Zināšanas saimniekošanai

5. saruna. Pa kuru ceļu iet

Sanita Spruģe, AgroPols
13.06.2007

Iepriekšējā sarunā runājām par to, kā novērtēt izvēlēto saimniecības darbību, un noskaidrojām, uz kādiem jautājumiem ir jāatbild saimniekam, izšķiroties par virzienu, kurā doties, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Pirms mērķu izvirzīšanas esam sapratuši, kas paši esam, kādas ir mūsu vērtības un kas ikdienas darbos dod spēku un virza uz priekšu, skaidrs arī, kāda ir saimniecība. Šoreiz mēģināsim izveidot kopsavilkumu saimniecības attīstības virziena noteikšanai un sāksim ielūkoties finanšu pasaulē.
No filosofijas pie realitātes
Jau visās agrāk publicētajās sarunās akcentējām domu, ka nepietiek ar to vien, ka, ikdienas darbus strādājot, mēs zinām kur un uz ko ejam, jo saimniekam ik brīdi ir nepieciešams pieņemt lēmumu, par to, kas notiks ne tikai rīt, bet vairākus gadus uz priekšu. Tāpēc ir svarīgi saprast savas iespējas, jo labāko lēmumu var pieņemt tikai, pamatojoties uz tām.
Lai filosofiskos jautājumus par tālākās attīstības iespējām pietuvinātu reālajai dzīvei, aplūkosim vienu saimniecību, kas nodarbojas ar piena lopkopību, un mēģināsim novērtēt tās tālākās attīstības iespējas. Saimniecību pieņemam kā tirgus orientētu, tātad: saražotā produkcija tiek pārdota, saimniecība ir konkurētspējīga, strādā ar peļņu un ir virzīta uz attīstību un izaugsmi. Turklāt pieņemam kā tipisku un raksturīgu Latvijas lauku un lauksaimniecības apstākļiem, bet ne konkrētu.
Tātad - pieņemsim, ka:
· saimniecība atrodas 20 km no pilsētas, paugurainā apvidū Vidzemē;
· saimniecībā ir 50 liellopi, no kuriem 32 - slaucamās govis;
· īpašumā ir 80 ha LIZ, iespējams aptuveni 20 ha LIZ papildus nomāt no kaimiņa;
· izslaukums ir 7000 kg no govs gadā;
· piena kvota - 225 676 kg;
· piens tiek realizēts pārstrādes uzņēmumam;
· saimniecībā strādā vīrs un sieva (bijušie kolhoza zootehniķi), strādā pilnu laiku, vasaras sezonā papildus tiek piesaistīti darbinieki lopbarības sagatavošanai;
· saimniecībā nav saimnieciskās darbības turpinātāju;
· saimniecība ir izveidota deviņdesmito gadu sākumā, kad tika privatizēta kolhoza ferma;
· rupjā barība tiek sagatavota saimniecībā, bet enerģijas un kombinēto barību iepērk;
· ir ražošanai nepieciešamie resursi - iegādāta jauna tehnika rupjās barības sagatavošanai, kūts celta pirms 25 gadiem, tajā govis tiek turētas nepiesietais;
· saimniecībā ir ES prasībām atbilstoša kūtsmēslu krātuve.
Kāpēc piena lopkopība?
Vērtējot tālākās attīstības iespējas, vispirms rodam atbildi uz jautājumu:
vai turpināt nodarboties ar piena lopkopību, vai mainīt saimniecības darbības virzienu?
Ja atceramies iepriekš rakstīto, kur iztirzājām specializācijas virziena izvēli un tās ekonomisko pamatojumu, tad viens no faktoriem, kas pamato darbības izvēli, ir saimnieku intereses, zināšanas un prasmes. Izvēlētā profesija un garie darba gadi šajā nozarē jau ir devuši labu pieredzi, kura noder arī turpmāk. Arī darbs ar dzīvniekiem noteikti ir saimnieka sirdslieta, kas pamato šīs laikietilpīgās nozares izvēli konkrētajā situācijā. Par labu izvēlētajam darbības virzienam būs arī saimniecības atrašanās vieta (Vidzeme, kur dabas apstākļi, arī reljefs, ja domājam paugurus, ir labvēlīgāki tieši lopkopības nozaru attīstībai) kā arī piena pārstrādes uzņēmumu esamība.
Cita nozare? Ja salīdzinām augkopību vai lopkopību, tad izvēle par labu augkopībai neattaisnosies tai nepiemērotā zemes reljefa dēļ. Savu veselību, tāpat tehniku, pakļaut papildu riskam noteikti nav tā vērts. Arī saimniecības lauksaimniecības zemes platība ir pārāk maza, lai nodarbotos ar graudkopību, un tas būtu arī ekonomiski izdevīgi. Turklāt vēl papildus būs nepieciešams ieguldīt līdzekļus graudkopības tehnikas iegādei. Svarīgs faktors darbības virziena izvēlei ir arī augsnes auglība, kas Vidzemē nav no augstākajām, tādējādi būs nepieciešami papildu resursi noteiktu ienākumu nodrošināšanai.
Tātad - paliekam pie lopkopības.
Līdzās piena lopkopībai ir iespējams nodarboties arī ar gaļas dzīvnieku audzēšanu. Šādu izvēli attaisnotu vēlme vai iespēja ieguldīt salīdzinoši mazāku patērēto darba laiku, bet tajā pašā laikā ir jārēķinās arī ar salīdzinoši lēnāku naudas līdzekļu apriti. Laika periods no dzīvnieka iegādes līdz pirmo ienākumu (realizācijas) brīdim būs garāks nekā piena lopkopībā. Citu mājlopu (aitu, kazu, zirgu, briežu u. tml.) turēšana piemērā norādītajai saimniecībai nav saimnieku interesēs, tāpēc šādus variantus neizskatīsim.
Kas turpinās saimnieku iesākto?
Aktuālākais analizējamais faktors saimniecības darbības izvērtēšanā ir saimnieku vecums, kas ietekmē viņu veselību un darbaspējas. Lai pieņemtu lēmumu par saimniecības tālāko virzību, ir svarīgi pašiem sev noskaidrot - cik ilga varētu būt vēlme un iespējas saimniekot, veikt šos (ne tik vieglos) ikdienas darbus saimniecības darbības nodrošināšanā. (Atcerieties, par to runājām mūsu pirmajā sarunā!) Vai tie būs 10 vai 20 gadi, vai tikai 3 vai 5?
Ja saimniecības darbībā ieguldām šodien, kad sāksim baudīt gūtos labumus? Ja plānojam strādāt tikai dažus gadus, noteikti jāapzinās, ka šobrīd ieguldītais prasīs 10 gadu darbu, lai tas atmaksātos. Jāņem arī vērā fakts, ka, dodoties pelnītā atpūtā, sasniedzot pensionēšanās vecumu, būtu vēlams sev nodrošināt finansiāli labvēlīgu situāciju.
Bet tajā pašā laikā būtisks ir arī jautājums - kam atstāt paveikto? Jaunā paaudze savas dzīves piepildījumu ir atradusi pilsētā. Vai viņi atgriezīsies, vai saskatīs savas iespējas arī šeit, dzīvojot lauku vidē? Vai ir nepieciešams sevi visu ielikt saimniecības darbības paplašināšanā, ja ir zināms, ka iesākto neviens neturpinās?
Ja nav kam turpināt iesākto, tad risinājums ir saimniecību pārdot. Bet atkal ir jautājums vai pārdot to tādu, kāda tā ir tagad vai paplašināt to un pārdot pēc 3 gadiem vai vairāk. Svarīgākais ir saprast cik ilgi saimniekot un kā saimniecisko darbību izbeigt.
Paplašināt vai atstāt nemainīgu?
Lai izvērtētu saimniecības darbības tālāko attīstību paplašināšanās kontekstā, ir jāņem vērā nodrošinājums ar zemes resursiem. Papildus tam aktuāls ir jautājums: cik daudz paplašināties - 2 reizes, 3 reizes? Tas pat var būt galvenais saimniecības darbības paplašināšanās iespējas ietekmējošais faktors. Ņemot vērā šā brīža zemes vērtību un nepieciešamos ieguldījumus platību paplašināšanai, ir jārēķina, cik daudz naudas nepieciešams, cik tas izmaksā, cik es nopelnu un kad ieguldītais atmaksāsies.
Analizējot pieņemto saimniecību, tās zemes platības ir pietiekamas, ja pieņemam, ka vienam dzīvniekam ir nepieciešams aptuveni 1 ha. Saimniecība audzējamo dzīvnieku skaitu var palielināt pat 2 reizes, ja kopējā apsaimniekojamā platība sasniedz 100 ha. Taču - ja 20 ha ir iespēja nomāt šogad, vai tikpat daudz varēs nomāt arī nākošajā gadā? Vai nav iespējama varbūtība, ka kaimiņš varētu pārdomāt un savu īpašumu iznomāt citam zemniekam vai pārdot to?
Kāda veidotos finansiālā situācija, ja saimniekam nebūtu iespēja zemi nomāt, bet tā būtu jāpērk? Pieņemsim, ka 1 ha cena ir Ls 1500 un, nodarbojoties ar piena lopkopību, iegūtā peļņa no 1 govs Ls 200. Ja vienai govij ir nepieciešams 1 ha, tad šis ieguldījums atmaksāsies 7,5 gadu laikā (1500/200). Tas nozīmē: ja nolemjam paplašināt savas saimniecības darbību, tad vismaz 7,5 gadi būs jāstrādā, lai šis ieguldījums atmaksātos.
Bet tā nav vienīgā joma, kas prasa papildu izvērtējumu, darbību paplašinot. Ja darbība tiek paplašināta, būs nepieciešams lielāks ganāmpulks - jaunas govis arī maksā. Ataudzējot ganāmpulku pašam, būs nepieciešams ilgāks laiks, lai nodrošinātu vajadzīgo dzīvnieku skaitu.
Tā nu arī nonākam pie nākošā jautājuma:
Kas strādās?
Vēl viens saimniecības darbības paplašināšanos un attīstību ierobežojošais faktors ir darbaspēka nodrošinājums (precīzāk - tā trūkums). Jau daudzkārt paustie viedokļi par bezdarba apjomu kādā teritorijā un pieejamā darbaspēka kvalitāti, domāju, ir zināmi, un šī problemātika, lai paliek citu speciālistu ziņā. No ekonomiskā viedokļa raugoties, svarīgas ir izmaksas, kas nepieciešamas nepārtraukta darba procesa nodrošināšanai. Vai visus darbus ir iespējams veikt saimniekiem pašiem?
Daļu no saimnieku laika paņem piena ražošanas procesa veiksmīga norise saimniecībā:
· ikdienas darbu vadīšana un kvalitatīvas norises;
· nepieciešamās barības daudzuma un kvalitātes nodrošināšana;
· piena realizācijas nodrošināšana;
· tehniskā parka uzturēšana.
Līdzās tam visam daudz laika prasa arī saimniecības administratīvā darba nodrošināšana - grāmatvedības uzskaite, atskaites, pieteikumi ES un valsts atbalstam, informācijas iegūšana par ražošanas aktualitātēm, u. c. Ir vērts izanalizēt, kādiem jautājumiem vai darbiem saimniekam būtu jāvelta lielākā daļa sava laika un kurus varētu uzticēt citiem? Turklāt, ja saimnieks ir atradis cilvēku, kam tos uzticēt, kā šo uzticību saglabāt? Pirmais nosacījums būs konkurētspējīgs atalgojums.
Pieņemot, ka saimniecības darbība tiek paplašināta, ar saviem spēkiem saimniekiem vairs nepietiek, un ir nepieciešams vismaz 1 algotais darbinieks papildus. Parēķināsim cik daudz naudas vajadzīgs, lai piesaistītu papildus vienu darbinieku. Zinām, ka laukos atrast cilvēku, kam varētu uzticēties un paļauties, ir grūti, tomēr saimniekam tas ir izdevies. Darba samaksa, par kuru jaunais darbinieks ir gatavs strādāt, ir vismaz Ls 300 (teiksim vienkārši "uz rokas").
Cik liela naudas summa katru mēnesi būs vajadzīga saimniekam jaunā darbinieka darba samaksas nodrošināšanai? Neaizraujoties ar iedziļināšanos santīmu aprēķinos, rezultāts "uz papīra" ir Ls 430. Tātad - pieskaitot darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksas (24,09%) un riska nodevu (Ls 0,25), papildus Ls 430 ir nepieciešami Ls 103,84, kas kopā ir Ls 533,84 katru mēnesi un Ls 6406,08 gadā. Arī šie lati ir jāiegūst no katra izslauktā piena litra. Bet ja darbaspēka nodrošināšanai nepieciešamā samaksa būtu Ls 400 vai 500 lati mēnesī?
Vai jāceļ jauna kūts
Ja veiktie aptuvenie aprēķini un saimnieka rīcībā esošā nauda atļauj darbības paplašināšanu, tomēr ir vēl viens aspekts, kas jāņem vērā - būvniecība un tās izmaksas. Pieņemot, ka govju skaits ir jāpalielina vismaz 2 reizes, ir nepieciešama jaunas kūts būvniecība vai esošās pārbūve. Vērtējot šā brīža situāciju būvniecības nozarē, saimniekam ir vairākas izvēles iespējas:
· uzticēt celtniecību specializētam uzņēmumam. Pieņemot, ka aptuvenās izmaksas šajā gadījumā vienas govs stāvvietai ar visu nepieciešamo aprīkojumu, pēc ekspertu vērtējuma, varētu būt Ls 4000. Atsaucoties uz jau iepriekš pieminēto peļņu no vienas govs Ls 200, veiktais darbs sāks atmaksāties pēc 20 gadiem;
· darbus veikt paša spēkiem. Šajā gadījumā veikto darbu izmaksas samazināsies aptuveni līdz Ls 1000, bet ko tas prasīs papildus no saimnieka? Iespējams, iekavēsies ierastie darbi, zaudēs kvalitāti līdz tam veiktie darbi, jo laiks būs jāsadala. Būs nepieciešamas zināšanas, tādējādi tāpat var nākties meklēt palīdzību.
Vai ir arī citi risinājumi?
Vēl viena iespēja, kuru saimniekiem der apsvērt, ir esošā ražošanas apjoma saglabāšana. Tas neprasa papildu ieguldījumus, bet visa darbība tiek virzīta uz peļņas palielināšanu, piemēram, no Ls 200 līdz Ls 300 (kāpinot ražību, uzlabojot ģenētisko materiālu, samazinot izmaksas u. c). Tādā gadījumā iegūto papildu naudu var atvēlēt sev - varbūt atpūtai, varbūt kaut kā vērtīga iegādei, ko jau sen ir gribējies izdarīt.
Bez visa iepriekš minētā paliek vēl saimniecības ārējā vide un ar to saistītie darbību ietekmējošie faktori - piena cena, tās iespējamās izmaiņas (jo šobrīd aktualizējies jautājums par piena kvotām), ārējā tirgus ietekme. Ja šobrīd situācija liekas pieņemama, tad jāpadomā un aprēķinos jāiekļauj arī tas, kas varētu notikt nākotnē.
Lai kāds arī būtu pieņemtais lēmums, pamatfaktors, no kā būs atkarīga saimniecības pastāvēšana, ir darbības ekonomiskā efektivitātes nodrošināšana un paaugstināšana.
Teicama izturēšanās pret savu ganāmpulku vai lauku rūpīga apkopšana vien neļauj attīstīties saimniekošanai, papildus tam ir nepieciešams arī finansiālās informācijas nodrošinājums un sakārtotība.
Kāpēc jāveic finanšu uzskaite?
Pieraksti par notikumiem saimnieciskajā darbībā, t. i., finanšu uzskaite, materiālu izmaiņas, jāveic regulāri, jo tie atspoguļo fizisko un finansiālo vēsturi. Pieraksti ir nepieciešami, lai varētu pieņemt pamatotus lēmumus un izstrādātu jaunus plānus. Jo, kā vairākkārt iepriekšējās sarunās esam norādījuši,- tikai pamatojoties uz vakardienas un šodienas informācijas analīzi, mēs varam pieņemt labāku lēmumu par rīt veicamajiem uzdevumiem.
Pierakstu nepieciešamību nosaka arī fakts, ka neviens cilvēks, lai cik fenomenāla būtu viņa atmiņa, nespēj atcerēties visas savas veiktās darbības, kur nu vēl to detaļas. Turklāt, ja kāds cenšas to darīt, tas nav nepieciešams un liecina par kompetences trūkumu saimniecības vadīšanā.
Grāmatvedības uzskaite nav jāveic tikai tāpēc, ka to prasa likumi, tās primārajam uzdevumam vajadzētu būt nodrošināt saimnieku ar finansiālo informāciju, kas ļauj vērtēt saimniecības darbību un pieņemt pareizus lēmumus.
Kāds labums no finanšu uzskaites?
· Tā ļauj analizēt un atklāt saimniecības priekšrocības un riskus finansēs - kas prasa lielākos izdevumus, kas rada lielākos ieņēmumus;
· palīdz analizēt resursu izmantošanas efektivitāti - kādus produktus ražot, lai gūtu peļņu, kādi resursi tiek izmantoti produkta ražošanā un cik lielā daudzumā, kā tie mainās un ietekmē saimniecības finansiālo stāvokli;
· dod iespēju novērtēt, kā palielinās ienākumi no saimniekošanas un uz kā rēķina tie palielinās - vai tas ir ražošanas apjoma pieaugums, pārdošanas cenas pieaugums, atbalsta maksājumu pieaugums, vai notiek pilnīgi pretējais - ienākumi samazinās;
· nodrošina nepieciešamos datus darbības un finanšu plānošanai;
· palīdz saprast reālos naudas izdevumus un ieņēmums - kad un cik lieli ir ienākumi, vai ir iespējams nosegt ražošanas izdevumus konkrētā laika periodā, cik daudz naudas ir nepieciešams;
· palīdz novērtēt papildu finansējuma piesaistīšanas iespējas - vai un kad būs nauda, ko atdot bankai;
· palīdz saprast saimniecības kopējo vērtību - regulāra saimniecības līdzekļu un to avotu uzskaite ļauj novērtēt to izmaiņas, kā arī līdzekļu pārbaude palīdz noteikt saimniecības rīcībā esošo krājumu, parādu, pamatlīdzekļu u. c. daudzumu.
Finansiālās darbības uzskaite nodrošinās ar informāciju, kas nepieciešama finanšu darījumu kontrolēšanai, un ļaus pilnveidot saimniecības darbības analīzi. Bet jāņem vērā, ka pierakstīšana ir tikai viens no līdzekļiem. Papildus tam ir nepieciešamas arī citas vadīšanas iemaņas - ekonomikas pamatprincipu izpratne, saprātīga darbības plānošana un mērķu izvirzīšana.
Kāds ir finansiālās uzskaites mērķis?
1) Ir svarīgi kontrolēt, no kā saimniecībā tiek gūti ienākumi un kam nauda tiek tērēta. Šādu informāciju fiksējot pareizi un laikus, iespējams novērtēt konkrētā brīža finansiālo stāvokli un nākotnes iespējas;
2) saimniecība ar nepieciešamajiem materiāliem un līdzekļiem ir jānodrošina laikus. Grāmatvedības pieraksti ļauj noteikt nepieciešamo resursu daudzumu, tādējādi neiztērējot vairāk naudas nekā nepieciešams, un nerada situāciju, ka pēkšņi pietrūkst sēkla vai barība, un tādējādi tiek aizkavēts ražošanas process;
3) palīdzēt saimniecības darbības juridiskajos jautājumos, sākot ar pareizu valstij maksājamo nodokļu aprēķinu, kā arī saimniekošanas procesā radušos bojājumu vai zaudējumu novērtēšanu;
4) palīdzēt pilnveidot saimniecības darbības analīzi, salīdzināt savu darbību ar citām saimniecībām, novērtēt, kādu laukaugu vai dzīvnieku audzēšana ir visefektīvākā un kura nav tik izdevīga, vai noslēgtie līgumi un vienošanās atmaksājas;
5) nodrošināt bāzi finanšu un darbības plānošanai. Izmantojot informāciju par iegūto ražību un dzīvnieku produktivitāti, saimnieks var lemt par vēlamāko saimniecības darbības attīstības virzienu.
Veiktie pieraksti ļaus aprēķināt sagaidāmo rezultātu, plānot ražošanas attīstību un saskaņot to ar izvirzītajiem mērķiem. Tāpat tie dos iespēju novērtēt papildu finansējuma (kredīta) nepieciešamību un tā atmaksāšanas iespējas. Turklāt apkopotā informācija mudinās pieņemt pārdomātus, pamatotus un gudrus lēmumus saimniecības darbības attīstībā.
Taču pirms pareizā lēmuma pieņemšanas ir nepieciešama analīze. Par to - turpmākajās sarunās. ˜

AgroPols

x

Paroles atgadināšana