Zināšanas saimniekošanai

9. saruna. Kā novērtēt saņemto un iztērēto

Sanita Spruģe, AgroPols
22.10.2007

Ja atceraties, tad 5. sarunā (sk. "AgroPola" 12. numuru) minēju, kāpēc nepieciešams veikt finanšu uzskaiti, kāds no tās ir labums un kādi ir finansiālās uzskaites mērķi. Bet ko iesākt ar visiem veiktajiem pierakstiem? Protams, analizēt un pieņemt nepieciešamos lēmumus. Tātad - savu darbu izvērtējām, iepazīstoties ar izmaksām saimniecībā, kā arī nepieciešamajiem ražošanas apjomiem, bet kā ar pārējo informāciju?
Kārtojot finanšu pierakstus (neatkarīgi no tā, vai to dara saimnieks pats, vai šis pienākums tiek uzticēts citiem speciālistiem), visa finanšu informācija tiek apkopota noteiktā sistēmā, ko sauksim par grāmatvedību. Vieniem, dzirdot šo vārdu, varbūt rodas nepatīkamas sajūtas ("Kārtējais dokumentu un papīru kalns, kas kaut kad kaut kur ir jāaiznes vai jāiesniedz..."), bet citam tā ir pamats pieņemtajiem lēmumiem.
Pareizi sakārtota un organizēta finanšu pierakstu sistēma ļauj ne tikai ienākumu guvējiem pildīt noteiktos pienākumus pret valsti, bet arī analizēt savu darbu, novērtējot, vai saimniecības darbības attīstās atbilstoši noteiktajiem mērķiem. Šajā gadījumā - finansiālajiem mērķiem. Tā dod iespēju noskaidrot, vai pieņemtie lēmumi par ienākumu palielināšanu vai izmaksu samazināšanu ir bijuši pareizi un pārdomāti. To novērtēt palīdz finanšu pārskati, kas ir bilance, peļņas vai zaudējumu aprēķins un naudas apgrozījuma pārskats. Par to tad arī šī saruna.
Kas ir bilance?
Bilances definējumu var atrast daudzos literatūras avotos, bet pavisam vienkārši var teikt, ka bilance ir finanšu pārskats, kas parāda saimniecības līdzekļus un to avotus noteiktā brīdī.
Raksturojošais laika brīdis tradicionāli ir finanšu gada beigas. Ja finanšu gads sākas 1. janvārī, tad tas beidzas 31. decembrī, tādējādi bilance katru gadu tiek sastādīta, datējot to ar 31. decembri. Atsevišķos gadījumos, piemēram, kredītiestādēm, izsniedzot saimniecībai kredītlīdzekļus, var būt nepieciešama operatīvāka informācija par saimniecības finansiālo stāvokli, tad jāsagatavo operatīvā bilance par pēdējo ceturksni.
Bilance tiek veidota kā tabula, kurā ir divas daļas:
Pirmā daļa ir aktīvi, ko uzskata par saimniecības reālajiem līdzekļiem. Tos veido saimniecības īpašums, naudas līdzekļi nemateriālajiem finanšu ieguldījumiem, debitoru parādi. Ilgtermiņa ieguldījumi ir tie līdzekļi, kurus ražošanas procesa nodrošināšanai izmanto ilgāk par vienu gadu un kas izmantojot nemaina savu formu, piemēram, traktors. Apgrozāmie līdzekļi ir tie ražošanas līdzekļi, kurus izmanto īsākā periodā par vienu gadu un tie ražošanas procesā maina savu formu - barība.
Otrā daļa ir pasīvi - saimniecisko līdzekļu avoti, kas ir pašu kapitāls un kreditoru parādi jeb svešais kapitāls. Pasīvu daļa ir līdzekļu veidošanās avoti. Pašu kapitāls ir tie līdzekļu avoti, kas ieguldīti (pamatkapitāls) vai radušies (peļņa) ražošanas procesā un pieder pašam saimniekam. Pamatkapitāls ir saimnieka ieguldījums saimniecības izveidei. Saistības iedala ilgtermiņa un īstermiņa. Īstermiņa saistības ir tās, kuru atmaksas termiņš ir īsāks par vienu gadu, bet jāņem vērā, ka šajā postenī tiek ieskaitīta arī tā ilgtermiņa saistību daļa, kura jāatmaksā nākošajos divpadsmit mēnešos.
Kāpēc jāsastāda bilance?
Katram finanšu pārskatam ir sava nozīme jeb nepieciešamība, kāpēc tas noteikti jāsastāda. Tāpēc galvenajai atbildei uz šo jautājumu nevajadzētu būt valsts un par finanšu uzskaiti atbildīgo institūciju izvirzītās prasības. Izveidotie finanšu pārskati, tajā skaitā arī bilance, ir nepieciešama, lai:
1) pārbaudītu saimniecības rīcībā esošos līdzekļus un to avotus. Ražošanas procesā un tā nodrošināšanā notiek nepārtrauktas pārmaiņas. Naudu iztērējam, iegādājoties dažādas ražošanai nepieciešamas lietas - izejmateriālus, tehniku, jaunus dzīvniekus u. c. Pēc tam saražoto realizējam un par to saņemam vai nesaņemam naudu. Tādējādi var veidoties situācijas, kad nesaņemam visu naudu vai arī visu naudu vai materiālus neiztērējam. Šādu situāciju precizēšanai un sakārtošanai palīdz katru gadu pirms bilances sastādīšanas veiktās inventarizācijas. Tas nozīmē, ka tiek pārbaudīti visi saimniecības rīcībā esošie līdzekļi un to avoti. Inventarizācijas rezultātā izveidojas pārskats par nerealizēto produkciju, kā arī ražošanā neizmantotajām izejvielām un materiāliem. Līdz ar to tiek precizēti saimniecības ienākumi un skaidrās naudas apgrozījums;
2) veiktu saimniecības darbības finansiālo analīzi. Bilancē ietvertie finanšu posteņi ļauj aprēķināt dažādus finanšu rādītājus. Tie ļauj novērtēt saimniecības finansiālo stāvokli ilgā laika periodā un pieņemt lēmumus par turpmāko darbību. Dažus no šiem rādītājiem apskatīsim vēlāk;
3) aprēķinātu saimniecības īpašniekam piederošo īpašumu vērtību.
Kā sastādīt bilanci?
Lai pareizi sastādītu bilanci, ir jāņem vērā trīs galvenās matemātiskās sakarības:
Galvenā bilances sastādīšanas pamatsakarība ir tā, ka aktīviem ir jābūt vienādiem ar pasīviem. Šeit nav pieļaujama pat viena santīma atšķirība.
Sastādot bilanci, grūtības var radīt atsevišķu tajā iekļaujamo posteņu novērtēšana naudas izteiksmē. Turklāt jāņem vērā, ka finanšu pārskatu sastādīšanā ir jāievēro noteiktas likumu un noteikumu prasības. Piemēram, sākot ar to, ka visām pārskatos ietvertajām vērtībām ir jābūt pamatotām ar attaisnojuma dokumentiem. Vai šo - saimniecības īpašumā esošo pamatlīdzekļu vērtību, kas noteikta iegādes cenās vai būvniecības izmaksās, pārskatos iekļauj, piemērojot amortizācijas atskaitījumus, u. c.
Debitoru parādi saimniecībai radīsies gadījumos, kad saražotais piens būs piegādāts pārstrādātājam vai arī kaimiņam būs aparta zeme, bet samaksa par to vēl nav saņemta, vai arī - par minerālmēsliem nākošajam gadam ir iemaksāts avanss, bet paši minerālmēsli tiks piegādāti pēc kāda laika. Debitoru parādos tiek iekļautas arī pārskata gadā aprēķinātās, bet vēl nesaņemtās atbalsta maksājumu summas.
Kreditoru parādi bilancē tiek sadalīti īstermiņa un ilgtermiņa parādos. Par īstermiņa parādiem uzskata parādu, kura atmaksas termiņš iestājas gada laikā pēc pārskata gada beigām. Visi pārējie parādi, kuru termiņš garāks, ir ilgtermiņa parādi.
Debitoru un kreditoru atlikumi bilancē arī jāatspoguļo atbilstoši attaisnojuma dokumentiem un ierakstiem grāmatvedības reģistros. Lai šajos atspoguļojumos neieviestos kļūdas, saimniekam ieteicams pārliecināties gan par kreditoru, gan par debitoru parādu atlikumiem pie šīm personām, tā teikt - saskaņot parādu. Tas nepieciešams tāpēc, lai pārliecinātos, ka gada laikā pamatsummas un procentu maksājumu uzskaitē nav ieviesušās kļūdas, un abas iesaistītās puses piekrīt noteikta parāda lieluma esamībai.
Ko var secināt?
Visus aktīvus, kas atspoguļoti saimniecības bilancē, ja tas nepieciešams, ir iespējams pārvērst naudas līdzekļos. Atsevišķām pozīcijām to var izdarīt īsākā laika periodā, citām tas prasa ilgāku laiku. To sauc par likviditāti. Visaugstākā likviditāte ir naudai, jo tā jau ir naudas formā.
Izmantojot bilancē ietvertos skaitļus, var aprēķināt likviditātes rādītājus, kas ļauj novērtēt saimniecības iespējas atmaksāt īstermiņa parādus. Likviditātes pakāpes noteikšanai tiek aprēķināts likviditātes kopējais koeficients.
Noteiktiem finanšu koeficientiem, kas tiek aprēķināti darbības analīzei, ir noteiktas robežas, kurās tiem būtu vēlams atrasties. Ja aprēķinātais koeficients ir mazs, tas norāda, ka lieli saimniecības līdzekļi ir ielikti apgrozāmajos līdzekļos vai arī ir nepietiekami izmantoti īstermiņa kredīti. Likviditātes kopējam koeficientam teorētiski ir jāatrodas robežās no 1 līdz 2. Kā palielināt likviditāti? Palielinot apgrozāmo līdzekļu atsevišķo posteņu lielumus vai samazinot īstermiņa saistības.
Reizē ar likviditātes noteikšanu bilance kalpo arī tāpēc, lai novērtētu pašu kapitāla īpatsvaru saimniecībā. Tā vēlamais lielums būtu ap 50% no bilances kopsummas. Tas dod vērtējumu tam, cik liela daļa no saimniecības pieder pašam saimniekam, vai tās ražošana balstās uz svešo kapitālu, kas ieguldīts ražošanā. Tāpat var novērtēt un izvērtēt apgrozāmos līdzekļus, īpaši krājumus (vai to nav par daudz, tā teikt - vai nauda nav ieguldīta šķūnī vai pagrabā).
Kas ir peļņas vai zaudējumu aprēķins?
Peļņas vai zaudējumu aprēķins ir finanšu pārskats, kas parāda saimniecības ieņēmumus un izmaksas. Veicot aprēķinus, tiek iegūta arī saimniecības peļņa vai zaudējumi. Ar peļņas vai zaudējumu aprēķina palīdzību tiek noteikta arī tā summa, no kuras tiek aprēķināts maksājamā ienākuma nodokļa lielums.
Peļņas vai zaudējumu aprēķins ļauj noteikt, vai saimniekošana ir bijusi rentabla, kā arī ļauj novērtēt, kā izmaiņas ražošanā ietekmē peļņas lielumu.
Peļņas vai zaudējumu aprēķina sastādīšanas metodika un arī pašas tabulas izkārtojums var būt dažāds, tas atkarīgs, kādiem mērķiem šis pārskats tiek sagatavots - vai saimniekam darbības analīzei, vai nodokļu administrācijai, vai citai institūcijai. Bet visām šīs formas sākas ar ieņēmumiem no realizācijas un beidzas ar saimniekošanas tīro peļņu vai zaudējumiem.
Peļņas vai zaudējumu aprēķins tiek veikts šādi (izmantosim darbības analīzi):
Peļņu saimniecībai nodrošina ražošanas apjomu pieaugums - ja palielinās realizētās produkcijas apjoms, palielinās peļņas daļa, protams, ja nav kāpušās izmaksas. Saimnieku noteikti interesē tā peļņas daļa, kas paliek saimniecības rīcībā, jo tie ir līdzekļi, ko var ieguldīt ražošanas attīstīšanā. Ja analizējam piemērā minēto saimniecību, tad jau arī iepriekšējās sarunās esam secinājuši, ka 32 govis nedod ievērojamu finansiālo rezultātu, un saimniecība izdevumus sedz ar atbalsta maksājumiem (Ls 4801,28). Tāpēc svarīgi ir novērtēt ne tikai saimniecības bruto un neto peļņu, bet arī peļņu pirms atbalsta maksājumiem.
Saimniekošanas peļņa vai zaudējumi ir matemātiski aprēķināts lielums, jo tajā ietilpst vērtības, kas novērtētas naudas izteiksmē, bet kā reāla nauda nav pieejama, piemēram, amortizācijas atskaitījumi. Te jāatceras saruna par izmaksām un izdevumiem.
Aprēķinot peļņu, svarīgi ir ņemt vērā peļņu veidojošos lielumus, analīzei svarīgākie ir tieši ar lauksaimniecisko ražošanu saistītie ieņēmumi. Ja saimniecības izmaksu segumu nodrošina papildu vai blakusieņēmumi, vai arī atbalsta maksājumi, tas norāda uz to, ka lauksaimnieciskā ražošana ir galvenokārt hobijs.
Peļņa Ls 700 vai Ls 7000 kā absolūts skaitlis nedod iespēju novērtēt saimniekošanas veiksmi vai neveiksmi. To var novērtēt tikai no sava subjektīvā viedokļa - tas ir daudz vai maz, labi vai slikti, vai arī ir nepieciešams salīdzināms vērtējums. Vienkāršākais peļņas novērtējums var balstīties atbildēs uz jautājumiem - vai saimniecības peļņa ir pietiekama iztikas nodrošināšanai, nepieciešamo maksājumu veikšanai, vai tā ļauj sasniegt saimnieka un ģimenes noteiktos mērķus, vai, strādājot citur, saņemtu vairāk u. c. Šajā gadījumā noteikti Ls 7000 ir vairāk nekā Ls 700, bet vai atsevišķi šie skaitļi kaut ko raksturo? Lai šim skaitlim dotu salīdzināmu vērtējumu, tas jāsalīdzina ar kādu citu rādītāju, kas šo peļņas lielumu ir radījis.
To var novērtēt, salīdzinot bruto un neto peļņas lielumus jeb nosakot to ienesīgumu. Bruto peļņa ir saimniecības kopējais bruto segums, savukārt neto peļņa - tā sauktais tīrais rezultāts. Ienesīguma novērtēšanai tiek izmantoti rentabilitātes rādītāji. Bruto peļņas rentabilitāti aprēķina:
Abos gadījumos (pie ražošanas apjoma 32 vai 40 govis) saimniecībā bruto peļņas rentabilitāte ir
41,5% = 15 960/38 387,84 x 100,
jo aprēķinātie peļņas vai zaudējumu posteņi ir balstīti uz bruto seguma aprēķinu 1 govij, līdz ar to ieņēmumi un izmaksas palielinās proporcionāli. Tas nozīmē, ka katrs ražošanā ieguldītais lats ir devis 41,5% lielu atdevi jeb Ls 0,41. Bet, ja saimniecība palielina ražošanas apjomu (dzīvnieku skaitu), var mainīties ražošanas tehnoloģija, tātad mainīsies arī ražošanas izmaksas vai ieņēmumi, kas mainīs arī rentabilitāti. Jebkurā gadījumā saimniecības darbības efektivitāte palielinās, ja pieaug rentabilitāte.
Kas ir naudas plūsma?
Gada beigās aprēķinātā saimniecības peļņa vai zaudējumi vēl neliecina, ka gada laikā saimniecība varēs nodrošināt nepārtrauktu ražošanas procesu, ka pietiks naudas ikdienas izdevumu segšanai. Var rasties situācijas, ka gada beigās ir naudas pārpalikums, bet kādā mēnesī naudas pietrūkst, un rodas maksājumu grūtības. Tādēļ ir nepieciešams veidot naudas plūsmas mēneša pārskatus, kur norāda plānotos ieņēmumus un izdevumus mēnešu griezumā.
Naudas plūsma ir reālās naudas (ieņēmumu un izdevumu) pārskats.
Īpaši svarīgi šādas naudas plūsmas ir plānot nozarēs, kurās ir lēna kapitāla aprite, piemēram, augkopībā. Naudu ieguldām pavasarī, bet saņemam rudenī. Ja peļņas vai zaudējumu aprēķins parāda, ka nauda būs, tad tas neparāda,kad tā būs. Tas ir naudas plūsmas pārskata uzdevums. Ja kādā mēnesī saimniecībai pietrūkst līdzekļu segšanai, vai tas nenorāda uz trauksmi ražošanas procesa nodrošināšanai? Vai nav jāskatās uz papildus finansējuma piesaistīšanas pusi?
Naudas plūsmā tiek parādīta arī kredītu saņemšana un atmaksa, tāpat pamatlīdzekļu iegādes, debitoru parādu atmaksas u. c., kas neparādās peļņas vai zaudējumu aprēķinā.
Naudas plūsma sastāv no ieņēmumu un izdevumu daļas un tā veidojas:
Plānošanas procesā ir nepieciešams ne tikai pārliecināties par to, ka nauda mēneša beigās būs, jo tā ir sākums nākošā mēneša izdevumiem, bet arī rast pārliecību par tās pietiekamību. Lauksaimniecība ir tā nozare, kas saistīta ar dažādiem riskiem, kas kardināli var ietekmēt izmaiņas ražošanā (augu, dzīvnieku slimības, laika apstākļu ietekme) un prasīt papildu finansējumu. Šādu gadījumu novēršanai ir vēlams, lai naudas atlikums mēneša sākumā ir par 25-30% lielāks nekā mēneša izdevumi, tas nodrošinās rezerves līdzekļus, neplānoto izdevumu segšanai.
Naudas plūsmas tiek apkopotas tabulās, sadalot līdzekļu kustību katrā mēnesī un ieņēmumu un izdevumu pozīcijas.
Analizējot aprēķinātos finanšu rādītājus, jāuzsver, ka vienu un to pašu rezultātu var interpretēt dažādi, tāpēc to ir nepieciešama pilnīga informācija gan par uzņēmuma līdzekļiem un to avotiem, gan arī par saimniecības vadīšanas politiku. ˜

AgroPols

x

Paroles atgadināšana