NVO paziņojumi

Zemnieki: vienas dienas lēmumiem jāpieliek punkts, visiem jāvienojas par konstruktīvām un ilgtspējīgām pārmaiņām nozares attīstībā

Zemnieku Saeima, kas apvieno vairāk kā 800 biedrus, kopīgi izvērtējot 20 gadus Latvijas lauksaimniecībā pēc neatkarības atgūšanas, secina, ka diemžēl ļoti bieži nozarē ir tikai "dzēsti ugunsgrēki", bet vienoti domāts par ugunsdrošību nav. Tomēr turpmāk tā strādāt un burtiski "cīnīties" zemnieki nevēlas - ir jāmaina attieksme un jāpalielina efektivitāte, tādēļ Zemnieku Saeima aicina savus biedrus, esošo un bijušos Zemkopības ministrus kopīgi definēt ilgtermiņa stratēģiju un nepieciešamās pārmaiņas nozarē.

Zemnieku Saeima, kas apvieno vairāk kā 800 biedrus, kopīgi izvērtējot 20 gadus Latvijas lauksaimniecībā pēc neatkarības atgūšanas, secina, ka diemžēl ļoti bieži nozarē ir tikai "dzēsti ugunsgrēki", bet vienoti domāts par ugunsdrošību nav. Tomēr turpmāk tā strādāt un burtiski "cīnīties" zemnieki nevēlas - ir jāmaina attieksme un jāpalielina efektivitāte, tādēļ Zemnieku Saeima aicina savus biedrus, esošo un bijušos Zemkopības ministrus kopīgi definēt ilgtermiņa stratēģiju un nepieciešamās pārmaiņas nozarē.

Biedrības Zemnieku Saeima biedri, aktīvākie lauksaimnieki no visiem Latvijas reģioniem un lauksaimniecības politikas veidotāji - Zemkopības ministrijas pārstāvji un bijušie zemkopības ministri tiksies neformālā diskusijā "pie ugunskura" šā gada 3. februārī plkst. 14.00 pie LR Zemkopības ministrijas ēkas Rīgā, Republikas laukumā 2.

Latvijas lauksaimniecība pēc 1990. gada attīstījusies ar dažādu intensitāti. Lauksaimnieki pārliecināti, ka 20 gadu laikā lēmumi, kas skāruši un skar Latvijas zemniekus, pieņemti, galvenokārt, paļaujoties uz īstermiņa risinājumiem, bet abpusēji - gan lauksaimniekiem, gan valdībai - pieņemamu risinājumu meklējumos gājis grūti, par ko liecina lauksaimnieku protesti, īpaši pēdējo divu gadu laikā.

2009. gada sākumā, no 21. janvāra līdz 3. februārim, notika līdz šim vērienīgākās Latvijas zemnieku protesta akcijas, izsakot atbalstu piensaimniekiem un aicinot valdību mazināt birokrātijas slogu lauksaimniecībai. Tā rezultātā lauksaimnieki panāca 27 milj. Ls atbalstu nozares stabilizācijai un valdības solījumus uzlabot situāciju, bet diemžēl lauksaimnieki atzīst, ka atkal piedzīvots princips - "ar vienu roku iedeva, ar otru atņēma".

Atskatoties uz aizgājušajiem gadiem un lauksaimniecības attīstību kopumā var teikt - lauksaimniecības attīstībā bijušas smagas krīzes un straujas attīstības posmi, strauji jāapgūst modernās Eiropas pieeja lauksaimniecībai, jāievieš stingri kvalitātes kritēriji, taču tas viss ir bijis mūsu zemniekam pa spēkam, tomēr visu šo gadu lielākais nozares trūkums ir bijis ilgtermiņa vīzijas neesamība. Tādēļ Zemnieku Saeima aicina visus, kas devuši savu ieguldījumu valsts lauksaimniecībā, likt prātus kopā, paust savu viedokli un kopīgi meklēt ilgtermiņā efektīvus risinājumus, kā attīstīt Latvijas lauksaimniecību.

"Jāatzīst, ka iepriekšējo gadu laikā lauksaimnieki ar ļoti daudz ko ir samierinājušies, salīdzinājumā ar Eiropas valstu lauksaimniekiem, kas ik pa pusgadam nobloķē ceļus, Latvijas zemnieki nav tik aktīvi - šo 20 gadu laikā tikai kādas 4-5 reizes "neizturēja" un vienojās protesta akcijās. Īpaši pēdējie protesti pierādīja, ka lauksaimnieki spēj vienoties un cīnīties par kopēju mērķi. Tomēr ļoti daudz, kas no solītā tā arī palicis solījumu līmenī, kā, piemēram, administratīvais slogs un birokrātija. Daudz ir runāts par to, ka trūkst lauksaimniecības ilgtermiņa stratēģijas un katru gadu mēs atgriežamies, pie tā, ka tā vajadzīga. Kā viens no stratēģiskiem dokumentiem ir Lauku attīstības plāns 2007.-2013.gadam, taču pat šis plāns tiek mainīts pielāgojot to īstermiņa problēmu risināšanai, un šīs izmaiņas bieži maldina lauksaimniekus par prioritātēm. Arī šobrīd veidojas absurda situācija, kas līdzinās "kāpšanai uz tā paša grābekļa". Lauku modernizācijas programmā strauji palielinot atbalsta intensitāti, faktiski tiek piedāvāts "burkāns" lauksaimniekiem, un, laikā, kad bankas klientiem griež muguru, vilinājums var būt lielāks par saprātīgu rīcību. Rezultāts varētu būt kā ar kredītiem, lauksaimnieki investēja, lai attīstītos, domāja par attīstību ilgtermiņā, bet saskaroties ar grūtībām tiek atstāti vieni. Tikai tad "burkānu" deva bankas, tagad "burkānu" met Zemkopības ministrija.

Lauksaimnieki ir nobrieduši mainīties - pietiek pieņemt lēmumus "viendienītes"! Pērnā gada protesti parādīja, ka lauksaimnieku var būt vienoti, tādēļ mēs aicinām atkal būt vienotiem - nolikt šodienas sīkas lietas drusku malā un padomāt - kādu mēs gribam Latvijas lauksaimniecību pēc pieciem, desmit gadiem un valsts attīstības kontekstā - lauksaimniecība šobrīd ir eksporta nozare nr. 1!

Lauksaimnieki vairs negrib samierināties ar diskriminējošo situāciju ES maksājumos, Latvijas deputātiem ir jācīnās par vienoto maksājumu izlīdzināšanu Eiropā, kā arī par Latvijas lauksaimnieku vienlīdzīgu konkurenci Eiropas tirgū - mācību laiks apgūt Eiropas gaiteņus ir beidzies - mūs vairs nepamierinās deputātu atrunas, mēs gribam rezultātu! Tādēļ aicinām visus lauksaimniekus un gan esošo, gan bijušos nozares ministrus kopīgi rast ilgtermiņa risinājumus, lai nozare var attīstīties," kļūt prasīgākiem aicina Zemnieku Saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Latviešu mentalitātei bieži piedēvē kūtrumu, pērn, šķiet, lauksaimnieki pārsteidza paši sevi, atskārstot, ka spēj tik vienoti un organizēti rīkoties. Taču rezultāta "garša" nav bijusi pārāk salda. Latgales lauksaimnieku balss Silvija Dreijere vērtējot lauksaimniecības attīstību ir emocionāla: "Pirmkārt, ceru, ka nekad nepiedzīvosim tik sliktus laikus, lai kļūtu vēl vienotāki kā bijām. Otrkārt, rezultātu nesasniedzām, jo piena cenas vēl arvien ir vienas no viszemākajām ES. Rīcība no ZM un valdības bija plika atpirkšanās nevis sākums konstruktīvai darbībai, plānam kādu mēs visi kopā gribam redzēt Latvijas lauksaimniecību.

Ir daudz vieglāk ik pa brīdim izbadējušos suņu barā iemest pa kauliņam un skatīties kā tie savā starpā kaujas, nekā mācīt barību sameklēt pašiem. To vistiešākajā veidā es attiecinātu uz nozaru attīstības virzienu neesamību mūsu valstī.

Arī zemnieku organizācijās ar ministrijas palīdzību mēs esam ieciklējušies uz šaurā deķīša (subsīdiju) bezjēdzīgu raustīšanu, nevis ilgtermiņa attīstības iespēju meklēšanu. Mēs cīnamies, kuram šaurajā rāmītī izplesties plašākam, nevis domājam kā taisīt nākamo rāmīti lielāku, lai visiem būtu vieta.

Skumji ir redzēt kā nabadzībā mēs zaudējam cilvēcību. Var īstermiņā cerēt, ka sabradājot vai iznīcinot kaimiņa mazāko saimniecību, izdzīvos lielākais, spēcīgākais, skaļākais,..., bet patiesība ir tā, ka vinnēt var tikai palīdzot otram.

Tomēr, pati lielākā veiksme ir tā, ka Latvijā vēl arvien ir lauksaimniecība. Taču jāsāk rīkoties, ir jāaptur neprāts izsaimniekotā budžeta glābšanā uz iedzīvotāju pleciem, piemēram lauksaimnieku subsīdiju aplikšana ar nodokli!!!! Zemnieka misija ir pabarot savu tautu. Saprotams būtu valsts vadītāju lūgums lauksaimniekiem palīdzēt pabarot Latvijas iedzīvotājus, ziedojot kādu daļu no savas saražotās produkcijas tiem, kas šajos apstākļos cieš badu mūsu zemē."

Laikā, kad lauksaimnieki pārdzīvojuši smagas krīzes - piena un graudu sektorā, viņi tomēr spēj lauksaimniecību attīstīt par Latvijas eksporta nozari nr. 1., tomēr režīmā "tā rūdījās tērauds" attīstība var apstāties.

Kurzemnieks Kaspars Brauers, z/s "Lejas" īpašnieks, vērtējot situāciju, skaidro: “Vislielāko satraukumu lauksaimniekiem rada tas, ka nav iespējams neko plānot, vienu dienu atbalsta, otrā dienā uzliek jaunu nodokli, jaunas prasības, vai pat nesamaksā solīto. Pagājušā gada protesti pirmajā brīdī šķita veiksmīgi - lauksaimnieki spēja izrādīt vienotību un pieprasīt no valdības atbalstu, taču pēc tam "ar otru roku" atņēma. Mums jābūt konkurētspējīgiem Eiropā, tikai spēles nosacījumi nevienlīdzīgi. Tā, piemēram, Vācijā piena iepirkuma cena ir augstāka, valsts atbalsts piecas reizes lielāks un ar to var rēķināties vismaz trīs gadus, bet kredītprocenti divas reizes zemāki. Bet mums? Man paredzēts saņemt atbalstu gandrīz 100 Ls/ha, bet es pat nezinu vai un kad to saņemšu, kā tad vispār var ko plānot? Attīstība nevar notikt tik neprognozējamos apstākļos. Lauksaimniecības tālākai virzībai nepieciešama skaidra stratēģija, nepieciešams redzējums - kas būs pēc pieciem gadiem, jānosaka, ka, piemēram piena, gaļas un graudu nozares ir prioritāte, tāpat kā bioenerģijas ražošana. Katra novada vajadzību pēc enerģijas zemnieki varētu nodrošināt, ja būtu garantija, ka 20 gadus iepirks no zemniekiem šķeldu un biomasu. Šobrīd netiek pieņemti lēmumi ilgtermiņam un tā tas nevar turpināties".

Savukārt Artūrs Akmens z/s "Laši" īpašnieks no Jēkabpils puses uzsver: "Skaidrs ir tas, ka bulciņas klāt neviens nenesīs. Manuprāt, lauksaimniecībā šobrīd vissarežģītākais ir tieši birokrātijas process - tādēļ ražojošajiem lauksaimniekiem jāpievienojas organizācijām, jāmaksā biedra naudas un jāalgo komanda, kas aktīvi darbojas varas gaiteņos, lai cīnās un aizstāv mūsu intereses. Pēdējā gada laikā lauksaimnieki vairakkārt parādījuši, ka spēj apvienot spēkus un paust savu viedokli, šobrīd ir skaidrs, ka katrs bizness cenšas lobēt savas intereses un arī lauksaimnieki nedrīkst būt kūtri. Lauksaimniecība bija, ir un būs viena no svarīgām tautsaimniecības nozarēm, taču pašiem jābūt aktīviem cīnīties par savām interesēm, pašiem jāuzņemas atbildība par to, kādus cilvēkus ievēlam Saeimā un valdībā, jo ar tiem cilvēkiem pēc tam būs jāstrādā. Un pašiem jāpieņem lēmumi - kādu lauksaimniecības attīstību vēlamies, jāvienojas un jāizstrādā ilgtermiņa lauksaimniecības politika."

Jaunie saimnieki modernās lauku saimniecībās, šķiet domā daudz lielākā perspektīvā kā valsts vara, tā viens no aktīvākajiem jaunajiem zemniekiem Toms Knope, z/s "Rudeņi" īpašnieks ir pārliecināts, ka nākotne ir lauku dzīves attīstībā un pilnveidošanā: "Līdz šim Latvijas valsts pasludinātās lauksaimniecības politikas nostādnes vērtējamas kā izplūdušas un ļoti mainīgas.Tas neveicina lauksaimnieciskās ražošanas plānošanu un attīstību ilgtermiņā. Lauksaimnieku - t.i. ražotāju un lauku iedzīvotāju vidū valda neticība valsts varas pārstāvjiem, nedrošība par nākotni un bezcerība.

Lai veidotu patiesi gudru lauku attīstības politiku, būtu analītiski un skarbi jānovērtē esošais stāvoklis laukos. Tas nozīmē apzināties esošos resursus – visās izpausmēs. Tas nozīmē veikt esošo saimniecību auditu, nosakot perspektīvas attīstībai vai ieteikumu pārprofilēties.

Lauku attīstības perspektīvai - jānosaka mērķis uz ko tiekties. Tam jābūt konkrētam un pieņemamam tieši lauku iedzīvotājiem, veicinot vienmērīgi apdzīvotu visa Latvijas teritoriju, pilnveidojot lauku vidi pievilcīgu dzīvošanai un bērnu audzināšanai.

Esošā tā saucamā sociālās palīdzības sistēma degradē lauku cilvēkus. Tie vairs nav ieinteresēti strādāt, jo pabalstus prasīt ir vieglāk. Būtu vēlams atbalstīt lauku uzņēmējus - darba devējus, paredzot atvieglojumus vai atbalstu par katru uzņēmumā nodarbināto, līdzīgi kā ir atvieglojumi par apstrādājamās LIZ ha. Jānovērtē darba devējs kā svarīgākais lauku attīstības resurss un likumdošanā jāparedz atbalstošs režīms, kas pirmkārt paredz birokrātijas sloga samazināšanu.

Ļaujiet laukos strādāt, darba ir tik daudz, un to ierobežoto laiku, kas mums ir dots negribas izniekot "papīrīšu" stumdīšanai. Tādēļ aicinu lauksaimniekus un valdību iestāties par brīvu un radošu lauku uzņēmēju! Par drošu, lepnu un pārtikušu lauku cilvēku! Lauki ir un būs Latvijas sirds!".

Lai arī lauksaimnieki izteikumos ir emocionāli, esam gatavi konstruktīvam dialogam un risinājumiem, kas nodrošinātu attīstību ilgtermiņā, tādēļ aicinām arī masu medijus iesaistīties un piedalīties mūsu pasākumā - neformālā diskusijā "pie ugunskura" šā gada 3. februārī plkst. 14.00 pie LR Zemkopības ministrijas ēkas Rīgā, Republikas laukumā 2.