attīstības problēmas. Un pašu lielo opozicionāru atbalstītais jaunais zemkopības ministrs izveidoja darba grupu lauksaimniecības attīstības koncepcijas izstrādāšanai. Un varbūt nemaz nebija slikti, ka šī grupa, kaut skaitliski neliela, tomēr ietvēra dažādu uzskatu cilvēkus, kurus vienoja kopīga ideja- veidot pamatu ilglaicīgai Latvijas lauksaimniecības attīstībai, kas spētu sekmīgi iekļauties ne vien savas valsts ekonomikā, bet arī starptautiskajā tirgū.

Diskusijās par šo koncepciju nepavisam nebija viegli nonākt pie kāda kopsaucēja. Vienīgi pēc ilgām diskusijām par pašu koncepciju un tās realizēšanai nepieciešamā likuma saturu tika panākta vienošanās par dažām galvenajām pamatnostādnēm. Pie tādām gribētos pieminēt sekojošas:

¨       arī lauksaimniecības attīstībai ir jābalstās uz tirgus ekonomikas principiem, līgumattiecībām starp ražotājiem, pārstrādātājiem un tirgotājiem;

¨       lauksaimniecībai ir jākļūst par iespējami efektīvu tautas saimniecības nozari, un to var nodrošināt vienīgi konkurences attīstība vispirms jau iekšējā tirgū, bet arī ar citvalstu ražotājiem;

¨       lauksaimniecībai ir nepieciešams valsts atbalsts, bet tas sniedzams tādā veidā, lai iespējami maz kropļotu tirgus attiecības un lai veicinātu maksimāli efektīvas ražošanas attīstīšanos Latvijā;

¨       valsts politikai lauksaimniecībā ir jāsagatavo nozari iespējami sekmīgai iestājai Eiropas Savienībā, rēķinoties ar Eiropas vienotā lauksaimniecības un pārtikas tirgus pastāvēšanu;

¨       lauksaimniecība ir būtisks, tomēr ne vienīgais iespējamais lauku iedzīvotāju darba un ienākumu avots. Ir nepieciešama visas lauku ekonomikas pārstrukturēšanas programma, kuras viena no nozīmīgām sastāvdaļām ir lauksaimniecības attīstības programma;

¨       valstij ir jābūt ilglaicīgai politikai, kas vērsta uz lauksaimniecības vietas kopējā valsts ekonomikā nostiprināšanu, bet ne šīs nozares iznīcināšanu.

Par šādas politikas veidošanas pamatu var kļūt likums par lauksaimniecību. Likums, kurā ir pateikti galvenie lauksaimniecības politikas pamatprincipi, realizācijas instrumenti un kārtība, kā šāda politika ir formulējama un realizējama. Protams, šis likums nevar aptvert visas ar nozares darbību saistītās sfēras- zemes lietošanas un īpašuma attiecības, nodokļus, muitas barjeras, subsīdijas un kredītus, zinātni un izglītību... Katra no tām pati par sevi ir pārāk kompleksa problēma, un dažādām valdībām un partijām var būt dažāda attieksme pret šo problēmu risināšanu. Tomēr dažādu valdību politikām ir nepieciešama pēctecība. Tām ir jābalstās uz līdzīgiem principiem. Iepriekšminētās pamatnostādnes varētu būt šādas ilglaicīgas valsts politikas pamatā.

Atbilstoši tām tika sagatavots likumprojekta variants, kurš pēc vairākkārtējas saskaņošanas valdības līmenī, novēršot dažādas pretrunas ar citiem likumdošanas aktiem un valsts starptautiskajām saistībām, nonāca izskatīšanai vēl 5. Saeimā. Tobrīd to vēl ne tuvu nebija redzējuši Pasaules bankas eksperti. Un toreizējā redakcijā šajā dokumentā arī nebija to tēžu, pret kurām tik kategoriski iebilda mūsu pašu premjerministrs un Pasaules bankas eksperti 1996. gada aprīlī- maijā.

Tās parādījās tikai vēlāk, likumu izskatot vispirms 5. Saeimā un pēc tam turpinot to darīt jau 6. Saeimā. Gribētos ticēt, ka šīs izmaiņas tika izdarītas ar vienu domu- palīdzēt mūsu valsts lauksaimniecībai un ka tās nebija mērķtiecīgi virzītas uz Centrālās Plānošanas sistēmas atjaunošanu ar tās balstu- kolektīvo saimniecību, centrā. Ka tā bija vien nostaļģija pēc iepriekšējā neatkarīgās Latvijas Republikas perioda un nevis vienas bankas vai partijas lobisms, kas vedināja ierobežot visu lauksaimniecības kreditēšanas sistēmu ar Latvijas Zemes un hipotēku banku un Lauku attīstības fondu, aizmirstot, ka likumā agrāk iekļautās normas par šo fondu ir jau izsvītrotas. Ka tā bija vien nezināšana par tirgus intervences mehānismu, kas lika iekļaut likumprojektā normas par iepirkuma kvotām un minimālajām cenām, un nevis vēlme atjaunot sadales sistēmas pamatus.

To, ka ir iespējams atrast kompromisu, pierādīja turpmākās diskusijas, pilnveidojot 2. lasījumam jau sagatavoto projektu. Tās ierosināja Pasaules bankas ekspertu grupa un Eiropas integrācijas biroja darba grupas sagatavotais slēdziens. Šķiet, ka šajā darbā līdztekus citām nepilnībām, ir izdevies pat atrisināt problēmu starp lauksaimniecības ikgadējo attīstības programmu (gada likumu) un valsts budžeta likumu.

Tomēr arī šobrīd nav pamata apgalvojumam, ka pašreizējā likuma redakcija ir labākā iespējamā, ka tajā ir paredzēts visu problēmu risinājums. Varbūt būs nepieciešamība izdarīt kādas izmaiņas arī uz likumprojekta trešo lasījumu Saeimā, vai pat vēlāk, jau pēc šā likuma pieņemšanas. Tomēr tas ir pēc ilgstošām debatēm sasniegts kompromiss, kas atspoguļo sava laika sabiedrības izpratni par problēmu un tās risinājumiem.

Noslēgumam (I)

Pēdējā laikā ir saasinājusies diskusija par Latvijas Vienības partijas līdera Alberta Kaula lomu lauksaimniecības likuma sabojāšanā un Pasaules bankas speciālistu kaitīgo iejaukšanos mūsu valsts iekšējās lietās. Pieļaujams, ka pats Kaula kungs savā aizņemtībā, atšķirībā no Pasaules bankas ekspertiem, likuma projektu nav pat uzmanīgi izlasījis, kur nu vēl ko mainījis tajā. Un galu galā runa jau nav tik daudz par Albertu Kaula k-gu kā bijušo Zemkopības ministru un vēl pašreizējo Latvijas Vienības partijas līderi. Ne jau viņa paša vai viņa partijas ideja bija, ka Latvijā ir vajadzīgs atsevišķs likums par lauksaimniecību- darbs pie tā bija sācies jau ilgi pirms šīs organizācijas iznākšanas politiskajā saulītē.

Un ne jau bezierunu atbalsts vai noliegums dokumentam ar nosaukumu "Lauksaimniecības likums" ir tas vienīgais faktors, kas nosaka politiķu un speciālistu lojalitāti pret lauksaimniecību un laukiem.

Diskusija ir par viņa un viņam līdzīgo paustajiem uzskatiem, kas grib mūs vest atpakaļ uz ražošanas sociālistisko pamatu- Centrālo Plāna saimniecību. Kas visas nelaimes redz nepareizā privatizācijā un privatizācijā vispār. Kam šķiet, ka ierēdņi gribēs un, galvenais, pratīs pareizi sadalīt visiem tirgu, cenas un ienākumus. Kam šķiet, ka visu lauku iedzīvotāju nabadzīgās dzīves problēmas ir jārisina ar lauksaimniecības subsidēšanas līdzekļiem, un daudzu pašreizējo lauksaimnieku nespēju reaģēt uz izmaiņām saimniekošanas sistēmā ir jāārstē vien ar valsts iepirkuma kvotām un garantētajām cenām.

Tomēr cerams, ka dinozauru laiks politikā paiet, un tautai mīļajiem politiķiem patiešām pietiks arī sapratnes pieņemt nacionālās attīstības interesēm atbilstošus likumus, arī par lauksaimniecību un lauku attīstību tajā skaitā.

Noslēgumam (II)

Kaut gan ir arī pilnīgi skaidri jāapzinās, ka viena paša Lauksaimniecības likuma pieņemšana visas lauku problēmas neatrisinās. Būtu maldīgi iedomāties, ka uzreiz pēc likuma pieņemšanas uz laukiem ar joni plūdīs investīcijas un subsīdijas, ka visiem būs pieejami lēti kredīti un plaši tirgi ar augstām cenām.

Būs vajadzīgs liels tālākais darbs šīs vai citas ar likumu noteiktās politikas realizācijai. Un būs vajadzīgi arī finansu resursi. Jo, kā jau teikts iepriekš, par valsts atbalstu nozarei kādam ir jāmaksā. Bez šāda finansu resursu seguma arī tā pieņemšanas gadījumā Lauksaimniecības likums kļūs par tukšu skaņu.

Tas varētu būt vienīgi sākums lauku ekonomiskajai sakārtošanai, bet tas nedrīkst kļūt par sākumu jaunai kolektivizācijai un sociālistiskošanai.