Zināšanas saimniekošanai6. saruna. Kur paliek naudaSanita Spruģe, AgroPols
Viena no iespējām saprast savas saimniecības darbību ir - vērtēt ienākumus un izdevumus. Un tas īstenojams, izmantojot dažādu aprēķinu palīdzību. Tiesa, vārds "aprēķini" bieži cilvēkus izbiedē, tomēr vislielākās bailes mums rada tas, ko nepazīstam. Saprotot tā būtību, mēs arī pārstājam baidīties.16.07.2007 Pieļauju, kāds varbūt domā: lai veiktu aprēķinus, ir nepieciešama īpaša izglītība. Tam nu gan nepiekrītu - iknedēļas ienākumu un izdevumu uzskaite ir pa spēkam katram, kuru interesē savu finanšu līdzekļu izlietojums. Analīze palīdz izprast un plānot tālāko darbību, vērtēt, vai finanšu līdzekļu pietiek, lai īstenotu jaunas idejas, spriestu par tām jomām, kuras prasa pārāk lielu līdzekļu patēriņu vai pretēji - dod lielāku atdevi. Tāpēc šajā sarunā pievērsīsimies ražošanas izmaksām. Izmaksas vai izdevumi? Lai saimniecība varētu strādāt, ražot, attīstīties, tai jāiegādājas noteiktas lietas - jāpērk resursi. Bet katrai lietai, ko pērkam, ir sava cena. Cena tradicionāli tiek izteikta naudas vienībās, bet ikdienas dzīvē pieļaujam arī cita veida norēķinus. Tādējādi katrai saimniecībai produkcijas ražošanas un arī realizācijas procesā rodas līdzekļu patēriņš, kas saistīts ar nepieciešamo resursu (sk. 4. sarunu) iegādi. Saimniecība pērk izejvielas un materiālus, enerģiju (elektroenerģiju, degvielu), tehniku, rezerves daļas, maksā saviem darbiniekiem par darbu, kredītu procentus, par citu sniegtajiem pakalpojumiem utt. Ieejot veikalā un nopērkot preci, mēs arī uzreiz samaksājam reālu naudu, jo, iegādājoties sev vēlamo lietu, nesamaksājot par to, var rasties sarežģījumi. Bet vai tā vienmēr notiek arī ražošanas procesā? Laiku pa laikam veidojas situācijas, kad nepieciešamo lietu gan esam ieguvuši, bet reālus naudas līdzekļus izlietojuši neesam, tātad - esam palikuši parādā. Tāpēc ekonomikas teorijā tiek lietoti divi jēdzieni - izmaksas un izdevumi. Ražošanas izmaksas ir katrs līdzekļu patēriņš produkcijas ražošanai un pakalpojumu sniegšanai, savukārt izdevumi - reāls naudas līdzekļu izlietojums. Kā atšķirt? Piemēram, atgriežoties pie iepriekšējā sarunā (sk. "AgroPola" 12. numuru) analizētās saimniecības, kas nodarbojas ar piena lopkopību. Saimnieks ir nolēmis ierīkot ilggadīgo zālāju. Visi ierīkošanas izdevumi - zālāja sēkla, nepieciešamā tehnika u. c. ir nepieciešami un tiks veikti ierīkošanas gadā, kas kā izmaksas tiks sadalītas 4 gadu periodā. Vēl viens piemērs: saimnieks plāno uzsākt jaunu darbību - sniegt tehnikas pakalpojumus. Tātad viņam ir nepieciešams aprēķināt visas nepieciešamās izmaksas šī procesa nodrošināšanai: jāiegādājas tehnika, jāpieņem darbā traktorists, jānopērk degviela u. c. Visas šīs lietas kalpos vai tiks izmantotas noteiktu laiku un veidos kopējās pakalpojuma izmaksas. Iegādātie resursi arī noteiktā laikā tiks patērēti. Plānošanas procesā saimnieks pieņem, ka jaunā tehnika strādās 7 gadus, degvielu un smērvielas nopirkt visam gadam nebūs iespējams, bet traktorists darbā tiks pieņemts vasaras sezonai. Tādējādi katram iegādātajam resursam var būt atšķirīgs izlietošanas periods. Līdzekļu patēriņš, kas šajā periodā radies, ir noteiktā periodā izmaksas. Izdevumi saimniekam radīsies tajā dienā, kad tiks samaksāts par traktoru, degvielu vai darbiniekam izmaksāta alga. Izdevumi rodas, veicot maksājumu, un laiks ir tas faktors, kas atšķir izdevumus no izmaksām. Tātad - visi izdevumi ir ražošanas izmaksas, bet ne visas izmaksas ir izdevumi. Kāpēc tā? Ražošanas procesā ne viss iegādātais uzreiz tiek patērētas, piemēram, lopbarība netiek nopirkta vienai izēdināšanas reizei, bet gan ilgākam laika periodam. Tāpat izaudzēto produkciju var nerealizēt uzreiz, bet gaidīt izdevīgāku realizācijas cenu un realizēt vēlāk (Tas, protams, attiecas uz produkciju, ko iespējams uzglabāt). Tāpēc resursu iegāde un izdevumi, kas saistīti ar iegādi, var notikt citā periodā nekā pats patēriņš. Sēklu pavasara sējai var iegādāties pavasarī, bet samaksāt par to - rudenī. Tādējādi izmaksas būs radušās pavasarī, bet izdevumi - rudenī. Saimniecības darbības vērtējumu un analīzi ir iespējams veikt tikai par kādu laika periodu, tāpēc - lai saimnieks zinātu, vai strādā ar peļņu, vai zaudējumiem, ir nepieciešams zināt šajā noteiktajā laika periodā gan radušās izmaksas, gan reālos izdevumus. Izdevumu pārvēršana par izmaksām ir svarīgs grāmatvedības uzdevums, jo savas saimniecības darbības novērtēšanai ir precīzi jāizrēķina līdzekļu patēriņu kādā noteiktā laika periodā, piemēram, mēnesī. Ārējās un alternatīvās izmaksas? Vērtējot saimniecības darbību, galvenais nav tikai zināt, cik daudz naudas iztērēts, lai ražošana varētu notikt, bet svarīgi arī novērtēt, cik ekonomiski izdevīgi pieejamie resursi ir ieguldīti ražošanā. Proti: tikt skaidrībā, kas ir ekonomiski izdevīgāk - govis slaukt pašam vai pieņemt darbā papildus darbinieku un iegūto laiku veltīt saimniecības darbības vadīšanai, vai lopbarību sagatavot pašam, vai iegādāties to jau gatavu no citiem? Visas saimniekošanas procesā radušās izmaksas mēs varam nosaukt par ekonomiskajām izmaksām (sk. 1. attēlu). Ja mēs nepieciešamos resursus iegādājamies ārpus saimniecības (nopērkam no citiem), rodas ārējās izmaksas. Bet kā ar izmaksām, ja izmantojam pašas saimniecības resursus - sējam paši savu izaudzēto sēklu vai izēdinām pašu sagatavoto lopbarību? Lai būtu, ko zemē iesēt nākošajā gadā, ir jāizaudzē graudi, kas prasa izmaksas,- degviela, mēslojums, augu aizsardzības līdzekļi u. c. Ja saimniecība izmanto pati savu sēklas materiālu, tad sēklas iegādei nauda nav iztērēta, ārējās izmaksas nav radušās, bet veidojas saimniecības iekšējais izlietojums. Tās var nosaukt par saimniecības iekšējām izmaksām, kas grāmatvedībā neatspoguļosies, bet par attiecīgo daudzumu samazināsies pārdodamais graudaugu apjoms, par izsēto daudzumu samazināsies realizētais graudu apjoms. Bet tajā pašā laikā saimniekam ir iespēja sēklu nopirkt un visus izaudzētos graudus realizēt. Tāpat saimniekam ir izvēles iespējas, ko darīt - izmantot savu vai pirkt. Protams, katrā no minētajiem variantiem darbosies arī citi faktori, kas noteiks saimnieka izvēli, bet mēs šobrīd paliksim tikai pie izmaksām. Izmaksas saimniecības darbībā analizē, atbilstoši to mērķim, tāpēc veidojas dažāds izmaksu iedalījums. Ir izmaksas, kas ietekmē darbības apjomu (mainīgās un pastāvīgās izmaksas), tiek izlietotas noteiktu funkciju (materiālu iegādei, personāla apmaksai, līdzekļu vērtības norakstīšanai, ārkārtas notikumu segšanai) īstenošanai, kalpo produkta pašizmaksas aprēķināšanai (tiešās un netiešās), nosaka vadīšanas līmeni (attiecas uz visu ražošanas procesu kopumā vai tikai kādu daļu). Mainīgās vai pastāvīgās izmaksas? Ārējās izmaksas, ja to apjoms mainās, palielinoties vai samazinoties ražošanas apjomam, un ja tās var attiecināt uz konkrētu produkcijas veidu, ir mainīgās izmaksas. Bet, ja izmaksu apjoms, palielinoties vai samazinoties ražošanas apjomam, nemainās, tās ir pastāvīgās izmaksas. Vērtējot pastāvīgo izmaksu pozīcijas (ražošanas izmaksu piemēri sadalījumā, atbilstoši to veidiem, ietverti 1. tabulā), jāteic, ka alga, remonta vai enerģijas izmaksas arī ir mainīgs lielums, tāpēc tiek noteikts, ka tās ir nemainīgas īsā laika periodā. Enerģijas (degviela, elektrība) izmaksas, ja tās var uzskaitīt un attiecināt uz atsevišķu ražotās produkcijas veidu, piemēram, konkrētu graudaugu audzēšanu vai lopbarības sagatavošanu, ir mainīgās izmaksas. Ja tās saimniecības pierakstos netiek izdalītas atsevišķi noteiktām audzējamām kultūrām vai citiem saražotiem produkcijas veidiem, bet tiek uzskaitītas kā kopējs patēriņš, tad - pastāvīgās izmaksas. Tāpat darba alga būs mainīgās izmaksas, ja darbinieka veiktais darbs ir saistīts ar ražošanas procesu, un finansiālais rezultāts būs atkarīgs no padarītā, piemēram, sezonas darbinieku alga, bet saimniecības vadītāju darba samaksa būs pastāvīgās izmaksas. Precīza izmaksu uzskaite ir noderīga, ja gribam novērtēt atsevišķa produkcijas veida ekonomisko izdevīgumu. Tās nepieciešamību pamato arī fakts, ka, piemēram, enerģija ir dārgs resurss, kas saimniecības kopējo izmaksu struktūrā ieņem nozīmīgu vietu. Izmaksu iedalījumu mainīgajās un patstāvīgajās izmaksās izmanto, lai: · plānotu nepieciešamos finanšu resursus - cik daudz līdzekļu ir nepieciešams, lai palielinātu ražošanu, ja saimniecībā ir 50 dzīvnieku, kādas būs izmaksas, palielinot dzīvnieku skaitu par 10 vai 20 dzīvniekiem; · kontrolētu izlietošanas efektivitāti - salīdzinātu izlietojumu katrā gadā, audzējamām kultūrām vai dzīvnieku sugām; · novērtētu ražošanas krājumus - cik daudz izlietots, lai saražotu konkrēto produktu; · analizētu ražošanas procesu - izvērtētu ražošanas tehnoloģiskā procesa efektivitāti un lietderīgumu; · noteiktu cenu - analizētu produkta pašizmaksu. Saimniecības mainīgās un pastāvīgās izmaksas veido kopējās ražošanas izmaksas. Spēkā ir noteikta sakarība, ka, palielinoties ražošanas apjomam, palielinās arī kopējās ražošanas izmaksas - tieši par tik, cik palielinās mainīgās izmaksas. Kas ir ekonomiski izdevīgāk? Otrs izmaksu bloks ir alternatīvās izmaksas. Tās ir pašai saimniecībai piederošo resursu izmaksas - jau minētais savs darbaspēks, tehnika, zeme (tā, kas netiek nomāta). Alternatīvās izmaksas rodas ikreiz, ja ražošanā izmantotajiem līdzekļiem ir iespējami vismaz divi vai vairāki izmantošanas varianti. Saimnieka uzdevums ir atrast efektīvāko to izmantošanas variantu. Alternatīvās izmaksas, kā norādīts 2. attēlā, iedala neizmantoto iespēju izmaksās un tā dēvētajā normālajā peļņā. Taču sāksim ar neizmantotajām iespējām, kuras izvērtēsim, izmantojot piemēru. Ja saimniekam ir zeme, nauda un vēlme strādāt, tad kādas ir iespējamās alternatīvas? Vispirms jau saimnieks var izvēlēties visus savus pieejamos resursus ieguldīt ražošanā, t. i., savā saimniecībā vai pievērsties citai izvēlei. Katrā no šiem variantiem viņam ir iespēja gūt ienākumus, bet - pirms izvēlēties, ir jānovērtē ekonomiskais izdevīgums. Ja pieņemam, ka saimniekam ir Ls 10 000. Saimnieks šos līdzekļus var ieguldīt ražošanā vai otra iespēja - ieguldīt bankā, t. i., neieguldīt ražošanā. Ieguldīšana bankā šābrīža ekonomiskajā situācijā varbūt nav labākais variants, bet tomēr piemērots ekonomiskā izdevīguma novērtēšanai. Ieguldot naudu bankā (depozītā), pieņemot likmi 6%, saimnieks iegūtu Ls 600 gadā. Tas nozīmē: ja šos līdzekļus ieguldītu ražošanā, tiem ir jānodrošina šie papildus neiegūtie Ls 600, kas ir alternatīvās izmaksas jeb neizmantoto iespēju izmaksas. Šādā veidā var novērtēt arī ražošanā izmantojamās zemes (vērtējot nomas maksu) un sava darba (darba alga strādājot citur) alternatīvās izmaksas. Kā novērtēt izdevīgumu? Ja turpinām izvērtēt ekonomisko izdevīgumu un pieņemam, ka saimniecībai var būt atšķirīgas zemes un darba īpašuma formas, tad arī izmaksu veidošanās ir dažāda. 3. attēlā parādītas 1 gada izmaksas. Lauksaimniecības specifikas dēļ tādi svarīgi resursi kā zeme, darbaspēks, lielākoties, pieder pašai saimniecībai un tāpēc tie nav jāpērk tirgū, ekonomikas teorijas klasiskajā izpratnē. Tātad reāli alternatīvās izmaksas kā līdzekļi saimniecībā netiek iztērēti, tāpēc saimniecībai par šo summu ir iespēja palielināt savus ienākumus, bet, no otras puses, peļņai būtu jābūt vismaz tik lielai, cik lielas ir alternatīvās izmaksas (Ls 14 000). Vēlreiz palūkosimies uz mūsu jau vairākkārt pieminēto saimniecību, kurai ir 80 ha un 50 dzīvnieku (sk. iepriekšējo sarunu). Aprēķinot alternatīvās izmaksas (sk. 2. tabulu), tiek pieņemts, ka zemes nomas maksa ir 25 Ls/ha (80x25=2000). Abu saimnieku darbam kā alternatīvu pieņemam, ka, strādājot citur, būtu iespējams nopelnīt Ls 14 000 (gadā). Saimniecībā viss kapitāls (Ls 81 000) ir ieguldīts tehnikā, iekārtās (pamatlīdzekļos) izejvielās, degvielā u. c. (apgrozāmajos līdzekļos). Kā jau minēju, ekonomiskajā analīzē pieņem, ka šo kapitālu, kas ieguldīts ražošanā varētu noguldīt bankā. Ja noguldījuma ienesīgums ir 6% gadā, tad šī kapitāla alternatīvās izmaksas ir Ls 4860 (81000 x 6%=4860). Nedaudz savādāk kapitāla alternatīvo atdevi aprēķina augkopības nozarē, jo vasarājiem un ziemājiem ir atšķirīgs naudas piesaistes periods. Proti - naudu zemē ieliekam pavasarī vai rudenī, bet atpakaļ saņemam nākamajā rudenī. Papildus alternatīvo izmaksu novērtējumam ražošanas izdevīgumu var novērtēt, izmantojot tādu ekonomikas kategoriju kā normālā peļņa. Katram uzņēmējam darbības mērķis ir peļņas gūšana, un normālā peļņa parāda to peļņas apjomu, ko saimnieks gribētu kā samaksu par savu darbu, par savām spējām saimniecības vadīšanā. Uzsākot saimniekošanu, saimniekam būtu jānosaka, cik liela naudas summa gada laikā nepieciešama savām vajadzībām - Ls 10 000, Ls 20 000 vai vairāk? Ja šis atalgojums saimniekam netiek (tik daudz naudas pāri nepaliek), var rasties vēlme savas spējas un talantu izmantot citā virzienā, piemēram, aiziet strādāt algotu darbu vai pārprofilēties. Protams, ka daļa no saimniekošanā gūtās peļņas tiek ieguldīta ražošanas attīstīšanā un paplašināšanā. Normālā peļņa ir tāds naudas daudzums, kas saimnieku apmierina un neliek meklēt finansiālo piepildījumu citā darbā. Kāds ir rezultāts? Lai novērtētu ekonomisko izdevīgumu, ir nepieciešams zināt saimniecības ienākumus. Ienākumu veidošanās lauksaimniecībā analizēta rakstu sērijas 2. sarunā (sk. "AgroPola" 10. nr.). Mēs pieņemam, ka saimniecības kopējie ienākumi no produkcijas ražošanas ir Ls 65 000, atbalsta maksājumi - Ls 13 000, tātad kopā tas ir Ls 78 000. Ikdienā, veicot grāmatvedības uzskaiti, aprēķināta tiek tikai grāmatvedības peļņa, kas veidojas, no ienākumiem atņemot grāmatvedības izmaksas. Mūsu gadījumā Ls 78 000 - Ls 53 000 = Ls 25 000 ir grāmatvedības peļņa. Bet šiem Ls 25 000 ir jānosedz arī alternatīvās izmaksas. Ls 25 000 - Ls 20 860 vai Ls 78 000 - Ls 73860 = Ls 4140, kas ir ekonomiskā peļņa. Ekonomiskā peļņa ir starpība starp grāmatvedības peļņu un alternatīvajām izmaksām. Kā mainās rezultāts, ja saimniecības darbības ekonomisko efektivitāti novērtējam tikai ar tiem ienākumiem, kas gūti no saražotās produkcijas, bez atbalsta maksājumiem, t. i., Ls 65 000? Grāmatvedības peļņu iegūstam Ls 12 000 (65 000-53 000=12 000), bet ekonomisko peļņu - Ls 8860 (65 000-73 860=-8860). Tā ir negatīva, tas nozīmē, ka ražošanā ieguldītie resursi tiek izmantoti saimniekam neizdevīgi. Lai ieguldītie resursi dotu ekonomiski izdevīgu rezultātu, saimniecības ieņēmumi būtu jāpalielina par šiem Ls 8860. Bet par to, kā noteikt nepieciešamos ražošanas apjomus,- turpmākajās sarunās.
|
|
Sestdiena, 20. aprīlis
 |
