Zināšanas saimniekošanai

Igaunija: Neļausim meliorācijas sistēmām aizaugt ar krūmiem

Pirmās lauku meliorācijas sistēmas Igaunijā tika ierīkotas jau 1874. gadā, un par to veidošanas iesācēju var uzskatīt Kārli Robertu Jakobsonu, kurš bija ne tikai zinātnieks, bet arī rakstnieks. Lauksaimniekiem veltītajā grāmatā „Zināšanas un likumus laukiem” viņš māca, ka zemes apstrāde jāveic uz zinātniskiem pamatiem, un skaidro, kā no lauka aizvadīt lieko mitrumu.

Padomju gados Igaunijā lauku meliorēšanā tika veikts daudz, un nosusināšanas sistēmas ierīkotas 730 000 ha lauksaimniecībā izmantojamo zemju, tajā skaitā slēgtā drenāža - 350 000 km garumā. Tagadējo lauku apsaimniekotāju uzdevums ir šīs meliorācijas sistēmas noturēt darba kārtībā. Ja tas netiks darīts, meliorētie lauki aizaugs ar krūmiem un mežu.

Šiem jautājumiem veltītajā seminārā, kas notika bijušajā K. R. Jakobsona saimniecībā (tagad muzejā), pulcējās daudzi ieinteresēti saimniecību pārstāvji, melioratīvo apvienību vadītājs Tenu Mugra, Lauksaimniecības ministrijas Meliorācijas un zemes izmantošanas biroja vadītājs Mati Tenisme un galvenais speciālists Olevs Krists.

Tenu Mugra: „Meliorācijas sistēmu uzturēšanas finansēšanā liela loma ir bijusi ES līdzekļiem. Lauku attīstības programmā iekļautais pasākums ļauj meliorācijas apvienībām saņemt atbalsta maksājumu līdz pat 90% no veiktā darba izmaksām. Pateicoties šādiem labvēlīgiem apstākļiem, apvienību darbība ir aktivizējusies. Turklāt meliorācijā ieguldītā Eiropas nauda paliek Igaunijā, bet, nopērkot ārzemju traktoru, tā aiziet ārzemju firmai. Lauksaimnieki arī uzskata, ka šim mērķim Eiropas naudas vēl ir par maz, jo meliorētās platības nav aprūpētas gadiem, un darba ir daudz.”

ES atbalsta maksājumi melioratīvo sistēmu apkopei

Reģionos ļoti svarīga bijusi tieši meliorācijas biroju loma, jo tieši šo biroju arhīvos saglabājusies informācija par veiktajiem pētnieciskajiem darbiem un izbūvētajām nosusināšanas sistēmām. Savukārt reformējot mežniecības, tika iznīcināta lielākā daļa arhīvu ar informāciju par mežos veiktajiem meliorācijas darbiem. Taču arhīvos uzkrātā informācija ir ļoti nozīmīga lauksaimniecības meliorācijas sistēmu saglabāšanai un atjaunošanai, jo ietver gan datus par augsnes izpēti, gan hidroģeoloģisko pārbaužu rezultātus, gan citu vajadzīgo informāciju. Ja šie izpētes darbi būtu jāsāk no jauna, vajadzētu papildu finansējumu. Tāpēc T. Mugra piebilst: „Dažādu reorganizāciju gaitā vienmēr rodas vēlme visu veco „noslaucīt”, aizmirstot, ka arī tam ir sava vērtība. Tāpat jāpatur prātā, ka meliorācija ir tieši saistīta ar vides aizsardzības noteikumu ievērošanu.”

Tomēr papildu atbalsts meliorācijai joprojām ir vajadzīgs, uzsver Lauksaimniecības ministrijas pārstāvis Mati Tenisme. Viņš arī skaidro, kāpēc: “Nosusināšanas sistēmas aizņem lielas platības un tās nevar aprūpēt pa gabaliņam. Ir jāstrādā kopā, jo viena sistēma ir saistīta ar vairāku īpašnieku zemēm. Problēma arī tā, ka meliorācijas sistēmu apkopju koordinēšanai nepieciešami jauni speciālisti. Pirms daudziem gadiem Igaunijas Lauksaimniecības augstskolā izglītību ieguvušie speciālisti pašlaik jau iet pensijā.

Meliorācijas darbu veikšanai un kopējai sistēmu pārraudzībai jāsaglabā noteiktas valsts struktūrvienības. Uz vietas to veic melioratīvās apvienības. Savukārt valsts var atbalstīt apvienības, piesaistot konsultāciju dienesta darbiniekus (tāpat kā to dara citās lauksaimniecības nozarēs). Vairākās valstīs izveidotas tieši šīs nozares konsultatīvās firmas, un arī mēs varam rīkoties līdzīgi. Mūsu priekšrocība ir tā, ka atzīti meliorācijas speciālisti var savas zināšanas nodot apvienībām.”

Atbalsta maksājumu summas meliorācijai

Galvenais speciālists Olevs Krists: „Gandrīz puse no lauksaimnieku īpašumā esošajām platībām ir lietojamas tad, kad normāli darbojas meliorācijas sistēmas. Mūsu klimatiskajos apstākļos nokrišņu daudzums ir lielāks, nekā mitrums spēj iztvaikot no augsnes, tāpēc mums ir vajadzīgas nosusināšanas sistēmas un tās jātur kārtībā. Par lielākām ūdenskrātuvēm un upēm jārūpējas valstij. Lai šo uzdevumu veiktu, ieguldījumiem jābūt četras-piecas reizes lielākiem. Mazākās noteces ir apvienību aprūpē, bet pēdējā posmā katrs īpašnieks pats ir saimnieks savā zemē. Diemžēl visi zemju īpašnieki vēl nav apzinājušies, ka meliorācijas sistēmām nepieciešamas pastāvīgas apkopes.

Līdz šim pastāvošā melioratīvā vadības sistēma jau darbojusies gadu desmitiem un labi iestrādājusies. Tāpēc ir svarīgi, lai tā vismaz daļēji saglabātos, īpaši - reģionos. Tieši uz vietas ir iespējams pieņemt vispareizākos lēmumus projektēšanai vai celtniecībai, kā arī avārijas situāciju likvidēšanai.”