Zināšanas saimniekošanai

4. saruna. Paskatīsimies uz sevi no malas

Sanita Spruģe, AgroPols
21.05.2007

Iepriekšējā sarunā rosinājām domāt un ceram, ka atradāt atbildes uz jautājumiem, kāpēc mana saimniecība, mans veiktais darbs un mana saražotā produkcija ir svarīga citiem, un kāpēc vispār strādājam lauksaimniecībā. Lai saimnieka izdomātais, izstrādātais saimniecības attīstības virziens nepaliktu tikai galvā vai, labākajā gadījumā, uz papīra uzrakstīts "domu lidojums", svarīgi ir pārbaudīt tā realizācijas iespējas un novērtēt, vai plānotais rezultāts ir sasniedzams.
Vienkāršotā variantā darbības stratēģijas virzieni varētu būt šādi:
· darbības paplašināšana (investīciju piesaiste);
· darbības uzturēšana tagadējā līmenī;
· uzņēmuma darbības sašaurināšana (iznomāšana, pārdošana vai apvienošana);
· darbības maiņa vai pat darbības pārtraukšana.
Nākamais posms stratēģijas sasniegšanas novērtēšanai ir saistīts ar pašreizējo un nepieciešamo resursu analīzi.
Kāpēc vajadzīga resursu analīze?
Ražošanas procesam nepieciešamo resursu - dabas, cilvēku, finanšu un kapitāla, laukaugu audzēšanas, lopkopības sistēmas u. c. izmantoto ražošanas līdzekļu analīze ir svarīga, jo, kā jau uzsvērām iepriekšējās sarunās, apkārtējā vide, kurā dzīvojam un strādājam, ir mainīga. Tādējādi:
· ražošanas procesa nodrošināšanai saimniekiem tiek piedāvāts arvien vairāk jaunu produktu, piemēram, govju ēdināšanā izmantot jaunus proteīna un enerģijas produktus, augkopībā ienāk jauni augu aizsardzības līdzekļi. Jebkurā jomā zinātniskais potenciāls strādā jaunu, lietošanai drošāku un efektīvāku produktu radīšanā, un bieži blīvajā informācijas plūsmā apjūkam - ir grūti izvēlēties no lielā piedāvājuma;
· notiek strauja tehnoloģiskā attīstība, arī lauksaimnieciskajā ražošanā aktīvāk tiek izmantotas modernās tehnoloģijas, un cilvēka fiziskais darbs kļūst maznozīmīgs, jo augstāk tiek vērtētas tehnoloģiskās zināšanas;
· pastiprinās globālā konkurence, arvien jūtamāk mūsu pārtikas tirgu un lauksaimniecisko ražošanu ietekmē Eiropas kopējais tirgus;
· pieejamā informācija strauji noveco;
· populārākas kļūst sarunas par lauksaimnieku kooperāciju un par iespējām, kādas tirgū ir lielākam produkcijas piegādātājam vai lielākam piegādātajam produkcijas apjomam.
Ir patīkami būt lielākajam, saimniekam, kas ražo vairāk, labāk un ar mazākām izmaksām. Bet kā to nodrošināt ilgā laika periodā?
Protams, sākotnēji varam izlikties, ka apkārtējā situācija nav nemaz tik sarežģīta, un dzīvot tālāk kā līdz šim, jo nekas būtiski jau nav mainījies. Turklāt, kā norādīts literatūrā, vēlme izlikties neredzam izmaiņas ir plaši izplatīta visā pasaulē un ved nevis pie risinājuma, bet pie situācijas pasliktināšanās. Kā biežākie problēmu iemesli tiek norādīta pašapmierinātība, nevēlēšanās apzināties un analizēt savas vājības, neinteresēšanās par jauno, resursu neefektīva izmantošana, kontroles problēmas, seku novēršana cēloņu meklēšanas vietā.1
Tomēr šo sarunu mērķis ir rosināt domāt par sev aktuāliem jautājumiem tuvākā vai tālākā nākotnē.
Kas ir ražošanas resursi?
Resursus veido cilvēki un viss, ko viņi izmanto, lai saražotu kādu preci vai sniegtu pakalpojumu, atbilstoši savām vajadzībām. Galvenie ražošanas resursi ir:
· dabas resursi - resursi, ko radījusi daba. Tā ir zeme. Zemi cilvēks var apstrādāt, kas arī notiek lauksaimnieciskajā ražošanā. No zemes var iegūt derīgos izrakteņus un enerģiju. Zeme tiek izmantota kā vieta infrastruktūras, komunikāciju objektiem, dzīvojamām un ražošanas ēkām;
· kapitāls - labumi, ko radījis cilvēks, un kas tiek izmantoti, lai radītu citus labumus. Sāksim ar naudu, kam seko preces, ko iegādājas par naudu ražošanas procesa nodrošināšanai - tehnika, iekārtas, tehnoloģijas u. c.;
· darbaspēks - darbspējīgo iedzīvotāju enerģija, prasmes un zināšanas;
· informācija - faktors, kas palīdz nodrošināt efektīvu saimniekošanu. Informācijai ir jābūt kvalitatīvai, operatīvai un lētai laika un citu resursu ziņā;
· uzņēmējspējas - spēja koordinēt un kombinēt iepriekšminētos ražošanas faktorus (uzņēmuma līdzekļus un darba paņēmienus), lai nodrošinātu ražošanas procesu.
Resursi ir ražošanas līdzekļu - zemes, darba, kapitāla un informācijas pieejamība, nodrošinājums, kas tiek izmantots produkcijas ražošanai. To piesaistīšanā (palielināšanā) lauksaimnieciskajā ražošanā lielāka nozīme ir dabas resursiem. Turklāt dabas un darbaspēka resursi dzīvē nepieciešamo paši neražo, ir vajadzīgs cilvēka darbs, zināšanas un organizatoriskās spējas jeb visu resursu optimālākā kombinācija.
Kur iegūt informāciju?
Resursu novērtēšanai nepieciešamo informāciju var iegūt no saimniecībā pieejamās dokumentācijas - augšņu kartēm, augšņu analīžu rezultātiem, laukaugu audzēšanas un dzīvnieku barošanas vēsturēm, darbības finansiālajiem rezultātiem u. tml. No pieejamo dokumentu un informācijas kvalitātes, t. i., daudzuma un precizitātes, kā arī paša saimnieka zināšanām, būs atkarīgs veiktās analīzes rezultāts.
Dokumentācijas un informācijas analīzes procesā, iespējams, uziesiet problēmas resursu nodrošinājumā vai izmantošanā (varbūt augsnes erozija, varbūt kūtsmēsli tiek izkliedēti pārāk tuvu ūdenskrātuvēm, varbūt netiek ievērotas citas vides aizsardzības prasības) vai arī secināsiet, ka pārāk lielas ir izmaksas, pārāk maz finanšu līdzekļu ražošanas procesa nodrošināšanai, vai arī darbaspēka resursi netiek izmantoti pilnībā.
Kā novērtēt savus resursus?
Katrai saimniecībai var veikt darbības ārējās un/vai iekšējās vides analīzi. Otrajā sarunā tika analizēta saimniecības darbību ietekmējošā ārējā vide - parādītas iespējas vai draudi, ar kuriem saimniekam jārēķinās, plānojot savas saimniecības tālāko darbību. Šajā sarunā vairāk pievērsīsimies iekšējās vides faktoru analīzei.
Iekšējās vides analīzē tiek izvērtēts resursu nodrošinājums saimniecībā, un tā parāda saimniecības "stiprās" un "vājās" puses. Tas nozīmē, ka iekšējā vide tiek vērtēta attiecībā pret kādu faktu vai arī noteiktu rezultātu, ko gribam, sasniegt. Šis rezultāts noteikti būs saistīts ar izvēlēto darbības stratēģiju.
Analizējot iekšējo vidi, varam secināt, ka tā ir laba (piemērota) izvēlētā virziena sasniegšanai, vai gluži pretēji, un ir nepieciešami uzlabojumi.
Analizējot ārējo vidi, varam noskaidrot, ko vajadzētu darīt, ko prasa vai ļauj ārējās vides faktori, un kāda būs to ietekme.
Iekšējās vides analīze parāda, ko iespējams paveikt, izmantojot esošos resursus un pieredzi. Galvenās iekšējās vides analizētās jomas ir:
· saimniecības resursi un to kvalitāte;
· ražošanas process, tehnoloģijas un iekārtas;
· produkcijas realizācijas iespējas, tirgus un cenas.
Kāda ir mana saimniecība?
Iespējams, daudzās saimniecībās netiek veikts salīdzinājums ar citām saimniecībām savā nozarē vai konkurentiem, tādējādi saimniekiem ir nepareizs priekšstats par saimniecībā izmantojamo resursu daudzumu, kvalitāti un nodrošinājumu. Tāpēc mēģināsim novērtēt saimniecības resursus, izmantojot SVID (S - stiprās puses, V - vājās puses, I - iespējas, D - draudi, angliski - SWOT) analīzi, kas radusies ASV XX gs. sešdesmitajos gados un vēl šobrīd plaši noder dažādu saimniecisku objektu novērtēšanai.
Literatūrā norādīts, ka šāda analīze ir jāveic vismaz reizi gadā vai biežāk, ja notiek būtiskas pārmaiņas. Tomēr analīzes trūkums ir tas, ka tā ir subjektīvs vērtējums, tāpēc vajadzētu iesaistīt vairākus saimniecības darbībā ieinteresētus cilvēkus.
SVID analīzes procesā darbības novērtējuma gaita varētu būt šāda.
Vispirms novērtējam saimniecības darbības iekšējos faktorus - stiprās un vājās puses. Vērtējamie faktori:
· cilvēki (saimnieki un darbinieki), viņu prasmes, zināšanas, attieksme pret veicamo darbu;
· darba organizācija, savstarpējās attiecības;
· ražošanas process - ražība, produkcijas kvalitāte, izmaksas, tehnoloģiskais process;
· saražotā produkcija - tās kvalitāte, realizācijas cena, atpazīstamība;
· reputācija - sabiedrības attieksme, sadarbības partneru, produkcijas piegādātāju un iepircēju attieksme.
Resursu kvalitāti un kvantitāti jeb saimniecības stiprās un vājas puses var novērtēt, atbildot uz jautājumiem:
· kāda ir saimniecībā izmantojamā zeme;
· kādas ir paša saimnieka prasmes, zināšanas nozarē;
· kādas ir darbinieku prasmes un zināšanas;
· cik modernas un efektīvas ir ražošanas tehnoloģijas;
· kāds ir finansiālo līdzekļu nodrošinājums u. c.
Pēc tam novērtējam ārējos faktorus kā saimniecības iespējas un draudus. Galvenie faktori, kas jāņem vērā (tos analizējām iepriekšējās sarunās):
· tirgus - tā paplašināšanās vai sašaurināšanās iespējamība;
· tehnoloģija - jaunu ražošanas metožu un tehnoloģiju parādīšanās;
· ekonomika - eksporta un importa ietekme, iedzīvotāju pirktspēja, cenu palielināšanās, darbaspēka kustība;
· likumdošana - lauksaimniecības politika, nodokļu politika, vides aizsardzība;
· ekoloģija - apkārtējās vides piesārņojums, dabas stihijas u. tml.
Jānoskaidro arī
• kāda ir stipro un vājo pušu ietekme uz saimniecības darbību;
· kādi iemesli rada zaudējumus;
· kādas ir iespējas šos iemeslus novērst?
Dažādos avotos minēti dažādi vērtējamie faktori, tāpēc arī katras saimniecības vērtējums atšķirsies.
Lauku saimniecības darbības iekšējās un ārējās vides faktoru novērtējuma piemērs apkopots tabulā.
Kā novērtēt izvēlēto darbību?
Veiktā SVID analīze kalpo par pamatu izvēlētās stratēģijas novērtēšanai:
• vai saimniecībai ir pietiekami daudz stipro pušu, lai uz to pamata veidotu stratēģiju - vai ir pietiekams zemes resursu nodrošinājums, vai mājlopiem ir pietiekams ģenētiskais potenciāls, vai saimniecības ēkas ir pietiekama lieluma, lai paplašinātu ražošanu;
• vai vājo pušu pārākums nemazina konkurētspēju un kuras vājās puses stratēģijas plānā jāmaina vispirms - vai saimniecības tehniskais parks un izmantotās tehnoloģijas ir piemērotas izvirzīto mērķu sasniegšanai, vai saimniecības atrašanās vieta ir piemērota konkrētas produkcijas ražošanai, vai saimniecībā nepieciešams mainīt darbības veidu (varbūt no lopkopības pāriet uz augkopību);
• kādas ārējās iespējas, apzinot savus resursus, saimniecībai palīdzētu gūt panākumus - papildu finansējuma piesaistes iespējas, vai
• no kuriem draudiem jāizvairās vispirms un pret kuriem jāveido aizsardzība. Likumdošanas prasības, atbalsta maksājumu lielumu un dabas stihijas ir grūti prognozēt, bet kā pret to nodrošināties? Var apsvērt noteiktu risku apdrošināšanas iespējas kā potenciālos zaudējumus kompensējošu pasākumu. Resursu cenu palielināšanās iespējas var novērst ar ražošanas tehnoloģiju pārskatīšanu un uzlabošanu.
Resursu nodrošinājums un to pieejamība nosaka saimniecības specializāciju.
Kas ir specializācija?
Specializācija ir saimniekošanas sistēmas veidošana, koncentrējot resursus kādas nozares vai apakšnozaru prioritārai attīstībai.
Specializācija - saimniecības rentabilitātes pamatfaktors, taču, lai specializācija dotu iespējami lielāko ienesīgumu, nepieciešams apzināties ražošanas apjomus. Specializācijas izvēli var pamatot ar tās ekonomisko nozīmi - saimnieka interese un zināšanas, saimniecības kapitālietilpība, resursu izmantošanas efektivitāte, produkcijas pašizmaksa. Lai gan šaura specializācija ir risks, tomēr tā saistās ar ražošanas efektivitātes nodrošināšanu.
Specializācijas ekonomiskā nozīme:2
1) ražošanas resursu izmantošanas efektivitāte paaugstinās, padziļinot un sašaurinot specializāciju, samazinot nozaru skaitu. Ja saimniecība ir specializējusies graudaugu audzēšanā, un saimnieks ir nopircis labības sējmašīnu un graudu kombainu, tad sezonā tie jāizmanto iespējami ilgāk, ar katru tehnikas vienību jāapsēj vai jānovāc maksimāli vairāk. Tātad platībām, kas tiek apstrādātas ar minēto tehniku, ir jābūt iespējami lielākām;
2) saimniecības kopējā kapitālietilpība - jo vairāk saimniecībā nozaru, ar kurām tā darbojas, jo vairāk naudas līdzekļu kopumā jāiegulda, lai katrai nozarei uzbūvētu nepieciešamās ēkas vai būves vai sagādātu nepieciešamo tehniku un iekārtas;
3) saimniecības zemes faktiskās īpašības labāk tiek izmantotas un uzlabotas, audzējot augsnēm vispiemērotākos kultūraugus un šķirnes;
4) saimnieka profesionālo zināšanu līmenis pazeminās, palielinoties nozaru un ražoto produktu skaitam. Divu līdz trīs graudaugu kultūru grupu audzēšanu profesionāli var apgūt nosacīti pilnīgi. Taču, ja saimniekam radīsies vēlme attīstīt citu nozari, profesionālais potenciāls sadalīsies, un katrai tiks atvēlēts, pirmkārt, mazāk laika, otrkārt, zināšanas, prasmes būs nepilnīgākas, paviršākas. Tādējādi ražības un kvalitātes rādītāji būs zemāki par iespējamajiem, kas sadārdzinās ražošanas procesu un padarīs to mazāk ienesīgu;
5) darbinieku prasmes ir augstākas, ja nozaru skaits ir mazāks. Ja darbiniekam ir plašs veicamo darbu un procesu daudzums, tad, tāpat kā saimniekam, samazinās veicamā darba kvalitāte un profesionālais līmenis;
6) darbu un tehnoloģisko procesu kvalitāte ir augstāka specializētā saimniecībā, kas ir pamats labākai produkcijas kvalitātei, kas savukārt garantē dārgāku pārdošanas cenu, augstāku ienesību un rentabilitāti;
7) ražotās produkcijas pašizmaksa ir zemāka, ja specializācija saimniecībā ir dziļāka vai šaurāka. Tad gan saimnieks, gan darbinieki profesionālāk, zinošāk un prasmīgāk izmanto visus ražošanas resursus, samazina 1 ha izmaksas un ceļ ražību;
8) specializācija ir cieši saistīta ar produkcijas konkurētspēju - zemākas izmaksas, bet augstāka profesionāli vadīta kvalitāte garantē iespēju pielāgoties tirgus procesiem un gūt labāku ekonomisko rezultātu.
Tas nozīmē: jo šaurāka ir saimniecības specializācija, jo mazāk tehnikas tai vajadzīgs. Taču, lai specializācija dotu iespējami lielāko potenciālo efektu, ir vajadzīgs lielāks ražošanas apjoms, ko galvenokārt nosaka zemes platības. Šaura specializācija ir risks, bet savādāk konkurētspēju attīstīt nav iespējams.
Kas notiek, saimniekojot intensīvi?
Tomēr specializācijai ir arī negatīvie aspekti, piemēram, intensīvi saimniekojot, palielinās vides slodze, mazākas ir iespējas izvairīties no zaudējumiem, kas rodas nelabvēlīgu faktoru (laika apstākļu, produkcijas iepircēju, likumdošanas prasību izmaiņu u. c.) iedarbības dēļ.
Kā izvairīties no šādām situācijām? Viens no veidiem ir saimniecības darbības diversifikācija, t. i., līdzās specializētajai nozarei attīstīt papildnozari vai palīgnozari, lai nodrošinātu stabilu naudas plūsmu un samazinātu specializētās nozares atkarību no ārējo faktoru nelabvēlīgās ietekmes. Piemēram, papildus saimniecībā esošajām nozarēm attīstīt lauku tūrismu, amatniecību, mežsaimniecību, dīķu zivsaimniecību, pakalpojumu sniegšanu, biškopības produktu pārstrādi u. c.
Labs specializācijas sabiedrotais var būt arī kooperācija, īpaši vienas nozares tehnoloģiskās specializācijas variantā, piemēram, cūkkopībā. Viena saimniecība audzē sivēnmātes, un sivēnus pārdod tām saimniecībām, kas specializējušās nobarojamo cūku audzēšanā.
Intensīva ražošana ietekmē arī finansiālos rezultātus, jo jāņem vērā fakts, ka ražošanā nav iespējams ieguldīt neierobežoti daudz - ir robeža, aiz kuras vairs nesaņemam gaidīto rezultātu. Tā, piemēram, augkopībā papildu slāpekļa mēslojums paaugstina ražību. To zinot, augiem tiek dota papildu slāpekļa deva, kamēr papildus iegūtā produkcijas vērtība pārsniedz radušās izmaksas. Jāņem vērā, ka šāda metode nav izmantojama neierobežoti ilgi, jo kultūraugu ražību nav iespējams palielināt bezgalīgi. Ja slāpekļa mēslojums būs iedots par daudz, papildus iegūtā raža nesegs visas radušās mēslošanas izmaksas. Tas nozīmē, ka ieguldījumi resursu ienesīguma palielināšanā nevar būt bezgalīgi.
Ir robeža, kuru pārsniedzot, mēs nesaņemsim plānoto ienākumu daudzumu, bet notiks gluži pretēji. Ieguldījumi ražošanas resursos ir jāveic pārdomāti, ņemot vērā to īpašības, kā arī ieguldījuma jeb veikto izmaksu finansiālo efektivitāti. Par to turpmākajās sarunās. ˜
1 I. Kalve. “Apseglot pārmaiņu vējus. Stratēģiskā un pārmaiņu vadība”
2 A. Dobele. “Saimniekošanas mācība”, Ozolnieki, 1999.

AgroPols

x

Paroles atgadināšana